Juris Rubenis:

Atmodas laika mērķi bija augstāki par mūsu galvām

Uzruna konferencē "Ceturtā maija deklarācija. Latvija ceļā uz neatkarīgu, demokrātisku valsti" Rīgas Dailes teātrī 2000.gada 3.maijā

1987.gada sākumā, kad nākotne vēl bija ļoti neskaidra, atceros kādu sarunu ar cilvēku, ar kuru viss īstenībā sākās. Tas bija Linards Grantiņš. Vienkāršs, skarbs, pretrunīgi vērtēts, bet neapšaubāmi drosmīgs vīrs, kas ar diviem domubiedriem bija nodibinājis kustību "Helsinki 86". Toreiz pajautāju: kā viņam bija ienākusi prātā neprātīgā doma dibināt kustību, kas faktiski iestājās par Latvijas neatkarību. Vai tad viņš neapzinājās, ka ir tikai viens pats cilvēks ar kailām rokām iepretī milzīgai, labi bruņotai varmācības mašinērijai?

Grantiņa atbilde mani ļoti pārsteidza. To es atcerēšos visu mūžu. Šis vienkāršais vīrs, kas, manuprāt, tolaik maz orientējās reliģiskos jautājumos, sacīja: "Es vienkārši jutu, ka Dievs man tā liek rīkoties. Es nevarēju viņam nepaklausīt." Šos vārdus viņš sacīja bez jebkāda samākslota patosa. Tā viņš patiešām domāja.

Tāpēc pēc visa tā, kas šodien jau pasacīts par drosmīgiem cilvēkiem un to lomu 4.maija Deklarācijas pieņemšanā, pašā noslēgumā es vēlētos pievērst jūsu uzmanību metavēsturei, virsvēsturei, kuras vadītājs ir Dievs.

Vēlreiz un vēlreiz pārdomājot notikumu norisi no 1987.gada sākuma līdz 1991.gada augustam, kuros esmu bijis mazliet iejaukts, es nonāku pie dzelžainas pārliecības: mēs vienkārši bijām to lomu(fantastiski skaisto, visskaistāko lomu!) pildītāji, kuras mums bija uzticējis Dievs. Ar to nebūt nevēlos noniecināt cilvēku nozīmi, bet aicināt ielūkoties pagātnes notikumu dziļākajā būtībā un līdz ar to izvērtēt mūsu tagadnes iespējas.

Es to nesaku tāpēc, ka tā pienākas runāt mācītājam. Gribu atgādināt angļu vēstures filozofa Arnolda Toinbija atziņu, ka katrai kultūrai, katrai sabiedrībai ir savs Dieva dots vēsturisks virsuzdevums, kas attaisno šīs kultūras un sabiedrības pastāvēšanu, esību. Tik ilgi, kamēr konkrētā kultūra vai sabiedrība paliek šim virsuzdevumam uzticīga, tā plaukst un attīstās. Taču tiklīdz kultūra sāk egoistiski domāt tikai par sevi un pazaudē savu Dieva doto virsuzdevumu, tā panīkst, noiet no vēstures skatuves un atdod vietu citai kultūrai.

Atskatoties pagātnē, jāatzīst, ka izdevās viss, ko darījām, nesavtīgi paļaudamies uz atklāsmi, iedvesmu, lai arī racionāli daudz kas bija pilnīgi neskaidrs un katrs reālpolitiski domājošs pragmatiķis varēja tikai šūpot galvu un Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu vērtēt par absurdu un neveiksmei nolemtu.

Bet tas izdevās. Un jūs, visi klātesošie, zināt: ne tāpēc, ka bijām visu gudri izkalkulējuši (ne tāpēc!), bet tāpēc, ka klausījām kādai intuitīvai sajūtai, kas lika tā rīkoties.

Augstākās padomes vēsturiskā loma bija tieši tā — atsaukties metavēstures impulsiem. Radošo savienību pārstāvji, politiķi, ekonomisti, juristi, bijušie komunisti šajā brīdī kļuva par mistiski iedvesmotiem cilvēkiem, praviešiem. Mēs sajutām vēsturē Dievu, mēs satikāmies ar viņu vaigu vaigā. Tas bija skaisti, un tieši tas deva to laimes sajūtu, ko atceramies vēl šodien.

Atmodas laikā mēs bijām atvērti — ideju, atklāsmes impulsiem. Savā ziņā mēs visi bijām apbrīnojami reliģiski cilvēki. Palasiet tā laika runas, ieskatieties cilvēku acīs dokumentālajos kadros! Vai tur nav kas neparasti apskaidrots un skaists?

Jā, daudz kas ir mainījies. Bijis tik daudz vilšanos, aizvainojumu, rūgtuma. Bijis tik daudz pārsteiguma par to, kā cilvēki spēj mainīties.

Taču izcīnītajai demokrātijai nav tikai savas negatīvās puses, kuras tik asi pamanām šodienas strīdos.

Demokrātija var būt svēta. Jo tās dziļākā jēga ir rēķināties ar savu tuvāko.

Tāpēc svarīgi neaizmirst vēstures un mūsu dzīves virsuzdevumu, esības reliģisko dimensiju. Dievs nav no mums aizgājis, varbūt drīzāk otrādi. Un mūsu jautājums: vai gribēsim Dievu meklēt arī šodien? Kontinuitāti ar vakardienas lielajiem notikumiem varam atrast tikai šajā pavedienā — Dieva dotajā virsuzdevumā mūsu laikmetam, sabiedrībai. Cik lielā mērā šodien spēsim atsaukties metavēstures impulsiem un tos nenoraidīt, tik lielā mērā arī šodien spēsim pieņemt lēmumus, kuri vēlāk nebūs jānožēlo.

Jo mums ir vajadzīgs augstāks mērķis par mūsu galvām. Tāds mērķis bija Atmodas laikā. Tas iedvesmoja un vienoja. Tāds noteikti atkal vajadzīgs tagad.

Tāpēc par spīti visām grūtībām atzīsim, tas ir skaists laiks, kurā esam drīkstējuši un drīkstam dzīvot. Novērtēsim to!