Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, Dr.habil.philol., prof. Janīna Kursīte:

Dzejnieka (Čaka) poētiskā fotogrāfija

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aleksandrs Čaks — nezināmie konteksti, modernisms, totalitārais režīms” Rīgā, 2001.gada 25.oktobrī

Tā — pārfrazējot Sandras Lazduziedas–Čaklās referātu, kas saucas “Čaka poētiskā topogrāfija”, — gribētu ievirzīt sava referāta tēmu par Aleksandra Čaka dzejas formu. Līdz Čakam dzejnieka poētiskā fotogrāfija ir ļoti nabadzīga, varētu pat teikt vienveidīga. Tās pirmie veidotāji ir Jānis Esenberģis un Jānis Poruks. Agrīnajā romantiskā poētiskā tipa dzejas veidotajā poētiskajā fotogrāfijā dominē trīs ārēji skatāmi elementi — acis, lūpas, mati. Un divi, tā teikt, iekšēji — sirds un pavisam netveramais, tik dzejā daudzināmais — dvēsele. Piem., J. Esenberģim:

Nāc un atkal mani māci

Lūpas tev uz lūpām spiest,

Kas tik koši, sārti smaida,

Tā kā rozes, kuras zied.

(Ilgošanās)

Bieži tiek minēta dzejnieka sirds ar aicinājumu tai piespiesties vai arī sirds sāpes, kas allaž pavada dzejnieku:

Nāc, jel nāc pie manas sirds!

(J.Esenberģis, turpat)

Man sirds vai pušu plīst.

(J.Poruks, Savāds avots)

Vēl vienam romantiskā tipa dzejniekam — Rainim — ļoti svarīgs, ja ne pats svarīgākais, dzejas pasaules apdzīvotājs ir ‘es’, bet šis ‘es’ daudz nevēro ne sevi, ne citus: “Tas neskatās sānis, bet iet un iet,/Tu vari to teikt vai pelt, vai smiet;//Tam visu visapkārt tumsa sedz,/Tik vienu vizošu zvaigzni viņš redz.” (Vienīgā zvaigzne) Dzejnieks ir pārāk pārņemts ar idejām vai jūtām, lai varētu portretēt sevi vai to, kas viņa vārdā runā.

Čaks ir pirmais, kas pamana, ka dzejniekam ir miesa un šajā miesā ir ne tikai sirds, acis un lūpas, bet arī vēl citi jūtu un izjūtu raidītāji un atspoguļotāji.

Kaut arī A.Čaka labs pazinējs un mākslinieka dotību dēļ arī teicams viņa ārējā veidola raksturotājs Anšlavs Eglītis ir rakstījis, ka reālajam Čakam ar viņa kultivēto agrīno dzejas krājumu poētisko ‘es’ nav nekāda sakara, gribētu piedāvāt kopīgi ieskatīties, kādu A.Čaks savā dzejā veido — pagaidām nešķirosim — sava poētiskā ‘es’ vai arī pilnīgi izdomātu, ar dzejnieka paša būtību nesaistītu vārdisko fotogrāfiju. Vispirms citāts no Anšlava Eglīša atmiņām, kādu viņš atceras Čaka izskata savdabību: “Vidēja auguma, pašaurs plecos, bet biezu ķermeņa augšdaļu, Čaks izskatījās druknāks, nekā patiesībā bija. Apaļā seja ar platiem vaigiem un visai īss kakls pastiprināja tukluma un masivitātes iespaidu. Viņš staigāja, manāmi uzkūcies, galvu plecos ierāvis, veidodams visai raksturīgu siluetu, ko varēja pazīt jau pa lielu gabalu. Galvaskauss viņam bija gluži kails, ar īpatnēju pasmailu galvvidu. Seja likās mazliet it kā saspiesta. Acis dziļi iegremdētas zem lielās, velvētās pieres, allaž sagrumbotas dziļās šķērskrokās. Deguns neliels, ieliekts, lūpas, plānas un izlocītas, allaž tiecās vilkties iecietīgā, zobgalīgā vai rūgtenā smaidā.”

(A.Eglītis. Atmiņas par Aleksandru Čaku//A.Eglītis. Par rakstniekiem un grāmatām. R., 1993, 47)

Lielam vairumam dzejnieku, veidojot dzejnieka vai cita dzejas ‘es’ portretējumu, galvas pieminējums vairāk ir saistībā ar to, kas ap galvu (nimbs, lauru, rožu vainags u.tml.), vai arī nav svarīgi, kāda galva, bet ko tā dara, kā, piemēram, E.Ādamsonam:

Teicu es, paceldams galvu

no tvirtām un dzidrajām krūtīm:

“Man tak bij jāskaita gadi,

bet nevis šie nerātnie skūpsti.”

(E.Ādamsons, Klausīšanās dzeguzē)

Līdz Čakam un Čaka laikā latviešu lirikā dzejnieka poētiskajā fotogrāfijā tika akcentēta vairāk ne pati galva, bet mati ap to — vijīgi, “daži sudrabot jau sāk” u.tml. Arī Čakam ir šīs iesliedētās romantisma poētikas rāmī veidotas rindas, kā, piemēram, dzejolī “Vilcienam, kas aizved uz dzimteni”:

Un šodien gaidu atkal es tāpat

Kā senāk — tevi — svešas zemes malā,

Tik tagad galvu sudrabo dažs mats.

Vai arī dzejolī “Aicinājums “ — nav svarīgi — kāda galva, bet svarīgi, kur galva dusētu un ko justu:

/../Kā uz skrejošiem mākoņiem

dusētu galva man

uz taviem ceļiem.

Tomēr lielāko tiesu Čaka veidotajā dzejnieka poētiskajā fotogrāfijā svarīgs tieši galvas veidols. Tā ir apaļa kā globuss vai ieapaļa kā spuldze. Par dzejnieka galvu ir Čaka spilgtās rindas no dzejoļa “Zaļā nomale”:

Būtu es varējis sāpēm kā renstelei pārkāpt,

Matu dzeltēnais alus man putotu tagad virs galvas,

Bet savu sirdi es nepratu ieslēgt saltuma zārkā,

Un nu man nav vairs šīs balvas.

Savu galvu es nesu kā apaļo, gludo

Simts sveču Osrāma spuldzi uz pleciem.

Un matu vietā no viņas pludo

Savāda gaisma pār asfaltiem veciem.

Iemīļots ir šādas galvas salīdzinājums ar iedegtu Osrama spuldzi un gaismu, kas spīd no iekšienes. Galva=saule, bet arī galva tiecas vai ietiecas debesīs, saplūst ar tām, saplūst ar bezgalību. Jāpiezīmē, ka arī dokumentārajā dzejā — vēstulē Leontīnei Rundelei 1927. gada 16. martā Aleksandrs Čaks runā par gludo galvu kā sava, ne kāda cita — abstrakta — dzejnieka portreta būtisku iezīmi:

Redzi, man vairs nav matu, un Tu nevari noglaudīt manu galvu.

Man acīm priekšā brilles, un Tu nevari ieskatīties manās acīs.

(publ. Latvijas Vēstnesis, 1999.22.10.)

Galvu gan var noglaudīt, bet te senu senais matu kā magnētiskas pievilkšanas, piesaistīšanas faktors, un ne tikai sievietēm, bet arī vīriešiem.

Parasti tāda, apaļa un bez matiem, kaila, galva Čaka dzejā tiek pretstatīta sprogainajām un daudzmatainajām galvām, tādām, kas dzīvē visu laiž viegli, kā, piemēram, dzejolī “Asja”: “Šodien no rīta no Asjas, kurai mati uz galvas puto kā atkorķēts šampaniets.”

Dzejnieka galvas centrs ir piere — dzejas domu, sapņu starta un pacelšanās laukums (“Un es/ Līdzi ar liepām iemērcu galvu zilgmē.” — “Lūzums”) un arī poētiski transformētās ārpasaules ekrāns. Ārpasaules un iekšpasaules laiks un telpa Čaka dzejā sastopas uz dzejnieka acīm un pieres:

Visu vasaru mēness audis zeltu man acīs

Un mūžība

Gulējusi man kā lapa uz pieres.

(Daba)

Čaks arī pirmais, kuram dzejnieka iekšējā portretā, līdzās sirdij un netveramajai, bet bieži minētajai dzejnieka dvēselei, iezīmējis galvas iekšpusi, galvas iekšējās gaismas un iekšējā haosa velvējumu — smadzenes. Līdz Čakam tikai Rainis atļāvies lietot par nepoētisku uzlūkoto vārdu “smadzenes”, bet — tiesa — negatīvā ārpasaules kairinājuma atspoguļošanai, kur pasaules sāpju ietekmē “Smadzenes sagruzd,/Locekļi sarūst”. (“Telpas nau”) Čakam dzejnieka smadzenēs saplūst nerealizēti sapņi, ilgas, izsāpētas sāpes (“Savām ilgām es smadzenēs patversmi ceļu!” — Balāde par manu prieku, 2.sēj.). Varbūt pats zināmākais piemērs ir no dzejoļa “Atzīšanās”:

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt

Tavas acis tur redzēšu spīdam,

Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,

Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Smadzenēs top viela debesu dzejai un saskarsmei ar — gribēju teikt — dievišķo, bet Čaka gadījumā precīzāk laikam teikt — mūžīgo:

Tas nekas, ka es noplīsis blandos

Un pār mani spīd debesis blāvi,

Tas nekas, ka pēc vienīgā santīma

Es trīs stundas kabatās vandos,

Bet ar savām smadzenēm plaukstā

Es baroju ērgļus Andos.

(Iedomu spogulis)

Uzmanība, ko pievērš sejai, vaibstiem, ir individualizācijas pazīme. Latviešu dzejas veidotajā dzejnieka poētiskajā fotogrāfijā, bet arī fotogrāfijā kā tādā līdz Aleksandram Čakam vairāk dominē vispārīgais, ne individuālais. Lai kāds dīvainis dzejā un dzīvē bija, piemēram, Jānis Steiks, fotoaparāta priekšā viņš sēd iestīvinātā mācītāja pozā. Kaut dzejā Aspazija raksta “Es uguns liesma esmu”, šā paša laika fotogrāfijā viņa ir smalka dāma ar glīti ieveidotiem matiem, mīlīgu acu skatienu. Tikai mūža beigās, vācu laikā, viņa var atļauties vai viņai vienalga parādīties svešiem nesaķemmēta, izspūrušiem matiem, kā raganai. Čakam ārējā izskata īpatnības dēļ nebija kur atkāpties. Viņš, protams, varēja mēģināt kā J.Sudrabkalns izlikties nemanām matu zelta plānināšanos, bet rīkojās pretēji — poētiskā portreta defektu padarīja par efektu. Padziļināja portreta aptvērumu, ieverot ne tikai tradicionālo ‘sirds’, bet arī pavisam negaidīto ‘smadzenes’. Protams, te var strīdēties, vai šis poētiskais portrets ir paša Čaka vai cita — iedomāta — dzejnieka portrets. Spriežot pēc galvas — Čaka, spriežot pēc aksesuāriem — žokejene, skarbs tērps — pavisam ne Čaka. Bet tas jau laikam pieder talanta spēkam un spējām — ietīt savu svešā, samaisīt un izveidot — kā demiurgam — spilgtu, ja ne spilgtāko latviešu 20.gs. dzejnieka poētisko, vārdisko portretu.