Juris Bojārs:

Ar pašu virzītu apstākļu sakritību

Uzruna konferencē "Ceturtā maija deklarācija. Latvija ceļā uz neatkarīgu, demokrātisku valsti" Rīgas Dailes teātrī 2000.gada 3.maijā

Jautājums par to, kā tika atjaunota Baltijas valstu neatkarība, bieži tiek izskatīts nedaudz vienpusīgi. Ir svarīgi atcerēties, ka tajā laikā, kad tika uzsākta cīņa par neatkarību, PSRS bija milzīgs un labi organizēts spēks, neskatoties uz to, ka komunistiskā ideoloģija jau bija pierādījusi savu utopismu un sociālisma ekonomika apliecinājusi savu nespēju normāli funkcionēt.

Lai arī ko mēs šeit, Baltijā, nedarītu, neatkarību nebūtu iespējams panākt bez asinsizliešanas, ja nebūtu vairāku apstākļu pozitīva sakritība, kas daudzkārt bija mūsu pašu organizēta. Baltijas valstu, to tautas fronšu galvenais nopelns bija katalizatora loma PSRS demokratizācijas procesā. Tautas fronte uzvarēja pirmajās daudz maz demokrātiskajās vēlēšanās PSRS pastāvēšanas laikā, un pirmie tautfrontieši kā PSRS Tautas deputāti aizbrauca uz Maskavu ne jau nu cīnīties par t.s. Gorbačova varas nostiprināšanu, bet gan par PSRS demokratizāciju. Bija pilnīgi skaidrs — vienīgi kaut neliela šī milzīgā monstra demokratizācija var pavērt mūsu valstīm iespēju izsprukt no tā ietekmes. Tāpēc pirmais un galvenais tautfrontiešu uzdevums Maskavā bija pārliecināšanas darbs. Viņi gan devās uz PSRS galvaspilsētu kopā ar tādiem cilvēkiem kā Alfrēds Rubiks un Viktors Alksnis, ar tiem, kas dažādi mēģināja nomelnot mūsu tautu, ar tiem, kas mēģināja atjaunot ideju par latviešiem kā par fašistiski noskaņotu tautu, kura diskriminē krieviski runājošo minoritāti utt.

Starp daudzajām apstākļu sakritībām svarīgi bija tas, ka demokratizēt PSRS gribēja arī liberālā komunistiskās elites daļa, tie, kuri bija pabraukājuši pa ārzemēm un varēja salīdzināt dzīves līmeni te un tur. Kompartijas jaunākās paaudzes liberāli domājošie pārstāvji, iepazinušies ar tirgus ekonomikas priekšrocībām, loģiski izvirzīja sev jautājumu — kāpēc nomenklatūras piedāvātās privilēģijas baudīt slepus? Ir tikai jātiek vaļā no reakcionārās Komunistiskās partijas daļas, jāatņem tai vara un jāprivatizē visa PSRS, tādējādi kļūstot par šīs valsts gigantisko dabas un rūpniecisko bagātību īpašniekiem, kuru tiesības aizsargā likums. Luksus vairs nebūs jāslēpj aiz stingri apsargātu vasarnīcu vārtiem, bagātie cilvēki varēs netraucēti valdīt. Jāatzīmē, ka daudz kas no šī plāna arī izdevās. To apliecina arī VDK rīcība — viņu cilvēki gan iejaucās demokratizācijas procesos, bet nebūt nedarīja tik daudz, cik būtu varējuši darīt. Arī šī "komanda", strādājot ārzemju izlūkdienestos, bija labi iepazinusi privāta īpašuma un kapitāla, brīvā tirgus ekonomikas sniegtās priekšrocības.

VDK jaunā elite jau gadiem bija strādājusi ārvalstīs izveidotu privātu firmu aizsegā un viņiem nebija nekādu aizspriedumu vai alerģijas pret tā dēvēto kapitālismu. To pierāda arī kāds "galma noslēpums", ko varu tagad atklāt — tad, kad Latvijā tika strādāts pie neatkarības atjaunošanas, jaunākās paaudzes drošības komitejas darbinieki tika sapulcināti Maskavā un apmācīti brīvā tirgus ekonomikas pamatos, īpaši tie, kuriem bija jau iepriekšēja ekonomiskā izglītība. Viņiem tika dota arī nauda savu firmu radīšanai šeit, Latvijā.

Vēl viens apstāklis, kas mums, tik mazam spēkam (Latvijas iedzīvotāju skaits bija aptuveni 1 procents no PSRS iedzīvotāju kopskaita, Baltijas valstīs kopā — mazliet vairāk), ļāva kļūt par katalizatoru demokratizācijas procesos, bija mūsu aģitatoru braukāšana pa visu PSRS teritoriju un Tautas frontes kustību dibināšana. Tas ļāva milzīgo teritoriju sagatavot gaidāmajām pārmaiņām. Mūsu panākumus sekmēja arī cīņa par varu starp Mihailu Gorbačovu un Borisu Jeļcinu. Tā neļāva viņiem konsolidēties cīņā pret Baltijas valstīm.

Latvijas delegācijas pārstāvjiem PSRS Augstākajā padomē izdevās pierādīt sevi kā paraugparlamentāriešus. Augstākās padomes centrālajā daļā sēdēja ģenerāļi un admirāļi — milzīgs rēcošs spēks, reakcionāra masa. Tie bija cilvēki, ar kuriem mums bija jārunā un jāstrādā, lai samazinātu aklo, ārprātīgo naidu pret mums. Un baltiešu deputātiem tas izdevās. Un viena no vislielākajām uzvarām, kas vienlaikus bija arī padomju impērijas lielākā kļūda, kā vēlāk tā pati atzina, bija Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu pastāvēšanas atzīšana. Komisija šī jautājuma izskatīšanai tika izveidoto pēc baltiešu ierosinājuma. Baltiešiem arī izdevās pārliecināt pārējos deputātus par šādu dokumentu pastāvēšanu. Kad krita M.Gorbačova vara, viņa dokumentos tika atrasta slepenās vienošanās pirmā kopija, kaut viņš pats līdz pēdējam noliedza šāda dokumenta pastāvēšanu. Tikai baltiešu iniciētajai komisijai izdevās panākt padomijas atzinumu par šīs slepenas, prettiesiskas vienošanās pastāvēšanu, atzīšanos, ka PSRS ir nelikumīgi anektējusi Baltijas valstis. Tieši tas mums bija visvairāk vajadzīgs. PSRS tautu un pasaules priekšā tas bija galvenais arguments mūsu rīcībai, mūsu cīņai par neatkarības atjaunošanu.

Vēl viens svarīgs apstāklis, kas pasargāja mūs no reālas asinsizliešanas, bija krievu mentālā nespēja pārkāpt robežu un šaut uz krieviem. Janvāra puča laikā krievs vēl nebija gatavs šaut uz krievu, tāpat arī augusta pučā. Bet jau nākamā militārā apvērsuma laikā pie baltā nama Maskavā tanki noārdīja šo robežu uz visiem laikiem. Tad reāli kļuva iespējams pateikt — tie ir politiskie ienaidnieki, tāpēc uz viņiem var šaut. Pirms tam PSRS nebija gatava uz lielu asinsizliešanu Eiropas un pasaules acu priekšā. M.Gorbačovs taču sevi iztēloja kā lielvalsts demokratizētāju, viņš nedrīkstēja šo tēlu sagraut. Viļņas asiņaino notikumu laikā PSRS Augstākā padome bija jau atlaista Jaungada brīvdienās. Nākamajā dienā pēc traģēdijas Lietuvā mēs visi aizbraucām uz Maskavu, sasaucām PSRS Augstākās padomes ārkārtas sēdi, nostādījām tās priekšā toreizējo aizsardzības ministru Dmitriju Jazovu, iekšlietu ministru Borisu Pugo, Mihailu Gorbačovu — un visi demokrātiski domājošie PSRS tautas deputāti uzdeva viņiem jautājumus: kas notiek, kāpēc tiek šauts uz cilvēkiem? B.Pugo atbildēja, ka sākotnēji tika šauts gaisā un tikai pēc tam uz mērķi. Es kā jurists viņam kā iekšlietu ministram jautāju, uz kāda Kriminālkodeksa panta pamata tas darīts. Viņš ļoti apjuka un nezināja, ko atbildēt. Un tas viss notika tūkstošiem ārzemju žurnālistu ielenkumā. Tas bija vēl viens apstāklis, kas šo varu nobremzēja rīkoties vēl agresīvāk.

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Bijušo Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu "koris" vakar, 3.maijā, Dailes teātrī, dziedot "Bēdu, manu lielu bēdu"     Foto: Arnis Blumbergs, "LV"