Valsts prezidente:

— sveicot Čehijas tautu Neatkarības dienā

Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga vakar, 23. oktobrī, nosūtīja apsveikuma vēstuli Čehijas Republikas prezidentam Vāclavam Havelam, kurā Latvijas tautas vārdā apsveic tautu Čehijas Neatkarības dienā.

Vēstulē prezidente rakta: “Šogad mūsu valstis atzīmē astoņdesmito gadadienu kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas un desmito gadadienu kopš valstu atjaunošanas. Mums ir kopīgas stratēģiskās intereses, un mūsu divpusējās attiecības ir sasniegušas augstu sadarbības līmeni. Es augstu vērtēju Jūsu personīgo nostāju attiecībā uz NATO paplašināšanos un patiesi ceru, ka Prāgas galotņu sanāksme dzēsīs mākslīgās robežas un smagās vēsturiskās netaisnības, kas radās 20.gadsimta Eiropā.

Esmu pārliecināta, ka attiecības starp Latviju un Čehiju kļūs vēl ciešākas, jo mēs kopīgi strādājam, lai sasniegtu mūsu mērķus — labklājīgas sabiedrības demokrātisko eiroatlantisko struktūru ES un NATO ietvaros.”

Valsts prezidenta preses dienests

— intervijā Latvijas Radio vakar, 23.oktobrī

Intervijā Latvijas Radio 23. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Tālis Eipurs

— Jūs nedēļas nogalē pēc Spānijas karaļa Huana Karlosa I ielūguma dosities uz Madridi un tur piedalīsities starptautiskā konferencē par demokrātijas pārveidi un konsolidāciju. Konferencē piedalīsies ap 20 pasaules valstu valdību vadītāju, kā arī bijušie valstsvīri, tāpat arī viesi no visas pasaules. Kas šis ir par forumu, un kāpēc uz to jādodas Valsts prezidentei?

Vaira Vīķe-Freiberga: — Tēma par demokratizāciju ir ļoti aktuāla, kaut vai saistībā ar nesenajiem terora aktiem. Es domāju, jebkurā normālā demokrātiskā valstī nekad līdz tādiem ekscesiem nevarētu nonākt. Man šķiet, ka terorisms, piemēram, dzimst no totalitāru ideoloģiju propagandēšanas un savā ziņā uzspiešanas iedzīvotājiem un ieaudzināšanas. Tā ka kaut vai tajā kontekstā demokratizācija ir ļoti būtiska, un mums, visām postkomunistiskajām valstīm, tas ir būtiski tāpēc, ka tur valdīja totalitārisms pusgadsimteņa garumā, bet īsā laikā esam nonākuši tik tālu, ka jūtamies gatavi pievienoties visām pārnacionālām struktūrām, kā Eiropas Savienībai un NATO, kur demokrātiskās tradīcijas ir jau daudz dziļāk iesakņojušās. Tātad katrā ziņā Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm ir aktuāls jautājums, kādas ir pazīmes sekmīgai demokrātijai, kas būtu tie simptomi un tās zīmes, pēc kurām varētu atpazīt, ka tā ir tiešām kādā valstī ieviesta, kā mēs Latvijā, protams, uzskatām, ka tas ir jau padarīts, un ko tas nozīmē, paplašinoties, piemēram, Eiropai vai NATO, lai būtu pilnīgi droši. Protams, tagadējām dalībvalstīm rūp, lai varam būt pilnīgi droši, ka netiks apdraudēts tas, kas jau ir apgūts un nodrošināts. Tajā kontekstā mums kā dubultai kandidātvalstij ir svarīgi apliecināt savu progresu demokratizācijas jomā.

Bet konferencē ir vispārēji jautājumi, kas skar arī citas pasaules zemes. Tur būs Brazīlijas prezidents, ar ko arī man būs tikšanās, un tie jautājumi skar būtībā pasauli visā kopumā. Tā kā mēs redzējām, ka terorisms iet pāri nacionālām robežām, tā arī tieši demokrātijas izplatīšanās, man šķiet, visā pasaulē ir būtiska globālai drošībai; es to uzskatu par priekšnoteikumu pasaules drošībai, lai pēc iespējas vairāk valstu pasaulē būtu spējīgas iet šo demokratizācijas ceļu, un tamdēļ mums ir svarīgi labāk izprast, kā šis ceļš ir ejams, kādi ir tā galvenie posmi, kādas ir pazīmes, ja tie posmi sekmīgi noieti.

— Jūs Madridē arī piedalīsities apaļā galda diskusijā, un tur tiks runāts par izpildvaras, likumdevējvaras un tiesu varas principu ievērošanu demokrātijas pārveides laikā, kā arī par citiem ar demokrātiju saistītiem tematiem. Ko jūs gatavojaties paust šajā diskusijā?

V.Vīķe-Freiberga: — Man šķiet, ka pirmais pamatnosacījums ir vērtības, kas valda sabiedrībā, un tas ir tas, kas izveidojas gadu gaitā uz kultūras pamatiem. Nevar vienā dienā ieaudzināt demokrātiju. Es gribu pievērsties jautājumam par to, kādi tie ir izpratnē par demokrātiju, vispār sabiedrībā starp tās locekļiem. Tad pārējais var arī būt tīri birokrātiskā plāksnē — jautājums par likumdošanu, tās sakārtošanu, piemēram, nevalstisko organizāciju spēja brīvi darboties kādā valstī, preses brīvība, visi klasiskie aspekti, kas saistīti ar demokrātiju.

— Tieši pirms sešiem mēnešiem vizītes laikā Amerikas Savienotajās Valstīs Vašingtonā jūs tikāties ar ASV prezidentu, viceprezidentu un prezidenta padomnieci drošības lietās, un tikšanās laikā jūs ASV amatpersonām apliecinājāt Latvijas centienus dalībai NATO un to, ka Latvija ir ASV sabiedrotā. Šķiet, ka ASV atbalstīšanā nekas nav mainījies līdz šai dienai, drīzāk pat Latvijas atbalsts ASV starptautiskajai politikai ir pieaudzis, taču, iespējams, ir mainījies kas cits. Proti, šodien laikraksts “The Washington Post” ar atsauci uz vairāku diplomātu teikto norāda, ka pēc 11. septembra notikumiem Baltijas valstu uzaicināšana iestāties NATO ir kļuvusi daudz reālāka. Laikraksts secina, ka attieksme pret Baltijas valstu uzņemšanu NATO mainījusies no asu strīdu uz plašas vienprātības objektu. Kas, jūsuprāt, ir tie apstākļi, kas varētu būt pamatā šādam secinājumam?

V.Vīķe-Freiberga: — Jā, es domāju, ka ir notikusi ļoti nopietna virzība mums par labu, piemēram, tas pats “Washington Post” vēl līdz pat pagājušajam pavasarim tika uzskatīts Amerikas Savienotajās Valstīs par vienu no tām avīzēm, kas bija visai rezervēta, kaut vai par NATO paplašināšanās ideju vispār un arī runājot par Baltijas valstu nepieciešamību tām tur iekļauties. Bet, kad es biju šopavasar vizītē Vašingtonā, man bija izdevība ar šīs avīzes redaktoru sēdēt kādās vakariņās un padziļināti ar viņu iztirzāt gan Latvijas situāciju, gan centienus un veselu rindu dažādu citu lietu, un jau toreiz šajā pašā avīzē, kas agrāk bijusi rezervēta, pirmo reizi parādījās tāds labvēlīgs raksts, tomēr atzīstot, ka NATO paplašināšanās būtu vēlama un ka Baltijas valstīm tur būtu loģiska vieta, ka tas būtu vienkārši saprātīgs un apsveicams solis. Starplaikā ir noticis diezgan skaidrs amerikāņu viedokļa formulējums, tas ir atkārtoti pausts, varbūt visskaidrākā veidā prezidenta Buša slavenā runa Varšavā ir nostādījusi un apstiprinājusi tos principus, pēc kuriem Amerikas Savienotās Valstis ir paredzējušas rīkoties sakarā ar šo NATO paplašināšanos. Man šķiet, ka Buša administrācijā, Vašingtonas aprindās tas pagrieziens ir jau noticis. Kaut gan es negribētu, lai mēs domājam, ka mums ir viss jau iegūts un paveikts, vēl priekšā ir politiskās debates, tur jābūt lēmumiem Kongresā un Senātā, un, es domāju, ne tik vien latviešiem, bet visām kandidātvalstīm ir jāturpina ļoti nopietns darbs, lai turpinātu pārliecināt Amerikas politiķus, ka šī paplašināšanās ar Baltijas valstīm kandidātvalstīm ir saprātīgs solis, kas nāks par labu visai NATO aliansei un Eiropas drošībai.

— Un tagad par kādu jautājumu, kas vairāk saistīts ar Latvijas iekšējiem notikumiem un arī vēsturi. Proti, šodien ar izstādes atklāšanu noslēgsies alternatīvais Kārļa Ulmaņa pieminekļu konkurss, to rīko Mākslas akadēmijas studenti. Ar šo konkursu viņi vēlas parādīt, ka Ulmaņa pieminekļa projekti un idejas var būt daudz kvalitatīvākas un radošākas, nekā tas ir Latvijas Zemnieku savienības rīkotajā konkursā, savukārt Zemnieku savienība atkal daudz neuztraucas par alternatīvo konkursu, tomēr uzskatot, ka tajā, iespējams, piestrādā kāds politiskais spēks, vismaz spriežot pēc tā, kāda attieksme pret Ulmani parādīta atsevišķos darbos. Tas ir tas, kas attiecībā uz šo pieminekli notiek šodien, bet kāda ir jūsu attieksme vispār pret Kārļa Ulmaņa pieminekļa nepieciešamību, pret to, kādam šim piemineklim vajadzētu būt?

V.Vīķe-Freiberga: — Par šiem diviem konkursiem varbūt, ja mēs tos salīdzinām, tad man, raugoties uz pirmā nopietnā konkursa darbu rezultātiem, radās tāds iespaids, ka tur jau savā ziņā notiek it kā mākslinieciska parodija par Staļina laika un stila pieminekļiem. Un man radās tāda sajūta, ka dažs labs tēlnieks varbūt ir paņēmis vecos maketus, pēc kā savā laikā bija veidojis Ļeņina pieminekli, un tikai piemontējis klāt Kārļa Ulmaņa galvu, bet pilnīgi tādā pašā stilā, pieejā un mākslinieciskā koncepcijā pasniedzis Kārļa Ulmaņa pieminekli. Tas bija viss tik ļoti estētiski nomācošā sociālā reālisma stilā, ka gandrīz izskatījās pēc parodijas.

Es uzskatu, ka Mākslas akadēmijas studenti ir mēģinājuši parodēt kaut ko, kas savā ziņā jau bija parodija, un, ja tas viņiem ir izdevies, tad tas ir liels sasniegums. Jo man šķiet, ka tā stila pārstāvība, kas bija iepriekšējā konkursā, bija ārkārtīgi šaura, bet par krāsām un gaumēm nestrīdas, mums katram ir tiesības uz savu gaumi. Man šis pirmais konkurss tīri no estētiskā viedokļa likās sociālā reālisma visstagnātiskākā laika stilā, un man šķiet, ka Mākslas akadēmijas studenti to tā arī uztvēra un mēģināja tātad nākt ar vairāk vai mazāk nopietnu, drīzāk varbūt satīrisku reakciju uz šo estētisko situāciju. Es neesmu droša, vai no viņu puses tas bija tik daudz politisks žests, drīzāk tas ir mākslas izpausmes, mākslas brīvības un arī estētikas kanonu žests, ka būtu nepieciešamas debates par to, kādi ir sabiedrībā pieņemamie estētiskie standarti un kritēriji. Politiskais jautājums — tas ir atkal citā plāksnē, tur ir pavisam citi apsvērumi.

— Ja jūs sakāt — politiskais jautājums, jūs domājat to, kā šī pieminekļa ideja tiek izmantota priekšvēlēšanu laikā?

V.Vīķe-Freiberga: — Es domāju gan, ka tas varētu būt ļoti izdevīgi, protams, politiķi meklē kādu nišu, kur sev rast atbalstītājus. Un, ja ir paredzama auditorija, kam ir jau iepriekš zināmi viedokļi un nostāja, tad ir visai izdevīgi viņus kaut kādā veidā piesaistīt.

— Prezidentes kundze, vai jums ir suns vai kāds cits mājdzīvnieks?

V.Vīķe-Freiberga: — Man ir divi kaķīši, un es jau kopš atbraukšanas uz Latviju domāju, ka man ļoti gribētos atkal sunīti. Bet man nav izdevies atrast tādas šķirnes sunīti, kas man būtu piemērots.

— Ja reiz par suņiem, tad jāpiemin arī pašlaik Latvijā aktualizējusies lieta par suņiem un sakostajiem cilvēkiem, jo īpaši bērniem. Kā jūs redzat, vai valsts pietiekami aktīvi rūpējas par cilvēku mīluļu uzraudzības lietām, un kas darāms, lai šādus notikumus ierobežotu?

V.Vīķe-Freiberga: — Mani šokē tā situācija, ka tas pats suns var atkārtoti saplosīt un sakropļot mazu bērnu, saprotiet, ja sakropļota seja, tā ir ne vien fiziskā trauma, tas ir kaitējums, viņam varētu būt visa dzīve iznīcināta, ja seja sakropļota uz mūžu. Darba izredzes tam bērnam visa mūža garumā var būt ierobežotas, viņam dzīve var būt iznīcināta, un mani satriec tas, ka vienīgi saimniekam jāsamaksā 200 latu administratīvais sods, un tas pats suns dažus mēnešus vēlāk atkal citu bērnu sakropļo un traumē, šoreiz gan laimējās, ka ne tik smagi sakropļo, bet tomēr. Man ir absolūti nepieņemama tāda situācija, un es gatavojos nākamo dienu laikā sagatavot un iesniegt Saeimā grozījumu priekšlikumu — ja ir izdarīti smagi miesas bojājumi vai miesas bojājumi vispār, tad par to kriminālatbildība ir jānes dzīvnieka īpašniekam, un viņu var saukt pie kriminālatbildības, tāpat kā gadījumā, ja viņš būtu sakropļojis, ja kāds būtu zēnam uzbrucis ar nazi, piemēram, un sagraizījis seju, būtu ļoti smags sods tam cilvēkam, viņam būtu jāiet tiesas priekšā un jāsaņem ļoti smags sods. Ja kādu ir sakropļojis savs suns, es neuzskatu, ka tur būtu kāda starpība. Ja mūsu likumdošana nav spējusi to pietiekami skaidri formulēt, ja Tieslietu ministrijas pārstāvis mums mēģina teikt, ka viss ir labākā kārtībā, bet starplaikā suņi turpina plosīt bērnus un policija turpina teikt, ka tur neko valsts nevar darīt, tad — piedodiet, ir pienācis pēdējais laiks, lai kāds iesniegtu šo grozījumu, un es taisos to darīt.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā