LLMZA akadēmiķis Sigizmunds Timšāns:

Kāda aizlauzta Sēlijas roze sniegā

Pēc referāta par dzejnieku un skolotāju Jāni Indru 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18. oktobrī

Pēc vairāk nekā 60 gadiem publiski tika pieminēts Ilūkstes vidusskolas skolotājs Herberts Regzdiņš–Riekstiņš — viņš arī dzejnieks Jānis Indra. Pagājušā gadsimta divdesmito un trīsdesmito gadu dzejnieks pēc Otrā pasaules kara Latvijā bija aizmirsts. Arī autors pats valdīja baiļu trīsas, lai tikai kāds neuzzinātu, ka Ilūkstes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājs ir arī dzejnieks.

Laimīgā kārtā Jānis Indra savulaik bija sastapies ar Valdemāru Ancīti un literatūrzinātnieks bija ieguvis (kaut arī nepilnīgas) ziņas par Jāni Indru. Lūk, ko V.Ancītis rakstīja 1992. gadā izdevumā “Rakstnieka Vārds”:

“Indras dzejoļi, atdzejojumi, arī dažs prozas tulkojums sāk parādīties periodikā, galvenokārt tālaika kreisajos izdevumos, kopš 1930. gada, tātad jau tad, kad autoram ir deviņpadsmit gadu. Šai pašā gadā nāk klajā arī viņa pirmā grāmata.

Grāmatas Jānim Indram pavisam esmu varējis saskaitīt deviņas: dzejoļkrājumi “Bārbaliņas” (1930), “Rozes sniegā” (1933), “Dzelmes un virsotnes” (1934), “Vārti” (1936), atdzejojumu krājums “Atspogulis” (1933), vācu rakstnieka Franča Grillparcera traģēdijas “Ciltsmāte” atdzejojums (1936), bilžu grāmatas bērniem “Kā top maizīte” (1935), “Zaļais mežs” (1935), un “Ar makšķeri un tīklu” (1936). Indras izdevēju vidū sastopam savulaik pazīstamo literātu un grāmatnieku Jāni Alfrēdu Kukuru (izdevis visas Jāņa Indras bilžu grāmatas), krievu grāmatu apgādātāju (arī kādas vārdnīcas autoru) G.I.Tupicinu, bet lielākoties, kā jau tais laikos jaunajiem autoriem bija parasts, savas grāmatas Indra izdevis pats, slēpdamies aiz viltus apgādu (“Zaļā spuldze”, “Spuldze”, “Dzepuls”) izkārtnēm. Laikam nevienai no Indras grāmatām metiens nav pārsniedzis tūkstoti, bet, piemēram, dzejoļkrājumam “Vārti” tas bijis tikai 350.

Literatūrvēsturnieki, antoloģiju sastādītāji Jānim Indram aizvien pagājuši secen. Uzmanīgāki bijuši 30. gadu kritiķi. Par katru Indras grāmatu presē parādījies pa kādam pusducim atsauksmju, tiesa gan, visai īsu. Manuprāt, visprecīzāk Indru kādā recenzijā raksturojis dzejnieks Fridrihs Gulbis: “(..) ar Kārlim Krūzam raksturīgu neatlaidību slīpē un spodrina savas dzejas vārsmas un vai ik gadus izlaiž pa dzejoļu krājumam. Indras krājumi gan sevišķu ievērību nav guvuši un viņa vārdu nemin līdzās mūsu jaunās dzejas korifejiem, taču sava dzejnieka dzirksts viņā ir (..). Jūtams, ka Indra ir Raiņa ietekmē. Raksturīgi, ka pat no viņa pseidonīma, balsienus pārstatot, var izveidot Raini.””

Tikai tagad, 2. Sēlijas kongresa laikā, LZA prezidents Jānis Stradiņš Ilūkstē pastāstīja, ka viņam nesen izdevies atrast līdz šim neapzinātus dzejnieka Jāņa Indras tulkojumus, arī citus autora rediģētus un sastādītus darbus.

Nav zināms, kādēļ Jānis Indra visus savus dzejoļu krājumus ar veltījumiem nodevis dzejniecei Aspazijai. Šie krājumi ar oriģinālierakstiem atrasti Aspazijas un Raiņa muzejā Jūrmalā.

Lūk, viens no ierakstiem 1933. gada maijā J.Indras dzeju krājumā “Rozes sniegā”: “Cien. dzejniecei Aspazijai. Daudz Jums nodarītu pārestību — Man tā katra sāp, kā pašam nodarīta — Jūsu J.Indra.” Daži dzejoļu krājumi atrasti ar veltījumiem citiem Latvijas kultūras darbiniekiem.

Jānis Indra (īstajā vārdā Herberts Regzdiņš–Riekstiņš) dzimis 1911. gada 29. janvārī Rīgā amatnieka (audēja) ģimenē. Beidzis Rīgas pilsētas 16. pamatskolu un Raiņa (vakara) ģimnāziju. Studējis Latvijas Universitātē baltu filoloģiju, strādājis dažnedažādus darbus, bet brīvajos brīžos atkal un atkal atgriezies pie grāmatām un dzejas.

Diemžēl līdz 1940. gadam nav izdevies noskaidrot viņa darba vietas Vidzemē. Tās varēja būt Alūksne, Gulbene vai citur šajā apvidū, jo, izskatot desmit gadagājumus vietējos preses izdevumos, tur izdevies atrast vairākus J.Indras dzejoļus. Par studijām Rīgā raksta Valdemārs Ancītis:

“1940./41. studiju gadā Indra (šeit gan būtu jāsaka — Herberts Regzdiņš) fakultātē bija mūsu pirmā kursa baltistu grupas vecākais. Un vecākais viņš tiešām arī bija — dzimis gadus desmit pirms mums, pārējiem, izbaudījis uz savas ādas, ko nozīmē vārds “dzīve”, paguvis sabojāt acis (valkāja brilles bieziem stikliem) un zaudēt labu tiesu no tumšajiem matiem.

Savus grupas vecākā pienākumus Indra centās veikt ļoti apzinīgi: kārtīgi savāca no mums studentu sarakstam nepieciešamās ziņas, apciemoja mūs katru mājās un, kā noteikumos bija paredzēts, iepazinās ar mūsu apstākļiem, atzīmēja, kurās lekcijās katrs ieradies utt. Atceros arī dažas reizes, kad visa grupa sapulcējās kopā ārpus lekcijām — vai nu kādā auditorijā, vai arī pie kāda grupas biedra mājā. Vienā tādā reizē kopīgi mācījāmies “Internacionāli” (tika prasīts, lai to prot katrs students), kādā citā apspriedām tolaik “Karogā” iespiesto garo apcerējumu par dzejas teoriju, vēl kādā citā — klausījāmies paša grupas vecākā dzejoļus... Nekāds literārs pulciņš, nedz klubs no mums tomēr neizveidojās. Nebija tādi laiki.

Vācu gados Indra studijas vairs neturpināja, bet pārcēlās uz Augškurzemi un strādāja par skolotāju Kaldabruņā. No turienes viņš ieradās Aknīstē mani apciemot, un tad arī, var sacīt, sapazināmies pa īstam. Runājām par daudz ko, bet visvairāk tomēr par literāriem tematiem. Indra no Raiņa? Nekā tamlīdzīga. Ne no Raiņa, ne no Latgales (Latgalē arī, kā zināms, ir Indra), bet no Indijas. Indieši par Indru sauc savu pērkonu. Vispirms šis vārds dzied (innn), bet beigās grauj (dra). Tādai esot jābūt arī dzejai. (..)”

Pirms nepilna gada saņēmām no Kaldabruņas bijušās H.Regzdiņa skolnieces V.Pudānes atmiņas. Fragmenti no viņas rakstītā:

“Četrdesmito gadu sākumā sācis strādāt par skolotāju Kaldabruņas pamatskolā, es pie viņa Kaldabruņā nemācījos, jo tad jau biju Ilūkstē. Tā laika skolēni viņu raksturo kā ļoti nervozu, dusmīgu, tādu, kas ātri apvainojas, nesatiek arī ar kolēģiem, bet tās ir tikai desmitgadīgu bērnu domas.

Kaldabruņā H.Regzdiņš iepazīstas ar tuvāko māju saimnieka Daugavieša jaunāko meitu Alvīni un 1943. g. apprecas. Alvīne ir vienpadsmit gadus jaunāka, glīta meitene (dzim. 1922.g.), pirms precēšanās viņš gan šķiras no sievas, kura dzīvo Rīgā. Laulājas Kaldabruņas baznīcā, kāzas ir plašas un skaistas, neskatoties uz to, ka ir kara laiks un materiālie apstākļi laukos smagi. Ir Ziemassvētku vakars, skaists dievkalpojums, daudz ļaužu, skaists jaunais pāris. (Starp citu — arī es pati biju baznīcā.)

Un dzīve rit tālāk...

Bet tad aiziet vācieši, 1944. gada augustā atkal ienāk krievi. Ļoti daudzas skolas paliek bez skolotājiem, tie dodas svešumā vai arī pārceļas uz citām vietām. Arī Ilūkstes vidusskola paliek bez skolotājiem, tie ir aizgājuši, nav neviena, kas te strādāja brīvvalsts vai arī vācu laikā.

Tiek meklēti skolotāji, lai rudenī atsāktos darbs, un arī Regzdiņu pārceļ uz Ilūksti par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

Es pie viņa mācījos tikai vienu gadu, pēdējo, 12. klasē. Pirms tam mums bija brīnišķīga latviešu valodas skolotāja Milda Bitīte–Murele, bet viņa bija aizgājusi uz Tukumu (dzejnieka Imanta Ziedoņa skolotāja). Man atmiņā palicis, ka H.Regzdiņš–Riekstiņš bija vājš literatūras skolotājs, jo mūsu zināšanas nebija labas. Mēs neviens ne Kaldabruņā, ne Ilūkstē nezinājām, ka viņš ir rakstījis dzeju. Protams, arī skolotājam strādāt tad nebija viegli, laiki bija citi, cita ideoloģija, citi uzskati, citas prasības, skolotājam vajadzēja prast piemēroties apstākļiem. Arī mūsu klase bija smaga, no 28 skolēniem tikai viens komjaunietis, mēs visi domājām un jutām citādi, bijām audzināti citā garā un citā laikā.

Pavasara eksāmenos sacerējumā no 28 skolēniem trīs izkrita. Noteikumi tad bija bargi, tālāk piedalīties eksāmenos vairs nevarēja, sacerējums bija pirmais, trīs meitenes tika atskaitītas.

Es biju ļoti centīga skolniece; lai saņemtu zelta medaļu, vajadzēja visos priekšmetos būt teicamniecei, sudraba medaļai varēja būt divi četrinieki, bet sacerējumam vajadzēja būt uzrakstītam uz pieci. Es cerēju uz sudraba medaļu, jo man tikai krievu valodā bija četrinieks. Bet eksāmenā arī sacerējumā saņēmu 4, rakstīju par Raini un sapratu, ka manās zināšanās ir robi, pat varbūt ne visai pareizi uzskati.

Mācību gada laikā zēni tomēr bija kaut kā uzzinājuši, ka Regzdiņš ir rakstījis dzeju, bija sadabūti pat viņa dzejoļi, un tos klasē viņa stundā sāka skaitīt.

Vēl šodien atmiņās saglabājies citāts:

“...Koki nu bez lapu rotas

Tā kā izspūrušas slotas.”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV” 2.Sēlijas kongresam dzied Ilūkstes 1.vidusskolas koris, kura diriģente, tāpat kā vidusskolēnu tautas deju kolektīva “Ance” vadītāja ir visu mīlētā Anita Meikšāne

(Mūsu klasē bija arī folklorists Jāzeps Rudzītis, viņš gan bija godīgs zēns.) Izcēlās liels tracis, skolotājs ļoti apvainojās, viņam pat sāka trīcēt rokas, un viņš atstāja klasi. Pēc tam ar mums runāja audzinātājs, un mēs viņam vairs pāri nedarījām. Mēs bijām cerējuši, ka skolotājs mums pastāstīs par savu dzeju un varbūt pat nolasīs kādu dzejoli, bet sanāca pavisam pretējais. Nospriedām, ka viņš nevēlas to atcerēties, varbūt arī viņa dzejā bija kaut kas patriotisks, par ko ir jābaidās un par ko daudzi tika sodīti ar Sibīriju. Es gan neesmu redzējusi nevienu viņa dzejoļu krājumu.

Ko es vēl atceros?

Es dzīvoju kopmītnē — internātā. Tā bija vāciešu atstāta gara pagaidu celtne — baraka. Vienā galā bija zēnu guļamistaba, otrā — meiteņu, pa vidu Regzdiņa dzīvoklis. Viņš bija audzinātājs un mūsu uzraugs. Arī te viņu kaitināja. Parasti šos tračus cēla zēni, viņi nāca uz mūsu galu, bet mēs spiedzām (burtiski tīšām bļāvām). Tad skrēja Regzdiņš, lamājās un zēnus dzina projām. Un tā tas notika bieži. (..)”

Ilūkstes vidusskolā Herberts Regzdiņš strādāja pēc savas metodes. Grāmatu nebija, tādēļ literatūras vēsturi viņš diktēja tā, ka visu varēja pierakstīt vārds vārdā. Taču galvenais bija tas, ka jāatbild bija arī vārds vārdā, kā diktēts. Skolotājs uzskatīja, ka Ilūkstes skolēni neprot pareizi atstāstīt, tādēļ jāmācās pareizi latviešu valoda, t.i., tāda, kādā viņš runāja un diktēja. Es negribētu piekrist, ka viņš bija “vājš” skolotājs. Viņa metodiskā pieeja bija dogmatiska. Taču dotais bija pilnvērtīgs tālaika iespējām. Ilūkstē viņa dzīve bija pārpilna ar konfliktiem, tādēļ 1950. gadā viņu kā neatbilstošu skolotāja amatam atbrīvoja no darba. Bija vairāki darba meklējumi skolās, taču nesekmīgi. Herberts Regzdiņš strādāja dažādus gadījuma darbus tipogrāfijās un citur. Vienmēr viņš izjuta naudas trūkumu. Lūdza to aizdot Kārlim Eglem un Latvijas Valsts universitātes zinātņu prorektoram profesoram Arturam Ozolam, kā arī dažiem citiem draugiem (arhīvā atklāta sarakste). Jānis Indra miris 1961. gada 28. martā Rīgā. Apbedīts Ziepniekkalna kapos.

Valdemārs Ancītis raksta:

“(..) 1962. gada nogalē Indram sūtītais Jaungada apsveikums atgriezās atpakaļ ar pasta atzīmi: “Adresāts miris. Sūtīt atpakaļ.” Kāda dzīve bija beigusies. Grūtumu un raižu pilna. Nepiepildīta. Bet varbūt tomēr — piepildīta?

Stiprākais

Jānis Indra

Akmens ir ciets,

Dzelzs to skalda;

Dzelzs ir blīva,

Uguns to kausē;

Uguns ir kvēla,

Ūdens to dzēš.

Krāj. “Dzelmes un virsotnes”, 1934.

Draugs un naidnieks

Draugs ir labs, bet naidnieks derīgs.

Draugs tev teic: lūk, ko tu vari!

Naidnieks teic: lūk, kas tev jāvar!

Draugs uz vietas tevi notur,

Naidnieks tevi rauj uz priekšu.

Krāj. “Vārti”, 1936.

Ir laime tev tuva

Ir laime tev tuva —

Esi mierā ar to,

Bet viņu turēt —

Nekāro.

Kolīdz tu to tversi,

Tā projām trauksies;

Tu sauksi viņu

Tā neatsauksies.

Krāj. “Rozes sniegā”, 1933.