Finansu ministrs:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 24.oktobrī

Intervijā Latvijas Radio 24.oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

Finansu ministrs Gundars Bērziņš, iesniedzot 2002.gada budžeta projektu Saeimā 2001.gada 19.oktobrī

Foto: A.F.I.

— Jums būs pēc šī raidījuma tikšanās ar Starptautisko valūtas fondu, lai runātu par nākamā gada budžeta projektu.

Gundars Bērziņš: — Ne tikai lai runātu kopumā par memoranda izpildi, kas ir uz 18 mēnešiem noslēgts un no kā liela daļa ir pagājusi; vairāk runāsim par to, kas ir izdarīts, — tur viss izskatās pat ļoti labi, grūtāka saruna būs par nākotni.

— Līdz šim par visiem šiem punktiem laikam nav bijis nekādu strīdu?

G.Bērziņš: — Nē, nu varbūt niansēs ir, es tikko arī iepazinos precīzi ar dažām pozīcijām, par atsevišķām likumdošanām vēl — teiksim, līdz decembrim mums ir jāpabeidz visa normatīvā bāze saistībā ar aģentūru likumdošanu, Kabineta noteikumi jāpieņem, un vēl ir tādas lietas, kas ir izdarāmas, kas ir iesniegtas valdībā. Cerams, ka nebūs aizkavēšanās, tā ka ir varbūt daudz tādu mazāku lietu, bet lielos vilcienos, protams, šī gada vērtējums pēc piecu baļļu sistēmas būtu pieci ar plusu.

— Žurnālisti — ne tikai eksperti — vērtējot nākotnes perspektīvas, zīmē diezgan pesimistisku ainu — ka vienošanos neizdosies panākt, vairs nebūs tādu aizdevumu kā līdz šim un tā tālāk — un viss lielā budžeta deficīta dēļ.

G.Bērziņš: — Jā, nešaubīgi nākamā gada budžetam visvājākā vieta ir deficīta lielums. Protams, tas būtu bijis vēlams mazāks. Finansu ministrija iesniedza tādu projektu, kas, manuprāt, šobrīd, pēc Valūtas fonda teiktā, būtu apmierinājis arī Valūtas fondu — 1,7 procenti deficīta. Jāsaka, ka šajā deficītā ietilpst arī viss — arī pašvaldību aizņēmumi un citas lietas, tas ir konsolidētais deficīts. Pamatbudžets mums finansiāli ir gandrīz sabalansēts, pamatbudžeta finansēšanai mums praktiski nevajag, bet ir aizņēmumi, ir investīciju programmas, ir speciālie budžeti, un bija iesniegts tāds, kas būtu atbildis. Šobrīd, protams, bija nepieciešamība palielināt šo finansējumu, daudzas lietas ir finansētas tiešām nepietiekami, un deficīts ir pieaudzis, manuprāt, līdz pietiekami augstam kritiskam līmenim.

— Jūsuprāt, ko tas nozīmē, ja jūs nespējat vienoties ar Starptautisko valūtas fondu?

G.Bērziņš: — Es domāju, ka tā nav pārāk liela traģēdija. Šobrīd — lai klausītāji saprastu — piemēram, no 12 kandidātvalstīm memorands ar Valūtas fondu ir tikai divām valstīm — Latvijai un Lietuvai; pārējās sadarbojas savādākā formā, varbūt mīkstākā, neuzņemoties rakstiski kādas saistības. Šobrīd mēs esam izpildījuši visu ļoti precīzi, un galvenais jau ir — kāds ir budžets; un budžets paredz maksimāli iespējamos izdevumus, bet tas jau neierobežo ieņēmumus. Un es domāju, ka ir iespējas tiekties uz mazāku budžeta deficītu, jo ir jāņem vērā arī tas, ka šobrīd šie signāli par globālām ekonomiskām tendencēm un lietām ir ļoti pesimistiski. Jūs zināt, ka šis gads pasaules ekonomikā, ļoti iespējams, būs pats sliktākais pēdējos 19 gados — ar zemāko pieaugumu; Latvijai tas būs vai nu pats labākais, vai otrs labākais gads 10 gadu vēsturē.

— Un tomēr, jūs teicāt — citas valstis ir mēģinājušas kaut kā citādi sadarboties. Ja mēs nenoslēdzam ar Starptautisko valūtas fondu šo vienošanos, mēs arī meklējam kādus citus sadarbības veidus?

G.Bērziņš: — Nē, sadarbība ar Valūtas fondu nešaubīgi būs. Memorands mums ir, teiksim, pusē izpildes; ir jautājums, kā mēs vienojamies par šo tālāko izpildi. Man ir padomā vesela virkne piedāvājumu, piemēram, dažas lietas — mums nākamgada investīciju programma ir pieaugusi ļoti būtiski, sasniedzot gandrīz 100 miljonus latu... Ja mums veiksmīgi rit privatizācija, ja tiktu panākta vienošanās, ka, teiksim, 25 vai 30 procenti no privatizācijas ieņēmumiem tiktu novirzīti investīciju programmu finansēšanai un tas tiktu noņemts no deficīta, tad mēs varētu iziet uz 1,5—1,7 procentu līmeni. Šāda vienošanās šogad ir panākta ar Lietuvu, Valūtas fonda valde gan nav apstiprinājusi, bet ir paredzēts paaugstināt deficītu par divām desmitdaļām, bet saistībā tieši ar to, ka privatizācijas ieņēmumi tiek izmantoti investīcijām. Ja šis jautājums, piemēram, tiek risināts, tad, ļoti precīzi vienojoties par kontrolskaitļiem katra ceturkšņa beigās vai nākamā ceturkšņa pirmajā datumā, mēs varētu šo vienošanos panākt.

— Tas lēmums būtu jāpieņem valdībai?

G.Bērziņš: — Tas ir abpusēji — mums ar Valūtas fondu ir jāvienojas, un tad to pieņem valdība, jo galvenais ir Valūtas fonda nostāja, un viņiem, protams, ir šī varbūt vienpusējā pieeja, jo viņiem ir stingra fiskāli monetārā pozīcija... deficīts viņiem ir tas, ko viņi saprot un ko zina... Pārējais — attīstība, sociālā sfēra vai kas cits — viņus maz interesē.

— Cik procentus jūs dodat, ka varētu tomēr izdoties kaut kādā veidā vienoties?

G.Bērziņš: — Man ir grūti pateikt. Šobrīd ierodas delegācija ļoti nopietnā sastāvā, un, tā kā septembra beigās paredzētā Valūtas fonda gadskārtējā sanāksme, kur piedalās visi pilnvarnieki (es esmu no Latvijas puses pilnvarnieks Starptautiskajā valūtas fondā), nenotika, ierodas arī fonda direktora vietnieks, ļoti augsta amatpersona, ar kuru būs šīs izšķirošās sarunas. Domāju, ka šī būs sagatavošanās un tie cilvēki, kas varbūt spēj pieņemt izšķirīgus lēmumus uz vietas, šeit ieradīsies pašās beigās. Šīs sarunas būs ilgākas par pusotru nedēļu; iespējams, ka tās noslēgsies nākamsestdien.

— Jūs vienkārši iepazīstināsit ar situāciju?

G.Bērziņš: — Mēs apmainīsimies no abām pusēm ar redzējumiem, piemēram, mums deficītam vienmēr visi pieskaita klāt kaut kādus mistiskus skaitļus, kas ir no privatizācijas fonda un citām lietām, un tad vienmēr sākas debates, kāds ir tas īstais deficīta līmenis. Šogad tā situācija ir labāka, mums deficīts ir mazāks apmēram par trešdaļu, nekā bija pieļauts, un, kā es teicu, manis dēļ kaut vai mēnesi var likt klāt, tāpat mums kritēriji būs izpildīti.

— Daži klausītāju jautājumi. Zvanīja kāds pavecs kungs un sacīja: katru gadu pērkat jaunas mašīnas; tādā veidā taču naudu nevar ietaupīt.

G.Bērziņš: — Kas pērk... Domāju, ka valsts iestādes šobrīd ir vienota sistēma, manuprāt, mašīnas netiek iegādātas praktiski nemaz, bet ir arī operatīvie un citi dienesti, kur tas ir nepieciešams.

— Ministri nemaina katru gadu mašīnu?

G.Bērziņš: — Nē, mana mašīna nav mainīta, un es zinu — nevienam ministram šogad nav nomainīta mašīna. Un arī pagājušogad.

— Klausītājs jautāja: varbūt ir izlemts, kad strādājošajiem varētu pielikt vairāk no šīs te pensijas... vismaz kaut cik?

G.Bērziņš: — Domāju, ka nešaubīgi tas būs nākamgad. Pensiju likums ir otrajā lasījumā, tur ir dažādi varianti, notiek debates ar Pensionāru federāciju. Mans viedoklis ir tāds, ka ir iespējams panākt ar Pensionāru federācijas valdi vienošanos, un izskatās, ka tas būs ne vēlāk kā nākamgad pirmā ceturkšņa beigās. Jautājums ir, vai tas būs pilnā apmērā vai 90, 120, 50 lati.

— No alkohola savulaik ir bijis lielākais ienākums. Kāpēc likvidēts valsts monopols uz alkoholu, kur būtu daudz naudas, pēc klausītāju domām?

G.Bērziņš: — Tas ir garš jautājums. Arī Latvijas laikā — varbūt vecāki cilvēki atceras — bija šis monopols, bet visa alkohola ražošana nebija valsts rokās. Vienkārši realizācijas sistēma bija ļoti stingri sakārtota, un tas saucās valsts monopols, kaut gan bija privātas spirta dedzinātavas, kas ražoja. Šobrīd nevienā civilizētā valstī nav šādas monopolsituācijas. Ir valstis, kur ir ļoti stingri regulēta šī tirdzniecība un ļoti, ļoti augsti nodokļi, bet Latvijā tā šobrīd nav. Šobrīd diezgan acīmredzami nedaudz mainās alkohola lietošanas struktūra, diezgan strauji pieaug alus un vājā alkohola lietošana, stipram alkoholam vairs nepieaugot, kaut gan — ja valstī ir apmēram viens miljons 860 tūkstoši iedzīvotāju, kas vecāki par 18 gadiem, gadā alkohols, kurš tiek patērēts un par kuru ir nomaksāta akcīze, ir 310—315 miljoni litru, katrs iedzīvotājs, kas vecāks par 18 gadiem, patērē 73 litrus alkohola, par ko ir samaksāts nodoklis, — tas ir ļoti augsts alkohola patēriņš. Protams, pastāv arī nelegālais sektors, bet uzskatīt, ka šeit ir iespējams par desmit procentiem palielināt un ka katrs iedzīvotājs izdzers desmit litrus vairāk alkohola, manuprāt, nav pamata.

— Vismaz viens klausītājs jūs novērtē kā nākamo Tautas partijas premjera kandidātu — viņš sacīja, ka varbūt jums vajadzētu ar seju pagriezties pret tiesu sistēmu, un jautājums ir: vai tiesu sistēmai būs vairāk līdzekļu?

G.Bērziņš: — Tiesām mēs esam arī vairākas lietas risinājuši; viena no tām — nākamgad Rīgā tiks nodota jauna Tiesu pils ar 19 zālēm, pilnīgi piemērota tiesu vajadzībām, visas telpas un viss Abrenes ielā, pārbūvējot vecās armijas kazarmas, tas ir netālu no stacijas, absolūti tādas tiesas ēkas vēl Latvijā nav. Nākamgad jau rudens pusē tā pilnībā tiks nodota, aprīkota ar visu.

— Un nākamajos gados, vēl pēc tam?

G.Bērziņš: — Es domāju, ka valsts ir parādā tiesu sistēmai, nav tas atbalsts bijis tāds, kāds ir nepieciešams, bet vienmēr ir šī iespēja. Nu ir šis pirmais solis sperts, ir sniegts arī varbūt atbalsts tiesnešu apmācības sistēmas veidošanai, bet arī nākamgad un aiznākamgad, vēlākais aiznākamgad, ir paredzēts arī atalgojuma jautājumu pilnībā atrisināt. Kaut gan tiesnešu vidējā alga, ja nemaldos, bija 460 latu. Nu, tā tam darbam un varbūt tai atbildībai nav, teiksim, ļoti augsta, bet es nevarētu teikt, ka arī ļoti, ļoti zema.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā