Diplomāta darbā līdz pēdējam elpas vilcienam

Par pedagogu un diplomātu Pēteri Sēju

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” Nr.147, 16.10.2001.

Latviešu diplomātam nebija grūti strādāt mūžīgajā pilsētā, jo Latvijas attiecības ar Itāliju gan šajā laikā, gan arī agrāk attīstījās normāli, pat labi. Itālija bija pirmā lielvalsts, kas Parīzes miera konferencē un Tautu Savienībā atklāti aizstāvēja Baltijas valstu neatkarības centienus, kaut gan nebija saistīta ar šīm zemēm saimnieciskiem vai citādiem sakariem. Formāli Itālija atzina Latviju “de iure” 1921. gada 26. janvārī. Līdz 1924. gadam Latvijas sūtnis Romā bija neatkarības kustības veterāns Dr. Miķelis Valters. Pēc divien gadiem viņu nomainīja Vilis Šūmanis.

Strādājot Romā, Pēteris Sēja, tāpat kā viņa priekšgājēji, piedalījās ne vienā vien Latvijas un iepriekš minēto valstu kopēju ārpolitisku dokumentu izstrādāšanā un parakstīšanā, kā arī reprezentēja savu republiku vairākās starptautiskās konferencēs. Uzskatāmības labad daži piemēri. 1932. gada 8. janvārī viņam tika uzdots apmainīt ratifikācijas grāmatas līgumam ar Itāliju par izlīgšanu un strīdu nokārtošanu tiesiskā ceļā, bet tā paša gada 4. martā — pilnvarots parakstīt konsulāro konvenciju starp abām valstīm. 1931. gada 24. martā Romā notika lauksaimniecības valstu konference, kurā P.Sēju kā Latvijas delegātu ievēlēja par tās prezidentu. Ar 1932. gada 22. augusta pilnvaru viņam uzticēja piedalīties Starptautiskā lauksaimniecības institūta pilnsapulcē Romā. Ārlietu ministrs Kārlis Ulmanis 1933. gada 4. aprīlī telegrafēja Sējam, ka saziņā ar Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu nolemts — viņam jābūt klāt interparlamentārajā tirdzniecības konferencē (cit. lieta, 281.—282.l.).

P.Sēja savā ziņojumā Ārlietu ministrijai Rīgā 1930. gada 7. februārī rakstīja, ka Itālijas attiecības ar visām Baltijas valstīm iepriekšējā gadā bijušas ļoti labas, bet manīta Itālijas tuvināšanās Polijai, kas, protams, nepatika Lietuvai. Itāļu presē un politiskajās aprindās lielu nemieru radījusi divu PSRS karakuģu demonstrācija Vidusjūrā un tendence tuvināt slāviskās valstis — Krieviju un Dienvidslāviju. Šajā sakarā nemiers manīts arī Grieķijā. Tā Itālija sāk uzskatīt Baltijas valstis par līdzsvara faktoru starptautisko spēku konstelācijā.

Ar Balkānu valstīm, kur P.Sējam arī vajadzēja strādāt, Latvijai nebija ciešāku attiecību. Izpalika arī nopietni tirdznieciski sakari. Viņš 1933. gada 4. aprīlī rakstīja, ka “saimnieciskie sakari atduras uz Latvijas finansiālo resp. kreditu vājumu un pašu rūpnieku organizēšanās un iniciatīvas trūkumu”. P.Sēja savu pilnvaru laikā vien Latvijas valdības vārdā noslēdza un 1933. gadā parakstīja līgumu starp Latviju un Bulgāriju par izlīgšanu, strīdu nokārtošanu un arbitrāžu.

Darbs Skandināvijā

Valsts prezidents Alberts Kviesis 1933. gada 10. jūnijā izdeva rīkojumu pārcelt Pēteri Sēju par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā ar sēdekli Stokholmā, skaitot no 1. augusta. Zviedru galvaspilsētā viņš ieradās pēc divām dienām. Savas akreditēšanas grāmatas Zviedrijas karalim P.Sēja iesniedza 28. augustā, Dānijas karalim — 20. septembrī un Norvēģijas karalim — 30. septembrī.(cit. lieta, 282.l.).

Kopenhāgenu jaunais sūtnis apmeklēja vairākkārt (par Norvēģiju ziņu trūkst), tiesa, izpildot protokola prasības: ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Ulmaņa 1935. gada 13. maija pavēli, lai piedalītos Latviešu — dāņu biedrības rīkotajās 15.maija svinībās, ar viņa tā paša gada 23. maija pavēli sakarā ar Dānijas troņmantinieka kāzām un 1936. gadā, lai atkal būtu klāt jau minētās biedrības rīkotajā Latvijas apvērsuma gadadienas atzīmēšanā (cit. lieta, 282.l.).

P.Sēja, runājot savas valsts sūtņa otrajā konferencē 1935. gada 8.jūnijā, norādīja, ka Latvija var sadarboties ar Skandināvijas valstīm kultūras un saimnieciskā laukā, bet politiski tikai Tautu Savienībā. Zviedrija īpaši aizstāvēja TS prestižu un vispārēja miera nodrošināšanu, kas saskanēja ar Latvijas interesēm. P.Sēja informēja, ka ziemeļvalstis vēlas, lai Baltijas zemes nesaistītos ne ar vienu lielvalstu politisko bloku, bet ieturētu neatkarīgu politiku. 1935. gada 1. jūlijā viņš rakstīja, kam Zviedrija pret Baltijas valstīm ir neitrāla, bet ir iespējama saskaņošanās TS darbā. Skandināvu interesēs joprojām esot, lai Latvija nesaistītos ne ar kādiem blokiem.

Ar Valsts prezidenta K.Ulmaņa 1937. gada 10.aprīļa rīkojumu P.Sēja tika atbrīvots no ieņemamā amata un no 1.maija ieskaitīts ārlietu ministra rīcībā. Tūdaļ pēc šā rīkojuma viņš saņēma atsaukšanas grāmatas, kas jānodod Zviedrijas karalim Gustavam V, Dānijas karalim Kristiānam X un Norvēģijas karalim Hakonam VII (pēdējiem diviem monarhiem grāmatas pasniedza P.Sējas pēctecis Voldemārs Salnais akreditējoties (cit.lieta, 282.–283.l.).

1937. gada 5.maijā ekssūtnis nodeva sūtniecību pagaidu pilnvarotajam lietvedim Robertam Kampusam un atgriezās Rīgā, kur ar ārlietu ministra Vilhelma Muntera tā paša gada 11. novembra pavēli tika atskaitīts Ārlietu ministrijas pārziņā bez atalgojuma, skaitot no 1. novembra ( cit. lieta, 283.lapa). Tagad atlika tikai nokārtot pensiju, ko P.Sēja arī izdarīja. Saskaņā ar Tautas labklājības ministrijas lēmumu viņam piešķīra pensiju 70% apmērā no algas Ls 836,20 , resp., 585 latus un 34 santīmus, skaitot no 1937. gada 1. novembra (cit.lieta, 250.lapa). Jādomā, ka zināmu materiālu atbalstu deva arī darbs 30.gadu otrajā pusē akciju sabiedrības ”Vairogs” padomē.

Taču P.Sēja nevarēja iztikt bez diplomātijas. Tas bija pa prātam arī Ārlietu ministrijai, un V.Munters viņu 1940. gada 22. maijā komandēja uz Stokholmu diplomātiskā pasta aizvešanai bez atlīdzības no valsts līdzekļiem, bet izsniedzot bezmaksas diplomātisko pasi (cit. lieta, 249.lapa).

Bet tas bija P.Sējas pēdējais brauciens. V.Salnais 1940. gada 10. jūnijā informēja Ārlietu ministrijas administratīvā departamenta direktoru Teodoru Anševicu, ka Pēteris Sēja miris 9. jūnijā Strandhotelī savā istabā pie rakstāmgalda. Nāves cēlonis acīmredzot bija sirds vājums. Urna ar aizgājēja pelniem apbedīta Sandsborgas krematorijā (cit.lieta 7.lapa).

Pēteris Sēja bija tik tikko sasniedzis 60 gadu vecumu.

Ārkārtējam sūtnim un pilnvarotajam ministram Pēterim Sējam 28.01.1928. izsniegtais akreditācijas raksts, akreditējoties Albānijas Republikā

Viņa Ekselencei Gustavs Zemgals,

Achmed Zogu kungam, Latvijas Republikas prezidents

Albānijas Republikas prezidentam Rīgā 1928. gada 28. janvārī

Dārgais un godājamais draugs,

no sirds vēlēdamies saglabāt patiesas draudzības attiecības starp Latvijas Republiku un Albānijas Republiku, esmu nolēmis akreditēt pie Jūsu Ekselences kā ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Pēteri Sēju, ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Romā.

Īpašības, kas piemīt šim kungam, mani pārliecina, ka rūpes, kuras viņš pieliks, lai izpildītu savu misiju vislabākajā veidā, iegūs Jūsu Ekselences uzticību un atzīšanu. Tāpēc lūdzu Jūsu Ekselenci viņu pieņemt un ar uzticību izturēties pret visu, ko viņš manā vārdā pavēsta, līdzko viņš būs paudis manas visdziļākās cieņas apliecinājumus un vislabākos novēlējumus Albānijas Republikas uzplaukumam.

G.Zemgals

A.Balodis

LVVA, 2570.f., 3. apr., 841.,l., 3.lp. Noraksts. Tulkojums no franču valodas. Uz dokumenta dienesta atzīme “Akreditējies 03.04.1928.”

Luksemburgas Lielhercogistes pilnvarotā lietveža Francijā 14.10.1922. nota par Latvijas Republikas de iure atzīšanu

Luksemburgas sūtniecība

Luksemburgā 1922. gada 14. oktobrī

Pilnvarotā lietveža kungs,

apstiprinot Jūsu šāgada 23.septembra vēstules saņešanu, man ir tas gods Jums paziņot, ka tūlīt to nodevu savai Valdībai.

Lielhercogistes Valdība man uzdevusi Jūs informēt, ka priecājas par Latvijas Valdības nodomu veidot ciešas politiskas un ekonomiskas saites starp Latviju un Luksemburgas Lielhercogisti.

Mana Valdība no savas puses darīs visu iespējamo, lai padarītu ciešākas mūsu valstu attiecības un intensificētu savstarpējos sakarus abu valstu labklājības interesēs.

Atbildot uz Jūsu Valdības lūgumu, Lielhercogistes Valdībai ir tas gods apliecināt, ka tā atzīst Latviju de iure par suverēnu un neatkarīgu Republiku.

Pieņemiet, pilnvarotā lietveža kungs, visdziļākās cieņas apliecinājumus.

P.Sējas kungs, paraksts1

sūtniecības padomnieks, pilnvarotais lietvedis

Latvijas Republikas pilnvarotais lietvedis Parīze

LVVA, 2570.f., 3.apr., 1148.l.,169.lp. Oriģināls. Tulkojums no franču valodas

1 Leclēre

(No krājuma “Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem 1918–1998 “R., Nordik, 1999)