Dr. philol. Vilma Šaudiņa:

Latvijas un Lietuvas sēļu valodā kopējais

Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18. oktobrī

Valodas attīstība un sabiedrības attīstība ir cieši saistītas. Katru konkrētu valodu raksturo ne tikai tās struktūra, bet arī funkcionēšana sabiedrībā.

Sociālie faktori ietekmē visus valodas līmeņus, bet it īpaši tās vārdu krājumu jeb leksiku, jo leksikā vistiešāk atspoguļojas pārmaiņas, kas norisinās sabiedrības sociālajā dzīvē. Kultūrvēsturisku un saimniecisku sakaru dēļ latviešu valoda (un tās izloksnes) kā jebkura valoda ir papildinājusies ar dažādiem aizguvumiem. Līdz ar to svarīga nozīme valodas vēstures izzināšanā ir aizguvumu izpētei. Jebkuras literārās valodas vēsture būs nepilnīga, ja sīki nebūs izpētīti visi kādas valodas dialekti, jo literāro valodu ietekmē arī tie dialekti, kas nav tiešs literārās valodas pamats. Pētījot dialektus, sevišķa uzmanība jāveltī pārejas joslu un pierobežas izloksnēm, jo tās nereti var daudz dot kādas valodas parādību noskaidrošanai. Dialekti savstarpējā ietekmē ar literāro valodu tomēr saglabā daudzas senākas iezīmes. Šādas iezīmes raksturīgas arī dialektu leksikas sistēmai. Taču dialektu leksikas izpēti apgrūtina šīs sistēmas daudzveidība, jo katrā latviešu valodas dialektā ir arī tāda leksika, kas raksturīga tikai noteiktam areālam. Tāpēc ir mērķtiecīgi vispirms izpētīt kāda areāla vai pat nelielas izlokšņu grupas noteiktu leksikas slāni.

Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnes aizņem nelielu daļu no senās sēļu zemes un tieši robežojas ar Lietuvu. Tiešie kontakti ar kaimiņtautu ir veicinājuši politiskos, ekonomiskos un kultūras sakarus. Taču vēstures dati liecina, ka latvieši un lietuvieši ir dzīvojuši un dzīvo vienuviet ne tikai Lietuvas pierobežā, bet pat Daugavas labajā krastā — Latgalē (substrāts).

Tā 1925. gada tautas saitīšana Latvijā rāda, ka Aknīstes pagastā dzīvojuši aptuveni 19% lietuviešu, Prodes pagastā 17,5%, Gārsenes pagastā — 14,5%, Lašu pagastā — 10,5% (Lašu pagastā arī 16% poļu). Līdz 1921. gadam Aknīste piederēja Lietuvai, tāpēc te vērojama arī poļu valodas ietekme (poliski lietuviska ir arī muiža).

20. gs. 20. gados Aknīstē ir skola lietuviešu bērniem, 30. gados tāda ir arī Lašos, Subatē, Eglainē.

Taču ciešie sakari ne vienmēr rada aizguvumu skaita palielināšanos. Tā, piemēram, Aknīstes izloksnē (pēc A.Ancīša atzinuma) 20. gs. 20.–30. gados ir bijis daudz vairāk lituānismu (citēju‚ “lituānismu tūkstoši”), to izzušana izloksnēs acīmredzot ir notikusi, palielinoties latviešu literārās valodas ietekmei, pastiprinoties iedzīvotāju migrācijai, kā arī reāliju zuduma un sabiedrības vēsturisko pārmaiņu dēļ.

Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksne saista uzmanību ne tikai tāpēc, ka tās ir pierobežas izloksnes, bet arī tāpēc, ka dažādos laika posmos te izpaudušies dažādu valodu kontakti, pirmām kārtām divu radniecīgu valodu — latviešu valodas un lietuviešu valodas — sakari. Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes pagasts (pēc administratīvā iedalījuma līdz 1940. gadam) ir daļa no tiem Latvijas novadiem, kur līdz mūsdienām ir saglabājušies aizguvumi no lietuviešu valodas jeb lituānismi.

Monogrāfijā par latviešu vārdnīcām D.Zemzare secinājusi, ka pirmās norādes par lituānismiem ir dotas jau 17. gadsimtā K.Fīrekera un J.Langija vārdnīcu rokrakstos, bet no publicētajām vārdnīcām pirmie norādījumi par aizguvumiem no lietuviešu valodas sastopami G.F.Stendera nelielajā 1761. gada vārdnīcā, kas ir viņa pirmās gramatikas pielikums. Vairāk norāžu par aizguvumiem no lietuviešu valodas jau ir J.Langes un K.Ulmaņa vārdnīcās.

19. gs. vidū lietuvietis J.Kurmins pēc 1629. gadā izdotās K.Sirvīda poļu–latīņu–lietuviešu vārdnīcas parauga izveidojis poļu–latīņu–latviešu vārdnīcu. Tajā doti arī lituānismi, kas pazīstami Latgales dienviddaļā. Aptuveni tai pašā laikā jaunlatvietis J.Alunāns (1832–1864), izkopdams un atbrīvodams latviešu valodu no ģermānismiem, lietuviešu valodu ir izvēlējies par vienu no neoloģismu avotiem. D.Zemzare norāda: “Zīmīgi, ka vairāki J.Alunāna ierosinātie latviešu jaunvārdi jau atrodas Kurmina vārdnīcā (gan dažviet ar atšķirīgu nozīmi)”, tātad tie jau agrāk bijuši aizgūti izloksnēs. Tā J.Alunāna “Viedamo vārdu sarakstā” ieteikti, piemēram, vārdi duļķes, mente, peļķe, žuberkls, kas vēlāk ir ieviesušies latviešu literārajā valodā, un tādi vārdi, kuri nav iegājuši literārajā valodā, piemēram, ģeidulis ‘iekāre’, reikals ‘vajadzība, prasība’, sarmata ‘likstas, nepatikšanas, bēdas’, tarnot ‘apkalpot’.

Arī A.Kronvalds lietuviešu valodu ir izmantojis kā avotu jaunu vārdu ieviešanai latviešu valodā barbarismu vietā. Pēc A.Kronvalda ieteikuma latviešu literārajā valodā ienākuši, piemēram, vārdi daile, glezns, gleznot.

Lituānismus savā daiļradē plaši lietojuši arī latviešu rakstnieki J.Janševskis (1865–1931), J.Jaunsudrabiņš (1877–1962) u.c., kas dzimuši un auguši Lietuvas pierobežā.

Visvairāk lituānismu ir reģistrēts K.Mīlenbaha un J.Endzelīna “Latviešu valodas vārdnīcā” un tās papildinājumos.

D.Zemzare monogrāfijā “Latviešu vārdnīcas” konstatē: “Kopējais dažādos apvidos zināmo un novecojušos no lietuvju valodas aizgūto vārdu skaits nepārsniedz divus simtus.”

Savāktie materiāli un aizguvumu etimoloģizācija ļāvusi Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnē fiksēt 236 vārdus, kas aizgūti no lietuviešu valodas.

Dialektālo aizguvumu salīdzinājums dažādās valodās rāda, ka tematiski tie visvairāk ir saistīti ar lauksaimniecību, mājsaimniecību un sadzīvi. Lituānismu analīze Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnē liecina, ka tematiski tie arī ir saistīti ar dažādām saimnieciskās darbības sfērām, cilvēku sadzīvi. Tomēr samērā plašu grupu veido personu nosaukumi. Tie raksturo cilvēkus pēc nodarbošanās veida, sociālajām un savstarpējām attieksmēm, kā arī pēc rakstura īpašībām un fiziskajām īpatnībām.

Aknīstes, Gārsenes, Lašu un Prodes izloksnē ir ap pussimts no lietuviešu valodas aizgūtu personu nosaukumu un to variantu.

Personu raksturojums pēc cilvēka rakstura īpašībām, fiziskajām īpatnībām: aldavnieks ‘trakulis, palaidnis, padauza’; aitivars ‘pārgalvīgs trakulis’; apidvaķis ‘muļķis, lempis’; ieģeida ‘cilvēks, kas ko iekārojis un negrib no tā atsacīties’; bumbiza, bum•biza ‘biezādis, nepaklausīgs, nesaprātīgs; tāds, kas ātri apvainojas; lēns cilvēks’; ģiltene, ģiltine ‘nāve, nāves personificējums; novājējis cilvēks vai dzīvnieks’; neģērtēlis ‘nemākulīgs, nekam nederīgs cilvēks’; netiķelis ‘netiklis, slaists’; ķepasls, ķepesls ‘neveiklis; cilvēks, kuram patīk ākstīties’; ļepša, ļepšuks ‘neizdarīgs cilvēks, lempis’; pa nīķelis ‘neveikls cilvēks, nekam nederīgs cilvēks; tūļa’; sapuvēlis, sapivēlis ‘nejēga; neveikls cilvēks’; šaipla, šipla, šiepla, šieplis ‘cilvēks, kas vienmēr smejas; tāds, kas citus izsmej’; švēplis ‘cilvēks, kas šļupst; muļķis’; tiņgins ‘slaists, sliņķis’; žaislis ‘cilvēks, kas ākstās, āksts’; žļebinis ‘cilvēks, kas neskaidri runā’; žmogs ‘neizdarīgs, nepilnvērtīgs cilvēks’; žveiris ‘šķielacis’.

Personu nosaukumi pēc sociālajām un savstarpējām attieksmēm: bičulis, bičolis ‘tas, kas kopā ar kādu citu tur bites; tas, ar ko apmainās bitēm’; gaspa•dore, gaspa•doris iron. ‘saimnieks’; izniķēlis niev. ‘paputējis saimnieks’; maskalis ‘krievs, vecticībnieks’; ošve ‘vīramāte’; ošvis ‘vīratēvs’; piršļis ‘precinieks’; padeģēlis, padeģelis, padeģis ‘tas, kuram ugunsgrēkā sadegusi manta’; ubaģe, –is ‘ubadze, ubags’; uškuris ‘iegātnis’; viršinieks ‘virsnieks, priekšnieks’; žīņuotājs ‘pareģis, zīlnieks’; žmogs ‘lietuvietis’; arī kareivis ‘karavīrs’ un karalis ‘ķēniņš’, kas laikam ir lituānismi (t.i., pētījamās izloksnēs ir ienākuši no latviešu literārās valodas, nevis no lietuviešu valodas tieši).

Personu nosaukumi pēc nodarbošanās veida: bičulis ‘bitenieks (reti)’; dāržinieks ‘dārznieks’; ģirkilis ‘akmeņkalis’; klumpenieks ‘koka tupeļu darinātājs’; lupiķis ‘laupītājs’; pečkuris ‘krāsnkuris, rijas kurinātājs’; šeriks, šeruks, širuks ‘visa ciema kopējais lopu gans, lopu kopējs’.

Dialektu valodas pētnieki norāda, ka izlokšņu leksikā ir procentuāli vairāk ekspresīvās leksikas, turklāt tā ir noturīgāka nekā neitrālā leksika. Īpaši tas ir attiecināms uz personu nosaukumiem, arī aizgūtajiem, jo šo tematisko grupu mazāk ietekmē dažādi ekstralingvistiskie faktori, piemēram, reāliju zudums.

Pārmaiņas lituānismu vokālismā un konsonantismā ir nelielas un izpaužas galvenokārt kā pārskaņa, piemēram, i palaikam tiek pārskaņots par y — Aknīstē šyruks, bet Gārsenē širuks. Konsonantismā, pirmām kārtām, jāmin lietuviešu valodai un tās izloksnēm raksturīgā konsonantu palatalizācija. Daļā latviešu izlokšņu šī kvalitāte ir saglabāta, daļā zudusi, piemēram, Aknīstē b’ičūl’s, Lašos bičūl’s, Pro bičul’is, bet Gārsenē bičuolis (lei. val. ir palatalizēti b, č, l).

Regulāra vokāļu pārskaņa ir vērojama Aknīstes izloksnē aizgūtajos vārdos, Lašos un Prodē pārskaņa palaikam nenotiek, bet Gārsenes izloksnē tā gandrīz nav sastopama. Vistiešāk palatalizētie līdzskaņi ir atveidoti Aknīstes izloksnē, jo tanī tāpat kā lietuviešu valodā līdzskaņi tiek palatalizēti priekšējās rindas patskaņu priekšā. Lašu un Prodes izloksnē līdzskaņi parasti tiek mīkstināti celma beigās, savukārt Gārsenē aizgūtajos vārdos (tāpat kā latviešu literārajā valodā) lietuviešu palatalizētie līdzskaņi gandrīz vienmēr tiek runāti cieti (izņemot ķ, ģ, ļ, ņ).

Acīmredzot šos fonētiskos procesus ir ietekmējis tas, ka Gārsenes izloksnē un, domājams, arī Prodes pagasta rietumdaļā ir notikusi valodu nomaiņa, t.i., norisinājusies lietuviešu pārlatvināšana, tātad te ir iespējams substrāts. Taču pētījamā apvidū ir pastāvējuši ne tikai iekšējie latviešu un lietuviešu kontakti, bet arī ārējie, piemēram, satiekoties tirgos u. tml. Iespējams, ka ārējos kontaktos vairāk ir dzirdēta lietuviešu literārā valoda. Līdzīgi arī pētījamās izloksnēs: svešu cilvēku klātbūtnē runā latviešu literāro valodu. Aizguvumi ar lietuviešu literārajai valodai raksturīgu vokālismu var būt šādu kontaktu rezultāts; izloksnēs tie laikam ir jaunāki aizguvumi.

Semantiskā adaptācija ir ļoti daudzveidīgs process. Tā var izpausties kā leksisko aizguvumu semantikas kvantitatīvi pārveidojumi, kad notiek polisēmiska vārda nozīmes apjoma sašaurināšanās. Tie var būt arī devējvalodas vārda nozīmes kvalitatīvi pārveidojumi: var mainīties nozīmes denotatīvais vai konotatīvais komponents. Aizguvumiem var parādīties pilnīgi jaunas, no devējvalodas atšķirīgas nozīmes. Toties semantiski nepārveidotu personu nosaukumu pētījamās izloksnēs ir maz: latviešu un lietuviešu valodā tie ir monosēmiski vārdi, piemēram, padeģēlis ‘tas, kuram ugunsgrēkā sadegusi manta’; piršlis ‘precinieks, starpnieks, kas palīdz sievu bildināt’; tiņģinis ‘sliņķis’; uškuris ‘iegātnis’.

Semantiski nepārveidoti ir arī personu nosaukumi, kas saglabājuši leksiskās nozīmes konotatīvo komponentu — nievājuma nokrāsu, piemēram, ar•pidvaķis ‘muļķis, lempis’, mermeklis ‘seja, mute’.

Lielākā aizgūto personu nosaukumu daļa ir semantiski pārveidota, jo, kā zināms, vārdam pārejot no vienas leksiski semantiskās sistēmas otrā gan starpniekvalodu, gan literārās valodas un dialektu kontaktu gadījumā, viss vārda semantisko elementu kopums tiek adaptēts ļoti reti. No lietuviešu ekvivalenta var būt pārņemta kā pamatnozīme, tā arī atvasinātās nozīmes. Turklāt ne visiem aizgūtajiem lituānismiem pētījamās izloksnēs ir viena un tā pati nozīme, piemēram, izniķēlis — Aknīstē un Lašos ‘paputējis saimnieks’, Aknīstē un Gārsenē ‘neveikls cilvēks’; švēplis Gārsenē un Prodē ‘cilvēks, kas šļupst’, bet ‘muļķis’ — Aknīstē, Gārsenē, Lašos, Prodē.

Bieži vien aizgūto personu nosaukumu nozīme ir veidojusies uz nozīmes pārnesuma pamata kā atšķirīga dialektāla nozīme, realizējoties nozīmes pārnesumam uz līdzības pamata no parādības, priekšmeta vai kāda personas nosaukuma pārnesuma uz citu personu, piemēram, žaislis ‘cilvēks, kas ākstās, āksts’, iespējams, aizgūts no leišu ž?islas ‘rotaļlieta’, sal. arī žaislÆs ‘rotaļīgs’; ieģeida ‘cilvēks, kas ko iekārojis un negrib no tā atsacīties’ un lei. °geidis ‘iegriba, iekāre; untums, kaprīze’ (LKŽ IV 21); lupiķis ‘laupītājs’, sal. lei. lup“kas ‘dīrātājs; dauzītājs, kauslis; (pārn.) augļotājs’ (LKŽ VII 698,699).

Daļai aizguvumu vērojama gan kādas polisēmiska vārda nozīmes aizgūšana, gan arī jaunas, tikai latviešu izloksnēm raksturīgas nozīmes (nozīmju) rašanās.

Visās pētījamās izloksnēs vārdam ķepasls, ķepesls ir nozīme ‘neveiklis’, ko var lietot arī kā lamuvārdu ar nelielu intensitāti. Tā var nosaukt arī bērnu, kas lielajiem maisās pa kājām. Nozīme ‘neveiklis’ kā atvasināta nozīme ir arī leišu vārdam kepestas. Izloksnēs vārdam radusies vēl viena nozīme — ‘cilvēks, kuram patīk ākstīties’; tās atbilstošajam leišu vārdam nav.

A.Reķēna raksta: “Dialektālā runa komunikatīvo līdzekļu izvēles ziņā ir daudz brīvāka nekā literārā sarunvaloda, tā pieļauj plašu emociju izpausmi.” Samērā lielu vārdu grupu pētījamās izloksnēs veido lituānismi, kuriem piemīt noteikta konotācija. Tā var izpausties kā stilistiska vai emocionāla ekspresija. Dažreiz tā ir pārņemta no lietuviešu valodas, bet bieži ir radusies, vārdam adaptējoties semantiski pašās pētījamās izloksnēs. Tā vārdi izniķēlis ‘neveikls cilvēks’ un pa•nīķelis ‘neveikls cilvēks; nekam nederīgs cilvēks; tūļa’ ir saglabājuši nievājošu ekspresiju, kas piemīt arī atbilstošajiem lietuviešu vārdiem, savukārt aizguvums gaspa•dore, gaspa•doris ‘saimnieks’ ieguvis ironisku nokrāsu, bet žmogs ar atvasinātu nozīmi ‘neizdarīgs, nepilnvērtīgs cilvēks’ ieguvis nievājošu nokrāsu, kādas tiem nav lietuviešu valodā.