Zem partnerības un uzticības zīmes

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valsts vizīte Ungārijā no 16. līdz 18. oktobrim “Latvijas Vēstneša” speciālkorespondenta Jāņa Ūdra izklāstā un Jura Krūmiņa fotoskatījumā

Trešdien, 17.oktobrī, Latvijas Valsts prezidentes oficiālās sagaidīšanas ceremonijas laikā: Ungārijas Republikas prezidents Ferencs Madls un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga

Foto: Juris Krūmiņš, speciāli “Latvijas Vēstnesim”

16. oktobris, pirmais vakars Ungārijā

Valsts prezidentei aizritēja pragmatiskā gaisotnē, tiekoties ar ungāru žurnālistiem, bet pēc tam turpat savā rezidencē Ungārijas valdības viesu namā sarunājoties ar Latvijas uzņēmēju delegāciju par mūsu valsts problēmām un ekonomiskās sadarbības iespējām ar Ungāriju.

Savukārt latviešu žurnālistiem jau tūdaļ pēc ierašanās Budapeštā bija iespēja tikties ar Latvijas goda konsuli Ungārijā Guntu Medni un Budapeštas latviešu kopienas pārstāvēm. Draudzīgā saruna notika Guntas Mednes mājīgajā dzīvoklī, kur vizītes noslēguma dienā Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga atklāja arī Latvijas goda konsulātu.

Gunta Medne Budapeštā dzīvo jau kopš 1968. gada. Līdzīgi kā vairums Budapeštas latviešu, viņa uz Ungāriju pārcēlusies pēc apprecēšanās ar Ungārijas pilsoni. Tagad viņa stāsta par pēdējiem konsulāta iekārtošanas darbiem, rāda ar saviem uzticamajiem palīgiem — ungāru izgudrotāju un tagad arī goda konsulāta sekretāru Ferenca Kovāča un Budapeštas latvietēm — kopīgi darinātos Latvijas un Ungārijas karogus konsulāta rotāšanai atklāšanas ceremonijā. Pēc tam Budapeštas latvietes cita caur citu stāsta savu visai līdzīgo ceļu uz Ungāriju.

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados samērā daudz ungāru jaunekļu, savas valdības sūtīti, studēja Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtā. “Ungārijai tā bija zemē nomesta nauda, jo Rīgas augstskolā mācības noritēja pēc padomju standartiem, bet Budapeštā jau bija starptautiska, moderniem standartiem atbilstoša lidosta. Daudz ko pēc atgriešanās no Rīgas vajadzēja mācīties papildus, no jauna bija jāpārliek arī visi eksāmeni, “ atceras Iveta. Tomēr Rīga šiem ungāriem palikusi gaišā atmiņā. Ungāru jaunekļiem patikušas skaistās latvietes, un arī ungāru studentiem latviešu meiteņu vidū bijusi laba reputācija. Deju vakari, vēlā kafijas dzeršana un citi, intīmāki mirkļi daudzos gadījumos beigušies ar kāzām, un, ungāriem mācības Rīgā beidzot, viena pēc otras Latviju atstājušas arī jauno inženieru sievas. Klausoties šo tam laikam raksturīgo sižetu, nāk prātā, ka komunistiskā Ungārija mums Latvijā tolaik likās kaut nedaudz brīvāka zeme.Vai gan citādi visi būtu tiekušies projām... Prātā nāca arī pelēcīgi kolorītās padomju realitātes ainas. Sākumā ungāru studenti, no stipendijas vien dzīvojot, varējuši atļauties savas latviešu sirdsdāmas aizvest tikai uz Esplanādi pie Raiņa pieminekļa un pacienāt ar malku no “bumbas” (Budapeštā joprojām atceras šo vārdu), piekožot rupjmaizes klaipiņu. Taču drīz ungāru puiši sākuši no Budapeštas vest un tirgot rietumu parauga džinsus, atpakaļ “transportējot” Ungārijā tolaik iecienītās Rīgas veļas mazgājamās mašīnas, kafijas dzirnaviņas un citas Latvijā ražotas elektropreces. “Tad nu ballēs šampanietis plūda straumēm,” atceras Inguna.

Šķiet, pēc sociālistisko žņaugu krišanas ungāru komerciālais ķēriens atraisījies pilnā mērā. Visas Budapeštā sastaptās latviešu sievietes šķiet labi iekārtojušās un materiāli pārtikušas. Liekas, arī veikala lietās pieredzējušas, tāpēc jo interesantāk bija ieklausīties viņu spriedumos.

Liels trūkums Latvijas un Ungārijas ekonomiskajos kontaktos, viņu skatījumā, ir būtiskā cenu un dzīves līmeņa atšķirība mūsu valstīs. Kopumā dzīve Ungārijā ir krietni lētāka. Ungārijā ir arī daudz plašāks sabiedrības vidusslānis, kas veido daudz lielāku pirktspējīgo izdzīvotāju skaitu. Īpaši negatīvu iespaidu Latvijas dārdzība atstāj uz tūrisma industriju — latvietēm joprojām nav izdevies ieinteresēt kādu no daudzajām Ungārijas tūrisma firmām organizēt ekskursijas uz Latviju. Bijis projekts atvest ungāru tūristu grupu uz Latviju Jāņos un parādīt mūsu Līgo svētku tradīcijas. Taču, kad sarēķinātas cenas, izrādījies, ka vidusmēra ungārs par to pašu naudu var divreiz ilgāku atvaļinājuma laiku pavadīt Spānijā vai Portugālē. Savukārt Ungārijā aizvien biežāk var redzēt latviešu tūristus.

“Tik daudz latviešu, cik agrāk Ungārijā iebrauca desmit gados, tagad pie mums ir vienā nedēļā,” saka Gunta Medne. Arī goda konsulāta galveno misiju viņa redz rūpēs par latviešu tūristiem Ungārijas apciemojuma laikā. Jau līdz šim, bez konsulāta oficiālajām iespējām, Mednes kundze kopīgi ar citām Budapeštas latvietēm sniegusi palīdzību daudziem tautiešiem visdažādāko problēmu risināšanā. Vasarā Budapeštā tika nozagts tūristu mikroautobuss, un prāvs latviešu pulciņš palikuši uz ielas ar to, kas mugurā, bez naudas, daudzi arī bez dokumentiem. Gunta atceras, kā visi Budapeštas latvieši likuši prātus un spēkus kopā, lai šos cilvēkus pabarotu, izguldinātu un palīdzētu atgriezties mājās. Goda konsule ar lepnumu stāsta, ka nesen saņēmusi šo cilvēku pateicības vēstuli.

Nesavtīgās rūpes ir arī izskaidrojums tam, ka goda konsulāts iekārtots Guntas Mednes personīgajā dzīvoklī. Šķiet, varēja taču noīrēt telpas vai iekārtot goda konsulātu savas firmas birojā, taču Mednes kundzei ir savs izskaidrojums. “Es nespētu tā — uzlikt pie konsulāta durvīm uzrakstu ar darba laiku, teiksim, no 9. 00 līdz 12. 00, un, ja cilvēks atnācis pusstundu vēlāk, tad lai gaida līdz nākamajai dienai. Pie manis uz konsulātu varēs atnākt kaut nakts vidū. Ko darīt, ja cilvēkam radusies problēma!”

Problēmu netrūkst arī Ungārijā. Budapeštas latvietes sūrojas, ka Ungārijai gan ir viens no lielākajiem nacionālā kopprodukta pieauguma rādītājiem Eiropā, taču nebūt ne tik lielas algas. Galvenais iemesls tam esot Ungārijas ilggadējā komunistiskā līdera Jānoša Kadara laikā rietumvalstīs ņemtie milzīgie kredīti, kuru atmaksa joprojām būtiski iespaido ungāru dzīves līmeni. Lūk, arī daļējs atšifrējums astoņdesmito gadu beigās izplatītajam mītam par Ungārijas “ekonomisko brīnumu”, kas ieguva pat apzīmējumu “gulaša sociālisms”. Savukārt tagad veikalos aizvien grūtāk esot atrast ungāru preces — to vietu ieņemot Vācijas, Francijas vai Skandināvijas valstu lielo koncernu produkti.

Būtiska problēma jauktajās latviešu un ungāru ģimenēs ir latviskuma saglabāšana jaunajā paaudzē. Vienā ģimenē dēls iemācījies latviešu valodu, citā ne. Vēl kādā ģimenē bērni mātes teikto gan saprotot, bet atbildēt kautrējoties. Taču Ungārijas latviešu vecākā paaudze (kaut šis apzīmējums Budapeštā skan savādi, jo pašām vecākajām latvietēm vēl tikko pāri piecdesmit) aizrautīgi pulcējas svētku reizēs un turas kopā arī ikdienā. Visstiprākā tradīcija viņām ir Jāņu līgošana Jānoša kalnā pie Budapeštas. Ungārijas latvietes apgalvo, ka šis kalns esot mūsu svētkiem kā radīts, pat vareni ozoli tur augot.

17. oktobris, vizītes oficiālā sākuma diena

ataust saulaina, un liekas, ka laiks atkāpies septembra sākumā. Latvijas Valsts prezidentes oficiālā sagaidīšanas ceremonija notiek Košuta Lajoša laukumā pie parlamenta ēkas, kas, tāpat kā tilti mūsu prezidentes ceļā, rotāta ar Latvijas un Ungārijas karogiem. Laukumā pie parlamenta nostādīta Ungārijas bruņoto spēku karavīru godasardze. Skan Latvijas un Ungārijas valsts himnas. Pēc tam parlamenta ēkā notiek Latvijas Valsts prezidentes sarunas ar Ungārijas prezidentu Ferencu Madlu. Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš un Ungārijas Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Kāroli Kontrats abu prezidentu klātbūtnē paraksta līgumu par personu atpakaļuzņemšanu. Pēc tam Latvijas un Ungārijas izglītības ministri Kārlis Greiškalns un Jožefs Palinka paraksta darba programmu abu ministriju sadarbībai no 2002. līdz 2004. gadam, kas konkretizē 1997. gadā noslēgto līgumu par Latvijas un Ungārijas sadarbību izglītībā. Šie dokumenti ir būtisks papildinājums visnotaļ solīdajai Latvijas un Ungārijas attiecību līgumtiesiskajai bāzei (pārskatu par to, kā arī par citiem divpusējo attiecību dokumentālajiem aspektiem “LV” publicēs atsevišķi).

Tūlīt pēc abu dokumentu parakstīšanas tajā pašā zālē notiek Latvijas un Ungārijas prezidentu preses konference ar Vairas Vīķes–Freibergas un Ferenca Madla uzrunām un tikai diviem, “Latvijas Vēstneša” un kāda ungāru žurnālista, jautājumiem. Pēc tam gan Latvijas Valsts prezidente, steigdamās uz Ungārijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, lai uzrunātu Latvijas un Ungārijas biznesa foruma dalībniekus, pagūst atlicināt mirkli sarunai ar Latvijas žurnālistiem.

Pēcpusdienā šeit pat, vēsturiskajā parlamenta ēkā, notiek Latvijas Valsts prezidentes saruna ar Ungārijas premjerministru Viktoru Orbānu. Ungārijā visu trīs valsts augstāko amatpersonu — prezidenta, parlamenta spīkera un valdības vadītāja — kabineti atrodas vienā ēkā. Šī kārtība liekas arī simboliska — pasaulē nav daudz celtņu, kas varētu mēroties skaistumā ar Ungārijas parlamenta ēku, kas jo cildenāka izskatījās valsts vizītes laikā: gan pie parlamenta ēkas ieejas, gan uz milzīgajām kāpnēm visā garumā stāvēja godasardzes karavīri vēsturiskos tērpos ar salūtā paceltiem zobeniem. Tādi paši karavīri, miera stājā sastinguši, stāv kāpņu galā pie karaļa kroņa — Ungārijas valstiskuma simbola spoži apgaismotā bruņu stikla kupolā.

Īpašs un laikam gan pats emocionālākais notikums valsts vizītes laikā ir Latvijas okupācijas muzeja ekspozīcijas atklāšana Ungārijas Zinātņu akadēmijas ēkā Budapeštas vecpilsētā. Ekspozīcija, kas uzskatāmi pietuvina Latvijas traģiskākās likteņgaitas ungāru 1956. gada revolūcijas atcerei. Jo viens no ungāru revolucionāru galvenajiem motīviem bija izbeigt komunistiskās represijas, ko ungāru staļinieši turpināja īstenot vēl pēc sava baisā Maskavas saimnieka nāves.

Virs Zinātņu akadēmijas ieejas līdzās Ungārijas trīskrāsainajam karogam plīvo melnibaltmelns karogs — okupācijas muzeja emblēmas krāsās, vēstījot par mūsu tautu līdzīgo pieredzi komunistiskā režīma gados.

Abu valstu līdzīgo pagātni Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga min arī savā uzrunā valsts vakariņās, ko Ungārijas Republikas prezidents un Dalma Madlas kundze trešdienas vakarā sarīkojuši par godu Latvijas Valsts prezidentei un Imantam Freiberga kungam ( skat. “LV” Nr. 2536, 18.10.2001.).

18.oktobris, vizītes beidzamā diena

sākas ar Budapeštas rātsnama apmeklējumu. Budapeštas mērs Gābors Demski Latvijas Valsts prezidentei pasniedz Ungārijas galvaspilsētas simbolisko atslēgu, apliecinot ungāru viesmīlību un abu tautu līdzīgo vērtību skalu. Vaira Vīķe–Freiberga, simbolisko velti pieņemot, savos atbildes vārdos apliecina latviešu un ungāru tautu kopīgo uzticību demokrātijas tradīcijām.

Līdzīgās pagātnes un kopīgo šodienas vērtību kontekstā jo saviļņojošāka ir vainaga nolikšanas ceremonija Budapeštas Varoņu laukumā.

Pavisam atšķirīga drīz pēc šī svinīgā, gadu desmitos slīpētā protokolārā rituāla izvēršas Latvijas goda konsulāta atklāšana Budapeštā, Naģimezo ielā 12, kur kuplā skaitā publicējušies Budapeštas latvieši, kā arī tūristi no Rīgas. Prezidente te ir savējā starp savējiem, un tas goda konsulāta atklāšanas ceremonijai piešķir jo siltāku gaisotni. Taču šis notikums ir nozīmīgs arī Ungārijai — to intervijā “Latvijas Vēstnesim” apliecina Ungārijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā Bēla Jāvorskis, par to liecina arī Budapeštas sestā rajona, kur atrodas Latvijas goda konsulāts, mēra un citu Ungārijā pazīstamu kultūras un sabiedrisko darbinieku klātbūtne.

Daudzo viesu pulkā ir arī Ungārijas astronauts Bertalans Farkašs, atvaļināts brigādes ģenerālis, kurš sniedz ekskluzīvu interviju “Latvijas Vēstnesim”.

Pēc goda konsulāta atklāšanas Latvijas Valsts prezidentes ceļš ved uz septiņdesmit kilometrus tālo Estergomu, Ungārijas katoļu baznīcas vēsturisko centru. Vaira Vīķe–Freiberga iepazīstas ar grandiozo Estergomas baziliku pašā Donavas krastā. Pēc tam (beidzot!) valsts vizītes saspringtajā ritmā prezidentei, viņas pavadītājiem un arī žurnālistiem tiek pāris atelpas stundas Estergomas mēra rīkotās pusdienās tipiskā ungāru krodziņā. Tā izrādās arī iespēja pārliecināties, ka kolorītie ungāru kulinārijas apraksti nebūt nav pārspīlēti.

Atceļā vēl īsa apstāšanās kolorītajā Sentendres un ekskursija pa gleznainajām mazpilsētas ieliņām. Vairai Vīķei–Freibergai, gar kādu ielas kafejnīcu ejot, piesteidzas pāris ungāru jauniešu un lūdz kopīgi nofotografēties. Mazs sirsnības zibsnis divu nelielu Eiropas valstu, Latvijas un Ungārijas kopīgajā laikmetā — no smagas pagātnes uz šodienas sadarbību un drošu nākotni vienotajā Eiropā.

(Valsts vizītes fakti, uzrunas, intervijas un fotomirkļi — arī nākamajā “LV” numurā.)

Latvijas Republikas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas vadītā delegācija uz tilta pār Donavu Estragomā

Latvijas Valsts protokola vadītājs Jānis Dripe un Ungārijas prezidents Ferencs Madls, sasveicinoties ar Latvijas delegāciju; Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, sasveicinoties ar Ferencu Madlu

Tosts par valstu sadarbību: Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Ungārijas Republikas prezidents Ferencs Madls; Dalma Madla un Vaira Vīķe–Freiberga; Ferencs Madls un Imants Freibergs

Vaira Vīķe–Freiberga un Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns; Latvijas Valsts prezidentei simbolisko Budapeštas atslēgu pasniedz pilsētas mērs Gābors Demski

Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Latvijas vēstniece Austrijā un Ungārijā Elita Kuzma; Vaira Vīķe-Freiberga un Latvijas goda konsule Ungārijā Gunta Medne