Sākums un saknes, kas skubina iet uz priekšu

Kultūrvēsturiskās grāmatas “Ai, māte Latgale” raudzībās Latviešu biedrības namā

Latgales dziesminieks Andris Vējāns saka: dzīve un zinātne ir kā zeme un arkls — tiem jāsatiekas. Šai grāmatā zinātnieku pētījumi Latgales vēsturē no vissenākajiem laikiem līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā satiekas ar tēlainu ieskatu tautas dzīvē, paražās, folklorā. Tas ir kā daudzkrāsu gobelēns, kurā ieausta novada likteņgaita. Autoriem nebija viegli atrast grāmatai vārdu, kas būtu īss, saturiski ietilpīgs un reizē precīzi izteiktu tās būtību. Viņi izšķīrās par šo dzejas rindu — “Ai, māte Latgale”, kurā dēlu un meitu mīlestība pret savu radītāju un savu novadu sabalsojas ar sāpi par vēstures gaitā ciestām pārestībām un cerību to redzēt stipru un ziedošu.

Autoru lokā ir pazīstami arheologi, vēsturnieki, etnogrāfi, folkloristi, valodnieki, kultūrvēsturnieki un literāti. Saturu kuplina un dzīvu dara latgaliešu tautasdziesmu izlase, prāvs skaits tautā populāru dziedamo dziesmu, Annas Rancānes, Martas Bārbales, Alberta Ločmeļa, Andra Vējāna un citu dzejnieku dzejoļi un fotomākslinieka Igora Pliča fotogrāfijas. Kā teica krāšņā izdevuma mākslinieks Jāzeps Pīgoznis, “bildes saderēja ar grāmatas ritmu un bija viegli kārtojamas”. Igora Pliča dzimtajam novadam veltīto fotoainavu kolekcija, kas nesen tika parādīta Kanādā, pašlaik izstādīta Latviešu biedrības nama Baltajā zālē, kur notika jaunās grāmatas raudzības. Pie sienām visapkārt zālei — Latgales ezeri, bērzi un dievnami, daba gadalaiku krāsainībā un noskaņās, vidū — Preiļu novada folkloras kopas sievas ar savām rakstītajām baltajām villainēm un vīri ar dažnedažādiem mūzikas instrumentiem, pie klavierēm pats Juris Vaivods un namatēva godā — Jānis Streičs. Tur varēja gan dziesmas, gan runas raisīties.

Kā pastāstīja grāmatas sastādītājs profesors Pēteris Zeile, ar latgaliešu kultūras mecenāta Jāņa Blaževiča gādību tikusi dota iespēja veidot izdevumu, kas parādītu dzimtā novada skaistumu un sakņu spēku. Grāmata iecerēta kopā ar Andri Vējānu, kas vēlāk pat no slimības gultas dzīvojis līdzi tās tapšanai. Darba gaitā radusies apņēmība pacelt, tā teikt, latiņu augstāk — iet vairāk dziļumā un plašumā. Tādējādi grāmatā ietverti agrāk nepublicēti materiāli par Latgali, pamatojoties uz jaunākajiem pētījumiem, daudzas it kā zināmas lietas un parādības aplūkotas jaunā skatījumā, aizpildīti daži robi Latgales kultūrvēsturē un novērstas līdzšinējās publikācijās sastopamās kļūdas un paviršības.

Zinātnieki ir atteikušies no maldīgā uzskata, ka par īsti izmantojamiem uzskatāmi tikai tie darbi, kas sarakstīti latgaliešu valodā. Izrādījās, ka daudzi vērtīgi materiāli atrodami latviešu literārajā valodā, arī poļu, vācu un krievu valodā. Tie saņemti no Kauņas, Varšavas, Minsteres un citu pilsētu grāmatu krātuvēm. Arī no trimdas latviešiem. Tā Viļņas Universitātes bibliotēkā tika pasūtīta Kazimira Buiņicka (1788-1878) apjomīgā grāmata “Ceļojums pa maziem ceļiem”, jo Latvijā neviens grāmatas eksemplārs nav saglabājies. Tādējādi plašāka sabiedrība pirmo reizi tiek iepazīstināta (kaut arī fragmentāri) ar šo darbu, kas balstīts hronistu un vēsturnieku pētījumos un ar savu patiesīgumu ir radniecīgs Garlība Merķeļa “Latviešiem”. Nodaļu par laicīgo poļu kultūrdarbību Latgalē 19. gadsimtā ievada Pētera Zeiles apcere “Kazimirs Buiņickis — Latgales reģionālās kultūras pamatlicējs un veidotājs”. Autors viņu raksturo kā latviešu vienotības aizstāvi un sociālo reformu rosinātāju, ar unikālu intelektu un talantu apveltītu personību. Viņš nodibināja pirmo periodisko izdevumu Latgalē, kam deva Daugavas seno nosaukumu — “Rubon”. Lielākajā daļā no viņa darbiem, kas savulaik izdoti septiņos sējumos, skarta Latgales tematika. Grāmatā publicēti fragmenti no romāna “Priestera Jordāna atmiņas”, kas plašā panorāmā rāda Latgales dzīvi 17. gadsimtā. Profesors Zeile vilka paralēles ar Ļeva Tolstoja epopeju “Karš un miers”, kas sarakstīta divdesmit gadus vēlāk: “Parasti tiek atzīmēts, ka Tolstojam tajā izdevies valstiska, politiska un militāra rakstura problēmas organiski saliedēt ar personisku, intīmu attiecību risinājumu, dzīvu raksturu veidojumu un psiholoģisko smalkumu. Gluži to pašu var teikt par Buiņicka romānu, kura galveno asi veido poļu un lietuviešu cīņas ar zviedriem un reizē vispusīgi izgaismotie personāžu likteņi, mīlestība, naids, Latgales vides un sadzīves tēlojums.”

No daudzajiem speciāli šim izdevumam rakstītajiem materiāliem grāmatas sastādītājs atzīmēja profesores Ilzes Lozes pētījumu “Akmens laikmeta klasika Latgalē”, kurā autore sintezējusi daudzu gadu gaitā gūtās atziņas arheoloģiskajās ekspedīcijās Lubānas ezera apkaimē, akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča rakstu “Kā latgaļi attēloti 12. - 13. gadsimta hronikās”, kas tapis saistībā ar “Indriķa hronikas” zinātnisko izdevumu (1993. gadā) un apgāda “Annele” sagatavoto Gunāra Kroļļa ilustrēto izdevumu. Atbrīvoties no vienpusīgiem stereotipiem un hrestomātiskiem priekšstatiem par latgaļu un Latgales vēsturi palīdzēs vēstures doktora apcere par latgaļu senvalstu politisko struktūru un materiālu kopa par latgaļu (letu) senvalsti Tālavu 12. gadsimta otrajā pusē. Folkloriste Benedikta Mežale sagatavojusi plašu apceri par latgaļu tautasdziesmu kā etniskās kultūras, valodas un dzīvesveida atspoguļotāju. Ar to sasaucas filoloģijas doktores Angelikas Juško-Štekeles pētījums par izcilo folkloras un etnogrāfisko materiālu vācēju Stefāniju Uļanovsku. Kā augstākā virsotne tā sauktajā drukas aizlieguma laikā parādīts tautas dvēseles tulks Andrīvs Jūrdžs (1845-1925), kas skolā nav gājis nevienu dienu, bet pašmācības ceļā apguvis krievu, poļu un mazliet arī lietuviešu un latīņu valodu un ar roku sarakstījis 25 biezus sējumus. Valodniece Anna Stafecka īpašu uzmanību pievērsusi viņa radītajam “Mūžīgajam kalendāram”, kas bija ne tikai laika grāmata, bet īsta Latgales zemnieka Bībele, jo šajā 815 lappušu biezajā izdevumā ietverta vesela enciklopēdija ar saimnieciskās dzīves pieredzi, ētiku, reliģiju, folkloru, laika paredzēšanu un domu graudiem. Tikai nedaudzus liesmainus dzejoļus paguva sacerēt viņa jaunības draugs Pīters Miglinīks, kam šai saulē bija lemti vien 33 gadi. Grāmatā lasāmi viņa desmit novēlējumi (baušļi) savai tautai un tās nākotnei un fragmenti no Antona Rupaiņa vērienīgās triloģijas “Māra mostas”, kuras galvenais varonis ir Pīters Miglinīks.

Pētniekiem un plašam lasītāju lokam sevišķi interesanti būs oriģināldarbu fragmenti un citi materiāli, kas līdz šim nav bijuši zinātniskajā apritē un latviešu valodā tiek publicēti pirmo reizi. Tādi ir jau minēto K.Buiņicka darbu fragmenti, kā arī J.Hilzena “Inflantija”(Viļņa, 1750), A. Bīlenšteina “Augšzemes ceļojuma skices” (Rīga, 1883) un M. Hellmaņa “Latvija viduslaikos” (Minstere/Ķelne, 1954). Grāmatas veidotāji nav tiekušies aptvert neaptveramo un pieturēties pie strikti hronoloģiska materiālu izkārtojuma. Kā sacīja profeors Zeile, te lineārajā laika plūdumā mēģināts iezīmēt galvenās vertikāles un parādīt tās iespējami mūsdienīgā skatījumā.

Kā izcilākās personības, kam bijusi vislielākā loma Latgales attīstībā 20. gadsimtā, grāmatā parādīti Francis Trasuns un Kārlis Ulmanis. Par pirmo, šķiet, neviens nešaubās: Latgales nacionālās atmodas simbols, priesteris, publicists, rakstnieks, preses izdevumu redaktors, ievērojams politiķis un valstsvīrs. Par viņu — Andra Vējāna apcere, vairāki citi raksti, veltījuma dzejoļi, viņa paša runu un rakstu fragmenti. Citādi ir ar otru. Profesors Pēteris Zeile savā rakstā “Kārlis Ulmanis un Latgale” atgādina, ka Latvijas Ministru prezidentam bija ne mazums domubiedru un slavinātāju, bet varbūt vēl vairāk noliedzēju un pēlēju, un galēji kritiski viņa darbība tikusi vērtēta V.Loča vadītās “Latgaļu izdevniecības” (Minhene) publikācijās. Oponējot tā sauktajiem stingrajiem latgaļiem, autors atsaucas uz profesoru Edgaru Dunsdorfu, kurš nebūt neslavē visas Ulmaņa saimnieciskās reformas, taču atzinīgi vērtē viņa rūpes par izglītību un kultūras pacēlumu, ko sevišķi izjuta Latgale, uz rakstnieku Jāni Klīdzēju un citiem autoriem. Taču visskaidrāko valodu runā autentiskie materiāli — paša Ulmaņa runas Latgalē un par Latgali. Šajā grāmatā tās pirmo reizi apkopotas. Gārsenes pamatskolā Kārlis Ulmanis teica runu 1940. gada 2. jūnijā. “Daugavas Vēstnesis” to nākamajā dienā publicēja ar virsrakstu “No Jersikas nāk sākums un saknes”. Tie ir Ulmaņa vārdi. Viņš priecājies par gārseniešu labo darbu un pašu spēkiem krietni pārbūvēto skolas namu un savu runu nobeidzis ar vārdiem: “Lai atmin ikviens: ja mūsu tautai un valstij kopā ies slikti, tad nevienam pilsonim atsevišķi vienam pašam labi neies.” Savu uzrunu Latgales pirmo dziesmusvētku dalībniekiem Kārlis Ulmanis 1940. gada 16. jūnijā teica pa radio, svētkus atklājot no Rīgas pils. Prese to publicēja nākamajā dienā “līdz ar Ījaba vēsti par Latvijas okupāciju” (E.Dunsdorfs). Bet Latgalē no paaudzes paaudzē tiek atgādināti šai bargajā stundā teiktie vārdi: “Latgale ir trešā zvaigzne Latvijas vainagā — jaunākā, skaistākā, spožākā zvaigzne. Latgale, paturēdama savu skaistumu, sadarbībā ar abām vecākām māsām jaunības spēkā un sparā ķersies pie darba, lai savu spožumu vēl vairāk uzspodrinātu. Auglīgā zeme, cilvēku enerģija, uzņēmība un izturība, pieķeršanās zemei, garīgās slāpes, patriotisms, ticība un paļāvība pat iedomāti neiespējamo padarīs par iespējamu, iedomāti nesasniedzamo — par sasniedzamu.”

Var vienīgi novēlēt, lai grāmatai daudz lasītāju. Tās lappusēs — vesela Latvijas novada likteņstāsts, daudz vērtīgu domu un atziņu. Un dziesmās, parunās, fotoainavās — pati Latgale.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore