Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

Turpinājums. Sākums — “LV” 05.10.2001., Nr.142; “LV” 10.10.2001., Nr.144;

“LV” 17.10.2001., Nr.148; “LV” 19.10.2001., Nr.150; “LV” 26.10.2001., Nr.154

6. Stratēģijas pamatlīnijas

6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana

Stabils preču un pakalpojumu eksports, noturīgs Latvijas produkcijas ārējais pieprasījums ir būtisks priekšnoteikums Latvijas tautsaimniecības reindustrializācijai un tālākai izaugsmei. Latvijas iekšzemes tirgus nevar pietiekoši nodrošināt Latvijas tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu attīstību. Tāpēc IKP pieaugumu un ārējā sektora sabalansētības uzturēšanu galvenokārt nosaka eksporta pieaugums. Valsts uzdevums ir veicināt preču un pakalpojumu eksportu, nostiprinot valsts atbalstītas institūcijas (piemēram, eksporta aģentūru) un veicot citus eksportu stimulējošus pasākumus:

— veidojot stabilas politiskās un ekonomiskās attiecības ar valstīm — pašreizējiem un potenciālajiem tirdzniecības partneriem, apzinot mērķa tirgus, sekmējot aktīvu jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos;

— izmainot eksporta struktūru, nostiprinot pasaules tirgū nozares, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi);

— palielinot eksporta netiešo atbalstu, valstij sedzot daļu no izmaksām saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem (eksporta operāciju garantēšana, kreditēšana un apdrošināšana, uzņēmumu dalība starptautiskajās izstādēs, produkcijas standartizācija, informācijas par starptautiskajiem tirgiem izplatība, eksportētāju apmācība);

— sekmējot Eiropas Savienības noteikto kvalitātes prasību izpildi.

Modernas infrastruktūras izveidē enerģētikas sektors uzskatāms par pamatu. Tas lielā mērā nosaka valsts ekonomisko un politisko drošību un patstāvību, valstij īstenojot politiku, kas var nodrošināt ilglaicīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar enerģiju par ekonomiski pamatotām un minimālām cenām (tarifiem) atbilstoši pieprasītajam daudzumam un kvalitātei. Tas veicinās visas tautsaimniecības efektivitātes un konkurētspējas paaugstināšanos, jo uzņēmumiem un iedzīvotājiem ļaus ietaupīt uz elektroenerģijas izmaksu rēķina, tādējādi palielinot uzkrājumus un radot plašāku bāzi investīcijām, it sevišķi tautsaimniecības reindustrializācijas periodā30.

Latvijā par pamatresursiem jāuzskata hidroenerģija (Daugavas kaskāde), dabasgāze (termoelektrostacijās, tai skaitā koģenerāciju tipa), naftas produkti (pārsvarā transportam), kūdra un atjaunojamie energoresursi (vējš; saule; biogāze; koksne; ģeotermālā enerģija).

Enerģētikas nozares politikas pamatnostādnes būs vērstas uz valsts energoapgādes drošuma un stabilitātes paaugstināšanu. Tās paredz:

— lai palielinātu valsts drošību, palielināt vietējo energoresursu daļu kopējā patēriņā, diversificēt enerģētisko resursu piegādātājus, integrēties Eiropas enerģētisko resursu piegādes tirgos (Baltijas loks);

— efektīvi izmantot energoresursus, atbalstīt energosistēmu rekonstrukciju, energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu un enerģijas taupīšanu;

— pastāvīgi samazināt kaitējumu videi, stimulēt kvalitatīva kurināmā izvēli, samazināt kaitīgo izmešu daudzumu;

— nodrošināt tirgus liberalizāciju, privatizācijas gaitā saglabāt valsts ietekmi enerģētikas nozarē, lai garantētu energoapgādes drošumu, valsts drošību un sabiedrības interešu aizstāvību, kā arī realizētu vidi saudzējošu politiku;

— atbalstīt Latvijas lomas nostiprināšanu enerģētisko resursu transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, tai skaitā izmantojot pazemes gāzes krātuves.

Informācijas un telekomunikāciju tīkliem ir īpaša nozīme. Piedāvātajā valsts attīstības modelī to attīstības līmenis prioritāri nosaka valsts ekonomiskās un sociālās iespējas. Nozare tiks pilnībā liberalizēta. Valsts uzdevums ir sektorpolitikas noteikšana un realizācija, kā arī tirgus regulēšana:

— veicinot modernas infrastruktūras izveidi, ieskaitot normatīvo, informatīvo, komunikāciju, zinību un lietišķās komponentes; nodrošinot savietojamību ar Eiropas Savienības tīkliem un pakalpojumiem;

— nodrošinot moderno informācijas un telekomunikāciju pakalpojumu pieejamību (tai skaitā Internet vispārēju pieejamību) par sociāli pieņemamām cenām ikvienam uzņēmumam un iedzīvotājam visā valsts teritorijā;

— nodrošinot brīvu konkurenci informācijas un telekomunikāciju pakalpojumu tirgū, radīt stabilu vidi privātā sektora investīcijām;

— modernizēt sabiedriskā radio un televīzijas apraides tīklus un sistēmas, lai nodrošinātu stabilu un kvalitatīvu programmu uztveršanu visā valsts teritorijā.

Transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas ir integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošina valsts ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc pasažieru un kravu pārvadājumiem iekšzemē un starptautiskajā satiksmē, kā arī veicina reģionālo attīstību, Latvijas biznesam paver iespēju konkurēt Eiropas un pasaules tirgū un ir viens no galvenajiem Latvijas reindustrializācijas un inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnosacījumiem.

Galvenās stratēģiskās darbības minēto mērķu sasniegšanai:

— uzturēt un attīstīt transporta infrastruktūru — autoceļus, dzelzceļu, jūras ostas, lidostas, maģistrālos cauruļvadus — un saglabāt valsts dominējošo lomu transporta infrastruktūrā;

— nodrošināt augstu satiksmes drošības līmeni un videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu;

— dažādot un veicināt pakalpojumu un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcas, kombinētā transporta termināli, kravu sadales un loģistikas centri) attīstību ostās un citos transporta mezglos;

— nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā, veicināt multimodālu transporta koridora Austrumi–Rietumi darbību starptautisko kravas un pasažieru pārvadājumu jomā;

— visā valsts teritorijā izveidot modernu sabiedriskā transporta infrastruktūru.

Ūdenssaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir dzeramā ūdens kvalitāte un notekūdeņu attīrīšana:

— nodrošināt valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu, veselības normām atbilstošu dzeramo ūdeni, paaugstināt padeves sistēmu drošību, taupīgi izmantot ūdens resursus;

— nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši vides aizsardzības prasībām, paaugstināt kanalizācijas sistēmu kvalitāti un drošību, samazināt ūdenstilpju eitrofikāciju un aizsargāt gruntsūdeņus no piesārņošanas.

Atkritumu apsaimniekošanas sistēmai kompleksi jārisina atkritumu apsaimniekošana, t.i., atbilstoši ekonomiskajai situācijai un finansiālajām iespējām valstī jāveido jaunās apsaimniekošanas sistēmas sastāvdaļas, vienlaicīgi risinot veco izgāztuvju radītās vides piesārņojuma problēmas. Realizējot stratēģiju, jānodrošina:

— centralizētās sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pakalpojumu pieejamība viesiem iedzīvotājiem;

— reģionālo sadzīves atkritumu poligonu izveide;

— atkritumu šķirota savākšana;

— atkritumu pārstrādes iespējas;

— apglabājamo organisko atkritumu daudzuma samazināšana.

6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošana

Lai panāktu paātrinātu Latvijas ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī izvairītos no inerces scenārijā apskatītajām negatīvajām tendencēm, nepieciešama tautsaimniecības nozaru pārstrukturizācija un reindustrializācija saskaņā ar aktīvajā scenārijā noteiktajām nostādnēm. Kā jau tika minēts, šis process varētu turpināties apmēram līdz 2010.–2015.gadam, kad Latvijā pakāpeniski attīstītos informācijas sabiedrība un inovatīvās ekonomikas modelis.

Lai panāktu ekonomikas attīstības tempu pieaugumu, tuvākais ekonomiskās politikas uzdevums Latvijā ir pēc iespējas ātrāk rast izeju no zemu ienākumu līdzsvara lamatām. Tas būs iespējams tikai tad, ja vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju palielināsies pietiekami strauji, vismaz ievērojami straujāk, nekā varētu pieaugt dzimstība. Lai gan būtiska dzimstības palielināšanās jaunā gadsimta pirmajos gados ir maz ticama, minēto ekonomisko proporciju attiecību var nodrošināt tikai, veicot Latvijas tautsaimniecības reindustrializāciju uz jauna tehnoloģiskā viļņa bāzes31.

Tautsaimniecības reindustrializācijas un pārstrukturizācijas gaitā jāturpina aktīvi attīstīt, īpaši vidējā termiņā, tās Latvijas tautsaimniecības nozares (mainot akcentus šajās nozarēs), kuras ir saistītas ar dabisko ekonomisko priekšrocību izmantošanu (dabas resursi un izdevīgais valsts ģeogrāfiskais stāvoklis) un kurās tiek intensīvi izmantots vidējas un arī zemas kvalifikācijas darbaspēks. Pārejas periodā šīs nozares nodrošinās darba vietas, kā arī kapitāla uzkrāšanu valstī, lai attīstītos uz zināšanām balstītās nozares. Tajā pašā laikā pārstrukturizācijas procesā pakāpeniski samazināsies nodarbināto (bezdarbnieku) skaits lauksaimniecībā, galvenokārt palielinoties būvniecībā nodarbināto skaitam. Sektorpolitikas īstenošanas rezultātā tiktu risināti arī sociālie jautājumi, mazinot sociālo spriedzi32.

Lai tradicionālās rūpniecības nozares nostiprinātu konkurētspēju starptautiskajā tirgū, veicināma šaurāka to specializācija, orientācija uz specifiskām pasaules tirgus nišām. Šo nozaru ražojumiem, pat ja tā ir starpprodukcija, jākļūst par pasaules tirgus integrētās ražošanas ķēdes posmu. To var panākt, attīstot augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu un radot elastīgu izglītības sistēmu, kas spēj operatīvi reaģēt uz tehniskā progresa un tirgus konjunktūras izmaiņām. Savukārt šādām prasībām atbilstoša izglītības sistēma ir iespējama, ja tā pati ir nodrošināta ar modernām informācijas un telekomunikāciju tehnoloģijām, kā arī ar kvalificētiem pasniedzējiem.

Reindustrializācijas uzdevums ir arī mazināt smadzeņu aizplūšanu kā arī stimulēt to atgriešanos. Tādēļ investīcijas izglītībā pašas par sevi vēl negarantē paātrinātu ekonomikas attīstību valstī. Uzdevums ir plašāks — ne tikai sagatavot, bet arī noturēt un iesaistīt tautsaimniecībā augstas un vidējas kvalifikācijas darbaspēku. Veiksmīgas reindustrializācijas politikas un tālākās inovatīvās ekonomikas attīstības priekšnoteikums ir radīt valstī labvēlīgu zinātniski tehnoloģisko vidi.

Lai veicinātu ātrāku reindustrializāciju, bet it īpaši lai sekmētu inovatīvās ekonomikas nodrošināšanu ar finansu resursiem, nepieciešama Latvijas vērtspapīru tirgus integrācija Eiropas mērogā. Valsts izglītības sistēmai jānodrošina augsti kvalificētu, starptautiskajām prasībām atbilstošu finansu tirgus un banku speciālistu sagatavošana augstākajās mācību iestādēs. Nodrošinot ilgstošu ekonomisko stabilitāti valstī, jāveicina starptautisko institucionālo investoru resursu piesaistīšana Latvijai33, kā arī plašāk jāpraktizē ilgtermiņa ieguldījumu atbrīvošana no nodokļiem.

30 Šādu pieeju īstenoja vairākas ekonomiskās attīstības ziņā veiksmīgas valstis, piemēram, Taivāna. Taivānas valdība vienmēr ir bijusi samērā liberāla attiecībā pret mazo un vidējo uzņēmumu darbību. Tajā pašā laikā valsts stingri kontrolēja starpproduktu un pusfabrikātu ražošanu tai piederošajos valsts lieluzņēmumos, kurus finansēja valsts bankas. Tas deva iespēju par stabilām un zemām cenām nodrošināt ar nepieciešamajiem pamatmateriāliem un enerģiju nozares un uzņēmumus, kas ražoja un eksportēja gala produkciju. Tie lielā mērā bija jau minētie mazie un vidējie uzņēmumi. Tādējādi tika atrasts racionāls kompromiss starp valsti un brīvo tirgu, līdz visa tautsaimniecība bija pietiekami nostiprinājusies, lai bez tālākas valsts iejaukšanās būtu konkurētspējīga pasaules tirgū.

31 Eiropa pēc Otrā pasaules kara bija nonākusi zemu ienākumu līdzsvara lamatās. Reindustrializācija, kas valsti izveda no šīm lamatām, tika veikta, balstoties uz jaunām tehnoloģijām, kuru pamatā bija pusvadītāji, programmējami automātiskie procesi, naftas ķīmija, organiskā sintēze u.c.

32 Reindustrializējot tradicionālās nozares tiktu veicināta sociālā saskaņa un politiskā stabilitāte valstī. Tas ļautu nodrošināt ar darba vietām plašu to iedzīvotāju loku, kurus nebūs iespējams pārorientēt uz zinātņietilpīgas un tehnoloģiski sarežģītas produkcijas apgūšanu un ražošanu. Savukārt valsts un pašvaldību budžeti iegūtu iespēju lielāku izdevumu daļu novirzīt izglītības un zinātnes attīstībai, jaunu tehnoloģiju apgūšanai un eksporta veicināšanai.

33 Galvenais pieaugušo starptautisko finansu plūsmu avots ir ekonomiski attīstīto valstu pensiju, apdrošināšanas, kopieguldījumu un citi fondi, kas meklē savu aktīvu izvietošanas iespējas. Piemēram, tikai pensiju fondu aktīvi pasaulē no 6 triljoniem ASV dolāru 1992.gadā pieauga līdz 9,7 triljoniem ASV dolāru 1997.gadā. (Entering the 21st Century. World Development Report 1999/2000. The World Bank, 2000)

Turpmāk — vēl

“Latvijas Vēstneša” normatīvo aktu virsredaktores  Ausma Aldermane, Dace Bebre