Pagātne liek raudzīties nākotnē

Uzruna konferencē "Ceturtā maija deklarācija. Latvija ceļā uz neatkarīgu, demokrātisku valsti" Rīgas Dailes teātrī 2000.gada 3.maijā

Es jūtos pagodināts būt šodien jūsu vidū, kad, atgriežoties 1990.gada 4.maija gaisotnē, mēs vērtējam šīs dienas vēsturisko un konstitucionālo nozīmi, kā arī Latvijas gājumu pretī ilgi lolotajai neatkarīgai, demokrātiskai valstij.

Es nevēlos dot šim notikumam vēsturisko novērtējumu. To izdarīs speciālisti. Bet, runājot par dažām šaubām un pretenzijām, kas pēdējā laikā izskan attiecībā uz 1990.gada 4.maiju un tā norisēs iesaistītajiem politiķiem, gribu pievērsties vienam aspektam. Jā, toreiz nepavisam ne visi Latvijas politiķi neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu uztvēra viennozīmīgi. Nevaru nepieminēt arī sevi kā bijušo Pilsoņu kongresa pārstāvi. Tagad to varam vērtēt dažādi. Bet toreiz pilsoņu kustība bija pirmā, kas pauda mūsu valsts tiesiskās pēctecības ideju laikā, kad tika diskutēts par neatkarības atjaunošanu. Taču nebija vienota viedokļa par to, kā tas būtu darāms. Ceru, ka jūs piekritīsit, ka toreiz svarīgāka par visiem procedūras jautājumiem, par visiem mūsu principiem bija vēlme redzēt Latviju brīvu.

Neatkarības atjaunošanas procesā pilsoņu kustības vieta Latvijā un Igaunijā nenoliedzami ir nozīmīga. Manuprāt, Igaunijas straujie ārpolitiskie un ekonomisko reformu pasākumi deviņdesmito gadu sākumā bija saistīti ar ļoti labu Igaunijas Pilsoņu kongresa un Igaunijas Augstākās padomes sadarbību.

Nozīmīga bija tiekšanās atjaunot Latvijas neatkarību, par būtiskāko pasludinot to, ka, tikai pateicoties Latvijas dibināšanas dienai, kad mūsu tauta pilnīgi patstāvīgi radīja savu valsti, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās principiem, bija iespējams atjaunot valsts neatkarību.

Un vēl. Šodienas politiskie uzskati ir savienojuši vienā komandā Jāni Straumi, Māri Grīnblatu, Robertu Zīli un bijušos Augstākās padomes deputātus Annu Seili, Imantu Kalniņu, Juri Dobeli, kas balsoja par 4.maija Neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Tagad kopā mēs ejam uz priekšu, skaidri redzot nākotnē Latviju kā nacionālu valsti Eiropas Savienībā un NATO.

Šodien, tāpat kā pirms desmit gadiem, tāpat kā pirms astoņdesmit gadiem, Latvijas nākotnes redzējums vairumam tās iedzīvotāju saistās ar vienu pamatvērtību — brīvu un neatkarīgu Latviju. Arī noteicošās vērtības, es ceru, mums joprojām ir tās pašas — mūsu vēsture, tradīcijas, kultūra, izglītība, amatu prasme.

Pirms 80 gadiem, pateicoties savai politiskajai un saimnieciskajai darbībai, progresīvajai sociālajai likumdošanai un nacionālajai iecietībai, Latvija varēja lepoties ar saviem sasniegumiem. Pirms 10 gadiem tās vairāk bija cerības. Bet tā bija arī ticība. Ticība, ko mūsu tauta aizstāvēja 1991.gada janvāra barikādēs.

Turpretī tagad neskaitāmie konflikti starp valsts varas institūcijām, cīniņi par tiesību un varas apmēriem, savstarpējo attiecību savtīgā ievirze, nelikumības un skandāli ir apliecinājums tam, ka valsts vara pilnībā nespēj panākt pieņemto likumu pienācīgu izpildi, ka valsts vara ir attālinājusies no sabiedrības. To nevar nepamanīt. Tāpēc tagad mums, kas esam iesaistījušies valsts varas un pārvaldes procesos, ir jārisina daudzi uzdevumi. Bet pats galvenais jāatgūst sabiedrības uzticība un cieņa. Ne mirkli mēs nedrīkstam aizmirst, ka tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas avots, ka tā tikai ir deleģējusi savu varu mums.

Jaunais pārmaiņu laiks izvirza savas prasības. Vispārzināma patiesība vēsta, ka sarežģīti uzdevumi nav risināmi un veicami tajā domāšanas līmenī, kurā tie ir radušies. Arī mums ir aktuāli jaunās domāšanas meklējumi, gan mainot izpratni par sekmīgai darbībai nepieciešamajām zināšanām un prasmēm, gan skaidri izprotot domu par to, ko mēs vēlamies sasniegt. Iespējamo rītdienu mums jācenšas apzināties jau šodien. Gan atskatoties pagātnē un no tagadnes pozīcijām dodot valstisku novērtējumu abiem okupācijas režīmiem — kā komunistiskajam, tā arī nacistiskajam —, gan domājot par vēlamo nākotni.

Toreiz, 1990.gadā, Eiropas Savienība mums šķita tāls, jāsaka, pat utopisks mērķis. Šodien šis mērķis jau ir tepat līdzās. Zīmīgi, ka Latvijas valsts dibinātāji jau tolaik, divdesmito gadu sākumā, saprata, ka pasaules attīstība un Latvijas attīstība ir skatāmas ciešā kontekstā. Nu mums visiem kopā jānonāk pie atziņas, ka Eiropas liktenis ir arī Latvijas rūpe. Tas ir uzdevums, kura pildīšanā, es ceru, dos ieguldījumu arī šī konference.

Es novēlu jums radošu garu, svētku noskaņojumu un veiksmi mums visiem.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā