Anatolijs Gorbunovs:

Toreiz, kad valdīja likteņa griba

Ievadvārdi konferencē "Ceturtā maija deklarācija. Latvija ceļā uz neatkarīgu, demokrātisku valsti" Rīgas Dailes teātrī 2000.gada 3.maijā

Ir pagājuši tikai desmit gadi. Manuprāt, tas ir pārāk īss laiks, lai vēsturnieki un sabiedrība kopumā būtu pilnībā atbrīvojusies no mītiem, kas neizbēgami apvij būtiskus vēsturiskus notikumus, it īpaši tajā milzīgajā tautas emocionālajā pacēlumā, ko Latvija piedzīvoja Atmodas laikā. Domāju, ka patiesības izsijāšana ir to paaudžu rokās, kas ir brīvas no tiešā tā laika pārdzīvojuma.

Dainis Īvāns savu atmiņu grāmatas nosaukumā ielicis vārdus "Karakalps pret paša gribu". Jā, toreiz bija citi ētikas principi, un reti kurš amats tika ieņemts paša vēlmju rezultātā. Toreiz visam pāri valdīja likteņa griba, kuras pamatā bija latviešu tautas ilgas pēc savas valsts. Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas deputātu balsojums par Neatkarības deklarāciju bija šīs gribas izpausme. Caur to mūsu tauta uzdrīkstējās visai pasaulei apliecināt, ka vēlamies paši savu valsti un spējam mierīgi, nevardarbīgi, bet pietiekami nelokāmā ceļā to atjaunot.

Sabiedrības noskaņojums sakāpinātā un izteiktā pretmetu veidā atspoguļojās politiskās organizācijās un kustībās, kā arī impulsēja tās. Lai atceramies, kādu milzīgu lomu nospēlēja radošās inteliģences plēnums. Savukārt 4. maija Deklarācija par neatkarības atjaunošanu, kuru izstrādāja Tautas fronte pēc būtības ielika galveno un vadošo akcentu Atmodā un uzsāka reālu Latvijas valstiskuma atgūšanu.

Pie faktoriem, kas izraisīja Atmodu un sekmēja neatkarības atjaunošanu, lai cik tas paradoksāli neliktos, manuprāt, būtu jāpiemin arī PSKP uzsāktā pārbūve — "perestroika".

Tiesa gan, "perestroikas" pirmsākuma ideologi šādus mērķus neuzstādīja, bet dzīve jau nebūtu dzīve bez paradoksiem, un šajā gadījumā tos nevar atstāt bez pienācīgas ievērības.

"Perestroika" radās laikā, kad plānveida ekonomika idejiski un praktiski sevi bija izsmēlusi. Jāatzīst, ka tas bija laiks, kad partijas vadībā nonāca arvien vairāk jaunu, izglītotu cilvēku. Tā bija jauna paaudze, kura nevēlējās turpināt akli kalpot vecajām dogmām. Viņi labi izprata demokrātijas nozīmi sabiedrības attīstībā un, manuprāt, tieši tāpēc arī piedāvāja lozungu "pārbūve un demokratizācija".

Starp citu, kā jūs atceraties, kompartijas elite mīlēja lozungus, faktiski bez tiem pat nevarēja dzīvot. Arī citiem, un pat Latvijā, tie reizēm bija ļoti izdevīgi. Piemēram, atlika tik pateikt, ka jārīkojas "tāda kongresa gaismā", un tas novērsa jebkurus šķēršļus, neradīja problēmas.

Taču atkal paradokss — demokratizācijas lozungs, atšķirībā no citiem, iepatikās tautai jeb, kā toreiz teica, "apakšām", kas no sirds šo lozungu sāka īstenot. PSKP Centrālkomitejai atlika tikai konstatēt (citēju Gorbačovu): "proces pošol" (process ir sācies).

Tomēr jāatzīst, ka par pārbūves īstenajiem ideologiem un iedvesmotājiem Latvijā kļuva radošā inteliģence, žurnālisti. Tieši šie cilvēki visveiksmīgāk prata izmantot jauno situāciju un atklāti runāt par nacionālajām jūtām, latviešu valodas vietu un lomu, par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu.

Godātie kolēģi! Es labi apzinos, ka, uzaicinot mani šodien uzstāties, konferences organizatori ir vēlējušies šajā pasākumā ieviest arī, teiksim tā, intriģējošas vēsmas. Šajos desmit gados ik pa brīdim no jauna uzvirmo centieni izvērtēt arī manu darbību Atmodas procesos. Ir grūti pretoties šiem viedokļu virpuļiem, un tādējādi tu kļūsti par tādu kā "viedokļu kalpu pret paša gribu".

Šajā ziņā man jāteic, ka esmu gandrīz vai lepns, ka mana darbošanās nekad nav iekļāvusies valdošajos uzskatos. Zināmā mērā neiekļaujas arī šodien. Savukārt cilvēku izteiktie vērtējumi nereti ir kategoriski. Diemžēl jāatzīst, ka jebkuram kategorismam ir izteikta tendence ar laiku kļūt nožēlojamam un pat komiskam. Bet kā šajās viedokļu krustugunīs saglabāt vēsu prātu?

Deviņdesmito gadu kritiķi pārmet man pārlieku apdomību. Aizvakar vēlreiz izlasīju savas Atmodas laikā teiktās runas. Manī radās sajūta, kas bija līdzīga tai, kuru man pavisam nesen paredzēja Māra Zālīte, sargājot mani no iespējas kļūt par Valsts prezidentu. Es tiešām, kā cienījamā dzejniece raksta, it kā uz šauras laipas satiku deviņdesmitā gada Gorbunovu. Es ieskatījos viņam acīs un jautāju — ne jau savas gribas vadīts tu kļuvi par Augstākās padomes priekšsēdētāju. Tevi izvirzīja un apstiprināja Tautas fronte, tev pašam neesot Tautas frontes rindās. Kādēļ viņi to darīja? Tautas frontes biedru vidū taču bija tik daudz spējīgu cilvēku. Vēl jo vairāk — tu viņiem nesolīji, Jura Bojāra vārdiem runājot, neatkarību uz brokastu laiku. Tā vietā tu viņiem sīki un neatlaidīgi izklāstīji savus uzskatus, kas nebūt neatbilda Tautas frontē dominējošajiem uzskatiem…

Atbildi uz šiem jautājumiem tas otrs Gorbunovs man nesniedza. Tā vietā, lasot toreiz teiktās runas, es ieraudzīju deviņdesmitā gada Gorbunovu dažbrīd kā "kušinātāju", dažbrīd kā īstenošanas bremzētāju šķietami pareiziem nacionāliem lozungiem.

Tagad kāds varētu teikt: kāda tam nozīme — radikāli vai soli pa solim. Tik un tā neatkarība būtu iegūta, ja reiz PSRS sabruka. Iespējams, ka tagad varētu, bet toreiz es nu nekādi nevarēju radikāli noskaņots ierasties kaut vai pie tiem pašiem rietumzemju vadītājiem. Viņi visi kā viens atkārtoja: tikai sarunas ar Maskavu ir vienīgais ceļš, kā jums atjaunot neatkarību. Arī uz Maskavu bija jādodas kādam, kuru tur vispār uzklausa, jo no otras nometnes promaskaviskā Latvijas kompartija un Vislatvijas glābšanas komiteja arvien kategoriskāk prasīja atjaunot PSRS konstitucionālo kārtību, pārtraukt visatļautību, ieviest PSRS prezidenta pārvaldi Latvijā. Jā, nācās laipot. Varbūt kritiķiem daudzviet ir arī taisnība, tomēr mana īpašība dažkārt šaubīties un vilcināties, manuprāt, neko nav aizkavējusi.

Vēl gribētu pievienoties arī diskusijai par Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu Augstākās padomes deputātiem, kuri balsoja par neatkarības atjaunošanu. Manuprāt, tā laika deputātu vairākuma krūtis nebūt netvīkst pēc ordeņiem. Tomēr atzinību un pateicību Augstākās padomes deputāti ir pelnījuši, taču ne tik daudz par pozitīvo balsojumu 4. maija Deklarācijas pieņemšanas brīdī, cik par turpmāko trīs gadu darbu, atjaunojot Latvijas faktisko neatkarību. Visvairāk tieši šis process, kas bija pašaizliedzības, neziņas un šaubu pilns, līdzinās patiesam varoņdarbam. Faktiski toreiz deputātam vispār nemaksāja algu šodienas izpratnē, tos arī nesponsorēja, tā vietā viņiem bija jāizjūt nemitīgi draudi, jāsastopas ar konfrontāciju.

Manuprāt, toreizējā Augstākā padome paliks vēstures atmiņā kā viens no tiem pasaules valstu parlamentiem, kas izpildīja galveno tautas vēlmi atjaunot neatkarību.

Ceturtā maija desmitgadi es uztveru kā tautas vienotības svētkus. Mums ir tik daudz gan sēru dienu, gan svinamo un atceres dienu, tomēr vislabprātāk es svinētu tautas vienotības dienu. Vienotību tautai uzspiest nevar, tāpat arī nevar tautu pārvērst par vienu uzskatu saimi, bet šodien, atceroties šo unikālo notikumu virkni — Atmodu, varbūt ir vietā atcerēties, ka vienoti bija cilvēki, kas piederēja pie tik dažādām sociālām un etniskām grupām. Galu galā viens no demokrātijas uzdevumiem ir tuvināt dažādu uzskatu cilvēkus, lai tie spētu cienīt viens otru, nevis ienīst. Tā acīmredzot būtu labākā mūsu valsts atjaunošanas sākumposma mācība, ko šodien, man liekas, ir vērts pieminēt.