Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kad dzejnieks atkal iztrenkts ir uz trotuāra. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.10.2001., Nr. 153 (2540) https://vestnesis.lv/ta/id/55005

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Līnijas un krāsas nav sapņi, kas gaist

Vēl šajā numurā

25.10.2001., Nr. 153 (2540)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kad dzejnieks atkal iztrenkts ir uz trotuāra

Aleksandra Čaka simtgades priekšvakarā viņa dzimtajā pilsētā Rīgā, kadetu vidū

CAKS4.JPG (15682 bytes)CAKS2.JPG (20555 bytes)“Mūžības skartos” runā latviešu strēlnieka dēls aktieris Eduards Pāvuls; skatuves mākslinieku Nacionālajā aizsardzības akadēmijā sveic klausītāji

To, ka šī oktobra otrās puses nedēļa ir kaut kā īpaši saistīta ar Aleksandru Čaku, beidzot būs pamanījis vai ikkatrs Rīgas kājāmgājējs, vismaz tāds, kurš nelūkojas tikai uz saviem purngaliem (vai gluži otrādi — zvaigznēs vien), bet reizumis arī uz reklāmu un afišu stabiem. Dzejnieks ir “iztrenkts” uz Rīgas trotuāriem līdzīgi tam, kā viņš pats reiz rīkojās ar savu sirdi. Tikai iemesls šoreiz ir nevis liriskas skumjas par aizgājušu vai nepiepildītu mīlestību, bet gan paša Aleksandra Čaka simtās dzimšanas dienas svinības šīs nedēļas nogalē — 27. oktobrī.

Par godu tām ar vērienu tiek rīkoti vairāki pasākumi un projekti, viens no tiem — jau pieminētā dzejnieka un viņa dzejoļu efektīgā parāde uz Rīgas reklāmas stabiem. Tur ir gan pārdomas par Pasaules krogu, gan rindas par pirmskara Brīvības ielu (kuras gan, šķiet, varētu būt tikpat labi rakstītas arī šodien) un, protams, leģendārais “Miglā asaro logs...” paša Aleksandra Čaka rokrakstā. Un, kaut arī viņa daiļrades pētnieki nebeidz diskutēt par to laimīgo, kura dzejnieka asinīs ir mērkusi savas lūpas, lai “tās deg ar tik sarkanu dvesmu”, šķiet, ka tas patiesībā lasītājam nav svarīgi. Daudz būtiskāk it tas, ka Čaks šo savu “Atzīšanos” vispār ir uzrakstījis, un arī tas, ka šīs rindas savā sāpīgumā un arī skaistumā latviešu dzejā laikam jau joprojām nav pārspētas. Tomēr šis noteikti nav vienīgais dzejolis, kura dēļ būtu vērts svinēt dzejnieka simtgadi. Un par to jau neviens nešaubās.

Tieši tāpēc, ka tā ir Aleksandra Čaka dzimšanas diena, patīkami pārsteidz svinību demokrātiskā forma. Jo, ja jau viņš pats savā dzejā reiz ir uzrunājis gan pilsoņus, gan strādniekus un zagļus, tad kāpēc gan lai viņa piemiņas saglabāšanas entuziasti rīkotos savādāk. Ar jau apspriestajiem reklāmas stabiem piesaistītā auditorija noteikti ir īsti Čaka gaumē.

Interesanta, vismaz vienādo Latvijas armijas ietērpu ziņā, bija arī publika, kuras priekšā trešdien, 24. oktobrī, Čaka jubilejas nedēļas ietvaros rīkotajā pasākumā Latvijas Aizsardzības akadēmijā uzstājās dzejnieka muzejdzīvokļa vadītāja Andra Konste, mūsu kolēģis Andris Sproģis, kā arī aktieri Eduards Pāvuls un Imants Skrastiņš. Vakars izdevās, it kā to kaut kur no mākoņa malas būtu režisējis pats dzejnieks, vēlāk atzina Andris. Un tiešām, iepriekš neko nesarunājuši (vismaz tā viņi paši apgalvo), visi četri runātāji sasniedza gluži vai dramaturģiska darba efektu — pēc ievada un izklāsta sekoja sakāpinātu emociju pilns nobeigums jeb atrisinājums. Attiecīgi reaģēja arī auditorija — sākotnējo miegainību (kā jau tas oktobra vakaram piestāv) strauji nomainīja ieinteresētība un aizrautība, visu noslēdzot liriskām skumjām.

CAKS5.JPG (25659 bytes)Sarīkojuma viesi un namatēvi Nacionālajā aizsardzības akadēmijā 2001.gada 23.oktobrī

Pirmais uzstājās Andris Sproģis, šoreiz nevis “Latvijas Vēstneša” galvenā redaktora pirmā vietnieka, bet gan nesen iznākušās grāmatas “Aleksandra Čaka logi” autora statusā. Un teica, ka šis darbs neesot bijis domāts kā skolas grāmata, drīzāk kā vēl iepriekš neatklāto dzejnieka dzīves epizožu mozaīka. Un ka šeit pirmo reizi plaši publicētas Aleksandra Čaka sievas Anitas Bērziņas atmiņas no dienasgrāmatas, kuru pats dzejnieks rūpīgi glabājis līdz mūža beigām, neskatoties uz to, ka laulība nebija izdevusies un dzīvesbiedre emigrācijā bija atradusi citu kopīgā ceļa gājēju (vai daudziem nebija atklājums fakts, ka kvēlās mīlas dzejas autors vispār ir bijis precējies?). Kadeti uzzināja arī to, ka, lai pēc Pirmā pasaules kara no sarkanās Krievijas tiktu uz mājām, strēlniekam Čakam līdzīgi kā Šveika radītājam Jaroslavam Hašekam vajadzēja iestāties komunistiskajā partijā un ka viņus abus attiecīgās partijas “šūniņas” uz Latviju un Čehoslovākiju komandēja ar nolūku propagandēt komunistiskās idejas un graut tur pastāvošo buržuāzisko valsts iekārtu. Iespējams, ka tieši tādēļ 1940. gadā, pēc padomju režīma nodibināšanas Latvijā, dzejnieks bija tik satraukts par savu likteni, jo nebija taču pildījis atbildīgo uzdevumu, turklāt vēl uz viņa sirdsapziņas bija “Mūžības skartie”. Varbūt tieši šīs bailes lika dzejniekam jau pēc Otrā pasaules kara beigām parakstīties zem dzejoļiem, kas bija publicēti krājumā “Zem cēlās zvaigznes”. Bet varbūt iemesli bija pavisam citi. Kas to lai vairs zina, kā dzejnieks patiesībā jutās laikā, kad Latvijas iedzīvotāji pārpārēm baudīja sociālisma piedāvātās garīgās un materiālās vērtības.

Savu uzstāšanos Andris nobeidza ar bohēmisku tematu — Aizsardzības akadēmijas kadetiem kļuva skaidrs, ka ne tikai dzejā vien Čaks ir bijis baudītājs. Jānis Sudrabkalns, lūk, esot atcerējies to, kā pēc krājuma “Iedomu spoguļi” iznākšanas kopā ar Čaku, par dzejnieka nopelnīto honorāru iepazīstot Marijas ielas krogus, vienos priekos esot pagājusi vesela nedēļa. Turklāt abus svinētājus vedušais ormanis arī esot bijis gana pacietīgs — vajadzējis tik viņam laikus iznest brokastis, pusdienas un vakariņas...

Čaka dzīves un daiļrades nopietnākajām lappusēm klausītājus atkal pievērsa Eduards Pāvuls, runādams pasākuma vietai un klausītājiem atbilstošo Jukuma Vācieša sprediķi latviešu strēlniekiem Piņķu baznīcā no poēmas “Mūžības skartie”:

Cīņā iet ir brīvu vīru daļa,

Cīņā mirt ir brīvu vīru daļa,

Lai pēc tam kā dzīva, liela elpa

Augšup celtu visu savu tautu.

Vismaz tik stiprus vārdus, pēc Aleksandra Čaka domām, pulkvedim savulaik vajadzēja, lai iedvesmotu latviešus cīnīties par vēl nekad nebaudīto tēvzemes brīvību. Eduarda Pāvula lasījumā tos (droši vien ne jau pirmo reizi) dzirdēja topošie atjaunotās Latvijas sargi. Un, jādomā, piekrita brīva cilvēka vienīgās iespējamās izvēles formulējumam.

Atkal mūsdienās klausītājus ieveda Andra Konste. Ar stāstiem par Čaka jubilejas pasākumiem un muzejdzīvokļa ikdienas piedzīvojumiem. Par to, ka Čaks no augšas joprojām “jauc kārtis” šeit lejā esošajiem. Kā pirms dažām dienām, kad Edvīns Raups, gatavodams publikāciju “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, no Andras Konstes atkal jau kuro reizi centies izdibināt: nu, kurai tad beigu beigās tas “Miglā asaro logs” ir veltīts? Un Andra Konste viņam stāstījusi par Mildas Grīnfeldes īsi pirms nāves viņai rakstīto vēstuli, kurā dzejnieka mūža nogales mūza secinājusi, ka, kaut arī vēl nenožuvušo dzejoļa manuskriptu Aleksandrs Čaks dāvājis Angelikai Blauai, laikam jau viņš tomēr, šīs rindas rakstot, ir domājis par nekad neaizmirsto pirmo mīlestību Leontīni Rundeli. Bet ... kāds ir sagrozījis Edvīna Raupa dzirdēšanu tā, ka laikrakstā viss ir “ierakstījies” otrādāk. Un nav ar ko censties izpētīt neizpētāmo, pēc šī pārpratumu stāsta secināja Andra Konste.

Turpinādama komentārus par Čaka dzeju, muzeja vadītāja kadetiem atgādināja, ka dzejniekam nekas nav licies nedzīvs vai neglīts un pat prusakam savureiz trāpījies pa kādam veltījuma dzejolim ar apceri par šī radījuma plašo dvēseli. Jo tik liela un silta esot bijusi dzejnieka paša sirds, ka viņam licies — visas dzīvās un nedzīvās radības spēj just līdzīgi viņam. Tieši tādēļ, ja Dievs vispār ir un turklāt tērpies ar kabatām apgādātā apģērbā, Čaks noteikti esot pelnījis vietu Radītāja sirdij vistuvāk — pašā krūšu kabatiņā.

Ar sirdij un mīlestībai tuviem tematiem kadetiem vistuvāk tika arī Imants Skrastiņš. Kaut arī viņa sagatavotajā Čaka dzejas programmā bija iekļauti arī pilsētas, ormaņu un pašpuiku apdziedājumi, vistrāpīgāk uz klausītāju sirdīm tomēr runāja mīlestības dzeja. Poēzijai savienojoties ar aktiera publikas valdzināšanas prasmi, tika panākts cerētais. Studentes mulsa, bet studenti kļuva domīgi. Kad tika dziedāts “Liepas satumst...”, mākslinieku atbalstīja tikai daži drosmīgākie. Kad sākās “Atzīšanās”, iedimdējās jau visai noteiktas dzejas sajūsmināto kadetu balsis.

Tāda bija Aizsardzības akadēmijas studentu un dažu pasniedzēju tikšanās ar Čaka dzeju. Bet jubilejas pasākumi turpinās. Vakar vakarā Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā tika atklāta izstāde “Neiespējamās pasaules (A. Čaks mākslā)”.

Šodien Rīgas Latviešu biedrībā sākas divu dienu konference “Aleksandrs Čaks — nezināmie konteksti, modernisms, totalitārais režīms”. Piektdien, 26. oktobrī, mūzikas klubā “Četri balti krekli” tiks atvērts dažādu autoru ar Čaka dzeju sacerēto dziesmu albums. Savukārt sestdien, 27. oktobrī, tieši dzejnieka simtajā dzimšanas dienā, Jaunajā Rīgas teātrī notiks svinīgs sarīkojums ar visai īpatnēju nosaukumu “Pats mierīgs gaidu savu sodu”. Laimīgie, kas ir saņēmuši ielūgumus uz šo pasākumu, varētu būt arī visai izbrīnīti, jo tie gatavoti tiesas pavēstes formā. Tādi A.Čaka fonda jociņi. Kaut arī tur slēpjas neliels patiesības grauds — sava veida “tiesas spriedums” šajā pasākumā tiks pasludināts, jo pirmo reizi tiks nosaukti jaundibinātās Aleksandra Čaka balvas ieguvēji. Intriga ir spraiga — viņu vārdi joprojām tiek turēti slepenībā. Zināms ir tikai tas, ka dzejnieks no mākoņa stūra ir parūpējies par kārtējo pārsteigumu jubilejas rīkotājiem: jau laikus esot bijušas iecerētas divas balvas, tādēļ divas arī pasūtītas tēlniekam. Taču komisija Daiņa Īvāna vadībā pēkšņi izlēmusi, ka balvas cienīgi esot trīs pretendenti. Svinību rīkotājiem šobrīd atliek tikai ļoti cerēt, ka tēlnieks dažu dienu laikā tomēr pagūs izliet arī trešo balvu, lai Rīgas mēram Gundaram Bojāram un Andrai Konstei būtu ar ko iepriecināt visus trīs visizcilākos Čaka daiļrades popularizētājus un Rīgas apdziedātājus.

Starp citu, ja kāds nav laikus nodrošinājis sev tikšanu uz šo sarīkojumu, šobrīd uz to vairs maz cerību — biļetes esot jau sen izpārdotas. Tātad Čaks joprojām var paļauties uz pilnu zāli un viņam pašam vismaz vienu reizi tomēr nav bijusi taisnība — tad, kad viņš rakstīja:

Slikti —

es latviešu dzejnieks —

par ko lai es dziedu?

Sirds mana

sausa un plāna

kā izkopta āda

atzveltnes krēslam.

Dina Gailīte, “LV” nozares virsredaktore

CAKS7.JPG (11025 bytes)
Par Aleksandru Čaku stāstīja muzeja vadītāja, literatūrpētniece Andra Konste

CAKS8.JPG (16448 bytes)
Dzejas pasaulē kadetus ieveda aktieri Eduards Pāvuls un Imants Skrastiņš

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!