Rakstnieks (Zviedrija) Juris Rozītis:

Čaks — pilsēta — trimdas dzeja

Referāts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Aleksandrs Čaks — nezināmie konteksti, modernisms, totalitārais režīms” Rīgā 2001. gada 26. oktobrī

Uzvedumā “Pats mierīgs gaidu savu sodu” Uldis Dumpis tiesneša lomā ziņo, ka sludinājums par A.Čaka uzaicināšanu uz tiesu ir bijis iespiests laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”

Foto: A.F.I.

Čaka dzeja paplašināja latviešu dzejas topogrāfiju, nostiprinot pilsētu kā jaunu apdzejojamu vidi un iztēles avotu. Līdzīga latviešu literatūras satura un iztēles paplašināšanās notika, kad 60–70% no latviešu rakstniekiem devās trimdā Otrā pasaules kara laikā. Pilsētas jēdziens trimdā neizbēgami ieguva jaunu nozīmi.

 

Pilsēta Čaka dzejā

Čaka dzejā (šai rakstā apskatīti tikai krājumi “Mana paradīze” un “Iedomu spoguļi”, jo Čaka vēlākā dzeja nebija trimdā pieejama, līdz 70. gados Rīgā izdeva Čaka “Rakstus”. Izņēmums ir izlase no krājuma “Zem cēlās zvaigznes”, kas iznāca Lībekā 1950. g. ar nosaukumu “Augstā krastā”) pilsēta līdzinās tagadnei. Ne velti viens viņa agrais dzeju krājums saucas “Es un šis laiks”. Čaka liriskais es, Dzejnieks, nepārprotami dzīvo gan tagadnē, gan pilsētā, ko tas apdzejo. Viņš ir organiska šīs pilsētas daļa, un šī pilsēta ir nepārprotami Rīga 20. gadsimteņa pirmajā pusē.

Vēsturiskās pagātnes Čaka agrā pilsētas dzejā velti meklēt — te nav vēsturisku dzejoļu. Reti atsevišķos dzejoļos Čaks piemin neseno pagātni — Bermonta virsnieku, nošautus strēlniekus, trīs vācu lodes žogā, bet vienmēr no dzejoļa tagadnes. Arī vēsturiskā tagadne, konkrēti vēsturiski notikumi, parādās tikai vienu reizi — bezdarbnieku demonstrācijā dzejolī “Zviedru akmeņi”. (92)

Pilsēta Čaka dzejā ir mūžīga tagadne. Konkrēta pilsēta, Rīga, tā tiek mitoloģizēta.

Pagātni, Dzejnieka bērnību, arī pārstāv telpa — nomale, ambivalentā zona, kur daba pārvēršas pilsētā. Dzejnieks atkal un atkal tiecas atpakaļ uz šo nomali, bet velti. Nav iespējams atgriezties pagātnē. Pagātnes zaudēšana Dzejniekā izraisa zināmu alienācijas sajūtu: “Un jūtos tik savādi — lieks.” (58)

Nomale pati mainās, to pārņem modernā pasaule: “Kam tik daudz visur tev no jaunā laika.” (256–7)

Nākotne turpretī Čaka dzejā parādās kā Dzejnieka gaidāmā nāve. Viņš pats izzudīs, bet pilsēta paliks mūžīgi. Mūžību var pārnest no pilsētas uz sevi, apvienojoties ar to vai paņemot pilsētas fragmentus, ormaņus, kioskus, izkārtnes kā ikonas sev līdzi nāvē.

Kad būs šķiršanās reiz no šiem mūriem,

Jūs kā svētbildi ņemšu es līdz. (22)

Nākotni, nāvi Čaks saredz kā sairšanu, sadalīšanos, pārvēršanos un ieplūšanu dabā. Vijonam viņš uzsauc:

Nāc no stādiem un saknēm laukā,

Kur tavs ķermenis sadalīts plūst. (275)

Dzejnieks pats pārvērtīsies elpā (“Trepes”) vai arī, tāpat kā Vijons, baros augus un pārvērtīsies miglā (“Rīgai”).

Pilsēta, ar ko Dzejnieks grib apvienoties, lai iemantotu mūžību, nesastāv tik daudz no veselām ēkām, struktūrām, būvēm, bet drīzāk no atsevišķiem struktūru fragmentiem — ūdens noteku caurules, afišām, spuldzēm, bruģa akmeņiem, trepēm.

Tāpat cilvēkus viņš arī sastop pa vienam, nevis baros — parasti nejauši, ielās klejodams. Cilvēki, tāpat kā priekšmeti, kļūst par pilsētas ikonām. Vecais šveicars (330–1), piemēram, “paliek dzīvē mūžīgs, neiznīkstošs”.

Līdzīgas ikonas ir ormaņi, pašpuikas, prostitūtas. Ar prostitūtām un citām sievietēm Dzejnieks tiecas burtiski savienoties, tā saplūstot ar pilsētas dzīvi.

 

Ārzemes

Kaut kur tālu, ārpus Čaka pilsētas, atrodas eksotiskā pasaule, par kuru nojautu iegūstam no svešiem vietvārdiem: Ģente, Īrija, Sahāra, Zambezi, Eifeļu tornis, Holande, Tibeta utt. Tā gan nav reāla ārpasaule, bet drīzāk nesasniedzama iedomu pasaule, kas balstās bērnības sapņos par eksotismu.

Dzejniekiem, kas trimdā rakstīja par pilsētu, Čaka eksotisko sapņu ārpasaule bija kļuvusi īstenība. Viņi tika iesviesti šajās svešajās zemēs un pilsētās. Šiem dzejniekiem, nonākot Berlīnē, Londonā, Ņujorkā, Sidnejā, priekšstati par pilsētu mainījās. Rīga toties viņiem nebija ikdienā sasniedzama.

Ir interesanti konstatēt, ka Čaks krājumam “Mana paradīze” licis rāmi, ievada dzejoli, kas rakstīts it kā no trimdas perspektīvas.

 

Sagrautas pilsētas

Starp pasauli, kuru Čaks aprakstīja savos pirmajos krājumos, un pasauli, kuru trimdas dzejnieki apdzejoja, bija nācis karš, kas bija sašķobījis visus priekšstatus par mūžību un paliekošām vērtībām. Nāve un visu lietu iznīcība bija spilgti iespiedusies latviešu apziņā.

Atsevišķu trimdas dzejnieku darbos uzzibsnī tēma par sagrautu vai degošu pilsētu. Mirdza Čuibe (14) apraksta saules rietu virs pilsētas, kas pakāpeniski pārvēršas degošā pilsētā. Zinaīda Lazda, varbūt patapinādama Čaka dzeju krājuma nosaukumu, uzveļ vainu par postu “šim laikam”:

Drupas un gruvešu kaudzes,

cilvēks kur darbojies celdams.

Postīgs, negants un ļauns

laiks visu satriecis šis.

(1946, 110)

Veronikas Strēlertes dzejolī “1945 Berlīne” (1961, 67) sagrautās pilsētas drupās “pazemes vaidi” liecina par cilvēkiem, kas aprakti zem gruvekļiem, tā mūžam savienoti ar šo svešo pilsētu. Šai ainavā notiek gandrīz čakiska nejauša sastapšanās — ar spoku!

Tāpat Gunars Saliņš (1957, 8) apraksta miruša cilvēka dialogu ar bērnu, kas spēlējas nobumbotas baznīcas drupās. Dzejolī “Pēc eksplozijas” G.Saliņš čakisku esmes iziršanu un sadrumstalošanos pēc nāves ieliek pēckodolsprādziena kontekstā:

Varbūt

ar dvēseles atomu kādu

reiz laimējas nokļūt

bez miršanas

mūžīgā

dzīvošanā.

(1957, 16)

Aprakstot sprādzienu, viņš salīdzina indivīda sadrumstalošanu ar visas latviešu tautas izkliedētību — “Visas pasaules kaktos/sevi nu rodu”.

Šie dzejoļi liecina par jaunu apziņu, par jauniem, satricinātiem priekšstatiem par pasaules un pilsētas pastāvību.

 

Pilsēta — jaunā pasaule

Trimdas dzejnieki arī apraksta dažādu pilsētu tagadni.

Kārlis Ābele jun. apraksta ikdienu Bangkokā vai apbrīno reklāmas gaismas Ginzā, Japānā, kur “katru nakti [...] Daudzkrāsainas krizantēmas zied”. (1966, 77) Elzu Ķezberi reibina Ņujorkas debesskrāpji (D&S 191). Marta Landmane apraksta savu ikdienu Ziemeļanglijā ar raudošu kaimiņu bērnu, piena pudeļu šķindēšanu un fabrikas sirēnas kaukšanu (73).

Šajā svešās zemes ikdienā parādās arī vietējie pilsētas iedzīvotāji, bieži kā Čaka dzejā, Dzejniekam nejauši tos sastopot uz ielas garāmejot. M.Landmane (74) ievēro kādu naktsstrādnieku garāmejošā barā. Velta Toma (1969, 21–2) novēro, kā nēģeris mātes dienā pērk sarkanu rozi. Inārs Brēdrics Melburnas ostā redz ukraini ar divriteni, kas, “gauži piedzēries”, nostājies iepretim ukraiņu kviešu kuģim, “skaļi sprediķo [jūrniekiem] mātes mēlē”. (132)

Trimdinieks ir nonācis jaunā pilsētā, jaunā īstenībā, ar ko viņam gribot negribot jāsamierinās:

Un te nu jādzīvo mums,

te nu ir jāmīlē,

šī vieta ir jāslavē

par visu naudu.

Tavs prāts lai notiek.

(Krāslavietis 6–7)

Jāsamierinās arī ar jauno, moderno laiku:

Es esmu saaudzis ar šo laiku,

Kaut arī to noraidu —

It kā

Kaut ko labāku gaidot.

Nesagaidīt.

(Mūks 1990, 15)

 

Viesošanās citās pilsētās

Nonākuši plašajā pasaulē, daudzi to arī apskata, braukādami uz citām pilsētām. Daudz ir dzejoļu, kur Dzejnieks ir tūrists un kur pilsētas ārišķīgās pazīmes (Venēcijas kanāli, Ņujorkas debesskrāpji) izraisa viņā kādas jūtas vai domas, bieži par latvieti pasaulē.

Kā tūrists Juris Kronbergs klejo pa Ņujorku (1976, 47), Saliņš pa Ķelni (1979, 9), Voldemārs Avens gan pa Venēciju, gan Parīzi, turienes pisuārā kā suns atstādams zīmi, ka tai vietā bijis latvietis (1989, 106).

V.Strēlertei toties viesošanās Londonā neizdzēš nojautu par visu lietu iznīcību. Brauciens ar divstāvu autobusu liekas kā jājiens uz dinozaura muguras:

Pa pasauli, kas reiz pazudīs

Kā pazuda tā, ar zauriem.

(1961, 32–3)

Ojāra Jēgena Dzejnieks atkal Londonā čakiski uzsāk dialogu ar franču prostitūtu. Rezignēti viņš konstatē trimdinieka dalīto esamību, šajā vilinošajā, bet svešajā pilsētā ilgodamies pēc pagātnes Latvijas:

Te es tikai puse esmu, —

Otra puse klaiņo tur.

(D&S 381–2)

Jānis Krēsliņš turpretī noraida šādu pagātnes nostalģiju, mudinādams nevis tikai samierināties ar jauno laiku un telpu, bet pozitīvi cildinādams un uzsvērdams trimdas priekšrocības. Pilsētas daudzveidību viņš saredz kā latvieša skatiena paplašināšanu:

Jā, šodien mēs dzīvojam milzīgā pilsētā,

ne jau gluži kā Rūjienā, ne jau gluži kā Rīgā.

Mēs dzīvojam Ņujorkā, Ņujorkā brīnišķīgā [...]

Rūjenieši Ņujorkā!

Mīliet šo pilsētu ar mūžīgo dzīvīgumu, kustību,

troksni, dažādību!

Kas meklē, tas Ņujorkā varot atrast visu, pēc kā ilgojas: pūpolus, skābus kāpostus, rupjmaizi, ūdenskriņģeļus, Baltijas jūŗas reņģes un pat Rūjenes meitenes (8).

 

Pilsēta kā eksistenciāla telpa

Pat samierinājies ar jauno pilsētu, kurā nonācis, trimdas Dzejnieks tomēr bieži kā Čaks, juzdams nemieru, klejo pa ielām. Gundars Pļavkalns Adelaides ielās garāmejot novēro dažādas ainas — klibu vīru, kas šķērso ielu, suni, kas saimnieci gaida ārpus veikala, meiteni, kas klausās radio dziesmu par Īsto Mīlu, pārdevēju, kas veikala logā skatās līgavas tērpu (1963, 46; 1972, 32–3). Šie novērojumi viņam izraisa pārdomas par dzejnieku, novērotāju:

Nenozīmīgas ainas? —

Varbūt kļūs nozīmīgas

Manī?

(1963, 46)

Vientuļais dzejnieks, klejotājs pa pilsētas ielām bieži izjūt cilvēka eksistenciālo vienatni, pat pilsētā, pūlī, citu ļaužu vidū.

Arturam Kaugaram pilsēta pati ir nedzīva. “Kur te cilvēks? Kur te cilvēks mīt?” — viņš prasa (218).

Margita Gūtmane nosēžas garāmgājējiem ceļā, “izklādama savu dzīvi uz gatves”, viņa noliek “cepuri ziedojumiem”, meklēdama saskarsmi ar citiem cilvēkiem (8).

Lindbergs atkal aptver savas “aizejošās vienreizības pilnu mirkli” uz ielas, ejot garām svešiem cilvēkiem, apzinādamies, ka

Cilvēkam cilvēka svešums

Ir viņa esamība.

(1967, 27)

 

Pilsēta kā telpa cilvēku attiecībām

Ilgās pēc attiecībām ar citu pilsēta var arī kļūt par intīmo telpu, kurā noris cilvēku attiecības.

Aina Zemdega attēlo pāri, kuru ķermeņi saplūst ar pilsētu:

Vēl ilgi gājām

Pa aizmigušu dārzu puduŗiem,

Tiltiem, izdzisušām ielām,

Pa lūpām, acīm, paši savām sejām

Līdz pēdējiem pilsētas vārtiem.

(D&S 363)

Lindbergam mīlēta sieviete pati saistās ar pilsētu:

[...] atver vārtus

manai ienākšanai

tavā priecīgā pilsētā.

(1992, 37)

Tāpat Velta Toma tuvam cilvēkam piedāvā “savu pilsētu”:

Tev pieder mana pilsēta

ar naksnīgām ielām, lētiem

tirgiem un dziļiem parkiem.

(1969, 39)

Citur Tomai (1969, 37) pilsēta ir vīrieša simbols, zīmīgā kārtā mainot dzimti:

Tavs augstais pilsēts spoži aizdedzināts

ar simtiem gaismas gadu mirklī vienā — [...]

Tavs pilsēts degot jumjas ceļā manā.

 

Jauna perspektīva

Ievērojams pagrieziens trimdas dzejnieku skatījumā uz pilsētu ir perspektīvas maiņa. Čaka Dzejnieks skaidri un gaiši pats atradās pilsētā, to aprakstīdams no iekšas. Rīga viņam bija visa aptveramā pasaule. Trimdas dzejā toties pilsēta var kļūt mazāka, saskatāma no āra.

Kur Čaka dzejā augstākais punkts ir jumts, no kura skursteņslauķis redz apkārtni, Krēsliņš paceļas lidmašīnā, no kuras viņam “jābrīnās par pilsētas niecīgumu” (62).

Linards Tauns atkal no tilta “apmātā panorāmā” redz vairākas pilsētas reizē (63). Saliņš savij pilsētas, dārzus un sevi vienā vītenē (1967, 33). Arvien biežāk vārds parādās daudzskaitlī — “pilsētas” — vai arī tiek lietots kā vispārējs jēdziens kopā ar citiem priekšmetiem (dārziem, jūrām, ūdeņiem, putniem u.tml.) kādā vispārējā topogrāfijā.

Pilsēta nav vairs tikai viena, bet gan viena no daudzām. Divas vai vairākas pilsētas tiek savirknētas kopā vispārinājumā: “Brāļi dzejnieki, iesim procesijā ar ķirbjiem Ņujorkas, Londonas ielās.” (Tauns 84)

Citreiz vairākas pilsētas attēlo brīvu kustību pa pasauli:

Trīs dienas vēl un trīs naktis

Ņujorkā, Honkongā, Rojā

meklējām

zudušu

Jāņu

meitu.

(Saliņš 1957, 26–7)

Mūkam visa pasaule jau kļuvusi par tās pazīstamākajām pilsētām.

Tādās naktīs cilvēkam nav labi kliegt

Nedz Ņujorkā, nedz Maskavā, nedz Honkongā, nedz Romā.

(1984, 27)

Pilsēta kļuvusi par jēdzienu, nevis par konkrētu vietu. Kur Čaka dzejā vārdu “pilsēta” var gandrīz vienmēr izmainīt pret vārdu “Rīga”, trimdas dzejā tas bieži ir abstrakts jēdziens, arhetips vai simbols, kas nesaistās ar konkrētu ģeogrāfisku vietu.

Atsevišķas pilsētas, kā, piemēram, Roma, Atēnas, Jeruzālēme, var arī iegūt simbolisku nozīmi. Pāvilam Johansonam dalītā Berlīne kļūst par simbolu dalītajam indivīdam:

Katrs mēs esam sava Berlīne,

kas bieži negribam atzīt

abas savas puses reizē.

(37)

Pilsētas jēdziens ir kļuvis mazāks par indivīda apziņu.

 

Pagātne — viesošanās Rīgā

Arī Rīga kļūst par šādu simbolisku pilsētu:

Rīga nav Roma vai Jeruzāleme,

Lai gan doma ir līdzīga:

Būt centrā tik sakoncentrēti,

Ka nekur citur nevar dēties.

(Mūks 1990, 85)

Valdai Dreimanei Rīga ir kā svēta pilsēta, kurā grib reiz nonākt. Tā ir ne tikai pagātne, bet arī pēcnāves nākotne — mūžība:

Kad dzīvošu otru reizi,

es būšu

šķemba akmens Daugavā, Rīgai vidū,

gan tik akmens, bet ilgu mūžu un tur.

(45)

Šo simbolisko pilsētu, savu pagātni, trimdas dzejnieki pa laikam meklē, viesodamies Rīgā. Nonākot Rīgā kā viesis, trimdinieks tomēr nespēj atgriezties pagātnē, tāpat kā Čaks nespēja atgriezties nomalē. Viņš jūtas attālināts arī šeit.

Saliņš atgriežas Rīgā, bet jūtas tālu no tās.

Rīgas vidū mēs esam pēkšņi

milzīgos tālumos no Rīgas

[...]

Kā vecā

sen izbalējušā pastkartē kaut kur tālumos,

virs mūsu galvām kaut kur milzīgos tālumos —

Rīga?

(1979, 45)

Krēsliņš ar konkrētu, sīku pilsētas aprakstu gan atgādina tiem, kas nostalģiski sapņo par Rīgu, ka šai pilsētai bija arī cita, vēsturiska realitāte:

Kazarmas Maskavas priekšpilsētā

augstu mūra vaļņu žogotas.

Uz Rīgas pusi geto,

kam apkārt staigā kaulainā

ar izkapti —

[...]

Bet tie, kas

gaŗām sarkaniem spīķeriem,

gaŗām staroveru baznīcai

ar tūkstoš sveču zeltītām ikonām

melnā krēslā

gāja Kuzņecova fabrikas virzienā,

skatījās uz Daugavas malu,

jo otrā pusē

dzeloņu žogi, mājas drupās,

cilvēku vraki. (15)

 

Divkāršā apziņa

Pilsēta, kurā trimdas Dzejnieks ikdienā atrodas, nav Rīga. Inārs Brēdrichs to piedzīvo, iekāpjot Melburnas tramvajā “kā varde zaļā, un abiem sāniem vaļā” (116), kur nevar nopirkt biļeti latviski.

Aina Zemdega to izjūt, skatoties parlamenta ēku Otavā:

Kādu pestīšanu varu no tevis prasīt,

pusiepazītā zeme, pussvešā pilsēta,

pusiemīlēta,

pusnoraidīta?

Un ko es varu tev solīt,

ar savu karogu vienmēr

tavējam blakus?

(1974, 52–3)

Šis divkāršais trimdinieka skatījums izraisa īpatnu trimdas dzejas gleznu sistēmu, kur divas pilnīgi pretējas pasaules apvienojas. It sevišķi Ņujorkas dzejnieki saredz sirreālas vīzijas, kur abas pasaules — pagātne un tagadne, Ņujorka un Rīga, Amerikas pilsēta un Latvijas lauki — apvienojas vienā topogrāfijā.

Saliņš mudina — “Apmežosim Ņujorku”:

ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,

ozolus lepnākās avēnijās,

Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,

sēru vītolus Harlemā [...] (1967, 7)

Citur Saliņš redz sivēnus Taimsskvērā un govis, kas no septītā stāva loga izliecas (1967, 79), vai arī pats no debesskrāpja loga redz Ņujorkas ielas, pilnas kalmēm, paparžu ziediem un miestiņa mucām (1967, 26). Valentīns Pelēcis redz pagātnes kaimiņu Veco Ciršņu Sīmani, kas Amerikas pilsētas ielās starp mašīnām dzen arklu (D&S 158).

Valda Dreimane šo dzīvošanu divās pilsētās reizē pieņem kā pašu par sevi saprotamu trimdas dzīves sastāvdaļu:

Reizēm man šķiet it kā labāk

Ņujorkā sapņot par Rīgu

nekā Rīgā par Ņujorku dzejot [...]

Mēs svešās avēnijās ejam, Ņujorkā,

bet ejam mēs

ar bērzu rokā, Rīgu acīs,

saulespuķi sirdī. (42)

Trimdas īstenība ir vai nu šķelta, vai divkārša īstenība.

Vai pilsētas iemītnieks būtu trimdinieks vai mājinieks, ar savu eksistenci jāsamierinās. Krāslavietis sadzīvo ar svešo pilsētu, kaut nav ar to laulāts:

bez solījumiem

un mīlestības apliecinājumiem,

bez izlikšanās

dalot dienas un naktis,

ēdot to, kas mums ir,

piedzerot visu,

kas varēja būt citādi.

(1)

V.Strēlerte tomēr atgādina, ka, lai kā samierinātos ar to, eksistence ir allaž mainīga. Pilsēta nav kaut kas stabils un mūžīgs, uz kuru var paļauties. Šodien grūti vairs bezbēdībā ar Čaku kopā dziedāt “Pilsētiņa brīnumaina:/Viņā sadzīst katra vaina.” (296) Pilsēta nav vairs vieta, kur “es ielās priecīgs eju. Sētām lasu savu dzeju”. Nevainība ir zaudēta. Starplaikā ir piedzīvots karš, dzīves pamatu izjukšana, vērtību pārvērtēšana. Pretstatā Čaka pilsētai, kuras “tumšos krogos/ Mūžība tup visos logos”, V.Strēlertei ir jauna perspektīva uz mūžību:

Šī pilsēta nekad nebūs pabeigta,

Tā celta uz nemierīgas zemes.

(1982, 9)

Citēto dzejoļu avoti:

Avens, Voldemārs Avis LaRAs Grāmatu klubs 1989

Ābele, Kārlis Saule viena Ziemeļblāzma 1966

Brēdrichs, Inārs Vakarvējš Salas apgāds 1973

Čaks, Aleksandrs Augstā krastā Kursa, Lībekā 1950

Čaks, Aleksandrs Raksti I Liesma 1971

Čuibe, Mirdza Vakarlaiva Ziemeļblāzma 1978

Dreimane, Valda Ūdens raksti Grāmatu draugs 1970

D&S: Zeltiņš, T. (sast.) Dzejas un sejas Grāmatu draugs 1962

Dziesma, Fricis Klusuma zvaigzne Imanta 1969

Eglītis, Andrejs Roka roku rokā tur Daugava, Rīga 1997

Gūtmane, Margita Kas zinās stāstīt Ziemeļblāzma 1976

Johansons, Pāvils Patskaņi un līdzskaņi Atvase 1976

Kaugars, Arturs Pa balto, pa melno bezgalību   Būda, Kalamazū, 1984

Krāslavietis, Valdis Atzīšanās Imanta 1968

Krēsliņš, Jānis Tomēr, es atceros Ceļinieks 1960

Kronbergs, Juris Biszāles Daugava 1976

Kvintets: Ābele, Kārlis jun.; Brēdrichs, Inārs; Lindbergs, Ivars; Pļavkalns, Gundars; Silkalns, Eduards Kvintets Salas apgāds 1961

Landmane, Marta Pretstati Selga Press 1985

Lazda, Zinaīda Tālais dārzs Gaismas pils, Frankfurtē 1946

Lazda, Zinaīda Staru viesulis Sēlzemnieka apgāds 1962

Lindbergs, Ivars Manu nepabeigto viduslaiku pūšamie vārdi Liesma 1992

Lindbergs, Ivars Starp atnākšanu un aiziešanu Ziemeļblāzma 1967

Mūks, Roberts Kali juga Sotuqnangu, Mičiganā 1990

Mūks, Roberts Krokodīlis un es Ceļinieks 1984

Mūks, Roberts Kad vairs nav govju Sotuqnangu, Mičiganā 1985

Muižniece, Sarma Izģērbies Ceļinieks 1980

Pļavkalns, Gundars Divas pilsētas Salas apgāds 1963

Pļavkalns, Gundars Juliāns pie Benedikta Helikons, Adelaidē 1972

Saliņš Gunars Melnā saule. Dzejoļi Grāmatu draugs 1967

Saliņš, Gunars Miglas krogs un citi dzejoļi Grāmatu draugs 1957

Saliņš, Gunars Satikšanās Grāmatu draugs 1979

Strēlerte, Veronika Pusvārdiem Daugava 1982

Strēlerte, Veronika Žēlastības gadi Daugava 1961

Tauns, Linards Iesim pie manas mīļās Grāmatu draugs 1972

Toma, Velta Maize no mājām Rīga 1980

Toma, Velta Sērdienes spēks Grāmatu draugs 1969

Zemdega, Aina Cirsma Ziemeļblāzma 1974