– Rainis.

Ardievas Kastaņolai

Turpinājums. Sākums — “LV” 05.10.2001., Nr.142; “LV” 12.10.2001., Nr.146

“Lugāna arī ir īsti tā vieta, kur var sadzīt slimā dvēsele”

— Aspazija

Svētkus dzejniekiem sagādā ciemiņi “no mājām”. Starp viņiem ir Ernests Birznieks–Upītis, kas kļūst par viņu darbu izdevēju un apgādnieku, Tonija Lūkina — nākamā rakstniece Ivande Kaija, jaunais revolucionārs Ferdinands Grīniņš (Rainis: “Viņš bija tāds varoņa tips, kādu es biju lūkojis tēlot savās drāmās, — smalks garīgs spēks, kurš uzvar arī reālā, rupjā cīņā.”) un režisors Aleksis Mierlauks, ar kuru 1910. gada vasarā tiek apspriests “Uguns un nakts” iestudējuma veidols. Par to Aspazija vēlāk rakstīja: “Tāds svētīgs un kvēloša darba pilns laiks, kādu mēs pavadījām toreiz, gan nekad nav bijis! Gan bārāmies, gan raudājām visi trīs, gan smējāmies, galva kūpēja, un sviedri lija, bet darbs auga, un trīs fantāzijas savijās kopā Mūzas krāšņajā vaiņagā. Kad atļāvāmies kaut cik atpūtas, tad Mierlauks skraidīja apkārt pa kalniem, pat veselām naktīm un dienām pa starpbrīžiem.”

Arī Aspaziju veldzēja dabas skaistums un varenība: “Par spīti visām likstām un uztraukumiem lēni atzēla arī mūsu dzīvības saknītes (..). Lugāna un viņas apkārtne arī ir īsti tā vieta, kur var sadzīt slimā dvēsele. “Quisisana” (še top vesels) še saucas daudzas vietas, un Quisisana viņa visa ir kopā. Maigā daba ir tā, kas plīvuri pēc plīvura klāj uz katra ievainojuma, bez kā tā īsti sauktos par kādu fiziskas dziedniecības vietu kā, piemēram, Davosa, St.Morica un citas, kaut gan arī še šur un tur atrodas sanatorijas, bet šīs pilsētas un Tičīnas apgabala pievilcības spēks parādās vairāk garīgumā, tā sakot, apdvēseļotā dabā.”

Rainis atceras: “Šinī skaistumā ieaugusi, Aspazija rakstīja, uzmeklēdama kādu krēslainu dārza stūrīti, bet vismīļāk gan savā istabā; kamēr es mēdzu strādāt laukā, brīvā dabā un vismīļāk pašā saules versmē. (..) Un tomēr, tomēr, tomēr mēs bijām laimīgi šinī laimīgā stūrītī, “saulainā stūrītī”. Mēs pa tiem grūtiem trimdas gadiem tik daudz saules un skaistuma, un spēka — skaistums arī ir spēks un varbūt viens no lielākiem vai pats lielākais, jo pats smalkākais, pats nākotni nesošais — nu mums pietiek arī tur, kur nav saules; pietiek un atliek varbūt arī citiem.”

Te jābūt dārzam ar Raiņa veidiem un Latvijas ritmiem

Kopš dzelzs aizkara vairs nav, Kastaņolā ciemojušies diezgan daudzi, bijušas vairākas publikācijas presē. Īpaši pēc Lugāno foruma, kas notika 1990. gada aprīlī, vēl pirms Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, — ar politisku diskusiju par tematu “Latvija Eiropā”, plašu māksliniecisku programmu un literāru konferenci par godu Aspazijas un Raiņa 125. dzimšanas dienai.

Imants Ziedonis 1989. gada 29. martā Aspazijas un Raiņa Viesu grāmatā ierakstījis novēlējumu: “Sveiki, sajūsmīgie latvieši! Ap šo māju jāsanāk mūsu tēlnieku tēliem no Latvijas un pasaules, lai uzrādītu mūsu tautas spēku akmenī, kultūrā un vispār. Tam jābūt skulptūru dārzam ar Raiņa veidiem un Latvijas ritmiem. Par to lai iestājas ikviens — liberālais un kontraversālais, sociālists, vanags, skauts un komunists, korporelis un autsaiders. Tad tas būs. Veļi ir mūsu liecinieki.”

Tas bija skaistais Atmodas sākuma laiks, un latvieši toreiz tiešām bija sajūsmīgi. Bet skulptūras varbūt kādreiz arī būs. Lugāno pašvaldība nolēmusi 2006. gadā cienīgi atzīmēt simto gadadienu kopš Aspazijas un Raiņa ierašanās Šveicē. No Latvijas puses šī lielā pasākuma sagatavošanā aicināta piedalīties arī politisko zinātņu doktore Vita Matīsa. Viņa pirmoreiz ieradusies Kastaņolā kā pianiste uz kādu trimdas latviešu saietu, un varbūt šī ciemošanās devusi mazu impulsu rakstīt doktora disertāciju par revolucionāro romantismu Latvijā, galveno akcentu liekot uz Jauno strāvu un revolucionāri romantisko stīgu Aspazijas un Raiņa jaunradē. Viņa bija tā, kas 1983. gadā Šveicē sagaidīja Aspazijas un Raiņa daiļrades pētnieci Saulcerīti Viesi, kurai padomju iestādes kā pirmajai visžēlīgi bija devušas atļauju apmeklēt Kastaņolu. 1985. gadā Vita Matīsa atveda Lugāno Vēstures arhīva direktoru Antonio Žili kungu uz Aspazijas un Raiņa 120. dzimšanas dienas svinībām Rīgā, paverot ceļu uz ciešāku kontaktu veidošanos. Viņa bija arī 1990. gada Lugāno foruma galvenā organizatore un diskusiju dvēsele.

Antonio Žili pēc izglītības ir vēsturnieks. Kā saka Vita Matīsa, — īsts gara aristokrāts, nacionālists, bet bez politiskiem šabloniem, kosmopolīts šī vārda vislabākajā nozīmē. Viņa vadībā Lugāno Vēstures arhīvs, kura paspārnē darbojas Aspazijas un Raiņa muzejs, pilda cildenu misiju — sekmē Latvijas ieiešanu Eiropas kultūras telpā, turklāt domājot ne tikai par literatūru un mākslu, bet visu Latvijas intelektuālo pieredzi un attīstības ceļiem. Par godu simtajai gadadienai kopš abu ievērojamo latviešu dzejnieku iebraukšanas Kastaņolā tiek plānoti ļoti daudzveidīgi kultūras notikumi — mākslas darbu un dokumentālu liecību izstādes, koncerti, varbūt arī Gidona Krēmera vadītā Baltijas jauniešu kamerorķestra uzstāšanās un kāda teātra izrāde. Iespējams, ka vairākās svešvalodās tiks izdota Aspazijas un Raiņa dzejas izlase, varbūt vēl kāda grāmata. Pēc Vitas Matīsas domām, visvairāk būtu vajadzīgs romāns par pašiem dzejniekiem: “Raiņa rūpīgi vestās dienasgrāmatas un abu dzejnieku daudzās vēstules dod bagātu, autentisku vielu mūsdienīgam stāstam par divu radošu cilvēku attiecībām, par sievietes spēju otra labā upurēt savu talantu, nedomāt par savu dzīvi, izturēt pat psiholoģisku vardarbību, ar kādu Aspazijai nācās sadurties īpaši tai laikā, kad Rainis atradās ieslodzījumā. Sarakstē un ikdienas pierakstos Aspazija un Rainis pašrocīgi dokumentējuši savu dvēseles stāvokli, domas un izjūtas. Rets gadījums pasaules vēsturē ir arī tas, ka šādu divu izcilu dzejnieku pāris spēj raksturot tik nozīmīgus brīžus savas valsts dzīvē. Tas būtu moderns, īsti laikmetīgs romāns, patiesi unikāls notikums Eiropas mērogā.”

Kad atkal būs iekārtota Aspazijas un Raiņa muzeja ekspozīcija, šī telpa droši vien atdzīvosies. Un draudzīgāk atnācēju uzrunās arī piemineklis turpat tālāk, kas pašlaik šķiet mazliet vientuļš. Kā sola mūsu Rakstniecības, mūzikas un teātra muzeja ļaudis, kas nesen kopā ar rakstnieku grupu ciemojās Lugāno un tikās ar pilsētas pašvaldības vadītājiem, jaunā ekspozīcija būšot krietni bagātāka. Kopā ar Žilī kungu izstrādāts abu muzeju sadarbības projekts, paredzot apmaiņu ar oriģinālmateriāliem. Itāliski pārtulkoti Raiņa “Kastaņolas” fragmenti un sagatavots komentārs. Bernē ar Šveices — Latvijas biedrības prezidentu Voldemāru Muižnieku ievadītas sarunas par grāmatas tulkošanu vācu valodā. Tas būtu svētīgs darbs, jo Lugāno apmeklē cilvēki no visas pasaules. Te ir milzum daudz muzeju un piemiņas vietu.

“Es senās tekas staigāju —Ir vēl tās pašas ainas, Es viņās sevi meklēju: Ak nav! Ak, kā viss
mainās!” — Rainis

Skats uz Lugāno ezeru un Sansalvatori no Sv.Džordža baznīcas

Skats uz Lugāno ezeru un Sansalvatori no Aspazijas un Raiņa muzeja

Mums Kastaņola nebija ne ceļojuma sākums, ne beigas. Mēs te cerējām pavadīt divas dienas, bet nebija izdevies sarunāt naktsmājas un tās pašas pirmās dienas pēcpusdienā nācās teikt ardievas Lugāno un Šveicei. Mūs gaidīja mājīga viesnīca viņpus robežai — pie skaistā Madžores ezera Itālijā.

Vai es tur, Kastaņolā, biju satikusies ar viņiem, mūsu lielajiem trimdiniekiem? No skolas sola tik daudz tika domāts — kā viņi tur vadīja tos ilgos gadus? Kāda izskatās tā zeme, ko Rainis sauca par savu otro dzimteni?

Vai kaut kas no visa lasītā, domās auklētā un dzirdētā bija radis manī atbalsi tur, zem Kastaņolas debesīm? Jāsaka kā Rainim — ak, kā viss mainās! Šajos astoņdesmit gados, kas pagājuši, kopš dzejnieki atvadījušies no savas trimdas zemes, Lugāno izaugusi par modernu kūrortpilsētu un iekļāvusi sevī gan Kastaņolu, gan Raiņa daudzkārt pieminēto Kasarati, Paradīzo un citus mazos ciematiņus. Dzejnieku zīmētās atmiņu ainas vāji saistās ar šo izkopto, bagāto lielpilsētu.

Kad Rainis tālajā 1927. gada pavasarī atkal bija Kastaņolā pēc septiņu gadu prombūtnes, (..) viss bija palicis kā bijis; ne vien tas pats ezera skaistums, pilsēta un villas, bet tie paši iemīļotie ceļi un stigas, un krūmi; pat tie paši iezīmētie akmeņi ceļā; pat tie paši iezīmētie pazīstamie vecīši un akmeņu važoņi, un vecenītes — un visi sveicina un prasa: “Kur tad jūs tik ilgi bijāt?”” Un ir tad dzejnieks savu vietu, savas pēdas tur vairs neatrada. “Bet nu es brīnos: kādēļ tad es meklēju pats sevi tur Kastaņolā. Es taču nebiju Kastaņolā, bet gan Kastaņola bija manī. Tur viņa vēl tagad ir, un tur viņa paliks.”

Uz pārdomām par to, kāpēc tik liela, bagāta un daudzkrāsaina bija tā Kastaņola, ko Rainis nesa sevī, uzvedināja kāds referāts nesenajos Borisa Vipera piemiņas lasījumos Mākslas akadēmijā. Runa bija par tā saukto Berklijas ainavu skolu, kuras zinātnieki par kultūrainavu runā kā par cilvēcisko ģeogrāfiju, kam ciešs sakars ar antropoloģiju, vēsturi, etnogrāfiju, tautas mākslu un literatūru. Ainava, viņi uzskata, var asociēties ar gluži subjektīvu reliģisku, estētisku, ētisku pārdzīvojumu. Daba nav tikai gaisma vien, nav viela vien, bet gaismas un matērijas mijiedarbība. Tāpēc ainavists līdzās reālajam meklē trauslo, pārejošo, saules apmirdzēto, mācoties mirkli samērot ar mūžību. Tas teikts par mākslinieku, kas ainavu glezno ar otu. To pašu var teikt par dzejnieku, kas ainavu tēlo ar vārdu.

Rainis savu stāstu par Kastaņolā pavadītajiem sešpadsmit mūža gadiem sāk ar “mazu ortogrāfisku ekskursiju”, skaidrojot, kā latviski būtu rakstāmi un izrunājami itāliešu īpašvārdi. Jo arī viņš pats ar to kādreiz sāka — ielauzījās avīžu ziņās, ieklausījās itāliešu dziesmās, ļaužu valodās. Meklēja dažādu zemju brīvības cīnītāju pēdas Tičīno novadā, pat sadraudzējās ar inteliģento, plaši izglītoto trimdinieku no Pēterburgas — Nikolaju Ščetiņinu. Lugāno dzejnieka ceļš vedis uz Neatkarības monumentu, kura uzrakstu viņš tulkojis latviski: “Brīvi un šveicieši — luganiešu vārdi 1798. gadā. Vienu gadsimteni vēlāk to atkārto tičinieši un nodod tālāk saviem dēliem.” Rainis ar cieņu atzīmē, ka tičinieši savu brīvību izcīnījuši Šveices savienoto kantonu sastāvā un palikuši tam uzticīgi: itāļi būdami, viņi nekad nav gribējuši atrauties no brīvās Šveices un piebiedroties citai savas tautības valstij.

Domājot par to, ko Rainis ielicis vārdos “Kastaņola ir manī”, dziļāku saturu, šķiet, iegūst sen pazīstamās rindas no viņa veltījuma dzejoļa savai “otrai dzimtai zemei”:

Tu man vairāk laba devi:

Mācīji ar jaunu mīlu

Mīlēt pirmo dzimtu zemi.

Rainis turp devās kā svētceļojumā — lai ziedotu saulei un paša dvēselei: “Atkal darbs, atkal atpūta un atjaunotne, atkal saule un lielas tāles, atkal sevi atrast, atkal ņemt, lai dotu — viss liekas saistāmies ar vārdu — Kastaņola.”

Mēs esam Raiņa un Aspazijas tauta, un tāpēc mēs esam

Tās nieka stundiņās, ko mēs atvēlējām Lugāno līdz ar Kastaņolu, Sansalvatori un Brē kalnu, nevar saukt par svētceļojumu. Un tomēr. Bija mirkļi, kad mūsu lielos dzejniekus jutu tuvu esam. Vispirms pie Kastaņolas baznīciņas, kurp Aspazijai tik bieži ticies aizstaigāt un kur Karlo Kataneo atraitne likusi uzstādīt pieminekli savam vīram. Tālu lejā aiz ikdienas kņadas un pilsētas trokšņiem pusdienas saulē vizuļoja Lugāno ezera gludais spogulis, ar zaļu vilni glauzdamies pie Sansalvatores sāniem. Varenais kalns šķita vienojam zemi un debesi kā tāds milzu zvans, kas lej pasaulē gaišzilu mieru. Atcerējos Saulcerītes Vieses pausto domu, ka varbūt tieši te tais tālajos laikos, kad visa apkārtne bija klāta mežu biezokņiem, pacēlās viduslaiku leģendas brīnums — Augstākās brālības templis ar Grāla kausu. Tā patiesi tas varētu būt, jo Sansalvatore nudien ir neparasts kalns.

Cilvēka dvēsele

Līdzīga ūdenim:

No debesīm nāk viņš,

Pret debesīm kāpj viņš,

Un atpakaļ atkal

Uz zemi tam jālīst

Mūžīgā maiņā.

Tā sākas Gētes “Garu dziesma pār ūdeņiem”, un mēs šīs rindas ieraudzījām akmenī iekaltas Bernes Alpos pie Lauterbrunneras ūdenskritumiem, kur lielais vācu dzejnieks to sacerējis. Kamēr burtojām vācu tekstu, Mudīte kā no grāmatas noskandēja visu garo dziesmu Raiņa atdzejojumā. Dzejniekam šis dzejolis acīmredzot paticis, jo viņš pie tā atgriezies vairākkārt. Tulkojumu rediģējusi Aspazija, un tas publicēts 1900. gadā. No aizmūžiem nākušo ūdeņu dabas ritumu vācu dzejas ģēnijs pirms vairāk nekā divsimt gadiem samēroja ar cilvēka dvēseles ritmiem, pirms simt gadiem viņa dziesma sāka skanēt arī latviešu mēlē, un nu mūs Šveices kalnu ainava uzrunā arī ar Gētes un Raiņa balsi.

Par godu Aspazijas un Raiņa 125. dzimšanas dienai Lugāno kongresu pilī 1990. gada aprīlī notika politisks un kultūrvēsturisks forums “Latvija Eiropā”, kurā piedalījās ievērojami politiskie un kultūras darbinieki, zinātnieki, rakstnieki un mākslinieki no Latvijas un vairākām latviešu mītnes zemēm, kā arī vietējās šveiciešu sabiedrības pārstāvji. Bija gandrīz vēl mēnesis līdz Neatkarības deklarācijas pieņemšanai un vairāk par gadu līdz augusta notikumiem, kad Latvija tiešām atguva valstisko neatkarību un atkal varēja ieņemt savu vietu Eiropas valstu saimē. Tuvinot šo vēsturiskā taisnīguma stundu, forumā tika runāts par Latvijas nākotni un kultūras vērtībām, kas liekamas tās pamatos. Pēc tam Rīgā šī Lugāno foruma un literārās konferences saturu un nozīmi apsprieda rakstnieku sapulcē. Atmiņā palikuši dzejnieka Imanta Auziņa vārdi, ko citēju no Pētera Zirnīša pierakstītā atstāsta: “Grūti iedomāties piemērotāku laiku un vietu, kad un kur Latvijai atgriezties Eiropā, kā Aspazijas un Raiņa 125 gadu jubilejā un Kastaņolā, kur abi dzejnieki atrada patvērumu, glābjoties no vajāšanas pēc Piektā gada. Pārlasot ar šodienas acīm daudzus Raiņa un Aspazijas darbus, esmu nācis pie pārliecības — mēs esam Aspazijas un Raiņa tauta, un tāpēc mēs esam. Var teikt arī citādi: mēs esam tik, cik esam Aspazijas un Raiņa tauta.”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Foto: no ceļojuma albuma un 1928. gada grāmatas “Kastaņola”