LZA akadēmiķis Saulvedis Cimermanis:

Mūsu Sēlijas izzināšana

Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Neretā 2001. gada 20. oktobrī

Latvijas Zinātņu akadēmija “Letonikas” programmas ietvaros kopš 1994. gada attīsta izziņas virzienu “Zinātņu akadēmija un Latvijas novadi”, iesaistot šajā darbā akadēmijas locekļus, arī citus zinātniekus un novadpētniekus. Līdz šim galvenā uzmanība veltīta Latvijas lībiskajiem novadiem un Augšzemei jeb Sēlijai. Saiknē ar 2. Sēlijas kongresa norisi un nākotnes iespējām gribu pastāstīt par dažām novada pētīšanas iecerēm un iespējām.

Man grūti pievienoties nereti dzirdētajam un pat publicētajam uzskatam, ka Sēlija ir nopietni maz pētīts un šajā ziņā novārtā pamests apvidus. Lai tā runātu, ir izšķirami divi pētnieciskā darba līmeņi: izzināšanai vajadzīgo dotumu apzināšana, vākšana, sistematizēšana un apkopošana, publikāciju uzrakstīšana un izdošana. Pirmais līmenis darba un laika ietilpības ziņā nereti ir daudz ilgstošāks nekā otrais. Tādēļ sabiedrībai pieejamo publikāciju daudzums un apjoms nereti var maldināt par patiesi padarīto un par iegūtajām zināšanām. Tas īpaši sakāms, ja runājam par tik sarežģītiem pētīšanas objektiem kā Augšzeme — viens no pieciem Latvijas vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem, ja ievērojam tā ģeogrāfisko kontūru un atrašanos tiešā saskarē ar slāvu apdzīvotajām zemēm un ar Lietuvu.

Vispirms jārunā par pagaidām zināmo un lielākā vai mazākā mērā apgūto avotu bāzi, pēc tam — par izdoto zinātnisko literatūru.

Man zināmais pirmais nopietnais zinātniskais rosinājums Sēlijas un Vidzemes sēlisko novadu izzināšanai saistās ar ārsta un novadpētnieka Otto Hūna 1815. gadā sastādīto aptaujas lapu, kurā iekļāva 41 jautājumu par novadu dabu, iedzīvotāju nodarbošanos, kultūru, sociālajiem apstākļiem, veselības stāvokli un daudz ko citu. Aptaujas lapu iespieda un izsūtīja visiem Vidzemes draudžu mācītājiem. Kā atbildes uz šiem jautājumiem mācītāji sastādīja savu draudžu aprakstus un nosūtīja tos O.Hūnam. Aptaujas lapa nonāca arī ārpus Vidzemes strādājušo mācītāju un amatpersonu rokās.

Man zināmu pirmo nopietno un pietiekami daudzpusīgo Augšzemes aprakstu 19. gadsimta otrajā gadu desmitā sastādīja Sēlpils virspilskungs un nosūtīja to O.Hūnam. Aprakstā ir ziņas par iedzīvotāju saimniecisko darbību, kultūru, etnisko sastāvu. Novads sadalīts austrumu un rietumu daļā. Uzsvērta rietumdaļas saimnieciskā un kulturālā tuvība Zemgalei, austrumdaļas — Latgalei un slāvu tautu apdzīvotām zemēm. Kā abu daļu robeža minēta Lauceses upe. Atspoguļota austrumdaļas slavizēšanās, minētas dažādu etnosu etnopsiholoģiskās savdabības. 19. gadsimta otrajā pusē sekoja Augusta Bīlenšteina vērojumi un viņa korespondentu daudzu gadu vākumi. Diemžēl saglabājusies tikai šo vākumu publicētā daļa, jo A.Bīlenšteina arhīvu kopā ar Dobeles mācītāja māju sadedzināja 1905. gada revolucionāri. 1868. gadā Augšzemi apmeklēja Fricis Brīvzemnieks. Ir saglabājies Krievu ģeogrāfijas biedrības Dienvidrietumu nodaļas 1872. gada vākums par Lietuvas Sēliju (Augštaitijas ziemeļaustrumu daļu) un vairākiem Latgales pagastiem, kuri pieskaras latviešu valodas sēlisko izlokšņu apvidum. Arī šis vākums sastāv no atbildēm uz plašas aptaujas lapas jautājumiem.

Folkloras vākšanas sākumus Sēlijā saskatām jau 18. gadsimta otrajā pusē, bet pa īstam tie izvērsās kopš 19. gadsimta otrās puses. Par to plašu rakstu žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” 2001. gada 5./6. numurā publicēja Māra Vīksna. Te minēšu tikai to, ka pēdējā plašā folkloristu ekspedīcija Augšzemē strādāja 1989. gadā. Par valodnieku vākumiem gadu desmitiem ilgā periodā pietiekamu ieskatu var gūt 1999. gadā iznākušajā “Latviešu valodas dialektu atlantā”.

Kopš 1927. gada Augšzemē ir strādājušas 9 Latvijas etnogrāfu ekspedīcijas, iegūdamas daudzpusīgas ziņas par iedzīvotāju saimniecisko darbību, tradicionālo kultūru un citām jomām. Šo ekspedīciju vairumu organizēja Zinātņu akadēmijas darbinieki. Iegūtajām ziņām, protams, ir dažāds plašums un dziļums. Ir bijuši arī vairāki desmiti pētnieku individuālu braucienu. Nozīmīgus materiālus ir savākuši Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja darbinieki, kas iecerējuši muzejā iekārtot Augšzemes zemnieka sētu. Vērtīgi dotumi savākti Jēkabpils muzejā, kur izveidota pat brīvdabas ekspozīcija — Augšzemes lauku 19. gadsimta sēta. 20. gadsimta 50.—60. gados Augšzemē strādāja arī vismaz trīs bij. PSRS Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas institūta organizētās antropologu un etnogrāfu ekspedīcijas, kuru vākums glabājas Maskavā un prasa no pētnieka visai uzmanīgu attieksmi.

Arheoloģiskie pētījumi Augšzemē un tās pievārtē sākās 19. gadsimta 40. gados, bet nopietni izvērsās kopš 20. gadsimta 20. gadiem. Tur strādājušas vairāk nekā 20 arheologu ekspedīcijas, kas pētījušas senās neapcietinātās un apcietinātās apmetnes (pilskalnus) un kapulaukus. Īpaši plaši izrakumi 20. gadsimta 60. un 80. gados notika Piedaugavā Pļaviņu (Aizkraukles) un iecerētās Daugavpils hidroelektrostacijas ūdenskrātuvju zonās.

Pie šīs dažādās avotu krātuvēs glabājamās pirmavotu bāzes vēl pieskaitāmi dokumentu tūkstoši, kas atrodami Latvijas un Krievijas valsts vēstures arhīvos, Krievijas Zinātņu akadēmijas un Krievu Ģeogrāfijas biedrības arhīvos un citur. Šobrīd īpaši gribas uzsvērt to masveida statistiska rakstura dokumentu vērtību, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva fondos (1795.—1850. gada dvēseļu jeb ļaužu revīziju un 1897. gada pirmās vispārējās tautskaites uzskaites lapas, Latvijas brīvvalsts 20. gadsimta 20.—30. gadu amatniecības, celtniecības, lauksaimniecības un citādu skaitīšanu uzskaites lapas, baznīcu grāmatas u.c.), kā arī visai daudzpusīgos muižu, pagasta tiesu, valžu, citu iestāžu un organizāciju dokumentus.

Milzīgas pētniecības iespējas kopā ar dokumentiem paver 19.—20. gadsimta latviešu periodika. Kopš laikraksta “Latviešu Avīzes” iznākšanas 1822. gadā varam lasīt aprakstus par dažādām vietām, norisēm, lauku sētām un cilvēkiem. Parādās informācijas par jaunumiem ļaužu saimnieciskajā darbībā, materiālajā kultūrā. Ir daudz stāstījumu par dažādu biedrību, skolu, pašdarbības kolektīvu un citādu kopu radošu rīcību, arī par daudz ko citu. Nereti izvēršas pārrunas par atsevišķu norišu aprakstījuma pareizību un vērtējuma patiesumu. Sevišķi bagātas ziņas atrodamas par skolu un biedrību (tautas) namu celšanu, uzlabošanu, darbību. Īpaši aktīvi preses izdevumu korespondenti Augšzemē ir dzīvojuši Aknīstē, Bebrenē, Dvietē, Neretā, Salā, Saukā, Sēlpilī, Viesītē, Zalvē.

Kā zinātnisku literatūru, kurā runāts tikai par Sēliju vai arī par Sēliju visas Latvijas vai tās kādas daļas kontekstā, šobrīd varu nosaukt 73 apjomīgas krievu, latviešu un vācu valodā izdotas dažādas tematikas un plašuma grāmatas, tajā skaitā arī avotu publikācijas. Šīs informācijas ierobežotā apjoma dēļ nosaukšu tikai dažas, sniedzot visus nosaukumus latviešu valodā un pievienojot nepilnīgus bibliogrāfiskos dotumus. Antropoloģijā: R.Deņisovas “Latviešu etnoģenēze” (Rīgā, 1977) un “Seno baltu antropoloģija” (Rīgā, 1975). Arheoloģijā: E.Brastiņa “Latvijas pilskalni: Zemgale un Augšzeme” (Rīgā, 1926), kolektīva darbs “Latvijas PSR arheoloģija” (Rīgā, 1974), E.Šnores un A.Zariņas “Senā Sēlpils” (Rīgā, 1980), E.Šnores “Izrakumi Slates sila uzkalniņu kapos” (Rīgā, 1933). Arheoloģijā un etnogrāfijā: rakstu krājumu sērijas “Arheoloģija un etnogrāfija” 20 sējumu (Rīgā, 1957—2000) vairāki desmiti rakstu. Etnogrāfijā: A.Bīlenšteina “Latviešu koka celtnes un koka rīki” 1. un 2. daļa (S.Pēterburgā, 1907, Petrogradā, 1918), S.Cimermaņa “Latviešu tautas dzīves pieminekļi” (Rīgā, 1969) un “Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā” (Rīgā, 1998), L.Dumpes “Ražas novākšanas veidu attīstība Latvijā” (Rīgā, 1964), “Lopkopība Latvijā” (Rīgā, 1985) un “Latviešu tradicionālā piensaimniecība” (Rīgā, 1998), I.Leinasares “Zemkopība un zemkopības darba rīki” (Rīgā, 1962), M.Slavas “Latviešu tautas tērpi” (Rīgā, 1966), kolektīvie darbi “Baltu tautu etniskās vēstures etnogrāfiskie un lingvistiskie aspekti” (Rīgā, 1980), “Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta” 1. sējums “Zemkopība” (Viļņā, 1985), 2. sējums “Apģērbs” (Rīgā, 1986), M.Skruzīša “Sēļi, Kurzemes augšgala senči” (Rīgā, 1889). Folkloristikā: K.Barona “Latviju dainu” 8 sējumi (pirmā izdevuma faksimilizdevums Rīgā, 1989—1994), “Latviešu tautasdziesmu” akadēmiskā izdevuma 7 sējumi (Rīgā, 1979—1993), P.Šmita “Latviešu tautas ticējumu” 4 sējumi (Rīgā, 1940—1941). Valodniecībā: K.Ancīša “Aknīstes izloksne” (Rīgā, 1977), A.Bīlenšteina “Latviešu cilšu robežas” (S.Pēterburgā, 1892), kolektīva darbs “Latviešu valodas dialektu atlants” (Rīgā, 1999), M.Poišas “Vidzemes sēlisko izloksņu” 2 sējumi (Rīgā, 1985, 1999), M.Rudzītes “Latviešu dialektoloģija” (Rīgā, 1964). Uz esošā pirmavotu un literatūras pamata iespējams veikt nopietnus pētījumus. Nākamajos piecos gados esam iecerējuši divas plašas, galvenokārt pirmavotos balstītas publikācijas. 1) 2003. gadā — Sēlijas 3. kongresam veltītu žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” numuru, kurš būs radniecīgs tikko iznākušajam žurnāla šā gada 5./6. numuram. Tajā varētu atrasties vieta arī Sēlijas 2. kongresa referentu un pārrunu dalībnieku rakstiem. Kongresā tika pateikts daudz tāda, ar ko derētu iepazīstināt plašāku sabiedrību. Īpaši to gribētu teikt par novada ļaužu radošo darbību un paliekošo devumu. 2) 2006. gadā — plaša kolektīva uzrakstītu grāmatu “Sēlijas kultūrvēstures problēmas”, kas būs radniecīga pašlaik nobeiguma stadijā esošajam darbam “Lībieši un viņu kultūra Latvijā”. Abiem iecerētajiem izdevumiem autoru pamatkolektīvs noskaidrots. Patīkami, ka arī Jēkabpils muzeja darbinieki izteikuši gatavību piedalīties to veidošanā. Ceram saņemt novada radošo ļaužu un vadītāju vispusīgu, tajā skaitā autoru un finansiālu, atbalstu darbu sagatavošanai un izdošanai.

Derētu padomāt arī par citām pētnieciska rakstura publikācijām. Ja ar novada pašvaldību un citu organizāciju palīdzību izdotos izveidot ieinetersētu autoru un izdevēju kopu, varētu sagatavot un izdot ikgadēju “Sēlijas gadagrāmatu”. Tā varētu būt līdzīga kopš 1996. gada iznākošajai “Lībiešu gadagrāmatai”, kuru izdod Valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Lībiešu krasts”. Grāmatā ievieto populārzinātniskus un zinātniskus rakstus, pirmavotu ziņas, atmiņu stāstījumus un citu par dažādiem lībiešu problemātikas jautājumiem.

Izdevniecība “Zinātne” kopš 1962. gada izdod “Dabas un vēstures kalendāru”, kurā publicējam daudz rakstu un materiālu par Latvijas novadiem un to ļaudīm. Kalendāra 2003. gada laidiens veltīts koptēmai “Cilvēku un koku, māju un vārdu mūži un likteņi”. Arī šajā izdevumā varētu ievietot dažus koncentrēti uzrakstītus un labi ilustrētus rakstus par Sēlijas dabu, kultūras pieminekļiem un ļaudīm. Kongresā dzirdēju daudz interesanta un pamācoša, par ko vajadzētu pastāstīt visai Latvijai. Redzēju arī bagātu fotoizstādi ar daudziem vērtīgiem dokumentāliem attēliem.