Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 25.oktobrī

Intervijā Latvijas Radio 25.oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šodien ziņu aģentūras citē dažādus “Latvijas ceļa” cilvēkus, Godmaņa kungs ir sacījis, ka Tautas partija šūpo valdību — runājot par Nagļa paraksta tiesību apturēšanu; Lībanes kundze ir atzinusi, ka spriedze pastāv starp “Latvijas ceļu” un Tautas partiju. Man jums jautājums kā “Latvijas ceļa” priekšsēdētājam — jūsuprāt, kāpēc tas tā?

Andris Bērziņš: — Es domāju, ka pirmkārt tuvojas priekšvēlēšanu laiks, tas nāk ar lielu joni, un es gribētu teikt, ka to var saukt par spriedzi, var saukt par konkurenci, var saukt par priekšvēlēšanu kampaņu, vienalga, tā jau pastāv visu politisko partiju starpā, jo katrs mēģina sevi iezīmēt tagad, pirms gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Bet, kas attiecas uz Nagļa kungu, tad es jau vakar, liekas, ļoti precīzi mēģināju paust viedokli. Tātad ir šī “Tilts Communications” prasība pret Latvijas valsti, kura sākotnēji bija kvantificēta nedaudz vairāk kā 300 miljonu latu pret Latvijas valsti par to, ka mēs viņiem esam samazinājuši monopola termiņu telekomunikācijās, nu, pret kādreiz noslēgto privatizācijas līgumu, un ir izveidota darba grupa, kura pašlaik strādā ar šo problemātiku. Darba grupā ir četri ministri, darba grupu vadu es, arī Kalvīša kungs ir šajā darba grupā, Makarova kungs, Labuckas kundze, Godmaņa kungs, Latvijas Bankas pārstāvji. Tātad strādājam un runājam par visām šīm lietām, par visām nepieciešamajām darbībām, kādas likumīgi ir nepieciešams veikt Latvijas valstij, lai aizstāvētu savas tiesības, un jāsaka, ka mēs diezgan labi virzāmies uz priekšu. Protams, mēs esam spiesti algot tāda paša mēroga advokātus, kādus ir noalgojusi pretējā puse, un man liekas, ka mums ir advokāti par vienu vietu pat augstāki nekā pretējai pusei, un, protams, šie advokāti maksā naudu. Kā jau es vakar teicu, viena šī kvalificētā advokāta darba stunda maksā pēc mūsu līguma 386 angļu mārciņas. Tāda ir kvalifikācija advokātiem, tādi ir viņu reitingi, tāda ir viņu uzticamība, turklāt šie advokāti ir strādājuši arī tādā ļoti slavenā telekomunikāciju lietā kā tā sauktā Karību lieta, kur faktiski bijusi līdzīga situācija, un panākuši, ka šis monopolstāvoklis tiek likvidēts un nekādas milzīgas kompensācijas nav samaksātas.

Tā ka tā ir ļoti nopietna lieta, un, pēc manām domām, šobrīd par to nevajadzētu daudz un skaļi runāt un nez ko mēģināt komentēt sīkāk, jo tas var kaitēt tiesvedības procesam. Kas attiecas uz Nagļa kungu, tad mēs esam nolēmuši, ka nākošotrdien Nagļa kungam jānāk ar precīzu skaidrojumu par visiem izdotajiem līdzekļiem, precīzi pēc visiem rēķiniem, un es pieņemu, ka Nagļa kungs to visu izdarīs.

— Ja jūs esat darba grupā un arī daudzi citi, vai tad jūs nezinājāt, ka summa ir tāda, kāda tā šobrīd tiek minēta? Kalvīša kungs tur minēja 2,8 miljonus, kas ir stipri mazāk nekā tā lielā summa īstenībā.

A.Bērziņš: — Mēs esam apstiprinājuši tās summas, par kurām mums ir bijuši iesniegti dokumenti, šī summa ir nedaudz mazāka, nekā Kalvīša kungs ir nosaucis. Par to summu tiešām ir pieņemts lēmums, nekādas citas summas pagaidām darba grupā mēs neesam apstiprinājuši. Tagad mēs gribam redzēt, vai šīs summas jeb šie maksājumi ir saistīti ar darbiem, par kuriem mēs tiešām esam lēmuši un kurus izdarīt esam pilnvarojuši Nagļa kungu; vai ir kaut kādi citi uzrēķini, par kuriem neesam lēmuši. Tā ka mēs tiksim ar to jautājumu galā.

— Jebkurā gadījumā es saprotu, ka jūs neesat pilnvarojuši tik lielas summas Naglim maksāt.

A.Bērziņš: — Protams, protams, ne. Tātad jautājums ir par to, cik ir samaksāts un kādā veidā — vai tas ir par darbiem, par kuriem esam runājuši, tā tīri teorētiski, sak, mums ir nepieciešams šāds novērtējums jeb šādas speciālistu grupas atzinums. Bet mēs neesam runājuši par naudu, tagad par šo naudu ir jārunā. Es, godīgi sakot, nedomāju, ka Nagļa kungs ar savu pieredzi būs mēģinājis kādas neģēlības tur darīt. Bet, ja tā būs, ja viņš būs pārkāpis viņam dotās tiesības, tad mēs lemsim par viņa tālāku atrašanos šajā amatā.

— Jautājums arī no cilvēciskā viedokļa — Latvijas Radio informācija, ka ir 11 miljoni ASV dolāru izlietoti šajā lietā, vai jums nešķiet, ka tas ir vienkārši nepieņemami, ka tā summa ir par lielu?

A.Bērziņš: — Tāda summa nav, to es varu pateikt skaidri un gaiši, tāda summa nav pārskaitīta.

— Es nezinu, vai jūs vispār varat minēt to summu, kāpēc tā ir slepena šobrīd?

A.Bērziņš: — Nav slepena summa, slepens ir saturs, par kuru mēs runājām...

— Kāda ir summa tādā gadījumā?

A.Bērziņš: — Tā summa ir nesalīdzināmi mazāka, nekā jūs sakāt pašlaik.

— Proti, cik?

A.Bērziņš: — Nu, nesaukšu konkrētu skaitli.

— Kapēc?

A.Bērziņš: — Tādēļ, ka ekonomikas ministrs Kalvītis ir šo dokumentu lūdzis klasificēt kā konfidenciālu, un konfidencialitātes gadījumā es skaitļus nevēlētos nosaukt.

— Tādā gadījumā jautājums: pēc kāda principa izvēlas advokātus? Un man zvanīja viena klausītāja un vienkārši jautāja: vai tādā gadījumā šajās lietās nav vajadzīgs arī starptautisks konkurss, vai arī jūs atrodat, izvēlaties paši pēc savas pazīšanās, pēc interesēm vai... Kā to saprast?

A.Bērziņš: — Ir speciāla procedūra, kā mēs viņus izvēlamies šos advokātus. Tik tiešām tika veikta advokātu aptauja, advokāti pieteicās, norādīja savas kvalifikācijas, un tad darba grupā mēs izšķīrāmies tieši par šo advokātu kantori, kurš ir specializējies šāda mēroga telekomunikāciju lietās.

— Jā, te tika minēta arī tā sagrieztā kuģa lieta, kas ir gan cita lieta, un tomēr — tur teikts: astoņas lapaspuses bija sagatavojis šis advokātu birojs, četri tūkstoši samaksāts — tas ir, cilvēkuprāt, vienkārši par daudz.

A.Bērziņš: — Ja es pareizi atceros, šim advokātu kantorim nekādas saistības ar kuģa lietu nav bijis.

— Tad, kad kuģa lietu skatīja Ziedoņa Ūdra, ja nemaldos, advokātu birojs, viņam tika samaksāts...

A.Bērziņš: — Ziedonis Ūdris un “Clifford Chance” ir pilnīgi, pilnīgi cita lieta.

— Jā, jā, bet, runājot arī par šo gadījumu — tas vienkārši liek domāt cilvēkiem, ka tās samaksas arī Latvijas advokātiem ir par lielām.

A.Bērziņš: — Advokātu starptautiskais bizness, un it īpaši lielo advokātu kompānijas, tādas, kuras ir ar vārdu un kuras tik tiešām pierādījušas, ka spēj daudzas labas lietas darīt, ir ļoti liels bizness, bet mēs šajā gadījumā esam spiesti vienkārši pieskaņoties tam, kādas ir šīs prasības, jo paši mēs šos darbus izdarīt nevaram.

— Jautājums, atgriežoties pie valdības šūpošanas, — kā jūs teicāt — tuvojas vēlēšanas, katrs grib sevi vairāk vai mazāk parādīt — kāda tad ir ieinteresētība partijai, tuvojoties vēlēšanām, šūpot valdību? Paskaidrojiet no politiķa viedokļa, kur tā sāls!

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, es tā īsti neredzu, ka kāds tā nopietni mēģinātu šūpot valdību, tā es gribētu teikt. Mēs vismaz Ministru kabinetā strādājam ļoti pragmatiski. Man liekas, ka vēlēšanās kaut kādā veidā sevi precīzāk iezīmēt drīzāk ir Saeimā.

— Jā, bet no Saeimas ir daudz kas atkarīgs! Mums ir iepriekšējie premjeri, un jūs neesat vienīgais, kas šeit sēdējis kā premjers, un visi viņi ir teikuši — jā, mēs strādājam, mums viss būs — un pēc pāris dienām premjera nav. Vai tas nozīmē, ka jūs esat atrauti no tā, kas notiek politiskajās partijās?

A.Bērziņš: — Nē, mēs neesam atrauti no tā, kas notiek Saeimā, un Saeimā visi ministri piedalās tad, kad viņu likumi tiek skatīti, bet es gribu teikt godīgi — es šobrīd nesaredzu nekāda reāla pamata valdības šūpošanai, pilnīgi godīgi.

— Klausītāji ir zvanījuši un uzdevuši mums dažādus jautājumus arī par citiem tematiem. Viens no tiem droši vien vairāk pašvaldībai, un tomēr: zviedri esot tikko ciemojušies Rīgā un brīnījušies, ka joprojām mums nav prāmju satiksmes starp Rīgu un Zviedriju. Vai valsts nav ieinteresēta kaut kādā veidā arī palīdzēt, vai tas ir tikai tīrs Rīgas jautājums?

A.Bērziņš: — Pēdējā Ostu padomes sēdē, kas bija vakar, mēs tieši skatījām jautājumu par iespējamo valsts atbalstu prāmju satiksmei, un es gribētu teikt, ka valsts ir gatava nākt ar savu valsts atbalstu prāmju satiksmei, bet šim mērķim ir nepieciešams nodibināt prāmju kompāniju jeb stividorkompāniju, noīrēt prāmi un sākt ar šo jautājumu darboties. Es gribu tikai atgādināt, ka — labi vai slikti — bet tajos laikos, kad es biju Rīgas domē, prāmji kursēja. Gan lamāja, gan kritizēja, bet prāmju līnija bija. Nu tagad vienīgā cerība ir uz Juri Bojāru — viņš, ja es pareizi atceros, televīzijā solīja, ka piezvanīs draugiem sociāldemokrātiem Zviedrijā un viņi atsūtīs šo prāmi, tā ka droši vien nākampavasar tas tā būs.

— Juris Bojārs — jautājums ir, vai viņš pats vēl paliks par partijas priekšsēdētāju, līdz ar to nebūs kam zvanīt.

A.Bērziņš: — Nu, žēl. Es tiešām negribu neko komentēt attiecībā uz citas partijas iekšējām lietām.

— Jebkurā gadījumā, ja būs projekts, jūs esat gatavi to izskatīt?

A.Bērziņš: — Protams, protams, pilnīgi nopietni — mēs varam runāt par valsts atbalsta programmām. Mēs vakar tieši tā arī analizējām šīs valsts atbalsta programmas — atbilstoši Eiropas Savienības noteikumiem. Tur gan ir tāda lieta — lai iegādātos prāmi, šeit valsts atbalsts vai subsīdijas nevar būt, tai pašā laikā visas apkalpojošās infrastruktūras attīstībā ir iespējams valsts atbalsts atbilstoši Eiropas Savienības standartiem.

— Zvanīja no Inešu pagasta Poļa kungs un sacīja tā: mums armijā ir četri līdz pieci tūkstoši cilvēku — viņš atsaucās uz presē sniegtās statistikas datiem — un mums budžets aizsardzībai ir 50 miljoni. Savukārt ASV ir četri līdz pieci miljoni karavīru, un tur tērē 50 miljardus, vienalga, iznāk, ka mēs tērējam 1,4 reizes vairāk uz vienu karavīru nekā Amerikas Savienotās Valstis. Vai mēs varam runāt par lietderīgu naudas tērēšanu Aizsardzības ministrijā?

A.Bērziņš: — Amerikas Savienotās Valstis pašlaik naudu tērē, lai sistēmu uzturētu. Mēs naudu tērējam, lai gan uzturētu, gan izveidotu sistēmu — tā ir tā būtiskā atšķirība. Droši vien pienāks laiks, kad mums būs gan iespējams lielāks cilvēku skaits, šis viņa nosauktais skaitlis nav precīzs, tur ir diezgan liela kļūda, gan arī uzturēšanas izdevumi, kas, es pieņemu, varētu būt mazāki, nekā mēs tērējam šobrīd.

— Mēs varam droši runāt par to, ka nauda, kāda tiek tērēta armijai, ir caurspīdīga, skaidra, droša?

A.Bērziņš: — Regulāri šī nauda tiek pārbaudīta, un it īpaši par visiem lielajiem pirkumiem aizsardzības ministram ir jānāk uz Ministru kabinetu.

— Kāpēc desmit gadu laikā nav pabeigta vispārējā plānveidīgā dzīvokļu privatizācija? Sieviete saka: es desmit gadus jau gaidu, joprojām kā nav, tā nav!

A.Bērziņš: — Kur? Kurā vietā?

— Kādā no rajoniem. Jautājums ir: kāpēc valsts vispār nespēj desmit gadu laikā tikt galā ar šādu jautājumu?

A.Bērziņš: — Privatizāciju jau veic pašvaldības, tā nav tieša valsts funkcija. Tur, kur pašvaldības ir darījušas visu, lai mājas atdotu privatizācijai un cilvēki varētu viņas privatizēt, tur ir tas padarīts. Valsts atbildība ir par tām mājām, kuras kādreiz bija rūpniecības uzņēmumu bilancē, — tās tiek atdotas Centrālajai dzīvojamo māju privatizācijas komisijai. Ja tur ir kāds konkrēts specifisks jautājums, tad, protams, vajadzētu vērsties savā pašvaldībā; ja nē, tad otrs solis ir Centrālā dzīvojamo māju privatizācijas komisija. Un, ja arī tur atbilde būs negatīva, tad, ja nekas cits neatliek, — rakstiet uz manu biroju.

— Un visbeidzot viens jautājums par to, ka no 2003.gada 9 procentu pievienotās vērtības nodokļa likme parādās medikamentiem. Vai patiešām uz slimo cilvēku rēķina vajadzētu vēl pielikt nodokli un lāpīt budžetu?

A.Bērziņš: — Tas nav budžeta lāpīšanas dēļ, ja par šo likmi runājam. Šī likme faktiski tiek ieviesta lielā mērā, tāpēc, lai paaugstinātu mūsu pašu vietējo zāļu konkurētspēju gan Latvijas tirgū, gan apkārtējos tirgos. Savukārt tas lēmums bija šāds: visa šī nauda, kas tādējādi tiek ieņemta no medikamentiem, aiziet atpakaļ bezmaksas medikamentiem, bezmaksas medikamentu izsniegšanai iedzīvotājiem — tātad valsts budžets netiek lāpīts. Galvenā problēma ir tā, ka mūsu zāļu ražotāji, kuriem ir jākonkurē ļoti nopietni, lai saražotu zāles, iepērk pusfabrikātus, par šiem pusfabrikātiem samaksā pievienotās vērtības nodokli. Bet, tā kā zālēm kā gatavam produktam beigās pievienotās vērtības nodokļa nav, tad šie zāļu ražotāji nevar saņemt atpakaļ sākotnēji samaksāto pievienotās vērtības nodokli, līdz ar to zaudē konkurencē apmēram savu zāļu pašizmaksā sešus līdz astoņus procentus — tā ir tā lieta, kādēļ šāds solis tiek sperts. Reāli tas nozīmē: ja mūsu zāļu ražotāju konkurētspēja celsies, viņu saražoto zāļu pašizmaksa Latvijā iekšzemē kritīsies, savukārt viņu iespējas eksportēt uz ārvalstīm būs lielākas.

— Un iedzīvotāji necietīs?

A.Bērziņš: — Un iedzīvotājiem kopumā no tā nevajadzētu ciest.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā