Vēstījums 2.Sēlijas kongresā Neretā 2001. gada 20. oktobrī

Esiet sveicināti, sēļi — tie, kas šeit, citur Latvijā, ārzemēs, kā arī Aizsaulē aizgājušie. Šobrīd mēs visi kopā, un atcerēsimies lūgšanu, ko, svešumā būdams, reiz sacīja diženākais neretietis Jānis Jaunsudrabiņš:

Dievs, Tu visuvarenais,

tautu likteņus kas lemi,

dod mums mūsu Tēvu zemi!

Nu, kad mēs it kā to esam atguvuši, kā varētu skanēt šodienas lūgšana?

Dievs, saglabā mūsu tēvu zemi — latviešu tautu, valodu, vēsturisko atmiņu šinī pasaules stūrītī, ko no tālīniem senčiem esam mantojuši!

Tagad, no tālās mūžības mūs sēliskā sirsnībā vērojot, Jānis Jaunsudrabiņš droši vien sacītu: “Palīdziet paši sev, tad palīdzēs arī Dievs!” Un tādā apziņā te esam nākuši, lai vienotu pagātni ar tagadni — stāstītu jaunajiem, kas nezina, un vecajiem, kas aizmirsuši, ka mūsu varēšanas spēks ir paaudžu pēctecībā.

Kad runājam par Sēliju un tās gaišākajiem prātiem, man bieži vien vaicā: “Kāpēc Latvijas kultūrai tieši Nereta devusi tik daudz literatūras darbinieku?” Atbildu, ka tā ir ciešā saistība starp saknēm un atvasēm. Neretas novads — tā ir kādu 7 muižu teritorija, kas kopš 16. gadsimta vienota Neretas luterāņu draudzē. Sēlpils prāvesta iecirknis, ko no 18. gadsimta otrās puses izgaismo Gotharda Frīdriha Stendera spožā personība.

Droši vien tā bija Vecā Stendera ietekme, kurai sekodams 39 gadus Neretā darbojās mācītājs Godfrīds Georgs Mīlihs, cenzdamies šo apvidu saulītē pacelt. Viņš mudināja zemnieku bērnus mācīties lasīt un rakstīt, pats sagatavoja “Jaunu skolas grāmatu”, spodrināja tolaik lietoto latviešu rakstu valodu, veidoja novada hroniku par savu laiku un iepriekšējiem notikumiem. Tajā dzimtbūšanas tumsā iedrošinājās nostāties pretī muižnieku patvaļai. Tāpēc pazaudēja visu, ko mūžā krājis: ugunsgrēkā 800 sējumu lielo bibliotēku, hronikas manuskriptu, pārējo mantību un mācītāja vietu. Aizgāja no Neretas ar nabaga spieķi un tajā pašā gadā (1815) mira.

Un tomēr — viņš nebija veltīgi un iznīcībai sējis. Atnāca jaunais mācītājs — 29. mūža gadā Fridrihs Vilhelms Vāgners, un sāka no tās vietas, kur Mīlihs bija apstājies. Vispirms atjaunoja hroniku, cik bija iespējams. Un darīja vēl daudz ko. Tiklīdz Jelgavā sāka iznākt “Latviešu Avīzes” (1822) Neretas Vāgners bija pastāvīgs līdzstrādnieks un šī izdevuma izplatītājs savā draudzē. Viņš panāca, ka katrā muižā kungi ļauj nodibināt zemnieku bērniem skolu. Pats sagatavoja apdāvinātākos jaunekļus skolotāju amatam. Sastādīja mācību grāmatas un mudināja ļaudis pievērsties arī laicīgiem rakstiem, kur vien tie atrodami.

Arī Fridriha Vilhelma dēls — nākamais Neretas mācītājs Pēteris Oto Vāgners — atzina izglītības vajadzību. Abu Vāgneru pēctecīgā darbošanās aizsniedzās cilvēka mūža ilgumā — 78 gadus. Kad Pēteris Oto Vāgners mira, togad (1893) kalpa zēnu Jāni Jaunsudrabiņu Neretas baznīcā iesvētīja. Šim jauneklim jau bija uz ko godbijībā un apbrīnā atskatīties — vairāki augstās skolās mācīti neretieši.

Mārtiņš Kumiņš — Ilzu muižas zemnieka dēls, kas Ķesterskolā skolotājs, bija Varšavā studējis mūziku. Jānis Lasmanis un Kārlis Reguts Tērbatā izmācījās par dakteriem. Svajānu Jorģim Šņorem bija nodrukāti dzejoļi. Spigu Krajevskis Pēterburgā gatavojās zinātnieka ceļam, diemžēl, slimības pievarēts, agri mira. Un kur tad Skruzīšu Mikus! Vēl Saknīšu Ievas Jancis Riekstiņu saimes istabā tikko sāka iepazīt “Skolas maizi”, kad Mikus Rīgā jau studēja ķīmiju. Zināms, visi iepriekš minētie bija turīgu saimnieku dēli — un ne jau pastalai ar zābaku sacensties. Tomēr — vai tam, kurš piedzimis kalpu kārtā, lemts mūdīties pa mūžīgu tumsu? Ilgas sauca uz lielāku varēšanu. Noskatījies teātra izrādi, ko Skruzīšu Mikus sarīkoja Neretā — tēva mājās Stanānos, Ievas Jancis rakstīja savu pirmo lugu...

Kad 1896. gadā Rīgā ar Skruzīšu Mika gādību kārtoja pirmo latviešu etnogrāfisko un arī mākslas izstādi, Jānis Jaunsudrabiņš vēl nebija ne gleznotājs, ne rakstnieks. Tikai deviņpadsmitgadīgs jauneklis, kurš aizsūta “Latviešu Avīzēm” un pirmoreiz ierauga nodrukātu savu dzejoli. Kāpēc tieši šajā izdevumā? Tādēļ, ka tās bija neretiešu avīzes, vecā mācītāja Vāgnera lolotas un mūžu ilgumā lasītas.

Mikus Skruzītis mira 44 gadu vecumā ar skumjo apziņu, ka ne stūrīša iecerētajā tīrumā nav paguvis uzart. Kā nu ne! Tieši uz Miku atskatīdamies, vairāki neretiešu jaunekļi steidzās savai nākotnei pretī. Jānis Jaunsudrabiņš jau ir gleznotājs un gatavojas pirmajai izstādei, raksta lugu “Traģēdija” un iecerējis stāstu “Vēja ziedi”. Kannenieku Jānim Kļaviņam iespiesti vairāki stāsti un dzejoļi. Literatūrā sāk darboties Jānis Vainovskis no Gricgales Piečiem. Arī Mikus Kalniņš, bet tēvs viņu velk atpakaļ pie zemes, jo Kalnamiķelānu laukiem vajag arāja. (Mikus Kalniņš pēc 1905. gada emigrēja uz Ameriku, bet, dzimtenes ilgu dzīts, atgriezās — steidzās nāvei pretī.)

Kad Jaunsudrabiņa vārds jau mirdzēja, nodrukāts avīzēs, žurnālos, uz grāmatu vākiem, neretiešos auga zēni — Jānis Veselis un Kārlis Upmalis (vēlāk Kārlis Pelēkais). Abi dzimuši vienā gadā — 1896. — gājēju ģimenēs, kam Jurģos ceļš zem kājām. Reiz Jānis Veselis, tāds padsmitgadīgs puika, ieraudzīja Jaunsudrabiņu, pa Susējas krastu ejot līdzās Kannenieku Marijai. Sirdi sažņaudza skaudība. Un arī tajā brīdī, kad Rīgā, iebraucamā sētā sasveicinoties, plaukstā juta Jāņa Kļaviņa mīksto roku. Kāpēc viņi var būt rakstnieki un es ne? Varēšu arī es! Un tūdaļ mēģināja rakstīt romānu “Zaļais miglas lauks”.

Tik atšķirīgus vēstures straume veidoja divu Neretas zēnu likteņus! Abus paņēma Pirmais pasaules karš — viņi nokļuva latviešu strēlnieku pulkos. Dzīvot un sevi apliecināt griboši. Jāni Veseli Ziemsvētku kaujās ievainoja. Ilgā ārstēšanās viņu no turpmākajiem notikumiem pastūma nost — viņš palika dzimtenē. Kārlis Pelēkais ar strēlniekiem aizgāja uz Krieviju, piedalījās pilsoņkarā un noticēja teiksmai par ideālu sociālisma valsti. Dzejā un prozā cildināja padomju varu, kamēr čekas dzirnavas pašu samala. Viņu nošāva Butirku cietumā 1937.gadā. Latviskā vidē Jānis Veselis izveidojās izteikti nacionāls rakstnieks, kaut arī par to dārgi maksāts; mūžā nogale un kaps svešumā — Kalamazū (ASV). Kārļa Pelēkā talants latviešu tautai ir zudis, bet Jāņa Veseļa paveiktais dzīvo. Vairākos viņa stāstos un romānos atmirdz Sēlijas ainava (“Trīs laimes”, “Dievu gulta”, “Eņģelis Ufirs”, “Tīrumu ļaudis”, “Velgas mīlestība”, “Blāzmas staigātāji”...)

Neretas Šausmānos, kur auga Velta Toma, katra vietiņa vēstīja leģendas, kas prasījās uzrakstāmas. Bija saglabājušās neskartas vietas, lietas un atmiņas. Jaunsudrabiņa stāstu un romānu sižeti vēl ļaužu mutēs dzīvoja kā īsteni atgadījumi. Nav brīnums, ka Velta kļuva par dzejnieci, kaut gan bija nodomājusi būt aktrise. Visa viņas daiļrade — dzejoļi, tāpat romāns “Aldaune” — ir “maize no mājām”, Sēlijas un dzimtenes apdziedājums.

Zenta Liepa — Krajevsku dzimtas atvase. No viņas mūža Latvijai pieder tikai nedaudz vairāk kā 20 gadu, Neretai vēl mazāk. Bērnību pavadījusi Lietuvā, kur tēvs bija sudmalās melderis. Mūža otrā puse ASV — emigrācijā. Taču Zentas Liepas dzeja, kas lielāko tiesu svešumā rakstīta, pauž ilgas pēc Susējas krastiem — pēc tēvu zemes.

Vēl pieminēsim dažas meitenes, kas piedzima Neretas novadā laikā starp abiem pasaules kariem un zemnieku vidē savu bērnību juta kā daļu no “Baltās grāmatas” un laikam tādēļ vēlāk tiecās līdzi darboties literatūrā.

Mirdza Dāboliņa (vēlāk Mirdza Kļava). Darbā “Es dzīvoju Mūsmājās” viņa raksta:

“Mēs kuļamies pa vieniem rakstniekiem... Nu braucam no Šausmāniem uz Riekstiņiem, bet dzimusi esmu Līvu Jurkas mājās Lieluņķēnos.”

(Satīriķis Līvu Jurks Uņķēnos ieprecējās, saimniekoja tur kopš 1913.gada. Bija populārs ar to, ka sastādīja kalendārus “Rīkstes”, kur pēra neretiešus ar asiem žagariem.)

Lūcija Medne (vēlāk Ķuzāne). Apjēgšanu par literatūru ieguva Gricgales skolā — tajā, kur bija mācījies arī Jānis Vainovskis. Sekodams Kārļa Ulmaņa Draudzīgajam aicinājumam, Vainovskis Gricgales skolai uzdāvināja lielu skaitu grāmatu — labākos latviešu literatūras darbus, it īpaši tos, kas stāsta par novadu. Šie darbi apreibināja un aicināja.

Velta Kaltiņa. Viņas skološanās sadalījās starp Gricgali un Neretu. Tuvinieki bija tālu apzinātu dzimtu piederīgie, nostāstiem pārbagāti ļaudis. Tādēļ Būtanišķu Velta (Būtaniškas — viņas dzimtās mājas Gricgalē) vēlējās kļūt par zvanu, kas “mātes, tēva un ābeles vārdā ieslej torni debesīs”.

Velta Plēsuma. Arī mācījās Gricgales skolā no Jāņa Vainovska dāvātām grāmatām. Visu mūžu viņa atdevusi Valsts bibliotēkai — sastādīja bibliogrāfiju rādītājus, rediģēja grāmatas. Kalpoja literatūrai.

Un nu par Imantu Auziņu — spožu dzejnieku, kas radīja “no zila gaisa, no baltas smilts” latviešu lirikas labāko daļu. Domāju: ja zalvietis Imants zēna gados būtu nokļuvis kādā citā vidusskolā, nevis Neretā — varbūt viņš kļūtu izcils sportists vai vēsturnieks. Tādas dotības bija. Bet nu, neretisko jaunības izjūtu vadīts, jau 45 gadus dzied kā cīrulis pār uzaramu lauku. Ir ne tikai dzejnieks, bet arī modinātājs un mudinātājs. Nezinu — cik, bet laikam ļoti daudzi literāti var pateikties Imantam Auziņam par atbalstu, kad padomju laikā bija jāizlauž ceļš pirmajai grāmatai. It sevišķi no Sēlijas nākušie. Arī es. Bez Imanta Auziņa atbalsta nebūtu iznākusi Lūcijas Ķuzānes grāmatiņa “Mana Augšzeme stāsta”.

Minēšu arī citus sēļus, kam Imants ļoti palīdzējis. Arvīds Osītis literatūrā ienāca vienā laikā ar Veltu Tomu. Taču viņa darbošanos pārtrauca karš — leģions un Sibīrija. Pēc tam — nevēlams cilvēks, kam neklājas līst literatūrā. Taču ar Imanta Auziņa gādību Arvīda Osīša sēliskie tēlojumi ieraudzīja gaismu, un autors tika vismaz mūža beigās uzņemts rakstnieku vidē.

Neretiete Maija Briede izauga Imanta Auziņa labvēlībā. Daudzsološa dzejniece. Ir sakārtots viņas pirmais dzejoļu krājums, taču šinīs praktiskajos laikos neatrod izdevēju. Vai mums, sēļiem, nebūtu jāiet Maijai palīgā?

Neretas vidusskolā Imanta Auziņa klases audzinātāja bija Olga Kundāle. Mācīja dabaszinātnes, taču visu mūžu tika ilgojusies ietvert sava laika dzīvi dzejas vai prozas rindās. Sava skolnieka mudināta, 80 gadu vecumā viņa sāka rakstīt tēlojumus par bērnības dienām Seces pagastā. Brīnišķīgus. Vaida Villeruša gādāja, ka tie uzņemti grāmatā “Sēļu zeme” un saglabāti nākošām paaudzēm.

Olgas Kundrātes piemērs rāda, ka nekad nav par vēlu sākt darboties Sēlijas labā. Arī Jānis Jaunsudrabiņš jau mūža galā sacīja:

Un, ja man Dievs vēl dažas dienas devis,

Es, spēkus smeldamies no lielās saules pašas,

Vēl darbus radīšu, kas tavu slavu paudīs...