Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 18.oktobrī

No intervijas Latvijas Radio 18. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Droši vien varētu reaģēt uz pirmo ziņu, kas izskanēja Latvijas Radio — par baltajiem pulverīšiem un ķīmiskā tērpā strādājošiem cilvēkiem. Viena sieviete bija šausmās izmetusi to pulverīti pa logu ārā. Cik tad mums ir liels pamats sākt bažīties un celt paniku?

Andris Bērziņš: — Pagaidām nav pamata nekādai panikai un nekādām bažām. Ir varbūt daži atsevišķi mēģinājumi, burtiski uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, kur cilvēki vai nu izdomā pajokoties, vai kaut kādā citā veidā radīt ažiotāžu. Es vakar izsaucu labklājības ministru un Nacionālā vides veselības centra direktoru un lūdzu viņus līdz šodienas beigām sniegt ļoti precīzu skaidrojumu masu informācijas līdzekļos, kā konkrēti cilvēkam ir jārīkojas, ja viņš ir saņēmis vēstuli, kurā kaut kas ir iekšā, un kādi soļi viņam ir jāsper, kas vispirms jāizdara, kāds nākamais solis. Tur ir jābūt informācijai par to, kā tad konkrēti rīkosies Nacionālais vides veselības centrs, jo likumdošanas bāze faktiski ir diezgan pietiekama — gan Ugunsdzēsības un glābšanas dienestam ir savas funkcijas, un viņi šīs funkcijas pildīs; gan arī Nacionālajam vides veselības centram Epidemioloģijas likumā plus veselā virknē normatīvu aktu ir noteiktas visas procedūras, kā viņiem jārīkojas.

— Jautājums bija arī par to, vai pasts var kaut kādā formā novērst šādu vēstuļu nokļūšanu, vai viņiem ir tādas iespējas?

A.Bērziņš: — Šīm institūcijām ir jāsadarbojas ar pastu un jārunā par to, kā un ko darīt tajos gadījumos, ja tiešām ir skaidri redzams vai ir kādas aizdomas. Katrā gadījumā, ja ir aizdomas, tad tur ir jāstrādā speciālistiem, kas ir saistīti ar drošību, epidemioloģiju un visu pārējo. Ja tā nav, tad strādās cita shēma, bet par to, es saprotu, vistuvākajā laikā sabiedrība tiks informēta, un būs pilnīga skaidrība, kā katram konkrētam cilvēkam jārīkojas.

— Tātad šodien vakarā vai rīt no rīta jums varētu tā informācija pienākt?

A.Bērziņš: — Faktiski daļējai informācijai vajadzēja būt paustai jau vakar, un otra daļa acīmredzot tiks pausta šodien.

— Nākamā aktualitāte acīmredzot ir traģēdija pirmdienas vakarā, kad tika noslepkavots tiesnesis Laukroze. Cik daudz mēs varam runāt atklāti par to, kā virzās uz priekšu izmeklēšanas darbs?

A.Bērziņš: — Ģenerālprokurors ir uzņēmies vadību šajos jautājumos, jo viņam vienīgajam ir tiesības prasīt pilnīgi visiem dienestiem sniegt pilnībā visu informāciju, kas ir viņu rīcībā, un tātad vadīt šo procesu. Darbs virzās uz priekšu varbūt ne gluži tā, kā mums gribētos, jo gribu piekrist vienā jautājumā Rekšņas kungam —ka ķert noziedzniekus nav tas pats, kas cept maizi, bet tas ir ļoti liels izaicinājums mūsu iekšlietu sistēmai, tās profesionalitātei, spējai aizturēt šos noziedzniekus. Es ceru, ka viņi tiks ar saviem pienākumiem galā.

— Vai jūs pievienojaties Panteļējeva kunga domām — tā kā pēdējā laikā šīs “skaļās” slepkavības lielākoties nav atklātas, varētu runāt par to, vai Pumpura kungs ir savā vietā?

A.Bērziņš: — Saeimas deputātiem nevajadzētu mēģināt iejaukties pašas Iekšlietu ministrijas darba organizācijā.

Saeimas deputātiem ir tiesības prasīt atbildību un skaidrojumus, it īpaši Iekšlietu un aizsardzības komisijai ir tiesības prasīt skaidrojumus un konkrētu atbildi, kad beidzot šo neatklāto slepkavību ķēdi sāks šķetināt vaļā un kad beidzot būs kādi konkrēti rezultāti. Un tas arī pēc būtības ir tas, ko Panteļējeva kungs ir darījis, tā ka no šādas uzraudzības neviena ministrija, tai skaitā Iekšlietu ministrija, nevarēs izvairīties. Un tas ir ļoti labi no tāda viedokļa, ka arī šīm struktūrām jādara zināms, ka sabiedrība gaida no tām konkrētu rezultātu, nevis tikai atrunāšanos par to, ka tur tas nav bijis un tāpēc ir grūti vai kā citādi, bet vienreiz šai pietiekami garajai slepkavību ķēdei, kura ir palikusi visu laiku neatklāta bez jebkādas konkrētas rīcības, ir jāgūst kaut kāds risinājums.

— Tā ka jūs piekrītat, ka šī situācija nav īsti laba, pareiza, normāla?

A.Bērziņš: — Es negribu nekādā veidā mēģināt iejaukties Iekšlietu ministrijas iekšējo struktūru darbā — tur strādā profesionāļi, un tas ir viņu pienākums — noteikt, kuri cilvēki ar ko un kā nodarbosies, bet skaidrs, ka mēs, visa sabiedrība, gribam redzēt vairāk rezultātu tieši šo smago noziegumu izmeklēšanā, tas nu ir neapšaubāmi.

— Bet tā arī tikai tāda runāšana, jo — ko mēs varam sacīt, ja jūs sakāt — nevar, no vienas puses, iejaukties, no otras puses, mēs gribam redzēt rezultātus, kuru nav.

A.Bērziņš: — Nu, ja mēs ar jums tur mēģināsim iejaukties, tad tikai kaut ko sabojāsim, jo neesam profesionāļi, neesam to mācījušies, mēs nezinām šīs lietas, mums nav pieredzes, un ar to jārēķinās. Tādēļ nevajadzētu mēģināt kādam izlikties gudrākam par tiem cilvēkiem, kas visu savu dzīvi ir veltījuši noziedznieku ķeršanai. Bet tajā pašā laikā es vēlreiz gribu teikt, ka sabiedrība gaida rezultātu, tai skaitā arī es.

— Jūs minējāt divus mēnešus šai lietas atklāšanai — maksimālo laiku.

A.Bērziņš: — Domāju, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, it īpaši tāpēc, ka profesionāļi jau parasti saka tā, ka šāda veida noziegumus, kā konkrēti noziegumu pret Ļiscovu un noziegumu pret Laukrozi, parasti šai laikā vai nu atklāj, vai neatklāj; un, ja neatklāj, tad faktiski tos neatklāj nekad. Visdrīzāk tos atklāj uz karstām pēdām, burtiski pirmajās divās trijās nedēļās kļūst skaidrs, kurš ir organizators, kurš — pasūtītājs, kurš — izpildītājs, kāpēc un tā tālāk.

— Ja pēc diviem mēnešiem neatklās...

A.Bērziņš: — Pagaidīsim šos divus mēnešus un tad runāsim.

— Agrāk ne?

A.Bērziņš: — Agrāk ne.

— Jautājums par gaļas kontrabandu, kas ir nedaudz līdzīgs. Te kolēģi jau jautāja par šo fiktīvo uzņēmēju sarakstu, kurš jau ir izveidots, bet ir konfidenciāls; īsti nav skaidrs pamatojums, kāpēc tas ir konfidenciāls, jo, ja būtu publiski zināms, tad gan uzņēmēji, gan arī valsts varētu no dažām fiktīvām firmām daudz drošāk izvairīties, nekā tas ir tagad.

A.Bērziņš: — Saskaņā ar likumu par Uzņēmumu reģistru un likumiem par uzņēmējdarbību katrs uzņēmējs var iet uz Uzņēmumu reģistru reģistrēt uzņēmumu. Ir vairāki nosacījumi, kas nosaka to, kad un kā uzņēmumam jāsāk funkcionēt. Pieņemsim, ja uzņēmums pēc tā piereģistrēšanas gada laikā neuzsāk darbību, tad faktiski var teikt, ka šis uzņēmums ir piereģistrēts, bet reāli neeksistē, ka tas ir fiktīvs — tādā izpratnē fiktīvs. Tajā pašā laikā varbūt ir noticis kas tāds, kas šim uzņēmējam nav ļāvis uzņēmumu attīstīt, un faktiski viņam nekas netraucē arī pēc pusotra gada griezties pēc speciāla skaidrojuma Uzņēmumu reģistrā un sākt savu darbību. Tieši tādēļ nevar visus šos uzņēmumus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav sākuši savu darbību vai kuriem kaut kas biznesā ir noticis, uzreiz klasificēt un teikt: lūk, tie visi ir nelikumīgie. Šāds saraksts tiešām eksistē; tam ir ierobežota pieejamība, ne visi var šo sarakstu sistematizēti skatīties. Bet šis saraksts nav noslēpums ne Iekšlietu ministrijai, ne prokuratūrai, ne Finansu policijai, ne Ekonomiskajai policijai — nevienam no tām institūcijām, kuru pienākums ir uzraudzīt, kontrolēt un, galvenais, novērst visus kontrabandas gadījumus, visu nelikumību gadījumus uz robežām un valsts iekšienē.

— Runājot par tiem cilvēkiem, kas jau miruši — kā mēs zinām, šī situācija atkārtojas ne vienreiz vien —, varbūt vismaz mirušos uzņēmējus tādā gadījumā varētu publiskot?

A.Bērziņš: — Jā, katrā gadījumā tā ir Uzņēmumu reģistra neizdarība, jo Uzņēmumu reģistram ir tieša pieeja Iedzīvotāju reģistram, tur var apskatīties pēc kodiem, kuri no Uzņēmumu reģistrā minētajiem cilvēkiem vēl ir dzīvi, kuri nav dzīvi, bet es gribētu teikt, ka arī tas nav vienkāršs jautājums. Ja kāds no uzņēmuma dibinātājiem, piemēram, mirst, tad radiniekiem tiesas ceļā ir jāapstiprina savas mantošanas tiesības, un tas dažkārt ilgst kādu pusgadu, tā ka arī visos šajos gadījumos nevar teikt automātiski — cilvēks ir miris, tātad, lūk, tas uzņēmums ir kaut kādā veidā nelikumīgs. Tieši tādēļ šādiem sarakstiem ir jābūt, bet tiem ir jābūt ierobežotas pieejamības dokumentiem, lai katru konkrētu gadījumu varētu konkrēti izskatīt, pieņemt lēmumu un lai neviens neiedomātos uz tā pamata izdarīt kādus vispārinājumus vai tālākejošus secinājumus.

— Jautājums par budžetu. Man te zvanīja viens klausītājs un sacīja tā: marta sākumā jūs sacījāt, ka būs īpaša komisija, kas budžetā pārskatīs katru latu — cik tas ir pamatots, cik tas nav pamatots. Cilvēks jautā: kur tad ir tā pārbaude palikusi?

A.Bērziņš: — Tas tika izdarīts, esmu vairākkārt sabiedrību informējis — šī komisija bija, darbojās, pārbaudīja 82 budžeta programmas, tās lielākās pēc izvēles. Latvijas Darba devēju konfederācija, ja pareizi atceros, izvēlējās kādas 14 programmas; Latvijas Banka izskatīja divas programmas, vairāk viņiem nebija spēka programmas paņemt; Finansu ministrija, Valsts kontrole — šādi mēs sadalījām šīs programmas, pēc tam noklausījāmies, kā ir šī budžeta nauda izlietota un vai tiešām katrs lats ir izlietots pareizi un taupīgi. Latvijas Darba devēju konfederācija, runājot par tām programmām, kuras tā skatījās — pamatā veselības aizsardzības programmas, zāļu programmas — teica, ka šajās programmās pietrūkstot caurspīdīguma, ka viņiem ir jāturpina skatīt, ka viņi divu mēnešu laikā nevarējuši pilnībā izskatīt un būt pārliecināti par to, ka katrs lats tiek pareizi tērēts. Savukārt Latvijas Banka diezgan skaidri iezīmēja savu pozīciju, ka lielākajā daļā institūciju, kur cilvēki strādā, ir pārāk daudz funkciju un šo funkciju nodrošināšanai vai izpildei mēs dodot pārāk maz naudas. Tā bija lieta, kuru mēs tāpat visi zinām; zinām, ka arī vairāku budžeta institūciju darbība netiek pilnībā nodrošināta ar visiem nepieciešamajiem resursiem. Tā ka mēs izskatījām diezgan lielu budžeta daļu, un faktiski šis bija pirmais gads, kad Latvijas valsts atļāva nodokļu maksātājiem, uzņēmējiem pašiem pārliecināties, kā tiek tērēti viņu samaksātie nodokļi. Nekādas ļoti nelietderīgas naudas tērēšanas vietas mēs neatradām; bija vairākas lietas, piemēram, par to, kā vajag optimizēt līdzekļu izlietošanu, apvienojot institūcijas, tātad sakārtojot tās institūcijas atbilstoši funkcijām pa dažādām ministrijām, bet ar šo darbu mēs nodarbojamies. Piemēram, otrdien mēs izveidojām vienotu Valsts veterinārās uzraudzības dienestu, kurā ietilpinājām gan Sanitārās inspekcijas, gan daļu Nacionālā vides veselības centra funkciju, tādējādi izveidojot vienu institūciju visā valstī, kura būs atbildīga par visām šīm lietām; sagatavojām likumus, nosūtījām uz Saeimu. Otru tādu pašu lēmumu pieņemsim tuvākajā laikā Ministru kabinetā par to, ka, piemēram, Veterināro zāļu reģistrs aizies uz Zāļu reģistru un visas zāles tiks reģistrētas vienviet Latvijā, vienā reģistrā — tas nozīmē, ka nevajadzēs tērēt naudu diviem dažādiem reģistriem, divām dažādām uzskaites sistēmām, divām dažādām administrācijas sistēmām un tā tālāk. Tas darbs turpināsies.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

— tiekoties ar Pašvaldību savienības priekšsēdi

Aizvakar, 17. oktobrī, Ministru prezidents Andris Bērziņš un Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis Andris Jaunsleinis parakstīja Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2002. gada domstarpību un vienošanās protokolu.

Ministru kabinets pašvaldību ieņēmumus no nodokļiem 2002. gadā prognozē 263,95 miljonus latu un paredz dotācijas no valsts budžeta Pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā 7,15 miljonus latu.

Valdības preses departaments