Par mūsu labklājības reformu attīstību

Jaunas, tirgus ekonomikai atbilstošas sociālās nodrošināšanas sistēmas veidošana Latvijā sākās tūlīt pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad bija nepārprotami skaidrs, ka iepriekšējā sistēma ir pārāk dārga, neefektīva un nepiemērojama jaunajām prasībām. Lai atskatītos uz paveikto desmit gadu garumā un izvērtētu jaunizveidoto labklājības sistēmu pozitīvos un negatīvos aspektus, to ietekmi uz valsts iedzīvotājiem un tautsaimniecību un lai iezīmētu tālākās sociālās drošības attīstības tendences, Labklājības ministrija sadarbībā ar ANO Attīstības programmu, Pasaules banku un Nīderlandes Karalisti aizvadītās nedēļas nogalē, 19.oktobrī, Rīgas Latviešu biedrības namā rīkoja konferenci “Labklājības sistēmas reforma Latvijā — šodien un nākotnē”. Konferences darbs bija organizēts trīs sesijās: “Labklājības valsts kā nākotnes vīzija”, “Reformas sociālajā apdrošināšanā” un “Reformas sociālajā palīdzībā”. Kā referenti uzstājās pašmāju un ārvalstu speciālisti.

Labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, atskatoties uz sociālās drošības sistēmas reformas tapšanas laiku, atgādināja par fona apstākļiem: “Mūsu valsts pieredzēja visas ekonomiskās krīzes sekas — augsta inflācija, straujš patēriņa preču tirgus sabrukums, katastrofāli sarūkošs rūpnieciskās ražošanas apjoms un iekšzemes kopprodukta samazināšanās.

Tas nepārprotami ietekmēja iedzīvotāju dzīves līmeni un labklājību. Nabadzība kļuva par vienu no sabiedrības pamatproblēmām.” Šādos apstākļos daudzas no sociālās palīdzības jomu regulējošām likumu normām nebija iespējams īstenot.

Tomēr pašas reformas pamata pasākumu grupas ir palikušas nemainīgas — sociālās apdrošināšanas pabalstu tiešas atkarības no sociālās apdrošināšanas iemaksām nodrošināšana, to pabalstu, kas nav apdrošināšanas pabalsti, nodalīšana no sociālās apdrošināšanas budžeta, modernas trīs līmeņu pensiju sistēmas izveidošana, kas dotu iespējas palielināt pensijas vecumu sasniegušo iedzīvotāju ienākumus, un pašvaldību atbildības noteikšana par tām iedzīvotāju grupām, kurām ir kritiski mazi ienākumi un speciālas vajadzības.

Par veiksmīgāko no sociālo reformu klāsta labklājības ministrs un citi referenti atzina pensiju sistēmas izveidi. Uzskaitot plusus, A.Požarnovs gan nevarēja noliegt, ka neīstenots palicis būtisks pensiju sistēmas komponents — tā sauktais ceturtais pensiju līmenis, ar kuru bija iecerēts risināt jaunās pensiju sistēmas ieviešanas laika problēmas. Konkrēti — nodrošināt ar darba mūžam atbilstošu pensiju tos, kuru dzīves lielākā daļa pagājusi laikā pirms reformu sākšanas. Naudai šim nolūkam vajadzēja nākt no privatizācijas līdzekļiem, ārvalstu kredītiem, valsts iekšējiem aizņēmumiem vai budžeta dotācijām. Kā iespējamos cēloņus šī svarīgā pensiju līmeņa nerealizēšanā labklājības ministrs minēja nelabvēlīgo valsts ekonomisko situāciju, finansu resursu trūkumu un “iespējams, nepietiekamo politisko gribu”. Lai arī fakti liecina, ka no 1995.gada līdz 2000.gadam vecuma pensijas apmērs ir pieaudzis par 56 procentiem, ministrs atzina, ka pensiju reformas augļus pilnībā varēs baudīt paaudze, kura darba gaitas sākusi 1996.gadā.

Preses konferencē, jautājot par vidējiem labklājības rādītājiem, žurnālisti gan izteica novērojumus par situāciju valstī — ir cilvēki, kas saņem ļoti augstu pensiju, un ir tādi, kuru pensijas ir minimālā sociālā nodrošinājuma pabalsta līmenī, kā rezultātā vidējie rādītāji ir samērā optimistiski. Labklājības ministrijas valsts sekretāre Maija Poršņova, nenoliedzot faktu, ka ir ļoti augstas un ļoti zemas pensijas, tomēr minēja vēl kādu rādītāju. Tā kā pašlaik tiek diskutēts par pensiju izmaksas ierobežojumu atcelšanu pensionāriem, kuri strādā, tad aprēķini rāda, ka, ierobežojot pensiju izmaksu tikai tiem pensionāriem, kuri saņem pensijas, kas lielākas par 80 latiem, ierobežojumi tiktu atcelti 85 procentiem no strādājošajiem pensionāriem. Tātad pensijas, lielākas par 80 latiem, saņem vien 15 procenti pensionāru.

To, ka vidējā pensija valstī lēni, bet tomēr pieaug, atzina arī Raita Karnīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktore. Taču viņa minēja arī citus faktus – 2001.gada II ceturksnī vidējā pensija valstī bija 58,18 latu mēnesī, bet tie ir tikai 66,8 procenti no viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza un 51,2 procenti no strādājošo mēneša vidējās neto darba samaksas.

Viss iepriekšminētais liecina, ka, lai arī Latvijas pensiju sistēma tiek atzīta par progresīvu un efektīvu, tā nespēj reāli atvieglot dzīvi un nodrošināt pienācīgas vecumdienas lielākajai daļai Latvijas pensionāru. Sistēma ir vērsta uz nākotni, bet jādzīvo ir šodien. Arī Edvards Palmers, Zviedrijas Nacionālās drošības padomes pārstāvis, eksperts pensiju jautājumos ar praktiskā darba pieredzi daudzās valstīs, analizējot Latvijas pensiju sistēmas veiksmes un neveiksmes, apliecināja, ka nākotnē Latvijas pensionāri varēs sevi pilnībā apgādāt, jo pensijas tiks izmaksātas no darba mūža laikā veidotiem uzkrājumiem. “Pensija, kuras apmēru nosaka sociālo maksājumu apjoms, ir kā atalgojums vecumdienās par maksātajiem nodokļiem. Attīstoties finansu tirgum, palielināsies pensijas, un tādējādi paaugstināsies iedzīvotāju labklājība,” vērtēja E.Palmers.

Diemžēl, iezīmējot pozitīvu nākotnes ainu, tā arī netika dota atbilde, ko pensionāram vai tuvu pensijas vecumam esošam bezdarbniekam darīt šodien, kad šīs konkrētās iedzīvotāju grupas nav vienīgās neapmierinātās ar savu labklājības līmeni. “Vispārīgi vērtējot, sociālās labklājības sistēmas piedāvātais pakalpojums (materiālais nodrošinājums) nav pietiekams nevienā no jaunieviestajām sistēmām. Katrs nākamais Latvijā veiktais sociālās situācijas pētījums konstatē nabadzības palielināšanos un padziļināšanos, un nabadzīgo slāni parasti veido cilvēki, kuri ir atkarīgi no sociālās drošības sistēmas (pensionāri, ģimenes ar bērniem, invalīdi). Vidējā pensija, minimālā alga, sociālie pabalsti un citu sociālo garantiju veidi materiālā substancē ir daudz par mazu, lai nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus vecumdienās, darba spēju zaudēšanas, ģimenes paplašināšanās vai citos sociālā riska gadījumos bez papildu ienākumiem, lai kāds būtu to avots,” savā ziņojumā par ekonomiskās un sociālās darbības saistību un mijiedarbību uzsver R.Karnīte. Līdzīgu situācijas raksturojumu sniedza arī Odne Oslands, norvēģu speciālists, kurš jau kopš 1994.gada ir bijis iesaistīts Baltijas valstu dzīves apstākļu pētījumos. “Cilvēki Latvijā neatzīst sevi par nabadzīgiem, lai gan, analizējot konkrētus rādītājus — patēriņa līmeni, gatavību krīzes situācijām utt., fakti liecina par pretējo.”

Franciska Gasmane no Māstrihtas universitātes, analizējot pārejas perioda desmit gadu sociālo realitāti Latvijā, secina, ka kopumā Latvijā nav atgūts pirmspārejas perioda labklājības līmenis, cilvēki mūsu valstī uzskata, ka šajā ziņā viņi ir zaudētāji. “Kopējais labklājības līmenis Latvijā joprojām ir zems, visnabadzīgākie cilvēki Latvijā ir ģimenes ar bērniem vecumā līdz 14 gadiem. Valsts nespēj nodrošināt pilnīgu palīdzību sociālajā jomā, tāpēc sociālo tīklu pilnveidošanai ir ļoti liela nozīme.”

Diskutējot par svarīgāko, kas Latvijā būtu darāms, lai nākotne nerādītos vien drūma un smagām sekām pārpildīta, konferences dalībnieki minēja vairākus faktorus – panākt ilglaicīgu vienošanos ekonomikā un sociālajā politikā, lai būtu vienprātība par valsts attīstības virzienu. Ja tā nenotiks, pietrūks finansiālo resursu, nebūs vairs to, kas maksā nodokļus, veic sociālās iemaksas, nebūs pārliecības par nodokļu maksāšanas jēgu. Tāpat ir jāveicina valsts ekonomiskā attīstība vienlaikus visos reģionos un jārūpējas par darbavietu radīšanu ārpus pilsētām. Ir jāpalielina algas skolotājiem un jāpievērš pastiprināta uzmanība izglītības sistēmas attīstībai, jānodrošina vienlīdzīgas izglītības iespējas visiem. Un vēl — jāsniedz pietiekama sociālā palīdzība ģimenēm ar maziem bērniem, lai nākotnē vispār būtu cilvēki, kas domās, rūpēsies un attīstīs valsti.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore