Ar pasaules sirdsapziņas zīmogu saradota

Šodien Ungārijas valsts svētki — 1956. gada revolūcijas gadadiena

Pirms četrdesmit pieciem gadiem, ungāru 1956. gada revolūcijas dienās, Budapešta kļuva par pasaules sirdsapziņas galvaspilsētu. Kā 1968. gadā Prāga, kā vēl pēc divpadsmit gadiem Varšava. Kā Rīga, Viļņa un Tallina 1990. un 1991. gadā.

Mums, pirmās pēckara paaudzes latviešiem staļinisma ēnā dzimušiem, skopās ziņas par Ungārijas revolūciju deva pirmo apjausmu par komunistiskā režīma ievainojamību. Pasaules acīs 1956. gada oktobra notikumi Budapeštā izgaisināja mītu par “komunisma ideju triumfu no fašisma atbrīvotajā Eiropā”, bet PSRS bruņoto spēku asiņainā izrēķināšanās ar ungāru brīvības cīnītājiem maksimālā tiešumā parādīja padomju ļaunuma impērijas patieso seju.

Par Ungārijas heroiski dramatisko jaunāko vēsturi bija jādomā arī Latvijas Valsts prezidentes valsts vizītes dienās Ungārijā no 16. līdz 18. oktobrim. Vizītes dienās ne reizi vien tika uzsvērta abu tautu likteņu kopība, gandrīz vienlaikus atbrīvojoties no komunistiskā jūga. Taču komunistiskās pakļaušanas metodēs bija arī dziļa atšķirība. Ungārija padomju impērijā tika iekļauta tikai pēc Otrā pasaules kara un formāli nezaudēja suverenitāti arī komunistiskās diktatūras gados. Visu šo laiku Ungārijai bija arī sava armija, kuras vienības 1956. gada revolūcijas laikā nostājās sacēlušās tautas pusē. Ungārijas ekonomika gan bija nacionalizēta un pakļauta sociālistiskās sadraudzības valstu ekonomiskās integrācijas interesēm, tomēr tai nebija uzspiestas tik dziļas disproporcijas kā Padomju Savienībā inkorporētajā Latvijā.

Ungāru partneri gan saskata arī konkrētas priekšrocības Latvijas situācijā pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Tā Ungārijas aizsardzības ministrs Jānošs Sabo nesenās vizītes laikā Latvijā, atbildot uz “Latvijas Vēstneša” jautājumu par savas valsts pirmo pieredzi NATO, uzsvēra ar armijas reorganizāciju saistītās grūtības. Pēc viņa domām, Latvijai, kas 1991. gadā sāka savus nacionālos bruņotos spēkus veidot gandrīz no nulles, šīs problēmas vairs nebūs. Ministrs minēja arī dažu ungāru veco virsnieku psiholoģiskās problēmas pēc iestāšanās NATO: daļa augstāko virsnieku, atceroties Ungārijas armijas stāvokli komunistiskajā Varšavas līguma organizācijā, arī tagad gaidījuši no NATO vadības Briselē konkrētus norādījumus, un viņiem visai grūti nācies atraisīt personīgo iniciatīvu patstāvīgu lēmumu pieņemšanai.

Latvijas Valsts prezidentes valsts vizītes saspringtajā grafikā Budapeštā ar pāris kolēģiem tomēr izbrīvējām laiku, lai siltā novakarē uzkāptu Gellērta kalnā Donavas krastā, kas paceļas augstu pār pilsētu. Šeit, no jebkuras Budapeštas vietas saskatāms, slejas cildenais Brīvības piemineklis, ko dažāda laika fotogrāfijās un kinokadros esam skatījuši atšķirīgā veidolā. Komunistiskās diktatūras gados pieminekļa pakājei bija iztapīgi piemontēts sarkanarmieša bareljefs, ko ungāru patrioti nogāza 1956. gada revolūcijas dienās. Pēc tam, kad padomju tanki ungāru revolūciju bija noslīcinājuši asins jūrā, sarkanarmieša bareljefs tika novietots vecajā vietā, taču nu jau šis bronzas veidojums bija ieguvis citu, asiņainu saturu. Tagad Brīvības piemineklis atjaunots agrākajā veidolā, un par kādreizējo komunistisko piedevu liecina vien ēna akmenī un apzāģētas tērauda skavas. Kā skaudra liecība, ka mēs visi nākam no savas pagātnes. Atgādinājums, ka mūsu šodienas gaitas veido arī sarežģītā pagātnes pieredze un spēja dzīvot atkal brīvu cilvēku dzīvi. Šīs mūsu tautām kopīgās likumsakarības arī piešķīra īpašu gaisotni Latvijas Valsts prezidentes vizītes dienām Ungārijā.

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors