Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

Turpinājums. Sākums — “LV” 05.10.2001., Nr.142;

“LV” 10.10.2001., Nr.144; “LV” 17.10.2001., Nr.148; “LV” 19.10.2001., Nr.150

5. Attīstības scenāriji

5.1. Konverģences scenārijs

Nacionālā līmenī svarīgs būs teritoriālais aspekts un reģionāli sektorālā struktūrpolitika. Sektorālā (nozaru) aspektā teritoriālā plānošana tiks sabalansēta ar sociālās labklājības pieaugumu un veselīgas vides saglabāšanu. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, izveidosies arī nepieciešamie priekšnoteikumi labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos, samazināsies nevēlamās reģionālās atšķirības.

Novadi, kuri turpinās veidoties, apvienojoties pagastiem, pilsētām, vai pagastiem un pilsētām, kļūs par vienotu teritoriju ar kompleksu ekonomisko un sociālo kapacitāti. Uzlabojoties ekonomiskai aktivitātei valstī, palielināsies arī novadu apdzīvotība. Paātrināsies arī pilsētu attīstība, nodrošinot lauku teritoriju infrastruktūras attīstību, reģionālās un sektorālās struktūrpolitikas vienotību, ekonomiskās un sociālās infrastruktūras ērtu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Tas viss veicinās sabalansētas kultūrvides veidošanos visos reģionos. Pilsētas Latvijā kļūs par jaunās ekonomikas mezglu punktiem. Viens no būtiskiem to attīstības faktoriem būs tehnoloģisko un biznesa parku veidošanās. Tajā pašā laikā virtuālie uzņēmumi un teledarbs kļūs par ikdienu lauku teritorijās.

Pilsētas atgūs savas dabiskās funkcijas — būt arī par apkārtējo lauku teritoriju attīstības centriem, nodrošinot savstarpēju papildinātību, diversificētu ražošanu un pakalpojumu pieejamību. Pilsētām būs svarīga loma lauku infrastruktūras izveidē, uzņēmējdarbības atbalstīšanā. Tās būs arī lauku intelektuālais centrs, nodrošinot apkārtējiem iedzīvotājiem pienācīgas izglītības iespējas, zināšanu ieguvi, sniedzot tiem informācijas pakalpojumus. Būtiski palielināsies pilsētu iespējas nodrošināt reģionos pamata sociālos pakalpojumus — veselības aprūpi un sociālo palīdzību, kultūras un atpūtas pasākumus. Pateicoties informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju attīstībai, ievērojami palielināsies reģionu administratīvā kapacitāte.

Lauksaimniecībā dominēs koncentrēta, specializēta, augstražīga un tehnoloģiski moderna agrārā industrija, kas nodrošinās valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu pārtiku pietiekamā daudzumā (arī raugoties no valsts un sabiedrības drošības viedokļa), kā arī rūpniecību — ar izejvielām. ES kvalitātes prasībām atbilstošas pārtikas produktu pārstrādes jaudas pakāpeniski sabalansēsies ar pieejamajiem resursiem un tirgus iespējām. Tikai videi draudzīga darbība, racionāla un saudzējoša dabas resursu izmantošana, efektīva lauku vides apsaimniekošana nodrošinās resursu, vides un ainavas aizsardzību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Meža un meža zemju ilgtspējīga apsaimniekošana īstenos meža ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās funkcijas.

Dažādu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstība, tūrisms, virtuālie uzņēmumi un teledarbs nodrošinās iedzīvotāju skaita saglabāšanos un palielināšanos lauku teritorijās. Uzlabojoties infrastruktūrai un tās pieejamībai, migrācija uz Rīgu un citām lielākajām pilsētām samazināsies, neraugoties uz mobilitātes pieaugumu.

Ņemot vērā šajā scenārijā izvērtētos attīstības mehānismus, var prognozēt, ka 21. gadsimta pirmās trešdaļas beigās attīstīsies ekonomiskās aktivitātes visā valstī, pakāpeniski izlīdzinot reģionu attīstību. Augsto tehnoloģiju nozaru īpatsvara pieaugums ekonomikā mazinās risku intensificēt resursus noplicinošās nozares. Rezultātā Latvijai iespējams ievērojami pietuvoties ekonomiski attīstīto valstu dzīves līmenim.

Palēninātā konverģences scenārijā, attīstību veicinošo faktoru ietekme ir mazāk aktīva. Toties vairāk izpaužas attīstību bremzējošo (trūkumu un risku) ietekme. Galvenās makroekonomiskās proporcijas šajā gadījumā ir šādas:

— par 1–2% zemāki IKP pieauguma tempi, salīdzinot ar konverģences scenāriju, vidējie ikgadējie perioda pirmās puses pieauguma tempi būs 5–5,5% robežās; perioda pēdējos gados pieauguma tempi var pat tālāk samazināties un tuvināties stagnācijas scenārijam (3–4%);

— bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiek 15 gadu laikā;

— perioda pirmajos 5 gados jārēķinās ar diezgan ievērojamu budžeta izdevumu palielinājumu, kas var radīt budžeta deficītu, kurš nelabvēlīgo ārējo apstākļu dēļ var vēl pieaugt; tas var radīt risku atteikties no vairākiem infrastruktūras attīstības pasākumiem, kā arī mazināt investīcijas cilvēkkapitālā un zinātnē;

— nelabvēlīgu ārējo apstākļu dēļ nav iespējams panākt strauju eksporta pieaugumu, it sevišķi perioda sākuma posmā; savukārt konsekventā tehnoloģisko aktivitāšu veicināšana par spīti nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem ar laiku ļaus paplašināt noietu tirgus un ļaus gūt lielākus un stabilākus ienākumus no eksportētās produkcijas; tāpēc tekošā konta negatīvais saldo, kaut arī perioda sākuma posmā jūtami nesamazināsies, ar laiku uzlabosies.

5.2. Stagnācijas scenārijs

Stagnācijas scenārijs, pretēji konverģences scenārijam, paredz iespējamo Latvijas ekonomiskās attīstības gaitu, balstoties uz nelabvēlīgu iekšējo un ārējo faktoru ietekmi saskaņā ar analizētajiem trūkumiem un riskiem. Tas veidosies, ja netiks konsekventi realizēti kā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, tā reindustrializācijas un augstākas pievienotās vērtības nozaru stimulēšanas pasākumi, kā arī netiks pievērsta pienācīga uzmanība sociālo un ekonomisko disproporciju novēršanai.

Šis scenārijs var kļūt par realitāti pat tad, ja tikai kādām atsevišķām no tautsaimniecības un sociālās politikas sfērām tiks pievērsta uzmanība, atstājot novārtā citas. Neattīstīto sektoru ietekme uz ekonomiku var būt tik lielā mērā kavējoša, ka cerētās izaugsmes var nebūt. Konkrētos apstākļos jebkurš neīstenotais tautsaimniecības kapacitātes palielināšanas pasākums var būt izšķirošs. Pat labvēlīgā ārējā vide nespēs veicināt konverģences procesu.

Arvien jūtamāk saimniecisko aktivitāti ietekmē arī demogrāfiskā situācija. Demogrāfijas prognozes liecina, ka, saglabājoties šodienas tendencēm, 2025. gadā iedzīvotāju skaits Latvijā tikai nedaudz pārsniegs 80% no pašreizējā skaita. Saglabājoties iepriekšējo gadu iedzīvotāju kustības intensitātei (emigrācijai), tas var samazināties vēl vairāk (līdz 75% no šodienas iedzīvotāju skaita). Salīdzinoši straujāk iedzīvotāju skaits samazināsies Rīgā un Latgalē. Līdz ar to iedzīvotāju vecuma struktūras pasliktināšanos raksturo:

— bērnu skaita absolūtais un relatīvais samazinājums līdz 13–14% no iedzīvotāju kopskaita, bez tendences pieaugt;

— pensijas vecuma iedzīvotāju daļas noturīga pieauguma tendence (līdz 27% 2025. gadā), līdz ar to pieaugošs pensijas vecuma iedzīvotāju ekonomiskais slogs uz darbspējīgā vecuma iedzīvotājiem;

— darbspējas vecuma (15–59 g.) iedzīvotāju relatīvās daļas stabilizācija (60–63%), taču notiks šī kontingenta novecošanās.

Ņemot vērā, ka arī iedzīvotāju ienākumi turpina saglabāties zemā līmenī, uzkrājumi neveidojas, investīciju avoti ir ierobežoti, Latvija nespēj izkļūt no zemu ienākumu līdzsvara lamatām un ekonomikas stagnācijas. Vairums tautsaimniecības nozaru investīciju trūkuma dēļ nespēj pārvarēt tehnisko un tehnoloģisko atpalicību. Valdību pūliņi, īstenojot dažādas programmas, izrādās nepietiekami, jo šīs programmas netiek pienācīgi koordinētas un vadītas, kā to liecina deviņdesmito gadu prakse. Tā kā ekonomikas attīstības tempi ir zemi, vidējais ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju nepalielinās, vai palielinās tikai nedaudz.

Ierobežotās investīciju plūsmas dēļ nelauksaimnieciskajā sektorā tās palielinās straujāk nekā lauksaimniecībā. Arī darba produktivitāte un līdz ar to ienākumi investīciju un jaunu tehnoloģiju lietošanas dēļ pieaug ātrāk nelauksaimnieciskās nozarēs. Arvien jūtamāka kļūs dzīves līmeņa diferenciācija starp nodarbinātajiem lauksaimniecībā un nelauksaimnieciskajā sektorā. Daļēji tas izpaudīsies arī kā diferenciācija starp pilsētām, it īpaši Rīgu, un laukiem.

Vājās ekonomikas dēļ valsts pārvaldes reforma notiek atrauti no reģionu reformas, atsevišķas centrālās varas funkcijas nepāriet reģioniem, kuriem savukārt nepietiek līdzekļu nepieciešamo funkciju realizēšanai. Praktiski nenotiek Latvijas mazpilsētu attīstība. Saglabājas ļoti lielas teritoriālās atšķirības sociāli ekonomiskās attīstības ziņā, valstī ir atpalikušie reģioni un tiem ir vājas pašattīstības iespējas, tiem nepieciešams arvien pieaugošs valsts atbalsts, to atkarības pakāpe no centra pieaug, vāji attīstītos reģionos degradējas kultūrvide.

Šī scenārija realizācijas gadījumā veidojas zema tautsaimniecības iekšējā izaugsmes kapacitāte, tās rezultātā:

— Latvijas ekonomika joprojām balstās uz tranzīta tirdzniecību un pakalpojumiem, zemas pievienotās vērtības ražošanas nozarēm (vieglā, pārtikas, kokapstrādes rūpniecība) un izejvielu eksportu; ekonomikā saglabāsies un pat palielināsies reģionālās disproporcijas, kas var radīt pārmērīgu iedzīvotāju koncentrāciju galvenajos rūpniecības centros; dabas resursu izmantošanas nozaru lielais īpatsvars ekonomikā izraisīs resursu noplicināšanu; Latvija galvenokārt ir lētu ES preču un novecojošu tehnoloģiju noieta tirgus;

— būs zemi IKP pieauguma tempi (3-4%), kas praktiski nemazinās atpalicību no ES vidējā līmeņa;

— kaut arī budžeta deficīts perioda sākumā var būt mazāks nekā iepriekš aprakstītajā konverģences scenārijā, tomēr tā sabalansēšana jebkurā periodā būs problemātiska, kas pirmām kārtām var skart sociālās programmas, sašaurinot tās;

— eksports balstīsies uz tradicionālo nozaru produkciju, līdz ar šo produkciju tirgus nišu apgūšanu nebūs iespējams tālāk paplašināt eksportu; perioda sākuma posmā tekošā konta deficīts var būt pat mazāks nekā konverģences scenārijā, bet pat labāka tekošā konta stāvokļa gadījumā maksājumu bilances sabalansētība var būt problemātiska, jo finansu kontā var pieaugt parādu veidojošo un īstermiņa saistību īpatsvars;

— salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm uzņēmējdarbībai mazāk pievilcīga vide (atpalicība infrastruktūras sakārtošanā un modernizācijā, relatīvi augsts nodokļu slogs, smagnēja nodokļu administrēšana, relatīvi augsta ēnu ekonomika);

— Latvijas integrācijas process ES ievērojami aizkavējas vai Latvija vispār paliek ārpus ES; ir vāja sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvijas austrumu robeža praktiski ir slēgta politisku iemeslu dēļ, valsts ir Eiropas ekonomiski un sociāli neaktīva nomale.

Minēto procesu dēļ pastiprināsies arī citas disproporcijas:

— palielinoties atšķirībām starp nabagajiem un bagātajiem, radīsies arī principiālas atšķirības starp zinošiem un nezinošiem sabiedrības locekļiem; būs lēni bezdarba samazināšanās tempi; bezdarbs kļūs strukturāls — zemu izglītotā darbaspēka kvalifikācija neatbildīs darba tirgus pieprasījumam;

— izglītība, īpaši augstākā izglītība, nenodrošinās kvalificēta darbaspēka veidošanos atbilstoši darba tirgus prasībām un tautsaimniecības attīstības vajadzībām; komercializācija radīs traucējumus izglītības pieejamībā sociāli un ekonomiski trūcīgiem reģioniem un sabiedrības slāņiem; nevienlīdzība izglītības pieejamībā radīs sabiedrības un reģionu krasu noslāņošanos un polarizācijas tendenču pastiprināšanos valstī;

— tuvākajā laika posmā zinātnieku un profesoru skaits valstī turpinās samazināties, it īpaši inženierzinātnēs; zinātniskie pētījumi, vājais inovāciju process nenodrošinās Latvijas zināšanu ietilpīgajiem produktiem nozīmīgu vietu pasaules tirgū; šo procesu vēl vairāk sarežģīs smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski augstāk attīstītajām valstīm vai nu tādēļ, ka tur par tādu pašu kvalifikācijas līmeni piedāvā labāku atalgojumu, vai arī tādēļ, ka Latvijā tās nespēs atrast savām spējām adekvātu pielietojumu sakarā ar disproporcijām tautsaimniecības nozaru attīstībā un vājo reindustrializācijas tempu.

Īstenojoties šim scenārijam, Latvijas ekonomika joprojām būs uz lēta darbaspēka un dabiskām priekšrocībām balstīta ekonomika.

Ārējos riska faktorus var pastiprināt ES valstu nespēja pārvarēt iekšējās pretrunas. Rezultātā Latvijas integrācijas process ES palēninās, ES valstu valdības arvien biežāk īsteno slēptus vai atklātus protekcionisma pasākumus. Līdz ar to arvien vairāk samazinās Latvijas eksporta iespējas uz ES valstīm. Latvijas uzņēmējdarbības sfēra stagnē. Valdība, mēģinot veicināt ekonomikas aktivitāti, arvien vairāk palielina budžeta izdevumus. Lai finansētu šos izdevumus valdība palielina iekšējos un ārējos aizņēmumus, sāk pieaugt banku kredītu procentu likmes. Rezultātā uzņēmumi nonāk vēl grūtākā situācijā, palielinās bankrotu skaits, pieaug bezdarbs.

Savukārt Krievijā var pastiprināties autoritārisma tendences, Krievijas ekonomika kļūst arvien nestabilāka, arvien vairāk atkarīga no primāro izejvielu cenām pasaules tirgū. Rezultātā iespējama tālāka Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību pasliktināšanās.

Nelabvēlīgā ārējā vide kombinācijā ar pasīvu (inerciozu) ekonomisko politiku vēl vairāk palēnina attīstības tempus, tie kļūst mazāki par ES vidējo līmeni, palielinās Latvijas atpalicība.

Mazinās ekonomikas konkurētspēja tradicionālajos noietu tirgos, tā būs nestabila, inerta un viegli ievainojama ekonomika bez izaugsmes potencēm. Netiks izmantotas pat dabiskās ekonomiskās priekšrocības. Zemie pieauguma tempi pastiprina sociālo spriedzi. Sabiedrībā var zust uzticība tirgus ekonomikas principiem.

Diverģences gadījumā ekonomiskā situācija tālāk pasliktinās:

— nelieli IKP pieauguma tempi ar tendenci pazemināties pat līdz 2–3%, Latvija neieņem nozīmīgu vietu Eiropas ekonomiskajā telpā; ekonomiskās infrastruktūras un tehnoloģiskā potenciāla vājums ir šķērslis nozīmīgām ārvalstu ilgtermiņa investīcijām Latvijā;

— bezdarba līmenis praktiski nesamazinās vai pat pieaug;

— ekonomikā dominē stabilitātes saglabāšanas problēmas — nesabalansēts budžets, pārmērīgs tekošā konta deficīts, pastāv kapitāla aizplūšanas un valūtas devalvācijas risks;

— vājinās parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas principi, populāras kļūst autoritārisma idejas, demokrātisku lēmumu pieņemšanu aizvieto korporatīvas, oligarhiskas attiecības; iespējamā politiskā nestabilitāte, sociālā neapmierinātība aug, sabiedrības šķelšanās padziļinās, Latvija kļūst par reālu daudzkopienu valsti.

Visu minēto faktoru mijiedarbībā Latvija arvien vairāk nonāks ekonomiskā atkarībā no ārvalstīm, kam sekos arī tieša vai netieša politiskā atkarība.

6. Stratēģijas pamatlīnijas

6.1. Stratēģiskie mērķi

No iepriekš veiktās faktoru mijiedarbības analīzes un scenāriju modelēšanas izriet Latvijas ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas mērķis: valsts par galveno ekonomiskās politikas stratēģisko mērķi izvirza — pēc iespējas ātrāk sasniegt tādu valsts iedzīvotāju labklājības līmeni, kas atbilstu attīstīto valstu dzīves standartiem.

Konkrētāk, Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā būtu nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu27 vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Lai to panāktu, ir jābūt augstiem konverģences tempiem, kuri perioda sākuma posmā (apmēram līdz 2010. gadam) būtu vismaz 4–5% gadā. Pašreizējā ikgadējā Latvijas konverģence uz ES valstu vidējo līmeni ir nedaudz lielāka par 1%. Ir skaidrs, ka šādi valsts attīstības tempi ir par lēniem — tiem jādivkāršojas, lai īstenotos vismaz lēnas konverģences scenārijs.

Ekonomiskā izaugsme ne vienmēr garantē vienlīdzīgu iedzīvotāju labklājības pieaugumu. Tāpēc vienlaicīgi ir jābūt sociālās attīstības nodrošināšanas mehānismiem. Ekonomiskā un sociālā attīstība ir viena procesa divas puses, kuru līdzsvarošana ir valsts politikas uzdevums, papildus iespējami ātrāku ekonomikas attīstības tempu veicināšanai. Šādi veidota ekonomiskā politika nodrošina sabiedrības sociālās attīstības ekonomisko bāzi, bet sociālā politika novērš tirgus ekonomikas sadales mehānismu nepilnības, tādējādi veidojot stabilu sociālo pamatu ekonomiskai attīstībai. Lai ražošanas aktivitāšu pieaugums neveidotu ekonomiskās un sociālās disproporcijas, kā arī vides degradāciju, attīstībā jāievēro līdzsvarotas un ilgtspējīgas izaugsmes princips.

Saskaņā ar šo principu kā galvenās prioritātes valsts ekonomiskajā politikā ir izdalāmas:

— ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana;

— efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošanas stimulēšana;

— sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana.

Visām trim prioritātēm ir jākļūst par ekonomiskās politikas pamatelementiem jebkuram izaugsmes laika horizontam.

Uzdevums izveidot konkurētspējīgu ekonomiku nav sasniedzams bez uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides. Ekonomikas konkurētspēju noteiks tas, cik konkurētspējīga būs valsts nodokļu politika, kāda būs kapitāla tirgus, infrastruktūras, izglītības sistēmas un valsts atbalsta efektivitāte, cik sakārtota un stabila būs uzņēmējdarbības likumdošana. Tikai šādā vidē var cerēt uz augošām pašmāju un ārvalstu investīcijām, kas radīs pamatnosacījumu ekonomikas restrukturizācijai un modernizācijai.

Modernā ekonomikā labvēlīga uzņēmējdarbības vide ir nepieciešams izaugsmes nosacījums, bet ne pietiekams. Lai pārvarētu mūsu ekonomikas atkarību no zemas pievienotās vērtības nozarēm un veidotu uz zināšanām balstītu ekonomiku, ir jārealizē apzināta sektorpolitika. Efektīvas nozaru struktūras veidošana prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā, produktīvās kapacitātes paaugstināšanu un radikālas pārmaiņas līdzšinējā pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un nodrošināšanas praksē, kurā nevar paļauties tikai uz tirgus mehānismiem, ir nepieciešams valsts atbalsts un līdzdalība.

Sociāli ekonomisko disproporciju un risku mazināšana — bezdarba samazināšana, sabalansēta reģionālā attīstība, ģimenes stiprināšana, vides aizsardzība ir nepieciešama ne tikai tāpēc, lai risinātu sociālās un vides aizsardzības problēmas, bet tas ir arī nepieciešams nosacījums izaugsmei, sociālā saskaņa ir drīzāk ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikums nekā sekas. Tāpēc nav attaisnojama sociālo problēmu risināšanas atlikšana uz vēlāku laiku, kad it kā būs labvēlīgāki apstākļi. Šīs problēmas jārisina vienlaicīgi ar pārējām ekonomiskām problēmām. Valsts regulējošā darbība, koordinēta pieeja arī politiskajiem, sociālajiem, izglītības un kultūras jautājumiem nodrošinās lielāku stabilitāti, līdzsvarotu un virzītu attīstību, sabiedrības ekonomisko un sociālo kohēziju un līdz ar to lielāku panākumu varbūtību.

6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana

Izvēloties ekonomisko politiku un piemērotāko ekonomikas attīstības modeli, par noteicošo jākļūst principam — visur, kur tirgus spēki ir pietiekami efektīvi un elastīgi, kur ir aktīva un veselīga konkurence, kur vairākums uzņēmumu spēj izturēt arī ārvalstu konkurenci (ar nosacījumu, ka tā ir godīga un konkurences metodes ir taisnīgas), valstij nav jāiejaucas. Valsts galvenais uzdevums — radīt tirgus attīstībai sakārtotu, stabilu un labvēlīgu vidi. Šādas vides veidošanā galvenie uzdevumi ir:

— uzturēt stabilu makroekonomisko vidi, nepārvēršot to par pašmērķi noteiktu kritēriju izpildei, bet veidojot to kā nepieciešamu nosacījumu ilgtermiņa līdzsvarotās izaugsmes nodrošināšanai; to var panākt, īstenojot saskaņotu fiskālo un monetāro politiku, arvien lielāku uzmanību pievēršot mehānismu izveidei, kas ļautu pielāgoties negaidītām, nejaušām vai paredzamajām nelabvēlīgām ietekmēm, lai mazinātu ekonomisko ciklu svārstības;

— nodrošināt pievilcīgu uzņēmējdarbības institucionālo vidi, uzlabojot likumdošanu, novēršot uzņēmējdarbības šķēršļus un barjeras, veidojot uzņēmējdarbībai labvēlīgu nodokļu sistēmu, sekmējot finansu sistēmas un kapitāla tirgus stabilitāti un efektivitāti, lai sekmīgi konkurētu ne tikai starp Baltijas valstīm ārvalstu kapitāla piesaistīšanā, bet arī ar pārējām Centrāl- un Austrumeiropas valstīm, kā arī lai stimulētu pašmāju investorus;

— veicināt nacionālo uzkrājumu līmeņa paaugstināšanos, kā privātajā, tā valsts sektorā, samazinot neproduktīvos izdevumus, izņemot izdevumus iepriekš minētajām attīstības prioritātēm; tajā pašā laikā jāievieš ekonomikas attīstību stimulējoši papildu faktori, piemēram, pārskatot esošo nodokļu un to atvieglojumu sistēmu;

— nodrošināt labi funkcionējošu bāzes infrastruktūru, īpašu uzmanību pievēršot enerģētikas sektora attīstībai, telekomunikāciju un informācijas sistēmu izveidošanai, autoceļu kvalitātes uzlabošanai un efektīva tīkla izveidošanai, atkritumu saimniecības un ūdenssaimniecības kvalitātes paaugstināšanai, lai stimulētu valsts līdzsvarotu attīstību visos reģionos, lai nodrošinātu lietotājiem modernus un izmaksu ziņā konkurētspējīgus infrastruktūras pakalpojumus;

— iekšējiem uzkrājumiem kopā ar ārvalstu investīcijām un kredītiem jākļūst par noteicošo investīciju avotu28; investīcijas veicinās pietiekami strauju ekonomikas attīstību tikai tad, ja tās tiks izmantotas projektos ar augstu ekonomisko atdevi; tādēļ investīciju projektu izvēlei jābūt ekonomiski ļoti rūpīgi pamatotai29;

— vienlīdzīgas un godīgas konkurences nodrošināšana, veidojot stabilus un caurspīdīgus spēles noteikumus visiem ekonomiskajiem aģentiem, neļaujot dabīgiem monopoliem un dominējošiem operatoriem diktēt savus noteikumus, izskaužot korupciju un iespējas darboties ēnu ekonomikā, nepieļaujot varas un kapitāla koncentrēšanos un saplūšanu;

— e-komercijas attīstībai atvērtas, drošas un mērogiem atbilstošas vides izveide, ieskaitot tehnoloģisko infrastruktūru, normatīvo vidi, adekvātu datu un sociālās drošības līmeni ir būtiska jaunās ekonomikas principu iedibināšanai.

27 Pašreizējās ES 15 dalībvalstis.

28 Viens no svarīgākajiem veiksmīgas reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem ir panākt, lai iekšējo un ārējo investīciju kopējais apmērs sasniegtu apmēram 20–25% no IKP.

29 Latvijā nereti tiek īstenoti dārgi, ekonomiski nepamatoti projekti, piemēram, Nacionālās bibliotēkas celtniecības projekts, lai gan tādas atsevišķas projekta funkcionālās sadaļas, kā vienotais valsts bibliotēku informācijas tīkls un moderna grāmatu krātuve ir nepieciešami. Nav veikts konkurss par šo objektu racionālāko risinājumu variantiem.