Viena atmiņu skice:

Bija pavasaris. Uzrakstīju šo teikumu un sāku šaubīties: vai tiešām tas notika pavasarī? Kopš tās dienas pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts — kļūdīties var itin viegli. Jāpārbauda. To var izdarīt, sameklējot darba grāmatiņu. Lūk, te tā ir. “Atbrīvots no amata uz paša vēlēšanos. Pavēle Nr.94. 1949.gada 13.maijā. Laikraksta “Pionieris” atbildīgā redaktore M.Kince.”

Tātad maijs, aptuveni 20.datums, jo agrāk es diezin vai būtu paguvis saņemt naudu, lai samaksātu tēriņu restorānā, kurp ielūdzu meiteni, tobrīd vēl nenojauzdams, ka eju vakariņot kopā ar savu nākamo sievu.

Kad laiks ir daudzmaz precīzi noteikts, jāmin arī vieta, proti, restorāns ar atbilstošu nosaukumu — “Amors”, kas atradās netālu no Armijas ekonomiskā veikala, Audēju ielas pretējā pusē. Te kļūdīšanās izslēgta, jo “Amors” bija visai īpatnējs iestādījums — neliels un ļoti omulīgs. Ņina tajā vēl nebija bijusi.

Mēs sēdējām ložā. Tā atradās kādus trīs pakāpienus virs zāles grīdas. No šejienes pavērās skats uz nelielo zāli, kuras sienas klāj gleznojumi — amoriņi ar kailām pēcpusēm. Bez spārniņiem tiem vēl loki ar bultām, un man šķita, ka bultu uzgaļi saindēti ar mīlestības indi.

Zāle vēl bija patukša. Attālākajā stūrī sēdēja trīs vai četri jūrnieki, jau krietni iesiluši, un piesaistīja sev uzmanību ar zelta uzšuvēm uz piedurknēm. Pārējā publika ne ar ko īpašu neizcēlās. Piepeši zālē ienāca trīs jauni apmeklētāji — kāds kritiķis, kura uzvārdu esmu piemirsis, viņam līdzās dāma, bet abiem nopakaļus — apaļīgs vīrs tumšā uzvalkā un kaili skūtu galvu. Viņu mēs pazinām uzreiz. Tas bija dzejnieks Aleksandrs Čaks.

Trijotne aizņēma galdiņu zāles vidū tieši pretī mūsu ložai. Viņi vēl nebija lāgā apsēdušies, kad no zāles kakta atskanēja balss:

— Čak! Nāc pie mums, veco zēn, iedzer ar jūrniekiem!

Kādu brīdi, it kā apmulsis, dzejnieks klusēja, tad piecēlās, pielika roku pie sirds un, paklanījies dāmai, sacīja:

— Ja tiek saukts, man jāiet.

Restorānā tajā brīdī valdīja absolūts klusums, un mēs skaidri dzirdējām Čaka vārdus. Tie manā atmiņā iespiedās kā stenogramma. Dzejnieks devās uz jūrnieku pusi. Daži apmeklētāji sāka aplaudēt.

Mēs ar Ņinu cieši vērojām Čaku un jūrniekus, kas sirsnīgi kaut ko pārrunāja un cilāja glāzes. Tas turpinājās minūtes piecas. Tad Čaks piecēlās, pielika roku pie svārku augšējās kabatiņas un sāka atvadīties no saviem jaunajiem paziņām. Pēc brīža notika kas negaidīts — dzejniekam ejot sava galdiņa virzienā, viņa un manas draudzenes skatieni acīmredzot sastapās, jo diez vai mana fizionomija bija tā, kas piesaistīja viņa uzmanību. Čaks mainīja virzienu, pienāca pie mūsu ložas un sacīja:

— Piedodiet! Dzejniekam nav lielāka goda, ja, ienākot krogū, jūrnieki viņu pazīst un vēlas ar viņu iedzert. Vēlreiz piedodiet! — Čaks pielika roku pie krūts.

Es sadūšojos un teicu:

— Kaut neesam jūrnieki, arī mēs jūs pazīstam un uzskatītu par lielu godu saskandināt ar jums glāzes.

Dzejnieks pielika roku pie sirds un piekrītoši palocīja galvu. Mēs saskandinājām glāzes un iedzērām.

Tas arī viss. Sīkums? Iespējams, taču ne man.

Es ieskatījos Čaka acīs — tās izstaroja bezgalīgu sirsnību un labsirdību, īpašības, kuru trūkst ļoti daudziem no mums. Nodomāju — cik labi, ka uzrakstīju šo atlūgumu, lai arī ne gluži “uz paša vēlēšanos”, cik labi, ka nolēmu šo notikumu, kā mēdz teikt, atzīmēt tieši šajā dienā un šajā restorānā!

Saprotu, ka Aleksandrs Čaks droši vien nepiešķīra saviem vārdiem īpašu nozīmi, bet es tos atceros kā novēlējumu: nedrīkst būt uzbāzīgs, bet, kad tiek saukts, ir jāiet. Ir jāiet, ja saucējs vēlas dalīties ar tevi priekā un jo īpaši — bēdās...

Mihails Afremovičs, pensionēts žurnālists, — “Latvijas Vēstnesim”

Rīgas ielās vakar, 25.10.2001. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”