Zem partnerības, atklātības un uzticības zīmes

Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas valsts vizīte Ungārijā no 16. līdz 18. oktobrim “Latvijas Vēstneša”speciālkorespondenta Jāņa Ūdra izklāstā un Jura Krūmiņa fotoskatījumā

Latvijas Valsts prezidentes preses konference

V. Vīķe–Freiberga:

— Ungārija ir viena no zemēm, kurā mums vēl daudz kas darāms, lai izmantotu visas sadarbības iespējas. Tādēļ es priecājos par iespēju, ko man piedāvāja šī valsts vizīte, vedot līdzi arī Latvijas uzņēmēju delegāciju. Mēs vēlamies arī ciešāku sadarbību aizsardzības jomā. Mēs varam daudz mācīties no Ungārijas līdzšinējām sekmēm, un mums vēl ir arī daudz ko darīt, lai kopīgiem spēkiem sekmētu integrācijas procesu Eiropas Savienībā. Procesu, kurā iekļāvušās abas mūsu valstis. Ungārijas prezidents man apliecināja arī savu izpratni par to, kādai jābūt nākotnes Eiropai un drošības telpai apvienotajā Eiropā. Šajā sistēmā viņš nozīmīgu vietu saskata Latvijai kā NATO dalībvalstij un visām trim Baltijas valstīm kā NATO dalībvalstīm. Viņa attieksme pret Baltijas valstīm ir ļoti pozitīva. Ungāri, protams, arī apzinās savu atbildību un saprot, ka mums līdz nākamā gada novembrim(NATO dalībvalstu vadītāju apspriedei Prāgā — J. Ū.)atbilstoši jāsagatavojas, jo Ungārija, būdama Ziemeļatlantijas savienības dalībvalsts, gluži tāpat kā citas NATO dalībvalstis, piedalīsies mūsu gatavības izvērtēšanā. Taču mēs jau šobrīd varam rēķināties ar Ungārijas labo gribu un politisko atbalstu. Mūsu uzņēmējiem jārosās ļoti aktīvi un ļoti enerģiski. Ungārijā bijusi ļoti sekmīga uzņēmējdarbība, un viņi ļoti veiksmīgi piesaistījuši ārvalstu investorus. Ungāri arī ļoti sekmīgi aizsargā savu iekšējo tirgu. Mums Ungārijā ir daudz ko vērot un daudz ko mācīties, un to mūsu uzņēmēji arī sola darīt.

“Latvijas Vēstneša” jautājums:

—Prezidentes kundze, kurš Latvijas stratēģiskais mērķis jums šobrīd liekas tuvāk — iestāšanās ES vai NATO?

V. Vīķe–Freiberga:

— Man abi šie mērķi ir vienoti kā labā roka un kreisā roka. Un mēs vēlamies, lai netiktu “amputēts” ne viens, ne otrs mērķis. Runājot par ES — man šķiet, mums pilnībā jāpārņem tās “acquis communautaire” — visi tās juridisko un saimniecisko pamatu principi, jo tas nāks tikai par labu mūsu ikdienas dzīves kvalitātei un nākotnes attīstībai. Gluži tikpat svarīgi ir garantēt mūsu drošību, bet tas nozīmē ne tikai drošību konvencionālā izpratnē, tātad mūsu bruņotos spēkus un bruņotus draudus no ārpuses, bet bruņotos spēkus modernā izpratnē, kas gatavi stāties pretī jebkādiem draudiem. Tas nozīmē arī turpināt ciešu starptautisko sadarbību gan noziedzības, gan narkotiku izplatīšanas apkarošanā. Risināt problēmas, kas mūsu kontinentam jādara kopīgiem spēkiem.

Jautājums: — Vai tas, ka jūs ar Ungārijas prezidentu abi esat nākuši no akadēmiskām aprindām, paplašināja jūsu sarunu diapazonu?

V. Vīķe–Freiberga: — Es par to nebiju domājusi. Ir katrā ziņā ļoti patīkami sarunāties ar cilvēku, kam ir līdzīga intelektuālā bagāža. Bet es, atklāti sakot, nešķiroju cilvēkus pēc viņu izglītības. Man šķiet, būtiskais ir cilvēka attieksme. Un jāteic, ka man bijis iespējams atrast kopīgu sarunu visur, kur esmu bijusi Latvijas pārstāve. Man vienmēr laimējies saņemt visdziļāko sirsnību un labvēlību. Arī Ungārijā dziļā sirsnība un atbalsts Latvijai dziļi iepriecināja manu sirdi.

 

Jautājums: — Vai saprašanos netraucēja sarežģītā ungāru valoda?

V. Vīķe–Freiberga: — Tā ir ļoti interesanta valoda. Es domāju, Eiropas dažādība ir mūsu kontinenta bagātība. Ungāru valoda ir ļoti krāsaina. Es to pazīstu jau no agrākajiem gadiem, jo pēc 1956. gada Kanādā ieradās daudzi ungāru bēgļi un man ar viņiem bijis daudz kontaktu. Tā ka es šo valodu jau pazīstu.

“Latvijas Vēstnesim”:

Bēla Jāvorskis, Ungārijas Republikas vēstnieks Latvijā

— Vēstnieka kungs, cik nozīmīgs šis notikums, pēc jūsu domām, ir abu valstu attiecību sekmēšanai?

— Tas ir ļoti nozīmīgs notikums, jo ikvienai valstij ir ļoti svarīgi būt pārstāvētai otrā valstī ar tiešu klātbūtni. Mazām valstīm tas ir divkārt nozīmīgi. Tāpēc, ka par mazajām valstīm tomēr ir mazāk informācijas nekā par lielajām. Ļoti nozīmīga Latvijas goda konsulāta misija Budapeštā, manuprāt, būs izplatīt informāciju par Latviju. Taču tas ir tikai goda konsulāta pirmais mērķis. Es domāju, konsulāta darbiniekiem pietiks spēka un enerģijas daudzu uzdevumu veikšanai. Arī lai pulcētu cilvēkus ap konsulātu un sekmētu mūsu valstu ekonomisko kontaktu attīstību. Cik man zināms, jūsu goda konsulāts veiks arī dažādas konsulārās funkcijas, piemēram, palīdzēs latviešiem, ja viņiem Ungārijā būs radušās kādas problēmas. No visiem viedokļiem pagaidām, kamēr Latvijai vēl nav savas vēstniecības Budapeštā, goda konsulāta atvēršana ir ļoti labs risinājums, un konsulātam būs ļoti nozīmīga loma mūsu valstu attiecību tālākajā attīstībā.

— Pēc manas pieredzes, goda konsulāta darbības efektivitāte ir ļoti atkarīga no personas, kas šo konsulātu vada. Darbs ir sekmīgs tad, ja goda konsula pienākumi uzticēti enerģiskam cilvēkam un īstenam patriotam. Jo goda konsuls, kā zināms, par savu darbu atlīdzību nesaņem.

— Jā, es jums piekrītu. Cik zinu, jūsu goda konsule Gunta Mednes kundze ir tieši tāda persona, ļoti enerģiska un cenšas darīt visu iespējamo, lai kalpotu Latvijai. Es esmu pārliecināts, ka viņa darīs tiešām labu darbu Latvijai. Es vēlu panākumus jūsu goda konsulātam Budapeštā.

Admirālis Gaidis Zeibots, Latvijas NATO integrācijas izpildsekretārs

— Admirāļa kungs, Ungārija ir NATO dalībvalsts. Kā jūs no šī viedokļa vērtējat Valsts prezidentes vizīti?

— Mums, protams, Ungārijā ir lielas intereses. Pašlaik mēs, kā zināms, pildām mājasdarbu, izstrādājot Rīcības plānu dalībai NATO, kas savā laikā nebija jāpilda Ungārijai, un šis periods mums varbūt tādēļ nav tik interesants, kā bija Ungārijai. Bet mūs savukārt ļoti interesē, ko Ungārija darīja no brīža, kad bija saņēmusi ielūgumu iestāties NATO. Arī Ungārijas pieļautās kļūdas šajā laikā. Jo līdz uzaicināšanas brīdim NATO gluži vienkārši nepaziņo kandidātvalstīm daudzas lietas. Tas arī saprotams, jo šie jautājumi saistīti ar informācijas drošību un citiem būtiskiem aspektiem. Tādēļ mums ir ļoti svarīga tieši šī Ungārijas pieredze. Tas pirmkārt. Otrkārt, arī Ungārijā notiek bruņoto spēku un visas aizsardzības sistēmas reforma. Te gan ir būtiska atšķirība. Viņiem sava armija ir jāsamazina, bet mēs savus bruņotos spēkus veidojam pilnīgi no jauna. Tomēr arī šeit mums jāskatās, ko un kā dara ungāri, jo ir jāsaskaņo NATO struktūras. Arī Ungārija savu armiju tagad pārveido pēc NATO principiem. Es arī domāju, šis formāts — Ungārija, Polija un Čehija — ir salīdzināms ar trim Baltijas valstīm. Tādējādi paveras vēl viens ļoti būtisks sadarbības aspekts. Mēs arī ļoti daudz ko darām, lai nodrošinātu politisko atbalstu NATO dalībvalstu vadītāju nākamā gada apspriedē Prāgā. Jo balsos katra NATO dalībvalsts, un mums ir ļoti svarīgi, lai mums būtu iespējami vairāk draugu, kas Prāgā pateiks: jā, Latvija ir sagatavojusies iestājai NATO.

— Ungārija savu atbalstu Latvijai ceļā uz NATO bija apliecinājusi jau pirms šīs valsts vizītes. Ko jaunu, jūsuprāt, Valsts prezidentes vizīte Ungārijā deva mūsu virzībā uz NATO?

— Viena lieta ir oficiālie paziņojumi, kas, protams, ir ļoti svarīgi. Taču ir arī būtiski, lai mēs ar savu klātbūtni parādītu, kādi mēs esam un ko mēs darām. No šī viedokļa ļoti nozīmīga bija Ungārijas aizsardzības ministra Dr. Jānoša Sabo nesenā vizīte Latvijā. Sagaidāma Ungārijas Aizsardzības ministrijas delegācijas vizīte Latvijā, risinot militārās izglītības jautājumus. Nevaram aizmirst, ka ungāru virsnieki mācās arī BALTDEFKOL — Baltijas aizsardzības koledžā Tartu. Ir ļoti svarīgi, lai tur būtu arī cilvēki no NATO valstīm, ne vien pasniedzēji, bet arī studenti. Tādēļ mūsu sadarbība ar Ungāriju ir jo svarīgāka. Mēs ar Ungārijas Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra vietnieku nupat runājām arī par Ungārijas ūdenslīdēju apmācības iespējām Latvijā, mūsu jaunajā ūdenslīdēju skolā Liepājā. Kā redzat, mūsu kontaktiem var būt šķietami negaidītas, taču ļoti konkrētas formas.

Atvaļinātais brigādes ģenerālis Bertalans Farkašs, Ungārijas Republikas astronauts

— Ko jums nozīmē vārds “Latvija”?

— Es esmu bijis jūsu zemē. Tas bija 1985. vai 1986. gadā. Jūs varbūt atceraties, toreiz tika īstenota plaša programma “Interkosmoss”, un šīs programmas ietvaros mums bija arī tikšanās ar zinātniekiem Latvijā.

— Taču jūs droši vien Latviju un Rīgu redzējāt jau 1980. gadā, sava kosmosa lidojuma laikā?

— Diemžēl ne, jo mūsu lidojums notika 51 grāda leņķī. Rīga palika uz ziemeļiem no mūsu kosmosa kuģa. Taču man bija jo interesantāk pašam personīgi ciemoties Rīgā. Tas gan bija pirms vairāk nekā pusotra gadu desmita. Prātā palikusi cilvēku lielā viesmīlība. Bija arī ļoti jūtama Rīgas vēsturiskā gaisotne. Mums jau toreiz bija ļoti viegli kontaktēties ar latviešu zinātniekiem. Jo zinātne ir zinātne, un mēs, zinātnieki, viegli atrodam kopīgu valodu.

— Ko jūs domājat par Latvijas Valsts prezidentes vizīti jūsu valstī?

— Es domāju, tas ir ļoti nozīmīgs notikums abām valstīm. Latvija, tāpat kā Ungārija, ir neliela valsts, un mums ir ļoti svarīgi sadarboties. Ļoti nozīmīga ir mūsu sadarbība kultūrā un izglītībā, arī citos aspektos. Es domāju, kādreiz lielais attālums no Rīgas līdz Budapeštai šodienas apstākļos vairs nav nekāda problēma. Tas prasa tikai zināmu laiku, protams, atkarībā no tā, kādu transporta līdzekli esat izvēlējies — lidmašīnu vai automašīnu.

— Protams, kosmosa kuģī šo attālumu varētu visātrāk pārvarēt. Lai gan tam šie nepilni divi tūkstoši kilometru laikam būtu par maz. Nebūtu iespējams tik ātri nosēsties.

— Ha–ha! Jums taisnība.

— Jūs esat arī aizsardzības jomas profesionālis, atvaļināts brigādes ģenerālis. Ungārija tagad ir NATO valsts, Latvija gatavojas iestāties šajā organizācijā. Kāds ir jūsu

viedoklis par mūsu valstu sadarbību šajā ziņā?

— Es domāju, tas ir ļoti nozīmīgs aspekts, kas būtiski paplašina abu valstu sadarbības nozīmi un diapazonu. Ungārija pēc iestāšanās NATO ir ieguvusi ļoti nozīmīgu pieredzi, kas tagad varētu noderēt arī jūsu valstij. Protams, pats svarīgākais sekmīgas sadarbības priekšnoteikums, pēc manas pārliecības, ir labi cilvēku tiešie kontakti.

— Nupat mūsu klātbūtnē tika atvērts Latvijas goda konsulāts Budapeštā.

— Es domāju, tas ir ļoti nozīmīgs notikums. Ļoti nozīmīgs. Tagad mums būs vēl vieglāk kontaktēties.

— Cik zinu, jūs esat mainījis profesiju un pievērsies biznesam.

— Jā, es tagad esmu lielas sabiedrības “Pannon Barter Co.” prezidents. Viens no mūsu darbības aspektiem ir ekonomiskie kontakti ar Austrumu valstīm. Un arī šajā jomā ļoti būtiski ir cilvēku tiešie kontakti. Tas, manuprāt, ir arī Latvijas Valsts prezidentes vizītes galvenais nopelns manā valstī.

Juris Ulmanis, “Nordic Technology Park” prezidents

Budapeštas pilsētas galva Gābors Demski un Latvijas Valsts prezidente

Vaira Vīķe–Freiberga, Latvijas goda konsule Gunta Medne un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš

Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs Sentendrē

— Kā jūs vērtējat šo valsts vizīti no Latvijas uzņēmēja viedokļa?

— Manas izjūtas izsakāmas divos vārdos: veiksme un lepnums. Veiksme bija arī man personīgi, jo es pašlaik cenšos Latvijā izveidot tehnoloģijas parku “Nordic Technology Park”, mēs Budapeštā apmeklējām kādu Ungārijas tehnoloģijas parku, un es domāju, ka mēs viņu modeli varēsim izmantot arī Latvijā. Man bija arī gods piedalīties vairākos pasākumos, kuros piedalījās Latvijas Valsts prezidente, un es gribu teikt — gan ārlietu aspektā, gan akadēmiskā aspektā, gan arī no mūsu biznesmeņu delegācijas viedokļa es līdz ar visiem mūsu biznesmeņu delegācijas dalībniekiem esmu lepns par mūsu prezidentes sniegumu.

— Cik nozīmīga šī vizīte bija, lai attīstītu mūsu valsts ekonomisko sadarbību ar Ungāriju, vispirms jau mainot mums nelabvēlīgo bilanci?

— Es pats esmu Ungārijā strādājis divus gadus — no 1990. līdz 1992. gadam — un diezgan labi pazīstu ungāru biznesu. Es varu teikt pavisam vienkārši: līdz šim Latvija nav bijusi Ungārijas uzņēmēju redzeslokā. Es domāju, vizītes laikā tika sperts nozīmīgs solis, lai situācija mainītos. Mūsu uzņēmēju delegācijā bija, piemēram, divi cilvēki, kas pārstāv Latvijas zivsaimniecību — uzņēmumus “Kaija” un “Salacgrīva 95”, kā arī citu aktuālu nozaru pārstāvji. Es domāju, tagad Latvija daudz vairāk būs Ungārijas uzņēmēju redzeslokā un arī otrādi. Man pašam bija ļoti interesantas sarunas ar Ungārijas tehnoloģijas parka pārstāvjiem, šo uzņēmumu apciemojām visa Latvijas delegācija, un tas bija ļoti veiksmīgs apmeklējums. Ungārijas tehnoloģijas parka prezidents pats nesen bija Rīgā, kur piedalījās kādā mūsu augstās tehnoloģijas izstādē. Ļoti interesanti bija starp Ungārijas uzņēmējiem sastapt kādu Amerikas ungāru, kurš arī, tāpat kā es, ir no Ņujorkas, un izrādījās, ka mēs esam gājuši divās savstarpēji konkurējošās vidusskolās. Ziniet, kā mēdz būt, kad divas skolas savā starpā visu laiku it kā sacenšas un it kā “rīvējas”, bet tādā labā nozīmē. Mums abiem bija ļoti interesanti šo faktu konstatēt. Šis cilvēks ir arī aktīvs investors, un viņš izteica interesi ieguldīt kapitālu arī mūsu tehnoloģijas parkā un izveidot īpašu Baltijas fondu, lai sekmētu investīcijas Latvijā.

— Ungārija jau ir NATO valsts un, tāpat kā Latvija, tagad grib iestāties Eiropas Savienībā. Kā, jūsuprāt, šie faktori iespaido uzņēmēju sadarbību?

— Es nedomāju, ka šie faktori paši par sevi būtiski iespaidotu uzņēmēju sadarbību. Manā pieredzē pats svarīgākais faktors ir personīgie kontakti. Mēs visi esam cilvēki, un ļoti svarīgi ir sadarboties cilvēkam ar cilvēku.

— Jūs minējāt, ka esat mācījies Ņujorkā. Vai jūs šajā pilsētā arī piedzimāt un pavadījāt bērnību?

— Jā, es esmu īsts ņujorkietis.

— Tādā gadījumā kā jūs uzņēmāt dramatiskos 11. septembra notikumus savā dzimtajā pilsētā?

— Jā, es to uztvēru īpaši smagi. Es biju šokā, lai gan satriekti bija visi cilvēki. Bija grūti noticēt, ka tas patiešām noticis. Skatoties televīzijas kadrus no Ņujorkas, man visu laiku bija sajūta, ka skatos kādu piedzīvojumu filmu un ka tūdaļ parādīsies Arnolds Švarcenegers galvenajā lomā. Bet tūdaļ pēc šī notikuma man sāka zvanīt draugi un paziņas un sūtīt ziņas pa elektronisko pastu. Viņi vaicāja, vai visi mani radi un paziņas ir sveiki un veseli, un izteica man līdzjūtību sakarā ar šiem smagajiem amerikāņu tautas pārdzīvojumiem.

Tieši dienu pēc tam man bija paredzēts būt Amerikā, bet es aizlidoju tikai piecas dienas pēc dramatiskā 11. septembra. Tomēr biju Amerikā tobrīd, kad amerikāņiem tas bija vēl pavisam svaigs pārdzīvojums. Es redzēju, cik dziļi šie notikumi skāruši visus amerikāņus. Varbūt tos, kas joprojām dzīvo Ņujorkā, tas skāra vairāk nekā mani, latvieti, kas vairs nedzīvo Ņujorkā. Taču arī es šos notikumus uztvēru ļoti personīgi. Uz mani ļoti dziļu iespaidu atstāja amerikāņu vienotība šajās dienās. Visur plīvoja ASV valsts karogi. Arī manai māsai Milvokos pie mājas plīvoja Amerikas karogs. Policiju un ugunsdzēsējus visi amerikāņi tagad uzlūko kā varoņus, jo viņi glābj cilvēku dzīvības. Daudzi amerikāņi ziedo naudu cietušajiem. Visa Amerikas tauta tagad ir ļoti vienota. Jūs jau zināt, ka amerikāņu kino un televīzijas zvaigznes piedalījās koncertā, aicinot ziedot 11. septembra traģēdijā cietušo ģimenēm. Uz daudzām automašīnām uzlīmēti ASV karodziņi. Visa amerikāņu tauta šausmīgi pārdzīvo šos notikumus. Šausmīgi pārdzīvo!

— Vai arī jums ir sajūta, ka cilvēki visā pasaulē pēc 11. septembra tiecas vairāk kontaktēties un tuvināties? Politiķi ar politiķiem, militārpersonas ar militārpersonām, īpaši NATO dalībvalstīs un NATO kandidātvalstīs. Arī jūs, biznesmeņi, tieši tagad īpaši enerģiski attīstāt starptautiskos kontaktus.

— Jā, es to salīdzinātu ar to īpašo sajūtu, kas cilvēkus pārņem bērēs. Arī tur satiekas cilvēki, kas nav redzējušies gadu gadiem, un tad visiem ir žēl, ka līdz tam nav bijuši tuvāki un ka satikties iznāk tādā bēdīgā brīdī.

— Arī man pazīstama šī zīmīgā sajūta. Taču tas ir arī dziļa optimisma apliecinājums. Cilvēki bērēs pēkšņi ļoti skaidri apjauš sev atvēlēto laiku un savas unikālās iespējas — dzīvot un strādāt, kā arī tuvināties cits citam.

— Jā, tā patiešām ir. Es domāju, ka šī parādība ir īpaši apsveicama 11. septembra terora aktu kontekstā. Jo teroristu galvenais mērķis taču bija paralizēt normālo dzīvi: lai sabruktu ne vien debesskrāpji, bet arī finansu sistēma. Lai cilvēki uztrauktos un nespētu normāli strādāt. Un labākā atbilde viņiem ir — parādīt, ka šie terora akti mūs netraucē strādāt. Parādīt, ka dzīve turpinās un kļūst vēl labāka.

Jānis Ūdris, “LV” speciālkorespondents Valsts prezidentes valsts vizītē Ungārijā

Oficiālās sagaidīšanas ceremonijas laikā Ungārijas Republikas prezidents Ferencs Madls un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga (attēlā pa labi); Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš un Ungārijas Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Kāroli Kontrats paraksta līgumu par personu atpakaļuzņemšanu (attēlā pa kreisi); Latvijas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns un Ungārijas izglītības ministrs Jožefs Palinka apmainās ar darba programmu abu ministriju sadarbībai no 2002. līdz 2004. gadam ( attēlā pa vidu)

Vizītes laikā Ungārijas Republikā: Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Imants Freiberga kungs uz Estergomas tilta; Latvijas NATO integrācijas izpildsekretārs Gaidis Zeibots un Latvijas Valsts prezidentes adjutants Arnis Lokmanis; Ungārijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas Okupācijas muzeja vadītājs Pauls Lazda okupācijas muzeja ekspozīcijas atklāšanas laikā Ungārijas Zinātņu akadēmijas telpās