Par sabiedrisko attīstību likumsakarībām

Prof., Dr.oec. Viktors Dinēvičs, Pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācijas prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijā atkal valdību maiņas laiks. Daudzi politiķi, zinātnieki, praktiķi, katrs saskata vairākus iemeslus, kāpēc valdību darbības laiks ir īss, un tās tik bieži mainās.

Tiek minēti dažādi cēloņi: nesaderību strādāt vienā komandā, intrigas, vadīšanas analfabētisms, pat morāles pagrimums. Tomēr mazāk tiek runāts par objektīvo sabiedrisko sistēmu attīstības likumsakarību ievērošanu.

Atgādināsim, ka jebkura cilvēka, sabiedriskās sistēmas (arī valsts) aktivitātes nosaka vajadzību, interešu kopums, starp kurām dominē ekonomiskās, finansiālās intereses. Tās motivē vienas vai otras valdības (vadīšanas subjekta) aktivitātes. Bez tam jebkurā sabiedriskā sistēmā darbojas vadīšanas likumsakarība: vadīšanas subjektam (jāsaprot valdība) jāatbilst vadīšanas objektam (jāsaprot tauta). Iepriekšējās valdības to neņēma vērā un tādēļ arī ilgi krēslos nenoturējās.

Jācer, ka Ministru prezidenta kandidāta Andra Bērziņa centieni tuvināt valdības darbību tautas interesēm vainagosies ar sekmēm. Ja tikai šos centienus neizjauks finansiālo (ne ražotāju) grupējumu interešu aktivitātes.

Svarīgi ievērot arī citas likumsakarības. Piemēram, slavenā ekonomista Pola Semjuelsona secināto: "Tikai tā valsts, nācija var izdzīvot tirgus ekonomikas apstākļos, ja kaut vai ar vienu savu ražojumu (preci, pakalpojumu) tā var konkurēt pasaules tirgū". Tas nozīmē, ka nākamajai valdībai nekavējoties jāuzsāk ražošanas attīstība Latvijā, pārmainot saimniecisko vidi.

Tomēr ražošana neattīstās pati no sevis. Jāievēro, ka "intelekta (zinātnes, izglītības, kultūras) attīstības tempiem vienmēr jāapsteidz ražošanas pieaugums".

Viens no faktoriem, kas var ievērojami veicināt vietējās ražošanas un konkurētspējas nodrošināšanu ir izglītības sistēmas, tai skaitā arī pieaugušo izglītības attīstība atbilstoši pasaules globalizācijas gaitai.

No formālās bāzes izglītības realizācijas pieaugušajiem tā pāriet uz nepārtrauktu izglītošanu atbilstoši mainīgā darba tirgus vajadzībām cilvēka mūža garumā.

Nopietniem politiķiem beidzot kļuvis skaidrs, ka izglītība vispār un pieaugušo izglītība tai skaitā ir nācijas bagātība un tai jābūt pieejamai visiem neatkarīgi no vecuma, rases, mantiskā stāvokļa.

Pierādīts, ka globalizācijas rezultātā izglītības pakalpojumu izmaksas visās jomās pieaug līdz ar cilvēces zināšanu apjoma pieaugumu un izglītības procesa intensifikāciju. Bet tas prasa nepārtraukti palielināt izdevumus izglītībai. Un tad rodas jautājums: kur tos ņemt?

Tā kā izglītība ir visas nācijas īpašums, finansēšanā jāpiedalās visiem. Darbojas tā sauktais dalītās atbildības princips — izglītība jāfinansē visiem, kas gūst no tās labumu: sabiedrībai kopumā valsts un pašvaldību personā; uzņēmējiem (komersantiem); pašiem izglītojamiem.

Zinot, ka vairākumā valstu visu obligāto izglītību finansē no valsts un pašvaldību budžetiem, paliek jautājums kā visekonomiskāk finansēt augstāko un it sevišķi pieaugušo izglītību?

Pasaulē arvien vairāk uzsver pieaugušo izglītības attīstības nozīmi. It sevišķi tāpēc, ka ar pieaugušo izglītības palīdzību konkrētām tautsaimniecības nozarēm, atbilstoši zinātnes un tehnikas līmenim, var sagatavot speciālistus dažos mēnešos. Bet augstskolas to iespēj tikai daudzu gadu laikā. Ietaupījums un iespēja laika ziņā apsteigtu konkurentus ir acīmredzami.

Problēma arī tā, ka ne visi izprot izglītības procesa finansēšanas būtību. Joprojām pastāv uzskats, ka izdevumi izglītībai ir izdevumi personiskajam patēriņam. Par to liecina ikdienas prakse, kad izglītībai paredzētās stipendijas, dažādas aizdevumu formas, pabalstus traktē kā indivīda ienākumus un apliek ar nodokļiem. Aizmirst, ka izglītotību cilvēku dažādas prasmes kopš seniem laikiem ir viens no svarīgākajiem ražošanas faktoriem. Vairums pasaules tautsaimnieku un speciālistu jau sen izdevumus izglītībai pielīdzina investīcijām nevis individuālajam patēriņam.

Šāda valsts politika samazina investīcijas tautsaimniecības attīstībai. Teiktais sevišķi attiecināms uz pieaugušo izglītību.

Tādēļ ražošanas attīstības nodrošināšanai ātrāk jāpieņem "Pieaugušo izglītības" likums, kura izskatīšana jau Saeimā uzsākta.

Šim likumam un vispār izglītības finansēšanai jānodrošina līdzekļu plūsma bez liekiem zudumiem. Jābūt minimālam starpnieku skaitam starp finansējuma avotiem un izglītojamo. Un ne tikai tas. Būtu jāizslēdz arī individuālo līdzekļu akumulēšanās iespējas starpnieku struktūrās (fondos, sabiedrībās un tml.) ar valsts un pašvaldību ierēdņu piedalīšanos. Jebkāda veida starpnieki vienmēr prasa papildu līdzekļus sevis uzturēšanai, noved pie diktāta, objektīvo likumu neievērošanas. Un pat vēl sliktāk — noved pie korupcijas un birokrātijas, kas arī palielina izglītības izmaksas. Par to uzskatāmi var pārliecināties Eiropas Savienības korupcijas skandālos. Par to pārliecināmies arī Latvijā, kad liek lietā vairākpakāpju finansēšanas mehānismu. Sevišķi lauku skolās.

Minēto likumsakarību un citu nosacījumu ievērošana vai ignorēšana valdību aktivitātēs arī nosaka to darbības ilgumu.

Kā piemērs var derēt Latvijā vēl neprivatizētie objekti, ieskaito "Latvenergo". Tiek steidzanāta privatizācija iestāstot, ka privātīpašums nodrošina visefektīvāko apsaimniekošanu. Tomēr ne teorētiski, ne praktiski tas nav pierādīts. Varbūt vienīgi to var pierādīt ar sofisma loģikas palīdzību: "privātīpašums ir visefektīvākais tāpēc, ka pats jau sevi neviens neapzags". Bet tad jau iznāk, ka visi cilvēki ir zagļi. Tas, bez šaubām, tā nav. Bet kāpēc tad valsts vai pašvaldību īpašumus, kā arī daudzos gadījumos privātīpašumus apsaimnieko darbā pieņemtie izpilddirektori? Turklāt visos gadījumos šie darbā pieņemtie vadītāji var strādāt ar peļņu vai bez tās. Rezultāts ir atkarīgs no cilvēka.

Šobrīd zināms, ka lielākā daļa valsts privatizējamo objektu strādā ar peļņu. Tādēļ nav saprotama nepieciešamība tos paātrināti privatizēt. To varētu vienīgi skaidrot ar atsevišķu lielkapitāla grupējumu tendenci (un tā ir privātīpašumu likumsakarība) vairot savu bagātību, un ne jau tautas interesēs.

Iepriekšējās valdības atradās lielkapitāla grupējumu cīņu krustcelēs par privatizējamo objektu un budžeta pīrāga sadali (tagad jau arī pārdali). Bet pēdējā laikā valdības, kas saaugušas ar lielkapitālu, nevarēdamas nevienam atteikt, šo cīņu ap pīrāgu nespēj objektīvi izturēt vairāk par 6 līdz 9 mēnešiem.

Šķiet, ka nākamā valdība pastāvēs ne ilgāk par gadu, ja tā, neraugoties uz tautas vairākuma interesēm, tomēr uzsāks galveno valsts uzņēmumu privatizāciju un pakļausies lielkapitāla mantkārības intrigām un interesēm.

Turpretim, ja tiks ievērotas sabiedrisko sistēmu attīstības likumsakarības, kas balstītas uz sociālā taisnīguma pamatiem, tad Andra Bērziņa valdībai paredzams stabila darba mūžs līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām.