“Mums vistuvākā tā debess mala, Kur pret ausmu ceļas māju dūms”

— Andris Vējāns

Pēc Andra Vējāna un Pētera Jurciņa dzejas vakara Raiņa un Aspazijas mājā

Tie bija svētki dzejai, dziesmai, dvēselei. Jo tiklab Andris Vējāns, kā Pēteris Jurciņš ir Latgales dziesminieki, dzimtā novada patrioti. Un Latgale prot savējiem godu parādīt. Bija cilvēku jūra un ziedu kalni, bija ģitāra un akordeons, bija dziesmas un patiesa sirsnība. Namamāte Gaida Jablovska atgādināja, ka Aspazija un Rainis šai mājā sāka dzīvot 15. oktobrī, tāpēc šis mēnesis te allaž ir īpašs. Arī Raiņa šūpulis bija Latgalē kārts, un vēlāk Šveices trimdā viņš kā vienu no skaistākām atmiņām tur svešumā un tālumā minēja “mīļo, krāšņo Latgali, viņas sirsnīgos ļaudis un maigo valodu” un izteica pārliecību: “Izloksnei tiesība pastāvēt blakus rakstu valodai; viņa to kuplinās. Man bez viņas nebūtu bijis iespējams paveikt klasiķu tulkojumus.” Publicējot savus darbus lielākoties latviešu literārajā valodā, mūsdienu latgaliešu dzejnieki vai katrā grāmatiņā ieliek kādu dzejoli arī dzimtajā izloksnē. Pēteris Jurciņš par pašu skaistāko uzskata tieši savas puses — nautrēniešu, runu un tagad nolēmis kādu poēmu vai pat veselu grāmatu sarakstīt, kā viņš saka, — nautrēniešu mēlē.

Nākamgad Andrim Vējānam un Pēterim Jurciņam gaidāmas lielākas jubilejas — 75. un 70. dzimšanas diena. Šoreiz galvenā gaviļniece bija viņu dzeja — Pētera Jurciņa jaunākie lirikas krājumi “Līdz todieniņai” un “No mīļo mūžiem” un Andra Vējāna dzejas grāmata “Rudzuzāle zem sniega”, ko tikko laidis klajā apgāds “Nordik”.

Andris Vējāns par “Rudzuzāli” teica paldies apgāda vadītājam Pēterim Zirnītim, kas mudinājis uz dzejoļu kārtošanu un sekmējis krājuma izdošanu, diemžēl pats vairs nepieredzēdams tā iznākšanu. Grāmata tapusi, spītējot slimībai un nespēkam, kam pretim stāties palīdzējusi ir ārstu gudrība un uzņēmība, ir draugu un vistuvāko cilvēku klātbūtne un atbalsts. Par pirmo recenzentu autors aicināja dēlu (Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktoru, habilitēto filoloģijas doktoru Benediktu Kalnaču), 2000. gada 21. maijā nosūtīdams Benim vēstuli ar lūgumu izskatīt viņa “pagājušā gadsimta pantus”. Viņš rakstīja: “Nekad nedomāju, ka agrāk uzrakstītie dzejoļi var kļūt par slogu, no kura jātiek vaļā — kā linu mārkam... Gribētos, lai šī (būtībā smago pārvērtību laika liriska dienasgrāmata) būtu — kaut arī apjoma ziņā paplānāka — tomēr ar īstu māksliniecisku skanējumu. Bez publicistikas jau neiztikt (tāpat kā dzīvē), bet lai šī vēstures belzienu patiesība nepaliek par aklām dusmām. Lai sirds, šis ieplīsis zvans, savalda dvēseles neapmieru, saduroties ar vecumu, slimībām, laikmeta pretrunām, plaisām un retiem, trausliem cerību stariem.”

Ievadot sarunu par “Rudzuzāli”, Pēteris Jurciņš izcēla Andra Vējāna dzejas pilnskanību: “Andra dzejas rinda skan. Ne tā tra–la–lā, kad saka: tukša muca tālu skan. Šai dzejā ir dzīves sūrme, cilvēku likteņi. Viņš jūt zemes siltumu, redz putnu debesīs, dzird sava līdzcilvēka sirds pukstus. Nupat izlasīju Tukuma avīzē: “Dzeja, tu spēj visu!” Un tiešām — dzeja bieži vien pasaka to, ko paši jūtam, bet neprotam pateikt.”

Novadnieki Andri Vējānu mēdz godāt par latgaliešu dzejas Mākoņkalnu. Par viņa dzejas būtisko vietu Latvijas kultūrā runāja arī grāmatas redaktore Ieva Janaite: “Tuvāk ar Andri Vējānu iepazinos, strādājot Rakstnieku savienībā. Viņš tolaik bija žurnāla “Karogs” atbildīgais redaktors. Tas latviešu literatūrai bija sarežģīts, bet arī ļoti auglīgs laiks, un šim žurnālam katrā ziņā bija pozitīva loma. Bet Andra Vējāna vārdu biju ielāgojusi jau krietni agrāk. Atceros, biju pusaugu skuķis, klausījos tādā romantiskā noskaņā radio. Skanēja dziesma “Rāznas ezers sen klus”. Andra Vējāna vārdi. Domāju — kāds viņš ir? Kā dzejnieks strādā, kā rodas dziesma? Tās bija manas pirmās pārdomas par tādām lietām. Vēlāk man dzīvē bijuši posmi, kad avangarda dzeja likusies tuvāka, interesantāka. Bet arvien esmu atkal atgriezusies pie Andra Vējāna dzejas. Viņš nekad nav savā dzejā kliedzis, kaut ko ar titānisku spēku noliedzis. Viņa balss ir pieklusināta. Esmu rediģējusi vairākas viņa grāmatas, bet šī šķiet visspēcīgākā, izteiksmē koncentrētākā. Te jūt tradīciju, šodienu un nākotnes skatījumu. Galvenie tematiskie loki izteikti nodaļu virsrakstos: Daba, Laiks, Ceļabiedri, Sirds. Tas arī ir galvenais, būtiskais cilvēka dzīvē. Ja cilvēks izprot un sajūt šīs kategorijas, dzīve paveras plaša, bagāta, laimīga. Un man šķiet, ka Andra Vējāna dzejnieka ceļš ir laimīgs.”

Bet Pēterim Zirnītim var pateikties arī par grāmatas skaisto noformējumu, ko mākslinieks Tomass Folks veidojis, izmantojot Vilhelma Purvīša darbu fragmentus. Kad ticis lemts par grāmatas izskatu, Pēteris teicis: “Man Andra Vējāna dzeja vienmēr saistījusies ar klasisko Latvijas ainavu. Uz vāka jābūt Purvītim!”. Un grāmatas saturs tiešām labi saderas ar tās vizuālo veidolu. Jo Andra Vējāna dzeja gluži tāpat kā Vilhelma Purvīša ainava vedina uz harmonisku pasaules uztveri, saskanīgām cilvēku attiecībām.

Uzvilcis sev plecos skolas somas,

Lapkritis pa Ludzas ielām iet.

Zelta graudi — nobriedušas domas,

Maizes ceplī silta uguns dzied.

Daudz skaistu “Rudzuzāles” lappušu šai dzejas sarīkojumā atšķīra aktrise Ieva Mūrniece un arī autors pats. Pēteris Jurciņš kā sev pašu tuvāko aplūkoja nodaļu “Ceļabiedri”, kas sasaucas ar viņa grāmatu “No mīļo mūžiem” un tās ievadā izteikto atziņu: “Cilvēks dzimst no mīlestības. Visbiežāk. Cilvēks dzīvo, iet bojā fiziski vai garīgi vai izdzīvo — no mīļo mūžiem. Katram pašam jācīnās par savu izdzīvošanu un pilnvērtīgu dzīvi. Bet reizēm dēstījumam, pat kokam, nepieciešams, lai to aplaista ar pienestu valgumu, ja debesu dotā kādā brīdī izrādījies par maz.” Andris Vējāns dzejas rindās kā savus ceļabiedrus šodien un aizlaikos sveicinājis gan Aspaziju un Raini, Jāni Jaunsudrabiņu un Frici Bārdu, gan Elzu Radziņu, Uldi Zemzari un Marinu Kosteņecku, gan Valdi Krāslavieti un daudzus citus novadniekus. Tur skan Jāņa Klīdzēja grāmatu mūzika un Andreja Paulāna svilpaunieki, dziļi saknēs un tālos apvāršņos ieskatās Jura Krieviņa fotoacs un pāri novadiem sasaucas laikabiedri Auseklis un Miglinīks savā 150. dzimšanas dienā.

Kāds tai pamats —

Ciets kā ošu laivas dibens!

Glazūra —

Kā zvaigznes stars un zibens!

Osa —

Varavīksnes loks.

Pati krūze—

Saules koks!

Kas to krūzi taisījis? Nu, protams, Backāns! Un kas dzejā ielicis? — Protams, Vējāns. Kurš cits tik daudzus podniekus redzējis gan sviedrainā darbā pie mālu mīcīšanas, virpošanas un vāpēšanas, gan svētku brīdi, kad tikko dedzināts ceplis tiek ārā ņemts. Bet rets ceplis tiek izkurināts bez Pētera Jurciņa “Vālodzītes”. Tā skanēja arī šajos dzejas svētkos. Īsti priecīgos, par spīti slimībām un grūtiem laikiem. Kā Andris Vējāns liecina: “Ja būs mūsu zeme,/ Mēs nepazudīsim:/ Mēs esam zāle!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore