Darba strīdu izšķiršanas mehānisma koncepcija

Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 9.oktobra sēdes protokollēmuma 25. 3.punktu

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.48 izraksts

Rīgā 2001.gada 9.oktobrī

25.

Darba strīdu izšķiršanas mehānisms

Apspriešanā piedalījās: A.Požarnovs, M.Badovskis, G.Bērziņš, A.Bērziņš.

Nolēma:

1. Akceptēt labklājības ministra A.Požarnova iesniegto Darba strīdu izšķiršanas mehānisma koncepcijas (turpmāk — koncepcija) projektu.

2. Akceptēt šādus variantus koncepcijas projektā ietverto jautājumu risinājumam:

2.1. individuālu darba tiesību strīdu izšķiršanas procesuālajā kārtībā paredzēt, ka strīdu izšķiršana ārpus uzņēmuma notiek vispārējā tiesā;

2.2. kolektīvu darba tiesību strīdu izšķiršanas procesuālajā kārtībā paredzēt, ka strīdu izšķiršana ārpus uzņēmuma notiek vispārējā tiesā.

3. Labklājības ministrijai attiecīgi precizēt koncepcijas projektu un iesniegt to Valsts kancelejā.

4. Valsts kancelejai publicēt koncepciju laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

5. Atzīt par spēku zaudējušu Ministru kabineta 2000.gada 18.janvāra sēdes protokollēmumu (prot. Nr.4 30.¤) “Par darba strīdu izšķiršanas mehānisma koncepciju”.

Ministru prezidents A.BĒRZIŅŠ

Valsts kancelejas direktore G.Veismane

1. Koncepcijas mērķis

Pilnveidot darba strīdu izšķiršanas tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu darbinieku, arodbiedrību, darba devēju un darba devēju organizāciju tiesību un interešu efektīvu aizsardzību to aizskāruma gadījumā un izveidotu darba strīdu izšķiršanas mehānismu, kuram uzticētos gan darbinieki, gan darba devēji. 

2. Esošās situācijas vispārīgs apskats

Darba strīdi ieņem īpašu vietu mūsdienu sabiedrībā un ir neatņemama ikvienas industriālo attiecību sistēmas sastāvdaļa. Strīdi darba tiesisko attiecību jomā skar gan darbiniekus un darba devējus, gan arī darbinieku un darba devēju organizācijas. Tā kā pastāv iespējas darba strīdos gan tieši, gan netieši iesaistīties lielam cilvēku skaitam, tad gadījumā, ja nav izveidots mehānisms šādu strīdu ātrai un efektīvai izšķiršanai, sabiedrībā palielinās sociālā spriedze, kas negatīvi ietekmē valsts attīstību kopumā.

Lai nepieļautu sociālās spriedzes palielināšanos, valstij ar normatīvo aktu starpniecību ir jārada tāda darba strīdu izšķiršanas kārtība, kas nodrošina taisnīgu un demokrātisku strīdu izšķiršanu. Šāds valsts pienākums izriet ne tikai no vispārīgajiem demokrātiskas valsts principiem, bet arī no valsts starptautiskajām saistībām.

Tā kā Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas, Starptautiskās darba organizācijas un Eiropas Padomes dalībvalsts un vēlas kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, attiecīgu normatīvo aktu izstrādāšanā ir jāņem vērā minēto organizāciju pamatprincipi, kas ir iestrādāti Latvijai saistošos starptautiskos dokumentos.

Starptautiskā līmenī strīdu izšķiršanas jautājums nostiprināts ANO 1948.gada Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, ANO 1966.gada starptautiskajos paktos, Starptautiskās darba organizācijas konvencijās Nr.87 “Par asociāciju brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijā”, Nr.98 “Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un koplīgumu slēgšanu”, Nr.154 “Par kolektīvo pārrunu atbalstīšanu” un rekomendācijās Nr. 93, 130, 163, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Eiropas 1961.gada Sociālajā Hartā.

Latvijas kontekstā darba strīdu izšķiršanas jautājums ir īpaši nozīmīgs. Pēc sabiedrības aptauju datiem, cilvēktiesības visbiežāk tiek pārkāptas darba tiesisko attiecību jomā, jo īpaši attiecībā uz darbinieku un darba devēju tiesību un interešu aizstāvēšanu darba strīdu gadījumā. 2000.gadā Latvijā ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits sasniedza 1 131 900 cilvēkus jeb aptuveni pusi no visiem Latvijas iedzīvotājiem, tātad teorētiski katrs otrais Latvijas iedzīvotājs var tikt iesaistīts darba strīdā.

2000.gadā kopējais izskatīto darba strīdu lietu skaits Latvijas tiesās pirmajā instancē ir 1378 (no tām rajonu (pilsētu) tiesās — 868; Rīgas pilsētas tiesās — 510). Atbilstoši Tieslietu ministrijas sagatavotajam pārskatam par darba strīdu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2000.gadā, darba strīdu lietu izskatīšanas ilgums ir šāds:

1) līdz 3 mēnešiem ir 611 lietas, t.i., 44,7%;

2) 3–6 mēnešiem ir 376 lietas, t.i., 27,3%;

3) 6–12 mēnešiem ir 279 lietas, t.i., 20,2%;

4) 12–18 mēnešiem ir 54 lietas, t.i., 3,9%;

5) 18–24 mēnešiem ir 18 lietas, t.i., 1,3%;

6) 24–30 mēnešiem ir 10 lietas, t.i., 0,7%;

7) 30–36 mēnešiem ir 7 lietas, t.i., 0,5%,

8) 36 un vairāk mēneši — 23 lietas, t.i., 1,7%. (Pielikumā Nr.1 skatīt pārskatu par darba strīdu lietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2000.gadā; pielikumā Nr.2 skatīt pārskatu par civillietu izskatīšanas ilgumu Latvijas tiesās pirmajā instancē 2000.gadā.)

2000.gadā 142 pirmās instances tiesas spriedumi par atjaunošanu darbā un 79 — par darba samaksas piedziņu un citiem strīdiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, tika pārsūdzēti apelācijas kārtībā.

2000.gadā neizskatīto darba strīdu lietu skaits par atjaunošanu darbā — 42 lietas, par darba samaksas piedziņu un citiem strīdiem, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, — 26 lietas.

Patlaban spēkā esošais darba strīdu izšķiršanas tiesiskais regulējums nenodrošina darbiniekiem un darba devējiem, kā arī arodbiedrībām un darba devēju organizācijām iespēju ātri un efektīvi aizsargāt savas aizskartās tiesības un intereses. Turklāt šis tiesiskais regulējums ir uzskatāms par nepilnīgu, jo paredz tikai dažas iespējas no teorētiski iespējamajiem daudzajiem veidiem. Piemēram, Latvijā nav attīstīts vidutājības un samierināšanas institūts, kas demokrātiskās valstīs uzskatāms par vienu no efektīvākajiem darba strīdu izšķiršanas veidiem.

Tā kā darba strīds kā darba tiesību institūts nav viendabīgs, pastāv objektīva nepieciešamība darba strīdus iedalīt vairākos veidos, jo no tā ir atkarīga attiecīga darba strīda izšķiršanas veida piemērošana.

Darba strīdu iedalījums dažādās valstīs var būt atšķirīgs, taču kopēja iezīme ir tā, ka darba strīdi tiek iedalīti grupās pēc subjektu sastāva un strīda priekšmeta.

Tādējādi iespējams nošķirt individuālus un kolektīvus darba strīdus, tiesību un interešu strīdus. Minētie darba strīdu iedalījuma veidi savā starpā ir cieši saistīti, jo papildina viens otru. Ņemot vērā šo faktu un iespējamos darba strīdu izšķiršanas veidus, darba strīdus nepieciešams iedalīt — individuālos tiesību strīdos, kolektīvos tiesību strīdos un kolektīvos interešu strīdos.

Tā kā katram no augstāk norādītajiem darba strīdu veidiem piemērojamas atšķirīgas strīdu izšķiršanas metodes, tad turpmāk katrs no strīdu veidiem un to izšķiršana tiks aplūkoti atsevišķi. 

3. Darba strīdu izšķiršanas procesuālā kārtība

3.1. Vispārīgs raksturojums

Izšķirot darba strīdus, ir nepieciešams nodrošināt to, lai strīda izšķiršana notiktu pēc iespējas īsākā laika posmā, un strīda izšķiršanas laikā būtu pēc iespējas mazāk formalitāšu. Parasti, izšķirot individuālus vai kolektīvus tiesību strīdus, tiek noteikta arī pārsūdzības iespēja un zemākas instances strīdu izšķiršanas iestādes nolēmuma pārsūdzēšanas kārtība. Lai varētu nodrošināt strīdu izšķiršanu pēc iespējas īsākā laika posmā, nepieciešams noteikt vienkāršāku strīdu izšķiršanas procesuālo kārtību.  

3.2. Individuālu tiesību strīdu izšķiršana

3.2.1. Pašreizējā situācija

Patlaban individuālu tiesību strīdus izšķir savstarpējās pārrunās starp darba devēju un darbinieku, darba strīdu komisijā vai tiesā. Strīdu izšķiršana savstarpējās pārrunās vai darba strīdu komisijā uzskatāma par strīdu izšķiršanu uzņēmuma ietvaros. Ja šajā stadijā strīds netiek izšķirts, tad ir iespējams iesniegt prasību rajona (pilsētas) tiesā. Strīda izšķiršana uzņēmuma ietvaros var arī nenotikt, un tādā gadījumā strīds tiek izšķirts uzreiz tiesā. Rajona (pilsētas) tiesas spriedums var tikt pārsūdzēts apgabaltiesā kā apelācijas instancē, kuras spriedums savukārt var tikt pārsūdzēts Augstākās Tiesas Senātā kā kasācijas instancē. Likums atļauj individuālu tiesību strīdu izšķirt arī šķīrējtiesā. 

3.2.2. Problēmas risinājums

Izskatot visus piedāvātos problēmas risinājuma variantus un ievērojot argumentu, ka gadījumā, ja strīdu izšķir vispārējā tiesa, tad papildus īsam strīda izšķiršanas laikam tiek nodrošināta strīda iespējami kvalificētāka izšķiršana, Ministru kabinets atbalsta šādu problēmas risinājuma variantu:

Individuālu darba tiesību strīdu izšķiršana ārpus uzņēmuma notiek vispārējā tiesā.

3.3. Kolektīvu tiesību strīdu izšķiršana

3.3.1. Pašreizējā situācija

Patlaban kolektīvu tiesību strīdu izšķir izlīgšanas komisijā (identisks pārrunām), tiesā vai šķīrējtiesā. Ja strīda puses strīdu nespēj izšķirt izlīgšanas komisijā, tad ikvienai no pusēm ir tiesības griezties tiesā, kuras spriedums ir galīgs. Kā alternatīva strīda izšķiršanai tiesā izmantojama strīda izšķiršana šķīrējtiesā. 

3.3.2. Problēmas risinājums

Izskatot visus piedāvātos problēmas risinājuma variantus un ievērojot argumentu, ka gadījumā, ja strīdu izšķir vispārējā tiesa, tad papildus īsam strīda izšķiršanas laikam tiek nodrošināta strīda iespējami kvalificētāka izšķiršana, Ministru kabinets atbalsta šādu problēmas risinājuma variantu:

Kolektīvu darba tiesību strīdu izšķiršana ārpus uzņēmuma notiek vispārējā tiesā. 

3.4. Kolektīvu interešu strīdu izšķiršana

3.4.1. Pašreizējā situācija

Patlaban kolektīvi interešu strīdi izšķirami izlīgšanas komisijā vai arī darbiniekiem realizējot tiesību uz streiku. Puses var vienoties arī par strīda izšķiršanu samierināšanas iestādē, kur strīds tiek izšķirts izmantojot samierināšanas, vidutājības vai šķīrējtiesa metodi, taču līdz šim prakse liecina par to, ka šīs strīdu izšķiršanas metodes tiek izmantotas reti vai netiek izmantotas vispār.  

3.4.2. Problēmas risinājums

Lai pilnveidot kolektīvu interešu strīdu izšķiršanu, nepieciešams radīt tādus apstākļus, lai tiktu izmantotas visas iespējas izšķirt strīdu miermīlīgā ceļā.

Ja kolektīvs interešu strīds netiek izšķirts izlīgšanas komisijā, tas izšķirams samierināšanas iestādē, izmantojot samierināšanas, vidutājības vai šķīrējtiesas metodi. Streiks izmantojams kā galējs līdzeklis. 

4. Nepieciešamā tiesību akta projekta apraksts

Pamatojoties uz atbalstītajiem problēmas risinājuma variantiem, ir nepieciešams izstrādāt jaunu normatīvo aktu, kas regulēs darba strīda institūtu, kā arī darba strīdu izšķiršanas kārtību. Optimālākais variants šajā gadījumā ir izstrādāt Darba strīdu likumu.

Darba strīdu likuma vispārīgajos noteikumos būtu nepieciešams sniegt darba strīda institūta skaidrojumu, tādējādi nošķirot darba strīdus no citiem civiltiesiskiem strīdiem. Tā kā īpaša nozīme ir darba strīdu iedalījumam, jo no tā ir atkarīgs arī darba strīda izšķiršanas veids, tad likumā būtu nepieciešams īpašu uzmanību pievērst darba strīdu klasifikācijas jautājumam un atsevišķo darba strīdu veidu skaidrojumam. Likumā nepieciešams atrunāt individuālu tiesību strīdu, kolektīvu tiesību strīdu, kā arī kolektīvu interešu strīdu izšķiršanas mehānismus.

Izstrādājot Darba strīdu likuma projektu, nepieciešams izstrādāt arī grozījumus Civilprocesa likumā un Streiku likumā.