Līnijas un krāsas nav sapņi, kas gaist

Atklāta izstāde “Neiespējamās pasaules. A. Čaks mākslā”

Gleznas, zīmējumi, tēlniecība bija Aleksandra Čaka dzīves būtiska daļa — tēlotāja māksla viņu uzrunāja diendienā no paša istabas sienām, ar to viņš sastapās savu draugu Aleksandra Junkera, Jāņa Liepiņa, Niklāva Strunkes darbnīcās, arī izstādēs. No dzejniekam uzdāvinātā ogles zīmējuma izauga, uzbrieda, aizgāja pasaulē viņa poēma “Spēlē, Spēlmani!”.

Arī pats Aleksandrs Čaks ir rūpīgi līdzstaigājis draugiem mākslas sarežģītos ceļos, pat uzrakstījis monogrāfiju par pāragri mirušo gleznotāju Jāni Plasi. Un tāpēc gluži likumsakarīgi, ka dzejnieka simtās dzimšanas dienas priekšvakarā vakar, 24. oktobrī, Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, durvis vēra izstāde “Neiespējamās pasaules”, kas stāsta par Aleksandru Čaku mākslā.

Dzejnieka laikabiedri un mūsdienu autori savos darbos iemūžinājuši gan pašu dzejnieku, gan viņa literāros tēlus, daļa no tā visa skatāma izstādē. Bez jau nosauktās mākslinieku trijotnes skatītājus uzrunā Induļa Zariņa un Felicitas Pauļukas gleznas, Valda Grēviņa un Maigoņa Oša zīmējumi, Arnolda Burova lelles, vēl vairāku citu autoru darbi, arī slavenās “Rakstu un zīmējumu grāmatas” lapas. Tās nokopētas no oriģināla, ko draugi dzejniekam pasniedza pēc Annas Brigaderes prēmijas saņemšanas par poēmu “Mūžības skartie” 1940. gada janvārī.

Daudziem par atklājumu var kļūt Niklāva Strunkes zīmējumi, kas darināti dzejoļu krājuma “Iedomu spoguļi” izdevumam trimdā 1951. gadā, bet vēl mazāk, šķiet, būs to, kas zinās, ka Maigonis Osis jau 1950. gadā Rīgā veidojis melnbaltas ilustrācijas poēmai “Mūžības skartie”, tiesa, zīmējumi tā arī nav publicēti. Jo pēckara komunistiskajā režīmā gadu desmitiem Aleksandra Čaka lieldarbu par latviešu strēlniekiem nebija atļauts pat pieminēt.

Izstādes atklāšanā iepazīt dzejnieku autoram pašam tik tuvajā mākslā aicināja A. Čaka muzeja vadītāja Andra Konste. Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne uzsvēra, ka izstāde ir ļoti mūsdienīga, turklāt raksturīgi, ka gandrīz visi autori, kas saskārušies ar Aleksandru Čaku, spējuši jaunradē tikt augstāk par savu caurmēra līmeni. Tas varētu būt vēl viens apliecinājums Raiņa atziņas “celt kultūru — nozīmē celt valsti” mūsdienīgumam.

Mākslu nevar uztvert ar vēsu prātu, tur allaž jābūt klāt karstām jūtām. Par tām liecina arī kāds dzejnieka ieraksts poēmas “Umurkumurs” izdevumā, ko parakstījis arī grāmatas ilustrāciju autors Niklāvs Strunke:

“Ļ. god. Anitai Bērziņ jkdzei

Aleksandrs Čaks

Niklāvs Strunke

Manai gaužām mīļajai Anniņai par apburošo smaidu un sirdslaipnību —

Aleksandrs Čaks

bruņinieks un spalvas kalps

Sapņi, jūs esiet tik apgriezti spārni,

Smaršas, kas izzūd un neatstāj pēdu,

Vienmēr es saucis jūs esmu kā gārnis,

Vienmēr — tik iegadās tumsa un bēdas.

Rīgā, 7. aprīlī, 1935. gadā

Anniņa sēž blakus.”

Pēc mazliet vairāk nekā sešiem gadiem Anita Bērziņa kļūs par Aleksandra Čaka sievu, tiesa, abu laulāto kopdzīve nebūs ilga. Izrādās, ka reizēm ne tikai sapņi un smaržas, bet arī mīlestība izzūd un neatstāj pēdu. Taču tā jau ir cita tēma.

Starp citu, mīļotajai dāvinātā četrrinde ir līdz šim grāmatās nepublicēts papildinājums pašam pirmajam dzejolim, kas Aleksandram Čakam iespiests Latvijas presē 1925. gada 1. februārī.

Andris Sproģis,“LV” nozaru virsredaktors

Aleksandrs Čaks 1946.gadā. Domājams, ka šī šarža autors ir dzejnieks Valdis Grēviņš