“Kad padomāju vien pie tevis, skaistās, Man sirdī iesāpas, bet acis smejas...”

– Rainis.

Ardievas Kastaņolai

Turpinājums. Sākums — “LV” 05.10.2001., Nr.142; “LV” 12.10.2001., Nr.146; “LV” 26.10.2001., Nr.154

Lai ko arī Rainis rakstītu, tas viss ir aktuāli

Gandrijas klints. Te Rainis rakstīja “Kaju Grakhu”. Pa šo ceļu viņš kopā ar Aspaziju bieži devās pastaigās gar Lugāno ezera krastu. Alberta Prandes zīmējums no grāmatas “Kastaņola”

Aspazija savulaik Raini nosauca par jaunā gadsimta “gaišo, austošo dienu”. Viņa runāja par 20. gadsimtu. Ir sācies 21. gadsimts. Un savā pirmajā atceres dienā jaunajā gadsimtā Rainis 2001. gada 11. septembrī tika kronēts ar lauru vainagu: viņa dzimtenē Latvijā notika Eiropas dzejas apaļais galds un saskaņā ar šo svētku tradīciju tā godājams attiecīgās valsts lielākais dzejas ģēnijs. (Pēc dažām stundām visa pasaule uzzināja par necilvēcīgo terora aktu Amerikā.)

Būtiski Raiņa vārds izskanēja Eiropas Kultūras mēnesī. Starp jaunā teātra festivāla “Homo novus” pērlēm spoži mirdzēja lietuviešu teātra izrāde “Spēlēju, dancoju” ar latviešu folkloras ansambļa līdzdalību un zviedru teātra izrāde “Jāzeps un viņa brāļi” ar daudzu tautu un atšķirīgu rasu aktieriem. Tiklab Zviedrijā, kā Latvijā pazīstamā režisora Larsa Rudolfsona iestudējums ir gan slavēts, gan pelts, visvairāk iebilstot pret izrādes finālu ar brāļu vienošanos kopīgā izlīguma skūpstā, kamēr Raiņa Jāzeps gan piedod brāļiem pāridarījumu, taču pats aiziet citā dimensijā, pretim jaunai sapratnei un jaunām attiecībām starp cilvēkiem. Kā ļoti mūsdienīgu, pasaules kultūras kontekstā aktuālu darbu šo iestudējumu vērtē Roalds Dobrovenskis, grāmatas “Rainis un viņa brāļi” autors: “Režisoram nebija jāizdomā izrādes mūsdienīgais skanējums. Lugā tas viss ir iekšā, neko mūsdienīgāku neviens nevar pateikt. Bet gods un slava Larsam Rudolfsonam, ka viņš to ieraudzīja un parādīja, ar savu Raiņa izrādi dziļi aizskardams to, kas sāp visiem. Es nesen ar literatūras ekspresi biju 29 pilsētās 14 valstīs un pats pārliecinājos, cik ļoti cilvēkiem visā pasaulē sāp savstarpējas saprašanās un tolerances trūkums, neiecietība un naids. Tāpēc izrādes finālā raud aktieri un raud skatītāji — visi piedzīvo svēto šķīstīšanās brīdi caur piedošanu.”

Rakstot “Kastaņolā” par saviem iespaidiem un izjūtām atmiņu takās, Rainis domās atkal un atkal atgriežas divdesmito gadu Latvijā, kas jaunās valsts politiskajā dzīvē iesaistītajam dzejniekam likusi piedzīvot ne vienu vien vilšanos. Tā, viņš atceras kādu dzejoli, kas iecerēts tajos lielajos laikos, kad cīņa par nākotni notikusi vēl tikai domās un darbs nākotnes labā vēl tēlojies dzejā, ne prozā. Tad viņš savos pierakstos atzīmējis šī dzejoļa uzdevumu: “ (..) uzminēt, kas katrs ir; sacīt, kam viņam jābūt; atraisīt saites, kas viņam neļauj pie sevis tikt; vest katru pie viņa paša, lai pazīst sevi un lai mīl sevi; katram dot viņa darbu, kas viņa dvēsles darbs, kas tad arī viņa mūža darbs.” Un Rainis ar rūgtu ironiju izsaucas: “Cik savādi un ērmoti izklausās tagad “mūsu gaišajā tagadnē”, mūsu “brīvības laikā” tāds dzejolis no veciem laikiem, un kur nu vēl tāds “uzdevums” dzejniekam!” Diemžēl arī šīs rindas skan aktuāli, tāpat kā Raiņa vārdi par “korupcijas kaitēkļiem, kuri noēd tēvijas zaļo koku,” un par savstarpējo nomelnošanu, kas nomazgājama daudz grūtāk par ceļa putekļiem. Arī par neprasmi atpūtnieku uzņemšanā jūrmalas pansijās: “Pie mums neprot lietu pareizi organizēt un grib pārmērīgi un aši iedzīvoties; mums laikam nav talanta uz tirdzniecību un tirdzniecisku morāli.” Un arī par mūsu tautas gara mantām: “Mēs vēl par maz saprotam mūsu tautas dziesmu; mūsu laime tikai, ka mēs viņai vēl stāvam tuvu, tuvāk nekā citas Eiropas tautas savām dziesmām. Tas tā nebūs ilgi. Mūsu darbu diena drīz uzveiks mūsu svētdienu.”

Gluži kā šī Eiropas Valodu gada sakarā rakstītas, šķiet, Raiņa pārdomas par provansiešu dzejnieku Nobela prēmijas laureātu Frederiku Mistrālu, kurš ar savu folklorā sakņoto dzeju atdevis tautai tās valodu, kas bija jau gandrīz zudusi. Diemžēl dzejniekam jāatzīst: “(..) Kad man Kultūrfonda sēdēs un šur tur citur nācās runāt par mazām tautām un izloksnēm, kā, piem., latgaļiem, un nācās aizstāvēt viņu tiesības, tad es mēdzu atsaukties arī uz provansāļiem un katalāņiem (kuri runā ar viņiem vienu valodu), un tad es manīju, ka ne visi Saeimas locekļi bija par šiem jautājumiem tikpat labi informēti kā par brīvām direktoru vietām, pabalstiem un valsts veikaliem, kas ienesīgi ne valstij.” Tomēr viņš ir cieši pārliecināts par visu Eiropas lielo un mazo tautu vienotību: “Mēs neesam atšķirti svešnieki, mēs saistīti ciešām gara saitēm, mēs esam viena liela kultūras ģimene, — mēs apzināmies to kā jaunā Eiropa.”

Tomēr jābūt optimistiem, aiz pienākuma vien

Es šoreiz ceļamaizei biju izvēlējusies galvenokārt Raiņa atmiņu grāmatu “Kastaņola”. No tās arī lielākā daļa citējumu, ne vienmēr minot avotu un ne reizi nenorādot lappusi. Šī nav domāta ne kā zinātniska, ne īpaši pamācoša publikācija. Tikai tāda dalīšanās pieredzē — kā es noskaņojos braucienam uz Lugāno, kā meklēju ceļa zīmes uz mūsu lielo trimdinieku “saulaino stūrīti”. Tikko pārlasīju “Latvijas Vēstnesī” 1997. gada oktobrī un novembrī publicēto filoloģijas doktores Gundegas Grīnumas sagatavoto un zinātniski komentēto Raiņa saraksti ar otru politisko emigrantu Kārli Vorkalu, kurš toreiz bija jau Latvijā un rūpējās par Aspazijas un Raiņa atgriešanos dzimtenē 1920. gada pavasarī, kad jau 1919. gada oktobrī ieplānotais brauciens pēdējā brīdī tika atcelts sakarā ar Bermonta uzbrukuma draudiem, kad ceļš caur Vāciju bija bīstams un Baltijā lokomotīvju trūkuma dēļ stacijās nācās nīkt dienām ilgi. Kārlis Vorkals savās vēstulēs dalās drūmajos iespaidos par politisko un saimniecisko stāvokli kara un brīvības cīņu galēji novārdzinātajā Latvijā, kur gandrīz neko neražo, zemnieki ir zaudējuši visu inventāru un trūkst darba roku, bet valstij nav līdzekļu, lai palīdzētu atgriezties mājās simtiem tūkstošu bēgļu, kas izkaisīti pa visu pasauli. Rainis turpretim ir optimistiski noskaņots un 1920. gada 27. janvāra vēstulē raksta: “Tu tēlo apstākļus ļoti tumšus, bet vai nedos ko nupat atvestās ogles, visādā ziņā Daugava un Gauja mums dos arī materiālu spēku. Un arī garīgais spēks: sajūsma, uzņēmība, izglītība dos mums materiālu spēku. (..) Tomēr jābūt optimistiem, aiz pienākuma vien, un vēsturē mēs esam piedzīvojuši ļaunākus laikus, mēra gadus viduslaikos, kad izmira pus tautas, un krievu laikus. Cerēsim uz savu garu un uz laimi, ja nau cita, bet dabūsim ij citu.”

Tas lielās līnijās. Bet mazliet citādā plāksnē Vorkala vēstulē zīmīgas šķita arī rindas, kur viņš atvainojas par to, ka dzejniekiem saposties ceļam palīgā nosūtījis kādu Kārli Ozoliņu, kam jaunībā bijusi slikta slava kā “memmesdēliņam, dzērājam un kauslim”. Tagad viņš esot nācis pie prāta un pilnīgi pārvērties. Un Vorkals secina: “Varbūt taisni Tu esi tas iemeslis, kamdēļ Ozoliņš beidzamajā laikā pārvērties: sak, nevar jau būt par lupatu, ja gribi būt pazīstams Rainim.”

Tā taču tas ir — lai tuvotos tādiem lielumiem kā Aspazija un Rainis, gribas mazliet paaugties, pajundīt savu prātu un garu.

Varbūt pēc kāda laiciņa pienācīgi noskaņoties braucienam uz Lugāno varēs Akadēmiskajā bibliotēkā: Misiņa bibliotēkā ar pašu šveiciešu gādību mājīgi iekārtota īpaša Šveices istaba. Te ir vēstures un ģeogrāfijas grāmatas, vārdnīcas, enciklopēdijas, mākslas albumi un arī daiļliteratūra. Daudz labu grāmatu un arī videomateriālu. Apakšējā plauktā vēl vieta ir — te labi iederētos grāmatas, preses izdevumi, fotoattēli, skaņu ieraksti un videokasetes, kas liecinātu par Aspazijas un Raiņa dzīvi un lielo garīgo darbu Kastaņolā, par viņu Šveicē pavadīto trimdas gadu atbalsošanos mūsdienās.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore