Lai mūsu izaugsme būtu līdzsvarota un ilgtspējīga

Oļegs Barānovs, Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības un struktūrpolitikas departamenta direktors, — “Latvijas Vēstnesim”

Par iekšzemes kopprodukta pieaugumu

Foto: A.F.I.

— Mūsu valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma temps kopš 2000. gada sākuma pārliecinoši palielinās ik ceturksni. Pērn Latvijas IKP pieaugums bija viens no augstākajiem Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu vidū. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2001. gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar analogu laika posmu aizvadītajā gadā, IKP palielinājās par 8,8 %. Šā gada otrajā ceturksnī IKP pieaugums bijis vēl straujāks — par 9,2 %. Kas ietekmē šo sekmīgo kāpumu?

— Nenoliedzami, 8,8 % iekšzemes kopprodukta pieaugums ir vērā ņemams rezultāts, bet ir jāatceras, ka attīstības līmenis mūsu valstī ir diezgan zems. Kāds tas ir, to ļoti labi parāda “Eurostat” apkopotie dati. 2000. gadā Latvija sasniedza tikai 29 % no Eiropas Savienības (ES) vidējā IKP līmeņa, rēķinot uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes standartiem. Tāpēc ir dabiski, ka mūsu valstij augstākus IKP pieauguma tempus ir vieglāk sasniegt nekā augsti attīstītām valstīm, piemēram, ASV un Lielbritānijai. Tur 4 līdz 5 % IKP pieaugums jau ir uzskatāms par ļoti augstu. Gribu to īpaši uzsvērt, jo parasti to nezin kāpēc aizmirst.

Ekonomiskā izaugsme Latvijā vērojama kopš 1996. gada. Aprēķini rāda, ka no 1996. līdz 2000. gadam IKP vidēji gadā pieaudzis par 4,7 %. Ja skatās formāli, šāds pieaugums ir divreiz lielāks nekā ES valstīs. Tomēr jāatceras, cik augsts ekonomiskās attīstības līmenis tur jau ir sasniegts — ļoti straujš kāpums objektīvi nav iespējams.

Salīdzinājumā ar citām ES kandidātvalstīm, IKP pieaugums Latvijā ir apmēram pusotru reizi lielāks. Uz pārējo kandidātvalstu attīstības dinamikas fona Latvija neizskatās slikti.

Tomēr, lai varētu objektīvi novērtēt valsts sasniegto attīstības līmeni, ir jāsalīdzina IKP apjoms uz vienu iedzīvotāju ES dalībvalstīs un kandidātvalstīs. Lai to veiktu, katras valsts IKP tiek pārrēķināts atbilstoši pirktspējas paritātes standartiem, novērtējot to vienotā valūtā un novēršot dažādo cenu līmeņu ietekmi. Šis rādītājs ir viens no būtiskākajiem, kas atklāj ES kandidātvalstu ekonomiskās attīstības gaitu. Latvijai šis rādītājs ir viens no zemākajiem Viduseiropas valstu vidū. Kaut gan IKP pieauguma tempi kopš 1996. gada mūsu valstī ir bijuši divreiz augstāki nekā ES, Latvija katru gadu ir atguvusi tikai vienu procentu attiecībā pret ES vidējo attīstības līmeni. Ar 29 % no ES dalībvalstu vidējā IKP apjoma uz vienu iedzīvotāju mūsu valsts apsteidz tikai Bulgāriju un Rumāniju, kuras sasniegušas attiecīgi 24 % un 27 % no ES dalībvalstu vidējā attīstības līmeņa. Vidējais ES kandidātvalstu rādītājs ir 35 %, tātad Latvija ir zem vidējā līmeņa. Vienādu attīstības līmeni ar mūsu valsti ir sasniegusi Lietuva un Turcija, savukārt Igaunijai savu dienvidu kaimiņieni izdevies apsteigt par 8 %.

Runājot par IKP pieaugumu 2001. gada pirmajā pusgadā, vēlos iepazīstināt ar Ekonomikas ministrijas (EM) veiktajiem aprēķiniem par nozaru kopējo ieguldījumu IKP pieauguma nodrošināšanā. Aprēķini tika veikti 2000. gada cenās, ņemot vērā katras nozares pieauguma tempus un tās īpatsvaru pievienotajā vērtībā. Vislielākais devums 8,8 % kopējā IKP pieaugumā ir transporta un sakaru nozarei — 2,3%. Šāds pieaugums sasniegts, galvenokārt pateicoties tranzītpakalpojumiem (ostās, uz dzelzceļa, kuģniecībā). 2001.gada 1.pusgadā, salīdzinot ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, bija vērojams straujš tranzīta kravu apjomu pieaugums. Ja tranzīta apjoms būtu saglabājies pērnā gada līmenī, tad kopējais IKP pieaugums šī gada pirmajā pusē būtu par aptuveni 2 % zemāks. Diemžēl tranzīta apjoms ir ļoti mainīgs, atkarīgs no pasaules naftas cenām un citiem faktoriem. Starptautiskā konkurence tranzīta jomā pieaug. Maz ticams, ka šādus augstus tranzīta pieauguma apjomus izdosies saglabāt ilgstoši.

Tirdzniecības nozares devums IKP apjomu pieaugumā ir 2 %. Šī nozare strauji attīstās jau vairākus gadus. Statistika liecina, ka iedzīvotāji arvien vairāk iegādājas ilgtermiņa lietošanas preces: automašīnas, būvmateriālus utt.

Aktivitātes pieaugums komercpakalpojumos un finansu starpniecībā šinī pusgadā veicinājis IKP kāpumu par 1,9 %. Komercpakalpojumu nozare padomju laikā netika pietiekami attīstīta. Agrāk rūpniecības uzņēmumi paši centās risināt visus grāmatvedības, juridiskos, reklāmas un citus jautājumus, tagad tos uztic kā komercpakalpojumus veikt specializētām firmām. Pieaug arī programmatūras sniegto pakalpojumu apjomi. Savukārt finansu starpniecības nozares attīstību sekmē finansu darījumu palielināšanās. Depozītu, kredītu izsniegšanas īpatsvars pret IKP Latvijā ir visai zems, tāpēc šajā jomā ir ļoti lielas turpmākās izaugsmes iespējas.

Apstrādes rūpniecības apjomi 2001.gada pirmajā pusgadā pieauga par 10,6%, kopējo IKP palielinot par 1,5%. Izaugsme vērojama tajās rūpniecības nozarēs, kuras sekmīgi attīstījušās pēdējos piecus gadus un kurām ir stabili tirgi Rietumos: kokapstrādē, tekstilrūpniecībā, metālapstrādē. Pozitīvi vērtējams tas, ka ir atsācies eksports uz NVS valstīm. Tas jo īpaši ir sekmējis ražošanas pieaugumu pārtikas rūpniecībā. Pirmajā pusgadā preču eksports uz NVS pieauga par 30%. Tomēr eksporta īpatsvars uz NVS valstīm ir neliels — 9%, turpretī eksporta īpatsvars uz ES valstīm sasniedz 60%. Tāpēc visvairāk rūpniecības ražošanu ietekmē stāvoklis ES. Uz Lietuvu un Igauniju Latvija izved 14 % no visām eksportētajām precēm. Šā gada pirmajā pusgadā uz kaimiņvalstīm eksportēto preču apjoms pieaudzis 23%, tātad iekšējā tirdzniecība starp Baltijas valstīm kļūst plašāka.

Tomēr ne visās nozarēs vērojams aktivitātes pieaugums. Piemēram, lauksaimniecības ražošanas apjomi ir palikuši nemainīgi. Zemā produktivitāte un ārējā konkurence ir galvenie šķēršļi šīs nozares attīstībai.

Pieauguma tempi ir kritušies būvniecībā. Tas nedaudz pārsteidz, jo, pastāvot augstiem IKP pieauguma tempiem, būtu sagaidāms, ka būvniecība pieaug straujāk (šī gada pirmajā pusē tie ir pieauguši tikai par 5,5%). Būvniecības attīstība ir saistīta ar investīcijām. Analīze rāda, ka strauji pieaug privātās investīcijas, bet valsts investīcijas nepieaug. Nefinansu investīcijas šā gada pirmajā pusgadā, salīdzinot ar pagājušā gada attiecīgo periodu, privātajā sektorā pieauga par 19%, bet sabiedriskajā sektorā tās saruka par 4%.

Prognozējam, ka IKP pieaugums 2001. gada otrajā pusgadā būs nedaudz zemāks nekā pirmajā pusgadā, nedaudz saruks tranzīta apjomu un preču eksporta uz ES valstīm pieauguma tempi. Ņemot to vērā, IKP pieaugums 2001. gadā varētu būt ap 7%.

Nākamajā gadā IKP pieaugumu prognozējam 6% apmērā, ja vien ASV 11. septembra traģēdijas rezultātā nesāksies procesi, kuri varētu izraisīt globālu karu. Šajā gadījumā maz ticams, ka Latvijā turpinātos izaugsme. Tomēr jācer, ka līdz tam pasaule nenonāks un situācija stabilizēsies.

Lai gan 5 līdz 6 % IKP pieaugums šķiet labs valsts attīstības rādītājs, patiesībā mūsu ekonomikai tas nav daudz. Ar piecu procentu pieaugumu Latvija ļoti lēni tuvosies ES dalībvalstu attīstības līmenim. Ja IKP pieaugums ik gadu palielinātos par 8 %, tad šo valstu vidējam līmenim mūsu valsts varētu pietuvoties apmēram divdesmit gados.

Par Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju

— 2001. gada 17. jūlijā Ministru kabinets apstiprināja Ekonomikas ministrijas darba grupas izstrādāto “Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas” projektu. Kādi ir galvenie stratēģijā formulētie ekonomiskās politikas mērķi, un kā tos īstenot?

— Galvenais ekonomiskās politikas mērķis ir attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša Latvijas iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšana pārskatāmā nākotnē. Stratēģija paredz, ka divdesmit līdz trīsdesmit gados mūsu valstij jāsasniedz ES valstu vidējais IKP līmenis uz vienu iedzīvotāju. Tas, kā sekmēsies šī mērķa īstenošana, galvenokārt ir atkarīgs no valsts politikas. Ja ekonomiskā politika turpinās ripot pa ierastajām sliedēm, tad paredzams, ka vēl dažus gadus IKP pieaugums būs visai augsts, bet pēc tam pamazām sāks kristies, jo būs izsmelti visi avoti, kas šobrīd dod pieaugumu. Patlaban pieaugumu nodrošina lētais darbaspēks un pieejamo dabas resursu izmantošana, kā arī produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Ja tuvākajā laikā ekonomika netiks mērķtiecīgi pārstrukturizēta, nišas ļoti ātri aizpildīsies. Tāpēc stratēģija paredz pāreju no pašreizējā, proti, darbietilpīgas ekonomikas, modeļa uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku.

Stratēģija piedāvā trīs pamatvirzienus, kam ekonomikā būtu jāpievērš īpaša uzmanība, lai sasniegtu izvirzīto mērķi.

Pirmkārt, nodrošināt normālu vidi ekonomikas attīstībai plašā nozīmē: sakārtojot uzņēmējdarbības likumdošanu, likvidējot dažādas birokrātiskās barjeras un šķēršļus, nodrošinot normālu, veselīgu konkurenci, ierobežojot monopoldarbību, izvēršot cīņu pret korupciju u.tml.

Otrkārt, stimulēt konkurētspējīgas nozaru struktūras veidošanos valstī. Ir jārada tādi apstākļi, lai privātajam sektoram būtu interese attīstīt ražošanu un ieguldīt līdzekļus tādās nozarēs, no kurām iegūstama lielāka pievienotā vērtība. Valsts atbalstam, ar to saprotot ES likumdošanā traktēto, būs jākļūst koncentrētākam un lielākam nekā patlaban. Augstu tehnoloģiju ieviešanai, eksporta veicināšanai, infrastruktūras sakārtošanai un izglītības modernizēšanai nepieciešams daudz lielāks valsts atbalsts.

Treškārt, nedrīkst pieļaut, ka palielinās reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un tiek degradēta vide. Pašlaik reģionālās ekonomiskās un iedzīvotāju ienākumu atšķirības aizvien vairāk palielinās.

“Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija” ir iecerēta kā attīstības virzienu noteicošais pamatdokuments. Nākamais stratēģisko dokumentu hierarhijā varētu būt “Nacionālais attīstības plāns” — vidēja termiņa izvērsts plāns, kam būtu jābalstās uz ilgtermiņā izvirzītajiem uzdevumiem. Problēma ir tā, ka valdība pārāk daudz orientējas uz īstermiņa programmām. Skaidrs, ka politiķi vēlas pildīt vēlētājiem dotos solījumus, bet ilgtermiņa uzdevumi dažkārt ir pretrunā ar īstermiņa mērķiem, un to īstenošana var nenest tūlītējus rezultātus. Būtu labi, ja partijas spētu vienoties par ekonomisko stratēģiju līdzīgi, kā tās panāca vienprātību par integrāciju ES. Ja nebūs saskaņas par ekonomiskās politikas pamatprincipiem, tad šādu stratēģiju nevarēs īstenot.

Par Valsts investīciju programmu

— 25. septembrī Ministru kabinets (MK) daļēji izskatīja “Valsts investīciju programmas (VIP) projektu 2002. — 2004. gadam”. 15. oktobrī MK pamatā apstiprināja VIP 2002. gadam, precizējot valsts investīcijām atvēlamo līdzekļu apjomu. Nākamajā gadā investīciju projektu atbalstam no valsts pamatbudžeta paredzēts izmantot 45,813 miljonus latu, tai skaitā pašvaldībām — 6,486 miljonus latu. No speciālā budžeta investīcijas tiks dotētas 7,349 miljonu latu apmērā. No aizdevumiem paredzēts izmantot 16,613 miljonus latu, tai skaitā pašvaldībām — 10,406 miljonus latu, bet valsts izsniedzamajiem galvojumiem atvēlēti 4,55 miljoni latu. Finansu ministrijai kopīgi ar EM uzdots precizēt valsts investīciju projektu saistības 2003. un 2004. gadam. Raksturojiet, lūdzu, situāciju un problēmas, kas saistītas ar valsts investīciju programmas projektu!

— VIP aptver apmēram pusi no visām valsts investīcijām. Pārējais valsts investīciju apjoms tiek sadalīts ar valsts speciālo budžetu starpniecību, piemēram, Valsts autoceļu fonda ietvaros. Vislabāk valsts investīciju patieso apjomu var redzēt nacionālajos kontos, bet informācija par tiem nāk ar divu gadu novēlošanos.

Pēc EM aprēķiniem, no 1996. līdz 2000. gadam valsts investīcijas vidēji bijušas 3,8 % no IKP. Pēdējos pāris gados tās nedaudz ir pieaugušas un pārsniegušas četru procentu robežu. Problēma ir tāda, ka pirmajos neatkarības gados valsts investīcijas bija pavisam niecīgas. Līdz 1995. gadam valsts nav pietiekami investējusi sociālajā infrastruktūrā, vides aizsardzībā, ceļu uzturēšanā un citur. Līdz ar to problēmas ir samilzušas un 4 % no IKP, kas tiek atvēlēts valsts investīcijām šobrīd, situāciju nevar glābt.

Nepietiekamas investīcijas infrastruktūras attīstībā sadārdzina privāto uzņēmumu darbības izmaksas un galarezultātā bremzē straujāku izaugsmi. Sekas tam neparādās uzreiz, bet pamazām uzkrājas: arvien vairāk nolietojas ceļi, samilst vides problēmas utt. Tāpat ir skaidrs, ka sociālā infrastruktūra bez valsts pietiekami liela ieguldījuma veselības iestāžu attīstībā un citur nespēs pietiekami dinamiski attīstīties un sniegt pakalpojumus visiem iedzīvotājiem. Arī “jaunās ekonomikas” izveidošana prasa lielus valsts ieguldījumus, pirmām kārtām, informācijas tehnoloģiju attīstībā. Tāpēc, lai Latvijā nodrošinātu sabalansētu, stabilu un ilgtspējīgu izaugsmi, valsts investīcijām ir jāpieaug apjomu ziņā, protams, vienlaikus uzlabojot to izmantošanas efektivitāti. Starp citu, arī Ilgtermiņa ekonomiskajā stratēģijā ir ierakstīts, ka valsts investīcijām jāpalielinās līdz 5 % no IKP.

Plānojot katra nākamā gada budžetu, VIP kopējā apjoma apstiprināšana diemžēl allaž tikusi nobīdīta uz šī procesa beigām. Sākumā līdzekļi tiek sadalīti citām vajadzībām, un tikai budžeta sastādīšanas pašās beigās tiek diskutēts par valsts investīcijām. Diemžēl līdzīgi tas notika arī šogad. Lai mainītu situāciju, EM izstrādā jaunu VIP plānošanas kārtību. EM uzskata: tā kā valsts investīcijas ir ļoti svarīgs izaugsmi nodrošinošs faktors, par tām valdībā vajadzētu diskutēt vienlaikus ar jautājumiem par pieļaujamo valsts budžeta deficītu un makroekonomiskajiem attīstības scenārijiem.

Marika Līdaka,“LV” tautsaimniecības redaktore