Gaismas ceļā

Savā augstajā dzīves kalnā Andrejs Eglītis

21.10.2001.

Foto: Sergejs Akurāters — “Latvijas Vēstnesim”

Dzejnieka Andreja Eglīša 89. dzimšanas dienā 21. oktobrī tautās aizgāja viņa dzejas grāmata “Sila priede” un dokumentālā filma “Degošā dvēsele”

“Es vienmēr esmu gribējis būt mājās. Tauta ir manas mājas” — tā Andrejs Eglītis domāja, teica un rakstīja visus garos trimdas gadus, nepaguris līdzinādams ceļu uz mājām gan ar savu dzejas vārdu, gan nesavtīgo darbu Latviešu nacionālajā fondā. Pašā Atmodas rītausmā viņš uzrunāja tautu Rīgas Domā, kur pirmo reizi atkal skanēja Lūcijas Garūtas kantāte ar viņa dzeju “Dievs, Tava zeme deg!”

Un 1998. gada 13. augustā dzejnieks atgriezās arī pats. Ar 15. augustu datēts viņa dzejolis “Esmu mājās”. Tas tapis pēc pirmās pastaigas Rīgas ielās un skan tā: “Pāri trotuāram sīks kukainis/ rāpjas./ Es apstājos, lai neuzliktu kāju./ Varbūt arī viņš iet uz savu/ māju./ Ikvienam ir jādod ceļš tam,/ Kas iet uz savu māju.” Arī šis mīļuma pilnais dzejolītis atradis savu vietu jaunajā dzejas grāmatā “Sila priede”, ko apgāds “Valters un Rapa” laida klajā tieši dzejnieka dzimšanas dienā. Te ir ne vien dzejoļi, kas tapuši pēdējos trīs gados pēc atgriešanās mājās, bet arī agrāk sacerētie. Kas tos vieno? Varbūt atbildi sniedz dzejolis “Sila priede”, kas devis vārdu arī visai grāmatai un pauž dzejnieka pārliecību:

Es ticu tautas brīvībai

Kā saulei debess jumā augstu —

Mums jāiet pretī saulei, saulei vien,

ar tautas sapņiem dvēsele tur skrien.

Titullapā autors raksta: “Dzejoļi sakārtoti pēc manas dvēseles nojautas.” Un tas tiešām tā ir. Dzejas tēli te virknējas ne hronoloģiskā secībā, bet pēc to noskaņas, izjūtas, pārdzīvojuma. “Tas jaunais gadu tūkstotis, tas nenāk/ pretī mums ar tauru pūtieniem un/ sensenīgām dainām. Tas negrib dzirdēt/ mūsu vaimanas par tautai nedzīstoši/ sistām vainām. Tas nežēlīgi prasa, kur/ dus tas spēks, kur mazā lielums rakstīts?/ Tas nemirstīgs.(..)” Šīs pārdomas pie jaunā gadu tūkstoša sliekšņa izaug no bērnības ainām ar māti, brāli un radu radiem (“Nav jau tā, ka viss ar nāvi iznīcībā zūd un beidzas...”), savijas ar mūža mīlestībai Andai veltītajām dzejas rindām (“... bet tu jau esi ārpus laika man.— AN—) un aizved uz Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kas dzejniekam kļuva par vienu no priecīgākajiem notikumiem pēc atgriešanās dzimtenē (“Vēl nesalasāms ir debesīs sacītais uz/ bērnu eņģeliskiem vaigu smaidiem./ Tas stiprāks būs par lielgabalu/ šausminošiem pastardienas baidiem.”).

Kā pirmo sālsmaizi pēc atgriešanās mājās Andrejs Eglītis no kādas Kanādas latviešu ģimenes saņēma vairāk nekā simt gadu vecu Bībeles izdevumu. Tā stāv uz viņa galdiņa starp visbiežāk lasītajām grāmatām. Ar ticību un paļāvību dzejnieks iet ceļu uz mājām:

Klusums uz mani runā

neskaitāmām sīcošām mēlēm.

It kā no manis sūktu nespēku

laukā ar neredzamām dēlēm.

Pagaidiet. Pietiks. Es vēl turos

uz savām kājām.

Es nezināju, ka ceļš ir tik garš.

Uz ienaidnieka nopostītām tautas

dvēseļu mājām.

Šajā dzimšanas dienas rītā pirmie sveicēji bija apgāda “Valters un Rapa” ļaudis ar pirmajiem “Sila priedes” eksemplāriem. Pēcpusdien dzejnieks draugu pulkā reizē ar visiem Latvijas Televīzijas pirmās programmas cienītājiem noskatījās Zigurda Vidiņa veidoto dokumentālo filmu “Degošā dvēsele”. To ievada Kārļa Skalbes vārdi: “Katrai tautai iet pa priekšu kāda degoša sirds. Un nevienam burvim nav pār viņu varas.” Kā saka filmas autors, tās iecere radusies jau astoņdesmito gadu beigās, kad tapa “Daži stāsti bez epiloga” — par mūsu pirmajiem disidentiem skolotāju Elzu Rūķīti, Lidiju Lasmani–Doroņinu, Jāni Rožkalnu un Broņislavu Martuževu: “Tur it kā nebija nekas no kino. Četri cilvēki — katrs vienu stundu — vienkārši stāsta par sevi. Bet skatītāji klausījās ar aizturētu elpu un pēc seansa piecēlās kājās un brīdi tā stāvēja klusēdami. Man tas bija svētlaimes brīdis pēc padarīta darba. Gribējās šo darbu turpināt.” Tā radusies doma par triloģiju “Gaismas ceļā”, kuras pirmā daļa ar Eduardu Berklavu centrā vēstītu par Latvijas okupācijas laiku un pretestības kustības dzimšanu, otrā stāstītu par Andreja Eglīša mūža darbu Latvijas labā un trešajā visi triloģijas varoņi satiktos filmā, kuras darba nosaukums ir “Ceļš uz neatkarību”. Tā iznācis, ka pirmā tapusi filma par Andreju Eglīti, ko televīzijas skatītāji redzēja tieši dzejnieka dzimšanas dienā.

“Es uzskatu, ka šīs biogrāfiskās filmas veidoju nevis es, bet šo filmu varoņi. Jo sevišķi ja galvenais varonis ir tāda spēcīga personība kā Andrejs Eglītis,” saka Zigurds Vidiņš.

Vaicāts, kā tad viņš ar šo “savu” filmu apmierināts, dzejnieks sacīja: “Man filma patīk. Te redzamas vēsturiskās kopsakarības. Mums jāzina sava vēsture, jāatceras visi, kas nesuši upuri savas zemes nākotnei. Tas bija Latviešu nacionālā fonda lielais darbs — cīnīties par savas zemes brīvību bez lielgabaliem, darīt pasaulei zināmus aizvesto sarakstus, stāstīt patiesību par dzīvi okupētajā Latvijā. Ar savas vēstures zināšanu var aizšaut tālāk nekā ar lielgabalu.”

Tam var tikai piekrist. Un teikt filmas režisoram paldies arī par to, ka latviešu tautas brīvības kareivis, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks, dzejnieks Andrejs Eglītis no ekrāna mūs uzrunā kā dzīvs cilvēks ar savām šaubām, sāpēm, ilgām un pārliecību.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore