Rakstnieks, Aleksandra Čaka balvas laureāts Valdis Rūmnieks:

Aleksandrs Čaks un noslēpumi

A. Čaka dzīvē noslēpumu ir ārkārtīgi daudz. Es centīšos runāt galvenokārt par A. Čaka biogrāfijas un politiskiem noslēpumiem, arī par viņa daiļrades noslēpumiem. No sākuma par pašu vienkāršāko un īpatnējāko — A. Čaka dzimšanas gadu. Īstenībā tas ir vienkāršs, elementārs jautājums. Vēsturē mēs zinām daudzus gadījumus, galvenokārt tās ir daiļā dzimuma pārstāves, piemēram, Aspazija no 1865. uz 1868. gadu pārlēca, vēl daža laba aktrise ir tā darījusi. Aleksandram Čakam situācija ir sarežģītāka. A. Čaks, protams, ir dzimis 1901. gada 27. oktobrī, un to apliecina Debesbraukšanas draudzes metriskās grāmatas par 1901. gadu, kur minēts, ka viņš ir dzimis 14. oktobrī pēc vecā stila. Vēl 1924. gadā 20. jūnijā izdotajā Rīgas 2. Valsts vidusskolas gatavības apliecībā ir minēts šis pareizais gads. Samulsumu var radīt Valsts arhīva materiāli, tur ir minēts viens no dokumentiem. 1921. gada 11. aprīlī, kur par A. Čaka dzimšanas gadu ir minēts 1902. Bet šāds dokuments ir tikai viens, visi pārējie dokumenti apliecina A. Čaka dzimšanu 1901. gadā. Un šķiet, ka 1901. gads kā Čaka dzimšanas gads pēdējo reizi ir minēts obligatorisko skolu skolotāju sagatavošanas kursu beigšanas apliecībā 1925. gada 29. augustā.

Bet tad sākas diezgan dīvainais pārvērtības. Acīmredzot viens no pirmajiem brīžiem ir 1930. gadā izdotā Latvju modernā dzejas antoloģija, ko sakārtojis Aleksandrs Čaks un Pēteris Ķikuts. Un tur jau parādās 1902. gads. Tāpat var minēt mūsu stabilāko informācijas izdevumu — Konversācijas vārdnīcu, 11. sējumā, kas iznāk 1934. gadā, arī minēts 1902. gads. Starp citu, Aleksandrs Čaks ir arī viens no Konversācijas vārdnīcas autoriem, tātad te nekādā gadījumā nevar būt runa par cita autora nepareizi uzrakstītu informāciju. Nu, protams, šo pārdzimšanu pilnībā pabeidz pats Aleksandrs Čaks nelielā, bet ļoti svinīgā brošurā, kuras pilns nosaukums skan tā: “Līgotņu Jēkaba runa Annas Brigaderes literāriskās prēmijas piešķiršanas aktā 1940. gada 10. janvārī” . Starp citu, šī prēmijas piešķiršana notika šajā pašā mājā (Rīgas Latviešu biedrībā), tikai stāvu zemāk — Baltajā zālē. Un šajā brošūrā melns uz balta ir rakstīts, tātad Aleksandra Čaka autobiogrāfijā, ka viņš ir dzimis 1902. gada 27. oktobrī Rīgā, Blaumaņa ielas 60. namā. Vēl vairāk šo misticismu pastiprina arī tas, ka vācu laikā, 1942. gada 1. novembrī, A.Čaka mājā visi svinēja A.Čaka 40. dzimšanas dienu. Nu, protams, piedalījās arī viņa tēvs, kas taču zināja, kad dēls ir dzimis. Arī Andrejs Johansons grāmatā “Visi Rīgas nami skan” atgādina šo svinēšanu 1942. gada 1. novembrī.

Kas notiek padomju laikā? Padomju laikā atkal notiek pārdzimšana no jauna. Visos dokumentos, ko A.Čaks pašrocīgi raksta, viņš atkal min 1901. gadu, gan biogrāfijā Rakstnieku savienībā, biogrāfijā Zinātņu akadēmijā un citos dokumentos. Tā ka varētu teikt — loks ir noslēdzies, ir beidzies misticisma periods. Visi vēsturnieki, protams, zina, ka šis misticisms rada dīvainas kļūdas. Un vēl 1962. gadā Latvijā tika svinēta Aleksandra Čaka 60 gadu jubileja. Trimdā vēl ilgāk saglabājās šis 1902. gads kā vienīgais īstais un pareizais. Latvijā atgriešanās pie pareizā datuma notika 1971. gadā, kad svinējām A.Čaka 70 gadu jubileju, pirms tam Ingrīda Ķiršentāle bija publicējusi informāciju par Debesbraukšanas draudzes metrisko grāmatu, lai apliecinātu vienīgo īsto un pareizo dzimšanas gadu.

Bet mūs, protams, interesē nevis šie kuriozi, bet gan jautājums: kāpēc tā ir noticis? Tā nav tikai vienkārša kļūda. Vienkāršās kļūdas parasti pieļauj literatūras pētnieki tad, kad autors ir miris un viņš nevar kādu datumu apstrīdēt. Kāpēc A.Čaks ir ļāvies šim kļūdas vilinājumam vai misticismam. No dažādiem zinīgiem cilvēkiem esmu dzirdējis ļoti dažādas versijas. Viena no šīm versijām ir attiecības ar Latvijas karadienestu, otra versija ir saistīta ar tiem dokumentiem, par kuriem runāšu vēlāk un kuri saistīti ar A.Čaka paredzēto pagrīdes darbību šeit, Latvijā. Un visi šie dokumentārie papīri tika iesniegti arī Krievijas komunistiskās partijas centrālajā komitejā, visos minēts 1901. gads. Tātad šeit arī ir savas nianses.

Vēl runājot par šo dzimšanas gadu, var pieminēt, ka A.Čaks vienā no pēdējiem materiāliem, kas ir saistīti ar viņa darbību Saranskā, pats bija iesniedzis priekšlikumu aizsūtīt viņu kādā citā darbā un īpaši bija izcēlis to, ka jāsūta tie cilvēki, kas dzimuši 1899., 1900. un 1901. gadā, un lūdzis, lai viņu arī ieslēdz šajā sarakstā. Apgabala partijas komitejas lēmums ir tāds: “Jnyjcbntkmyj Xflfhfqybcf pfghjcbnm d chjxyjv gjhzlrt d Ue,gjkbnghjcdtn ghjdthbnm — gjlkt;bn kb jy nfrjq jnghfdrt rfr byjcnhfyysq gjllfyysq.$ (Attiecībā uz Čadaraini pieprasīt, lai guberņas politiskās izglītības nodaļa steidzami pārbauda — vai viņš atbilst šādam nosūtījumam kā ārvalsts pilsonis. Krievu val.)

Un tad ir tā kuriozā situācija pēc tam, kad jau ir noslēgts miera līgums ar Latviju, A.Čaks, atbildīgs Krievijas komunistiskās partijas darbinieks, ir tādā divdomīgā situācijā. Sākas tā ārēji īpatnējā spēle, ka Latvijas komunistiskā partija kļūst it kā neatkarīga no Krievijas komunistiskās partijas, un līdz ar to stājas spēkā atttiecības starp dažādām valstīm un dažādām komunistiskajām partijām.

Tagad par vienu ļoti svarīgu jautājumu — par A.Čaka attieksmi un saistību ar Krievijas komunistisko partiju. Situācija nav vienkārša. A.Čaks ir bijis Krievijā visu revolūcijas laiku un visu Pilsoņu kara laiku, un, protams, A.Čaka dzimšanas gads ir 1901., un viņam neļāva pašā sākumā kaut kādā mērā tūlīt saistīties ar komunistisko partiju, kamēr viņš nebija sasniedzis zināmu vecumu. Un tomēr ir ļoti zīmīga situācija, kas saistīta ar A.Čaka attiecībām ar Krievijas komunistisko partiju. Minēšu to, ka A.Čaks ieņēma vairākus atbildīgus amatus gan Penzā, gan Saranskā jau 1919. un 1920. gadā.

1920. gads ir izšķirošs daudziem latviešiem, jo tad sākas latviešu atgriešanās tūlīt pēc attiecību normalizēšanās starp Krieviju un Latviju. Sākas pirmie bēgļu evakuācijas braucieni uz Latviju. A.Čaka vecāki, kuri arī bija Saranskā, 1920. gada 6. augustā aizbrauca uz Latviju, A.Čaks paliek vēl arvien Krievijā. Paliek vispirms tāpēc, ka tai brīdī ir Sarkanās armijas rindās. Starp citu, nevis tā kā viņš pats rakstījis — ka viņš brīvprātīgi iestājies; anketas apliecina, ka viņš ir iesaukts, un tātad 1920. gada augustā viņš ir armijas rindās. A.Čaks sāk rakstīt vienu pēc otra lūgumu ar prasību viņu atlaist uz Latviju. Tas viss beidzas ar diezgan nepārprotamu atteikumu: “J;blfnm b [jlfnfqcndf ghtrhfnbnm.$ Tātad Čakam norādīts gaidīt un jebkuru lūgumu iesniegšanu pārtraukt.

Un tad ir tas īpatnējais brīdis, ka 15. novembrī A.Čaks ir uzrakstījis lūgumu par viņa uzņemšanu Krievijas komunistiskajā (boļševiku) partijā. Un te nu ir šī mīkla. Mīklas izskaidrojums ir diezgan nepārprotams. A.Čaks apmēram pusgadu ir velti centies tikt atpakaļ uz Latviju, beigās saņēmis šo noraidījumu, pēkšņi iestājas komunistiskajā partijā. Acīmredzot jau tad, šajā situācijā ir bijusi runa par to uzdevumu, kas tika A.Čakam dots, cits jautājums — vai A.Čaks to pildīja, jo nekādi nav izskaidrojamas visas tālākās A.Čaka darbības un attieksmes, ka A.Čaks nu pēkšņi būtu radikāli salūzis vai kā citādi radikāli mainījis savus uzskatus 1920. gada rudenī.

Vēl minēšu dažus zīmīgus faktus. A.Čakam šī 1920. gada beigās sākās diezgan nopietna partijas karjera, viņš kļūst par apgabala partijas komitejas aģitācijas un propagandas daļas vadītāju. Saranskas apgabala arhīvā ir daudz interesantu dokumentu, kā viņš ir braucis un organizējis partijas skolas, palīdzējis vākt līdzekļus, un dažādi citi. Ir dažas būtiskas detaļas. Viens no šiem būtiskajiem jautājumiem ir 1921. gada 20. decembris, kad notiek Saranskas apgabala partijas komitejas prezidija sēde (man ir protokols no šīs sēdes), un tajā A.Čaks saka tādu ļoti viltīgu, it kā jezuītisku runu. Šajā runā A.Čaks vispirms plaši izvērš it kā tādu nosodījumu nepareizai un nemākulīgai vietējo partijas organizāciju darbībai, ka tās strādā pasīvi, nav pietiekami komunistiski noskaņotas, ka pievēršas tikai ģimenes dzīvei, un vēl daudzas tādas lietas. Bet pēc šī milzīgi garā ievada seko pats galvenais — A.Čaka lūgums, ka viņš kategoriski pieprasa atbrīvot viņu no nodaļas vadītāja pienākumiem, jo viņš tādos apstākļos, kad ir tik pasīvi krievu komunisti, nespēj strādāt. Viss beidzas ar to, kā padomju sistēmā arī ir bijis, ka visi saprot, ka viņam grūti, bet jāturpina strādāt, un viņam piekomandē palīgu darbā. Es teiktu tā, ka tas ir pēdējais brīdis, kad A.Čaks mēģina aiziet ar godu no Krievijas. Pēc šīs sēdes paiet apmēram divas nedēļas, kad šis jautājums jau ir izlemts. Tūlīt jau nāk A.Čaka partijas raksturojums, kas rakstīts janvāra sākumā. Tajā minēts, ka viņš ir parādījis sevi kā ļoti aktīvu komunistu, ir ļoti dedzīgs un enerģisks, strādā aģitācijas un propagandas darbā, viņam laba teorētiskā sagatavotība un viņš var nodarboties ar literārisku un izdevējdarbību, ka viņš ir apgabala mēroga darbinieks un viņš tiecas strādāt pagrīdē.

Un tālāk jau viss rit, kā paredzēts. 1922. gada 3. martā ir vēstule A.Čakam, ka viņa lietas tiek nosūtītas uz Maskavu uz centrālo komiteju ar lūgumu A.Čaku komandēt uz Latviju. Un 21. aprīlī pēdīgi notiek tas, ko A.Čaks visu laiku gaidīja. Vņu atbrīvo no partijas apgabala komitejas atbildīgā darbinieka pienākumiem. Viņš tiek komandēts uz Latviju, lai veiktu pagrīdes darbību. Viņš nodod lietas, un viss virzās šai skaistajā gultnē. Mēs, protams, to visu varētu vērtēt kā tādu zināmu kuriozu, bet jautājums ir daudz nopietnāks: kā A.Čakam izdevās no visas šīs trakās afēras izkulties sveikā? Ir ļoti daudz Krievijas komunistiskās partijas materiālu, kurus A.Čaks pilnīgi bez jebkādām bažām, bez problēmām pārved pāri robežai 1922. gada 24. jūnija rītā uz Rēzekni. Tikpat brīvi šie dokumenti glabājas pie viņa mājās gan Latvijas laikā, gan padomju un vācu laikā. A.Čaka mājā viesojas gan gestapo cilvēki, gan policijas pārstāvji. Bet šie dokumenti saglabājas.

Nekad A.Čakam nav ienākusi prātā doma, ka šie dokumenti ir tāda ārkārtīgi bīstama bumba ar radioaktīvu starojumu. Arī kādam citam nav ienācis prātā, ka A.Čakam varētu būt šādi dokumenti. Vēl vairāk. Padomju laikā Čaks nekad vairs nav atcerējies ne dokumentāri, ne personiski par šīm savām attiecībām ar Krievijas komunistisko partiju. Man ir zināmi vairāki aculiecinieki, kuri ir zinājuši par šo faktu, bet, kad minējuši to A.Čakam, tad sapratuši, ka tas nu ir jautājums, par ko A.Čaks ārkārtīgi negrib runāt. Acīmredzot ir būtiska arī informācija, ko savulaik sniedza Mārtiņš Rozentāls, kurš 1933. un 1934. gadā organizēja braucienus uz Padomju savienību, kad sākās zināma tuvināšanās starp Latviju un Krieviju, it sevišķi starp demokrātiskām organizācijām. Vairāki kultūras darbinieki arī aizbrauca, šāds brauciens tika piedāvāts arī A.Čakam, bet viņš kategoriski atteicies ar norādi, ka viņš nedrīkst tur rādīties. Kāpēc — Mārtiņam Rozentālam tā palikusi mīkla, un viņš tikai vēlāk ir dabūjis zināt patiesību.

Citas attiecības A.Čakam veidojas ar sociāldemokrātisko partiju. A.Čaks ir Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs 1934. gadā no janvāra beigām līdz 15. maijam. Viņš darbojas Rīgas organizācijas sociāldemokrātu piektajā rajonā. Tā bija pilnīgi dabīga situācija, ka daudzi rakstnieki, kas bija saistīti vai nu ar “Domām”, vai ar Strādnieku teātri vai ar “Dienas Lapu”, tika iesaistīti arī Sociāldemokrātiskajā partijā. Cits jautājums — ka A.Čaks netika represēts. Fricis Menders savās atmiņās raksta tā: “Lēni taustīdamies un vērodams, sociālistiem tuvojās Čaks, šis savdabīgais pilsētas dzejnieks. Jāpiemetina, ka tajos laikos, kad Čaks bija tuvs sociālistiem, politiskajā darbā viņš nebija redzams. Viņš mums bija tikai dzejnieks, labs, atbalstāms, veicināms.” Tā raksta Fricis Menders “Raiņa un Aspazijas gadagrāmatā” 1972. gadā.

Ar A.Čaku ir saistītas varbūt arī ļoti neizskaidrojamas lietas. Piemēram, A.Čaks ir bijis viena no uzticības personām, kuri ir zinājuši par gaidāmo 15. maija apvērsumu. Šīs ziņas sniedz Pāvils Klāns grāmatā “Karstā dzelzs”, viņš raksta tā: “Nākošās dienās, 5. un 6. maijā (tātad runa ir par 1934. gadu), Rīgā notiek Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kongress, kurā partijas priekšsēdētājs Menders saņem informāciju par gaidāmo apvērsumu. Šie vārdi liekas ticami, jo nāk no Iekšlietu ministrijas policijas inspektora Ķīseļa, kas noslēpumu uzticējis dzejniekam Aleksandram Čakam.”

Es negribu izdarīt secinājumus par A.Čaka attiecībām ar politisko policiju Latvijā. Varbūt tiešām ir tā, ka viss, kas saistīts ar dzejniekiem, nekad nebūs līdz galam izskaidrojams, jo te iedarbojas pavisam citi savstarpējo attiecību faktori, brīnišķīgo gadījumu un negadījumu virkne, arī daudz kas cits.

Turpinot runāt par politiskām neskaidrībām A.Čaka dzīvē, ārkārtīgi svarīga un izšķiroša ir arī A.Čaka darbība pēckara posmā Latvijā. Tātad A.Čaks ir palicis šeit, Latvijā, 1944. gada 13. oktobrī Rīgā ienāk krievi, vēl dažas dienas ir neskaidrības. Un tūlīt jau sāk darboties pirmās padomju iestādes, tajā skaitā arī laikraksts “Cīņa” Daugavpilī, tūlīt jau redakcija sāk darbu arī Rīgā. 17. oktobrī A.Čaks izlien no savas pagrīdes slēptuves Jūrmalā un dodas pāri Lielupes tiltam uz Rīgu, tātad nu ir 18. un 19. oktobris, 20. oktobrī viņš jau ir apstiprināts par “Cīņas” kultūras nodaļas vadītāju. Tātad — šī ātrā uzticēšanās. Nu labi, lai tā būtu. Bet savdabīgākais un īpatnējākais ir tas, ka mēs zinām, kāda bija attieksme pret A.Čaku padomju laikā — visi Arvīda Pelšes smagie referāti, smagie apvainojumi, A.Čaks tiek apvainots pat par imperiālisma aģentu, par sadarbību ar ārzemju izlūkdienestiem. Tiek piesaukti visi iespējamie grēki. Vai šādā brīdī ir kaut viens mazākais norādījums, ka viņš tiktu atbrīvots no “Cīņas” kultūras nodaļas vadītāja pienākumiem? Nekā tamlīdzīga! Aleksandrs Čaks ir kultūras nodaļas vadītājs līdz pat pēdējam brīdim. Nevis tā kā, piemēram, Zinātņu akadēmija centās ātrāk atbrīvoties no A.Čaka, no Valodas un literatūras institūta viņš jau ir agrāk projām, 1950. gada janvāra sākumā. Kādi ir šie cēloņi?

Viens no šiem izskaidrojumiem ir Kārļa Dravas un Jāņa Liezera sastādītais melnais saraksts par 168 nevēlamiem kultūras darbiniekiem, kas nesadarbojās ar abvēru vācu laika beigu posmā. Un šis saraksts atkal nonāca padomju “Smerš” darbinieku rokās. Un tas bija tāds zināms trumpis tiem cilvēkiem, kurus vācieši uzskatījuši par neliešiem, tātad no padomju viedokļa tie ir atkal labi cilvēki.

Protams ir otra versija, ka A.Čaku vienmēr un visur ir pasargājis Kārlis Ozoliņš, “Cīņas” redaktors un vienu laiku arī Augstākās padomes prezidija priekšsēdētājs. Taču nevaram arī K.Ozoliņu pārmērīgi pārvērtēt, jo tas tomēr bija Staļina laiks.

Ir ziņas vēl par kādu sarakstu. Ja K. Dravas un J. Liezera sastādītajā sarakstā ir tikai vārdi un uzvārdi, tad ir informācija par citu sarakstu, kas arī sagatavots vācu laikā un kur par latviešu literatūras un mākslas darbiniekiem sniegts plašs raksturojums. Tajā (es zinu tikai no atstāsta, sarakstu neesmu turējis rokās), piemēram, ir minēts par Kārli Skalbi, ka viņš ir šaubīgs un nenoteikts, bet varētu ar viņu arī sadarboties, par citu atkal norādīts, ka tas ir “mūsu” cilvēks, utt. Par Aleksandru Čaku ir ļoti ass un negatīvs raksturojums, ka tas ir pilnīgi neuzticams cilvēks, ar ko nav iespējami nekādi kontakti. Un ir informācija, ka Kārlis Ozoliņš būtu šo sarakstu rokās turējis. Un tas ir bijis tas galvenais trumpis, kas vienmēr ir A.Čaku pasargājis. Nu iespējams. Var darīt uzmanīgu fakts, ka tā laika drošības komitejas darbinieki zināja par A.Čaka grāmatu “Tētis karavīrs”, jo tas tika atklāts brīdī, kad tika apcietināta Milda Grīnfelde, un viņas pratinātāji jau paši norādīja, ka tā ir A.Čaka grāmata. (Šķiet, precīzāk būtu teikt — nojauta. Jo M.Grīnfelde stāsta, ka pirmo un vienīgo reizi izmeklētājam to pateikusi pratināšanā jau pēc A.Čaka nāves — 1951. gadā. Red.) Tātad šī informācija bija zināma, bet tas nekādā mērā nebija šķērslis.

Vēl mums ir svarīgi atcerēties, ka A.Čaks bija lūdzis Arvīdam Grigulim noskaidrot, vai viņam neseko kāda “aste”, vai viņš netiek izsekots, jo bija zināmas A.Griguļa labās attiecības ar šo iestādi. A.Grigulis to bija noskaidrojis un A.Čaku nomierinājis, ka “astes” viņam nav un pagaidām nebūs. Tomēr A.Čaks tik un tā palicis tādās smagās noskaņās.

Jo tas bija 1949. gads, tūlīt sākās kosmopolītu lieta. Arī te daudz kas ir izšķīries negaidītās situācijās. Bet negribu atklāt visas detaļas, jo mēs ar Andreju Miglu esam sākuši rakstīt romānu par Aleksandru Čaku, un tas paliks mūsu romānā. Gribu minēt vienu faktu, ka pēc A.Pelšes smagā referāta, A.Čaks ļoti smagā noskaņojumā pēc šīs sēdes teātrī ir aizgājis mājās, viņam sacēlusies augsta temperatūra. Tas A.Čakam bijis raksturīgi, ka viņš tīri fiziski uztvēris gan pozitīvas, gan negatīvas emocijas. A.Čaks, piemēram, desmit gadu vecumā skatās operu “Dēmons” Maskavā, un arī tad viņam uzkāpj četrdesmit grādu augsta temperatūra, jo tā opera viņam ļoti patīk. Tātad A.Čakam pēc šīs sēdes ir temperatūra pāri 40 grādiem, un viņš guļ gultā. Atskrien Jānis Grants, kas tur viesojās katru dienu, viņam vajag steidzīgi paņemt kādu papīru, jo acīmredzot viņš baidījās, ka A.Čaka mājā tūlīt būs kratīšana. J.Grants prasa: “Čaks prom?” Emīlija Briežkalne atbild: “Nē, Čaks guļ.” J.Grants: “Kā, vai tad viņu neaizveda?” Un briesmīgā pārbīlī, nemaz nepaņēmis šo dokumentu, pēc kura viņš skrēja, tūlīt atkal aizskrien prom. Tātad te ir šie nezināmie scenāriji un nezināmie notikumi, kas vēl ir jāatklāj. Vai te iedarbojas liktenīgas nejaušības vai laimīgas sakritības. Daudz kas te ir starp liktenīgu nejaušību un mums zināmu loģisku sistēmu, kas varbūt tikai pēc gadiem atklāsies. Tie ir jautājumi, kas vēl jānoskaidro.

Vēl par noslēpumiem A.Čaka daiļradē. Tie ir saistīti ar neatklātajiem manuskriptiem.

Mēs izdarām literatūrzinātniskas atklāsmes un vērtējam rakstnieka daiļradi, ko zinām un pazīstam. Bet ir svarīgi noskaidrot, vai zinām to A.Čaku, kāds viņš īstenībā ir bijis.

Vēl aizvien klīst leģendas… Kā tās rodas? Tas būtu jautājums, ko vajadzētu pētīt un skaidrot filozofiem un psihologiem. Kāpēc, piemēram, Ļeņins, uz trim minūtēm iznācis pie strēlniekiem, aiznes vienu baļķi, bet vēlāk izrādās, ka šī baļķa otru galu ir nesuši desmit tūkstoši strēlnieku? Kā top šādas leģendas? Kāds ir šādu leģendu izcelsmes psiholoģiskais mehānisms? Arī Aleksandrā Čakā ir šīs leģendas. Un ir ļoti grūti nošķirt leģendas par viņa neatklātajiem manuskriptiem no tā, kas ir. Es minēšu tikai dokumentālus faktus par to, kas varēja būt, bet nebija.

60. gadu sākums. Pie Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas direktora Eduarda Arāja ierodas divi vīrieši ar čemodānu, kurā ir A.Čaka rokraksti, un piedāvā tos nopirkt. To man stāstīja pats Eduards Arājs. Direktors pārbauda — tie tiešām ir A.Čaka rokraksti. Tomēr pieprasītā summa ir pārāk liela, tāpēc šis iepirkums bibliotēkai direktoram jāsaskaņo ar Zinātņu akadēmijas prezidiju. E. Arāja kļūda — viņš no manuskriptu piedāvātājiem nepaņem nekādu adresi, bet tikai izstāsta, ka rīt būs prezidija sēde, lai pārdevēji nāk pēc divi dienām, un viņš cer, ka jautājums tiks pozitīvi atrisināts.

Bet šie cilvēki otrreiz bibliotēkā vairs neparādās. Tā liels skaits A.Čaka rokrakstu sabiedrībai aiziet garām. Acīmredzot šie paši vīri pēc tam tirgoja dzejnieka rokrakstus pie filatēlijas veikala Rīgā, Vaļņu ielā, vietā, ko zināja katrs kolekcionārs, kas gribēja ko labu iegūt. Tur A. Čaka rokrakstus piedāvāja kāds nodzēries vīrelis, kas ar vienu roku no čemodāna uz labu laimi izvilka A.Čaka rokrakstus. Kāds kolekcionārs tos nopirka par 25 rubļiem, pie manis šie materiāli ir, tie tiešām bija Aleksandra Čaka dzejoļi. Un tas — viens mehānisks pagrābiens čemodānā, kas bija pilns ar A.Čaka rokrakstiem. Viņš pārdeva 11 dzejoļus par 25 rubļiem. Bet viss pārējais čemodāna saturs atkal aizklīda kaut kur tālāk.

Esmu dzirdējis leģendu par kādu vecīti Tukuma rajonā. Pie viņa esot šis čemodāns. Bet viņš esot radikāls vīrs, kuram jātuvinās uzmanīgi, vajadzīga īpaša pieeja.

Lai viss teiktais neizklausītos pēc anekdotes, gribu atgādināt, ka arī Anšlavs Eglītis savās atmiņās piemin trīs lielas Aleksandra Čaka poēmas. Viņš gan vienu poēmu ir sajaucis, neatšķirdams garāku dzejoli no “Spēlē, Spēlmani!”. Tomēr par divām poēmām jautājums joprojām ir atklāts. Jo Anšlavs Eglītis apliecina: viņš ir redzējis, šīs poēmas ir bijušas arī uzrakstītas uz A.Čakam raksturīgajām nelielajām lapiņām, no kurām autors tās ir lasījis.

Tas tad ir vēl viens neatklātais noslēpums. Un mums ir ārkārtīgi sāpīgi apzināties, ka šie manuskripti kaut kur mētājas un varbūt pat aiziet nebūtībā, ka mēs nebūsim atklājuši to A.Čaku, kas varbūt būtu varējis būt.

Esmu ievirzījis savu referātu tādā mazliet kriminālā garā. Bet ar to gribu teikt, ka A.Čaka dzīve ir pilna noslēpumu — tā ir ļoti negaidīta, ļoti interesanta. Un tikai tad, kad būsim apguvuši šo pirmo, otro, trešo līmeni, tikai tad varbūt spēsim pietuvoties A.Čaka brīnišķajai būtībai. Jo katra dzejnieka dzīve ir pilna ar meklējumiem, ja viņš tiek malts vēstures dzirnās.

Mums tas ir svarīgi tāpēc, ka Aleksandrs Čaks ir viens vienīgs. Un arī tad, ja cenšamies izteikt kādus pārmetumus autoram, arī par to pašu padomju laiku, par padomju laika dzejoļiem, vienmēr ir jāizšķir, ko dzejnieks tajā brīdī domāja, kādas bija viņa attiecības ar varu. Vai viņš gāja pa naža asmeni, vai viņš staigāja pa ļoti platu, ērtu un asfaltētu ceļu — tas ir ļoti svarīgi. Ja mēs to apzināmies, tad sapratīsim arī dažu labu A.Čaka dzejoli, kur tas viss nav pateikts tiešā veidā, bet izjūtams autora emocionālajā atkailinātībā, traģiskuma izjūtā. Jo traģiskums jau nerodas pats no sevis: es tagad piesēdīšos pie rakstāmgalda un rakstīšu ļoti traģisku darbu... Kā ir teicis mums labi zināmais vācu klasiķis: “No savām lielām sāpēm es mazas dziesmiņas rakstu.”

Pēc ieraksta “LV” diktofonā