Kartupeļu cenas labas. Bet — ja rokam dziļāk?

Dr. oec. Visvaldis Pirksts — “Latvijas Vēstnesim”

Kartupeļu cenu dinamika Latvijas pilsētu tirgos

Ilgus gadus Rīgas iedzīvotāji bija pieraduši, ka pārtikas kartupeļu cenas viszemāk nokrita šīs kultūras masveida novākšanas laikā, parasti septembrī. Cenu lejupslīde turpinājās vēl oktobrī, jo tad lauku darbi bija puslīdz padarīti un vairāk enerģijas varēja pievērst produkcijas izvērtēšanai, kad kļuva skaidrs, cik daudz ražas atbērs nākamā gada sēklai, cik būs nepieciešams pašu patēriņam, cik ieziemos realizācijai ziemas un pavasara mēnešos, cik vedīs uz tirgu tūliņ. Savukārt rīdzinieki (kas bija un arī pašlaik ir pārtikas kartupeļu lielākie patērētāji) šajā laikā steidzās iegādāties kartupeļus visai ziemai. Mazākās ģimenes — pāris maisu, lielākās — vairāk. Šādai rīcībai bija vairāki iemesli. Pirmais — ziemas tolaik lielākoties atbilda savam nosaukumam, un gandrīz vai ik gadu temperatūra uz ilgāku laiku noslīdēja zem –25°C. Tādā spelgonī neviens kartupeļu pārdevējs tirgū nerādījās, un arī veikalā iegādāto preci ar trolejbusu vai tramvaju līdz dzīvesvietai aizgādāt nevarēja. Direktīvās organizācijas bija ieinteresētas, lai iedzīvotāji iespējami lielāku daļu pārtikas kartupeļu iegādātos rudenī un uzglabātu pie sevis pagrabos vai pieliekamajos. Šo rindu autors tajā laikā pat saņēma uzdevumu sagatavot ieteikumus, kā rīdziniekiem rīkoties, lai mājas apstākļos glabājamie kartupeļi pārāk nesaasnotu un arī nesasaltu.

Savukārt veikalu vadītājiem bija noteikts jau rudenī sabērt savos pagrabos zināmu daudzumu (30 — 50 tonnas) kartupeļu (burkānus, galda bietes u.c. dārzeņus arī). Viens no tiem bija tagad populārais “Ābolītis” Krišjāņa Barona ielā. Man pat grūti iedomāties, kas notiktu, ja šoziem kādā no ziemas mēnešiem temperatūra pāris nedēļas noslīdētu zem –25°C. Kartupeļu un dārzeņu tirdzniecība tiktu pilnīgi paralizēta. Tiesa, dzīve tādēļ neapstātos, vietā nāktu rīsi, makaroni, putraimi un citi produkti, kas nebaidās sala.

Otrs iemesls kartupeļu iegādei septembrī un oktobrī bija cenu palielināšanās, kas sākās jau novembrī un lēnām turpinājās līdz pavasarim, kad kļuva tik silts, ka varēja atvērt kartupeļu kaudzes un sākt bumbuļu šķirošanu. Parasti tas notika aprīļa sākumā (dažreiz agrāk, dažreiz vēlāk).

Tirgū palielinājās kartupeļu piedāvājums, un sākās otrreizēja cenu pazemināšanās, kas turpinājās līdz tam laikam, kamēr lielākā daļa pārtikas kartupeļu bija pārdota un cenas tirgū atkal sāka celties. Straujš palēciens notika brīdī, kad tirgū parādījās jaunie kartupeļi. Tā kā tolaik kartupeļus no ārzemēm neieveda (tiesa, dažreiz parādījās Kubas produkcija) un arī agroplēves vēl nebija, jaunā gada ražu parasti sagaidīja ap Jāņiem. Tad arī cenas bija visaugstākās. Jūlijā agrīno kartupeļu piegādes apjomi palielinājās, taču lēnāk, nekā varēja sagaidīt. Daudzi kartupeļu audzētāji nesaprata, ka agrīno produkciju nepieciešams iespējami drīzāk nogādāt tirgū. Viņi nogaidīja, lai bumbuļi īsti piebriest. Vilcinājās līdz jūlija beigām, kad no tās pašas platības vienības uz tirgu varēja aizvest divreiz vairāk bumbuļu, taču kopumā nopelnīt mazāk. Tolaik tirgū toni noteica zemkopji, kuru piemājas pushektāros auga puse vai pat vairāk no visiem kartupeļiem. Lielsaimniecībām (kolhoziem un padomju samniecībām) vispirms bija jāpilda noslēgtie sagādes līgumi ar veikaliem vai produkcijas pieņemšanas bāzēm un tikai tad varēja kartupeļus vest uz tirgu.

Pēc lielsaimniecību sabrukuma joprojām liela loma bija nelielajiem kartupeļu audzētājiem. Pēc Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pat 2000.gadā piemājas saimniecību un personīgo palīgsaimniecību daļā bija 57,3% no kopējās stādījumu platības — 51,3 tūkst.ha. Zemnieku saimniecībās bija izvietoti 40%, bet valsts saimniecībās — tikai 2,7% stādījumu. Kartupeļu ražība nelielajās saimniecībās bija skopāka, tādēļ šeit 2000.gadā novāca nedaudz vairāk par pusi (51,5%) no 747,1 tūkst. tonnu kopievākuma. Zemnieku saimniecībās izauga 45,4% no visas kopražas, bet valsts saimniecībās un statūtsabiedrībās — 3,1%.

Nav ziņu par realizētās produkcijas apjomiem nosauktajos saimniecību veidos. Var domāt, ka tirgus nodrošinājumā ar kartupeļiem galvenā loma bija zemnieku saimniecībām, tomēr nav šaubu, ka arī piemājas saimniecībās un personīgajās palīgsaimniecībās izaudzētā raža krietni iespaidoja tirgu. Ja ne citādi, tad netieši — piegādājot kartupeļus radiem un paziņām pilsētās un tā samazinot tirgū pārdoto un pirkto kartupeļu apjomu.

Pēdējos gados cenu izmaiņām kartupeļu tirgū lielu vērību veltījuši Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra speciālisti, kas atļāva man ielūkoties viņu sagatavotajā “Kartupeļu cenu dinamikā Latvijas pilsētu tirgos” (skat. attēlā).

Uzreiz jāpaskaidro, ka diagrammā cenas objektīvi atspoguļo izmaiņas katra kalendārā gada mēnešu secībā, kaut gan zināms, ka gada pirmajā pusē to līmeni nosaka iepriekšējā gada raža un tikai otrajā daļā toni uzdod kārtējā gada vākums. Aplūkojot piecu gadu līknes, var secināt, ka tikai viena no tām (1997.gada ražas izvērtējums) daudzmaz atbilst ilggadējiem novērtējumiem. Trīs novērojumu laikus (janvāra 2.puse — viss februāris) atrodoties salīdzinoši augstā līmenī (13 sant./kg), ar marta 1.pusi cenas sāka pakāpeniski paaugstināties, taču šis kāpums bija ļoti ilgs — līdz maija 1.pusei. Sekoja divu nedēļu ilga, neliela (no 17 sant./kg līdz 15 sant./kg) lejupslīde un ar maija 2.pusi sākās cenu celšanās. Izvērtējot 1998.gada ražu, no 15.janvāra līdz 1.maijam cenas bija nedaudz augstākas, taču nemainījās visu šo laiku. Tradicionālais cenu kritums pavasarī vispār neiestājās, un ar maija 2.pusi cenas sāka celties. Pārējo trīs (1996., 1999. un 2000.) gadu ražas cenas bija ievērojami zemākas (7 — 10 sant./kg) un konvulsīvi svārstījās. Tomēr, zinot katra konkrētā gada apstākļus, tam var atrast ticamu izskaidrojumu.

1996.gadā kartupeļu ražība bija zema — 138 cnt/ha, taču tā jūtami pārsniedza iepriekšējā (1995.) gada vēl zemāko (115 cnt/ha) vākumu. Kartupeļu audzētāji rudenī nesteidzās ar ražas realizāciju, cerēdami uz augstākām cenām pavasarī. Diemžēl viņi neņēma vērā (un liela daļa arī nezināja), ka visai krasi samazinājies pieprasījums pēc kartupeļiem. Cūku skaits (kas bija galvenās kartupeļu patērētājas) iepriekšējos gados samazinājās no 552,8 tūkst. 1995.gadā uz 459,6 tūkst. 1996.gadā un 429,9  tūkst. 1997.gadā. Saprātīgi lauksaimnieki (Ernests Sovers zinātniskās pētniecības saimniecībā “Krimulda” u.c.), sākot ganību periodu, lielus daudzumus kartupeļu izbaroja slaucamajām govīm. Diemžēl arī to skaits saruka no 291,9 tūkst. 1995.gadā līdz 277,4 tūkst. 1996.gadā un 262,8 tūkst. 1997.gadā. Jūtot, ka būs grūtības ar produkcijas realizāciju, pārdevēji jau aprīļa pusē pazemināja cenu līdz 8 sant./kg, bet maija sākumā pat līdz nebijuši zemam līmenim — 7 sant./kg. Diemžēl naudaskāre ņēma virsroku pār veselo saprātu, tādēļ maija 2. pusē cenas atkal pacēla uz 10 sant./kg. Sekoja barga mācība, jo šajā laikā noskaidrojās, ka 1997.gadā iestādīs tikai 69,6 tūkst.ha kartupeļu (1996.gadā — 78,7 tūkst.ha). Lieli daudzumi sēklas kartupeļu tika piedāvāti pārtikai, tādēļ cenas atkal noslīdēja līdz 7 sant./kg.

Cenu svārstībām 1999.gada ražas izvērtēšanā (2000.gada pavasaris) ir citi cēloņi. Dievs bija apžēlojies par kartupeļu audzētājiem — bumbuļu ražība sasniedza 159 cnt/ha. Tas pagaidām ir vienīgais gads, kad atjaunotajā Latvijā kartupeļu ražība bija augstāka par pirmskara līmeni (1940.gadā bija 151 cnt/ha). Tā kā kopraža par vairāk nekā 100 tūkst. tonnām pārsniedza iepriekšējo gadu, pārdevēji jau laikus (februāra 2. pusē un marta sākumā) pazemināja kartupeļu cenu vispirms līdz 9 sant./kg, bet tad pat līdz 8 sant./kg. Iekāres velniņš marta 2.pusē gan pacēla cenu uz 11 sant./kg, taču tirgotāji laikus atģidās un aprīlī atkal pazemināja maksu par kartupeļiem. Liekas, šoreiz bija trāpīts, jo jau ar maija 1.pusi sākās pakāpenisks cenu pieaugums.

2000.gada ražas izvērtēšanā (2001.gads) cenas svārstījās viena santīma robežās no janvāra līdz maija 2.pusei, un tikai tad sekoja cenu kāpums.

Ir pieņemts, ka par jaunās ražas kartupeļu parādīšanos tirgū signalizē cenu kāpums. Analizējot piecu gadu līknes, jāsecina, ka tās ir ļoti atšķirīgas. 1997.gadā cenu pieaugums sākās ļoti vēlu (jūnija sākumā) no viszemākā līmeņa (7 sant./kg), bija ļoti īss (jau jūnija 2. pusē sākās lejupslīde) un zems (maksimālā cena sasniedza tikai 24 sant./kg), taču lejupslīde bija visgarākā (no jūnija 2. puses līdz augusta 2. pusei). Izskaidrojums šīm maiņām ir vienkāršs: arī jūnijā, tad, kad bija sācies cenu kāpums, un vēlāk, kad jau iezīmējās lejupslīde, tirgū bija visai daudz labas kvalitātes iepriekšējā gada kartupeļu par ievērojami zemāku cenu.

Turpmāk — vēl