Trīs vārdi ar mēr– . Lai nejaucam!

Vismaz algoti runātāji, piemēram, ziņu vēstītāji, visas pasaules ausu un acu priekšā raidījumos runādami, nedrīkstētu jaukt līdzīgu vārdu trijotnes locekļus: (Sibirijas) mēri, pilsētas galvu un mērīšanas daiktu. Un tomēr jauc. Ticēsim, ka ne jau aiz naida pret pareizrunas prasībām, bet aiz, teksim “nevaļas” literāro izrunu uzzināt un likt lietā nelāga izrunas vietā.

Runātāju kļūmes un to dēļ iespējami pārpratumi slēpjas ē izrunā — šaurā vai platā, stiepti vai krītoši intonētā, turklāt arī r nemīkstināšanā, kur gramatikas sistēma prasa mīkstināt.

Kā īsti jārunā katrs nule minētās trijotnes vārds, lai nerastos pārpratumi vai joki nevietā?

1) Nu bieži pieminamais biedīgais (Sibirijas) mēris ir jārunā visos locījumos ar š a u r u, k r ī t o š i intonētu ē: m¸ris. Tam vienīgajam no trim, vismaz literāras pareizrunas pilnajā stilā, ir mīkstināms r — tais pašos locījumos, kuŗos mīkstināms l, piem., vārdā kālis, proti: vienskaitļa ģenitīvā un visos daudzskaitļa locījumos. No ŗ labums tāds, ka tas izrunā neļauj aplam platināt ē un praktiskā rakstībā, kur neapzīmējam ne ē platumu, ne zilbju intonācijas, ŗ mīkstinājums neļauj uzrakstīto pārprast (piem., mēŗa slimība; dažādi mēŗi; J.Krosa romāns “Starp trim mēŗiem”).

2) Vārdu mērs (kam pamatā latīņu maior ‘lielāks’) nesen esam sākuši lietot pilsētas galvas vietā (“iecelt Rīgas mēra amatā”). Kā jau parasts svešvārdos (ēra, rēbuss, scēna), arī (pilsētas) mērs runājams ar š a u r u, s t i e p t i intonētu ē: mers. Tikai uzrunas locījumā (vokātīvā) varētu būt metatonija jeb intonācijas maiņa: stieptās vietā krītošā: mers: mēr! (līdzīgi kā tevs:t¸v!).

3) ar mērīšanu saistītais mērs (gaŗuma mērs, acumērs, samērs) visnotaļ runājams ar p l a t u, s t i e p t i intonētu ē: mers.

Tātad nejaucamo vārdu trijotne ir: m¸ris, mers, mers (slimība, amatpersona, menzūra).

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”