Dr.philol., Dr.habil.art., prof. Pēteris Laķis:

Aleksandra Čaka dzejas filozofiskā interpretācija

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aleksandrs Čaks — nezināmie konteksti, modernisms, totalitārais režīms” Rīgā, 2001.gada 25.oktobrī

Filozofija 20. gadsimtā tiecās veidot refleksiju par cilvēka pasaules izjūtu, izejot ārpus karteziānisma apziņas postulātiem un vācu filozofijas transcendentālisma. Tā ir teorētiskā gara virzība indivīda eksistenciālo izpausmju emocionāli vērtējošā sfērā. Šis solis maina ne tikai filozofiskās domāšanas stilu, bet daļēji arī saturisko horizontu.

Filozofija tiecas nokļūt aiz racionalitātes nolemtajām robežām. Šajā ceļā tā mēģina reflektēt arī par dzejā paustajām cilvēka izjūtām, kuras intuitīvi ir iekļautas valodas saiknēs. Neaptverot individuālā pārdzīvojuma mākslinieciskās formas nianses, filozofiskā doma cenšas apjaust dzejā tapušās realitātes iekļāvumu kultūras kontekstā. Šajā skatījumā kultūra ir gara virzība pašas radītajā laikā, kura atklāj cilvēka esamības daudzdimensionalitāti, arī iekšējo pretrunīgumu. Kultūras vēsturiskajos slāņojumos vispārantropoloģiski raksturojumi iegūst atšķirīgas, nereti konfliktējošas izpausmes.

Viena no būtiskākajām jomām cilvēka eksistencē ir viņa fiziskā un garīgā pirmsākuma saikne dzimumattiecībās. Indivīda uzvedību seksualitātes sfērā lielā mērā nosaka arhetipiski liegumi un pamudinājumi, sociālekonomisku apstākļu radītas ievirzes, kultūras pieredzes veidotas vērtības un normas. Tā ir dzīves vide, kuras raksturojumam uzskatu un izjūtu aptvērumos Rietumu sabiedrībā jūtīgākā, iespējams, daudzos laikmetos arī nozīmīgākā kategorija ir erotika. Rietumu tradīcijā erotika ir prāta šķietamas paviršības pieļauta gara vieglprātības saikne ar civilizācijas vēsturē parasti klusēšanas cenzūrai lemto juteklisko pirmsākumu.

Katram laikam ir sava dominējošā kultūrvēsturiskā un sociālā attieksme pret erotiku. 20. gadsimts sākas ar viktoriānisma tradīciju ietekmes pārvarēšanu cilvēka ieviržu tapšanā. Steidzīgajā sabiedrības virzībā tomēr veidojas filozofiska refleksija, racionāli pētnieciska paradigma un mākslinieciska apjausma par jauna skatījuma iespējamību. Sociāli filozofiskajā domāšanā jau ir iedibinājies zināms stereotips par viktoriānisma liekulību. Pilsoniskās sabiedrības augstprātīgā svētulība dzimumattiecības atzīst vien laulības ietvaros īstenotai ģimenes reproduktīvās funkcijas izpildei. Tas, kas nekalpo šim mērķim, tiek noliegts vai vēl labāk — noklusēts lielā sociālā kauna priekšā. Erotika kā seksualitātes māksla ir ārpus likuma — tai nav vietas realitātē, kurā vērtību un normu kopums krasi nodala dzimumattiecību fizisko komponentu no vēsturiski nosacītām idealizētām cilvēku savstarpējām saiknēm. Tas ir vienkāršots pretstatījums, kurš tiecas aizmirst erotikas klātesamību visā Rietumu sabiedrības vēsturē.

19. un 20. gadsimta mijā top divi garīgās aktivitātes virzieni, kuri tiecas pārvarēt valdošās sabiedriskās apziņas un sociālpsiholoģiskā klimata ievirzes. Viens veidojas Z.Freida psihoanalīzes pretenzijās sniegt zinātnisku skaidrojumu cilvēka seksualitātes statusam, otrs — ne tik konceptuāli vienots un tomēr nepārprotams māksliniecisks protests. Tiesa, šis virzienu pretnostatījums, iespējams, ir problemātisks. M.Fuko, atzīstot scientia sexualis un ars erotica principiālo atšķirību, rosina skatīt tās pamatu citā cilvēka būtības dimensijā. “Ne jau medicīnas solītajā veselīgas seksualitātes ideālā, nedz arī humānistu sapņojumā par pilnīgu un attīstītu seksualitāti un arī ne jau orgasma poetizēšanā un jaunajās bioenerģētiskajās izjūtās vajadzētu meklēt visnozīmīgākos elementus erotikas mākslā, kas piesaista mūsu zināšanām par seksualitāti (te ir runa tikai par tās kā normalizētājas izmantošanu), bet gan šajā ar patiesības izstrādāšanu par seksu saistīto baudu vairošanā un intensificēšanā.” (Mišels Fuko. Seksualitātes vēsture. Rīga, 2000., 51.lpp.— Aut.). Mūsu pārdomu risināšanā ir auglīgi ieklausīties franču filozofa šaubās — vai scientia sexualis nav vien stipri izsmalcināta ars erotica forma un vai tā nav vien šķietami zudušās tradīcijas rietumnieciska mūslaiku versija?

Tas ir garīgo pretenziju un sociālpsiholoģisko ieviržu lauks, kurā ir lemts tapt A.Čaka dzejai. Intelektuāli aktīvā, tomēr sociāliem un estētiskiem kanoniem pārpilnā vidē nav viegli apjaust un apliecināt neparasto, it īpaši mūžīgo cilvēka problēmu skatījumā. Tieši tāpēc, ka mūžīgo, varbūt arī garlaicīgo jautājumu lokā tik nepieciešams izaicinājums.

A.Čaks ir viens no tiem latviešu autoriem, kura daiļradei ir raksturīgas ne tikai klasiskās, bieži romantizētās mīlas lirikas iezīmes, bet arī erotikas elementu izmantojums dzejā. Erotisma izvēle zināmā mērā šajā laukā pauž neapmierinātību ar atsvešināti idealizēto mīlestības lirisko priekšstatu, tajā ietverto jutekliskā poetizējumu. A.Čakam šis protests ne vienmēr ir skaidri pausts tēlaini jēdzieniskajā slānī. Dažbrīd tas gan nepārprotami atklājas kā “Dzērāja dziesmā”, kurā mīla ir sveša tam, kurš izjūt “aso un kairo”.

Prastā, parasti sentimentālā, katram vismaz šķietami saprotamā, tādēļ, visprecīzāk aprakstot, — ikdienišķā pasaule ir tā realitāte, kura A.Čakam veido erotisma meklējumu lauku. Ierastais, tepat un šobrīd eksistējošais tiek izjusts neatkārtojamā juteklības tiešuma un psiholoģiski smeldzīga vai drastiska pārdzīvojuma saiknē. Lielajam Rīgas dzejniekam ir raksturīga ne tikai mākslinieciskās izpausmes savdabība, kā “Bauda” un “Pašpuikas dziesma” pantos, bet arī savs erotikas tematiskās virzības meklējumu ceļš. Tam ietvaru veido erotikas dziļāko slāņu, kuri apjaušami vien kopējā noskaņā, individuālajā pasaules izjūtā, un ārējo tēlaino izpausmju īpatnējais sakļāvums. Impulsīvās vizuāli priekšstatāmās, nereti arī citu maņu orgānu (skaņas, ožas) iztēles darbību rosinošās dzejas rindas ļauj izjust arī intīmu eksistenciālo pārdzīvojumu erotisko ievirzi.

A.Čaks mēģina rast erotismu šai parādībai ne tik ierastos saskarsmes punktos — uzsvērti ikdienišķajā, pat kaislību šķietami svešajā, dažbrīd pat pretrunīgajā tradicionālajai seksualitātei — estētiski kā neglītajā parasti uztvertajā tēla niansē. Jutekliskais ir kā izaicinājums, kuram ir jārod atbilde mūsu izjūtu apliecinājumā. Tam ir plašs aptvērums — no sievietes miesas pērkamības nožēlojamās pliekanības līdz nepiepildītai vēlmei rast cilvēka patības īstenojumu jutekliskās baudas emocionāli bezgalīgā pārdzīvojumā.

A.Čaka erotisma horizonts, ietverts sociālo ainu mozaīkā, bija neierasts latviešu estētiskajam stereotipam ar savu anarhistisko tēlainību (“Ziloniskajām kājām” vai “pūtēm skaistas meitenes sejā” vai “bālo dēli”) un vārdos nepausto, tomēr nojaušamo juteklisko nolemtību. Ainās, nereti uzburtās strēlnieku dzejā.

A.Čaka dzejā sastopamās erotikas izpausmes atklāj kādu vispārēju likumsakarību. Lai cik arī savdabīgs, individuālajā garā neatkarīgs būtu rakstnieks, viņš iegūs noturīgu vietu kultūrapritē vien tad, ja rakstītais radīs saskarsmes punktus ar sava laika garīgo noskaņu tās pretrunīgajā esamībā un arī etniskās mentalitātes tradīciju. Gandrīz vai folklorizētie dzejoļi “Atzīšanās” un “Tev” slēpj sevī latviski dziļi sentimentālo erotismu. Jau gandrīz zaudētais emocionālais jutekliskums svešu varu vienkāršotajā ietekmē vispilnvērtīgāk var atdzimt kā kautrīgs impulss, nevis tiešs un ironisks apliecinājums.

Filozofiski reflektēt par erotiku dzejā konceptuāli stingrā līmenī ir pārāk sarežģīti, tās drīzāk var būt esejistiskas pārdomas bez pretenzijām uz zinātniski humanitāru interpretāciju. A.Čaka dzejas paradoksāli vienkāršais erotisms ir noslēpums, kuram var mēģināt tuvoties, ja vien ir vēlēšanās.

“Varbūt kļūt par kustoni

Pārvērsties muļķīgā govī

Vai savai mīļai zeķes novilkt

Un pakārties tajās.”

Erotiskais sapnis ir reālāks par mūs aptverošo sociālo dzīvi.