Sēlijas asociācijas viceprezidents ārzemēs Guntars Saiva:

Ir pasaulē Sēlija un “Selonija”

Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18.oktobrī

1997. gada 24. novembrī latviešu studentu korporācijai “Selonija” apritēja 100 gadu kopš tās oficiālās atzīšanas. Pati korporācija gan bija dibināta jau 1880. gadā, bet bija jāpaiet 17 gadiem, līdz Rīgas Politehniskā institūta (RPI) vācu korporāciju dominētais šaržēto konvents atzina latviešu studentus par sev līdzvērtīgiem, un tikai tad RPI direktors varēja parakstīt “Selonijas” oficiālās apstiprināšanas rakstu. Tikai pēc oficiālās apstiprināšanas “Selonijas” locekļi varēja parādīties Rīgas ielās savās krāsās.

Lai gan korporācijas dibinātāji savai organizācijai izvēlējās senās brīvās latviešu sēļu cilts vārdu, nosaucot to par “Seloniju”, tā nekad, pretēji daudzām Vācijas studentu korporācijām, nav pulcējusi tikai sava novada studentus. Tāpat arī citas latviešu korporācijas, kas bija izvēlējušās kāda Latvijas novada vārdu, nav pulcējušas tikai sava novada studentus.

Gan toreiz, gan arī vēlāk korporācijas locekļi nāca no dažādiem Latvijas novadiem. Vairāk nekā simt gadu nekādas īpašas saites nevienoja “Seloniju” ar Sēliju. Korporācijas loceklis pazīstamais etnogrāfs Skruzīšu Mikus gan bija sarakstījis grāmatu “Sēļi, Kurzemes augšgala senči”, kura vēl joprojām ir viens no nozīmīgākajiem pētījumiem par Sēliju. Arī pats Sēlijas novads kā atsevišķa etniska identitāte laikā līdz Otrajam pasaules karam netika daudz izcelts. Stāvoklis vēl pasliktinājās padomju okupācijas gados, kad visu mūsu zemi pārplūdināja ar sveštautiešiem un apzināti centās iznīcināt Latvijas novadu etnogrāfiskās iezīmes. Tikai pēc mūsu tautas trešās atmodas, pateicoties galvenokārt akadēmiķa, profesora Jāņa Stradiņa iniciatīvai, atjaunojās interese par senās sēļu cilts apdzīvoto telpu. Nodibinājās Rīgas Sēļu klubs, 1995. gadā izsludināja Sēļu nedēļu, kas pārtapa Sēļu gadā. 1995. gada beigās Ilūkstē nodibinājās Sēlijas asociācija ar Jāni Stradiņu kā tās pirmo prezidentu. Arī “Selonija”, nedaudz eksemplāros pārspiežot Skruzīšu Mikus grāmatu, iepazīstināja savus locekļus ar seno sēļu novadu. Arī “Selonijas” internajā žurnālā “Draugam — Tēvijai” iespieda vairākus rakstus gan par Sēļu gadu, gan par Sēlijas asociācijas darbu un iecerēm. Jānis Stradiņš savos rakstos par Sēliju Latvijas presē vairākkārt minēja, ka vecākā, Rīgā dibinātā latviešu korporācija “Selonija” nes šīs senās sēļu cilts vārdu.

Tuvojoties savas organizācijas oficiālās atzīšanas simt gadu atcerei, Austrālijā dzīvojošie sēļi nolēma šo notikumu atzīmēt ar atklātiem sarīkojumiem, kuri būtu veltīti tam Latvijas novadam, kura vārdu “Selonija” nes. Toreizējais Sēlijas asociācijas viceprezidents Dr. Sigizmunds Timšāns pieņēma “Selonijas” Sidnejas kopas ielūgumu 1997. gada novembra otrajā pusē viesoties Austrālijā ar referātu par tematu “Sēlija: vai drīkstam aizmirst šo Latvijas novadu”.

Vietējo “Selonijas” kopu rīkotie sarīkojumi notika Sidnejā un Melburnā. Abās pilsētās latviešu namos pulcējās vairāk nekā simt klausītāju. Latviešu namu zālēs bija izstādīti viesa atvestie informatīvie materiāli — Latvijas Republikas oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” numuri, kur publicēti apraksti par Sēlijas dienām un Sēlijas asociācijas prezidenta Jāņa Stradiņa daudzu runu teksti.

Vispirms referents iepazīstināja klausītājus ar seno sēļu dzīves telpu, kura, izrādījās, bija krietni plašāka par to Zemgales apgabala austrumu galu, kuru parasti asociējām ar seno sēļu dzīvesvietu, t.i., kādreizējiem Jēkabpils un Ilūkstes apriņķiem. Sēļi ir apdzīvojuši arī plašu teritoriju tagadējā Lietuvā, pat lielāku nekā Latvijas daļā. Arī Daugava nav veidojusi sēļu dzīves telpas ziemeļu robežu, jo sēļi apdzīvojuši arī upes labo krastu.

Plašā temata dēļ Dr. S.Timšāns mazāk pieskārās Sēlijas vēsturei, bet galvenokārt runāja par pašreizējām Sēlijas problēmām un asociācijas nākotnes iecerēm. Viesis raksturoja Sēliju kā novadu ar vienu no zemākām ekonomiskām aktivitātēm visā valstī. Tur nav plašu lauksaimniecībā izmantojamo zemes platību. Novadā ir daudz mežu un citu lauksaimniecībā mazizmantojamu zemju. Padomju varas laikā šai Latvijas daļā nav bijis nekādu militāru objektu, tādēļ arī nav izveidojusies infrastruktūra. Novadā ir maz rūpniecības. Vide samērā ekoloģiski tīra. Ceļi lielākoties ir neasfaltēti. Sēlijas asociācija ir nesekmīgi mēģinājusi panākt ceļu un satiksmes uzlabojumus. Ja novadā būtu sakopti ceļi, viesnīcas un citi tūrismam nepieciešami priekšnoteikumi, tad tūrisms varētu pacelt novada ekonomisko aktivitāti, jo novadā ir daudz ko redzēt.

Referents uzsvēra, ka asociācija neplāno kāda jauna administratīva autonoma novada radīšanu, bet gan, ka tās galvenie mērķi ir:

• rūpēties par senās sēļu dzīves telpas izpēti, sēļu vēstures, tradīciju, etnogrāfisko iezīmju un valodas īpatnību apzināšanu un dokumentēšanu;

• apzināt Sēlijā dzimušo un tur strādājušo devumu Latvijai;

• veicināt novada ekonomisko attīstību;

• rūpēties, lai administratīvie pārkārtojumi nelabvēlīgi neietekmētu novada ekonomiskās, izglītības un kultūras dzīves tālāku attīstību.

Pēc tam Dr. S. Timšāns sīkāk pakavējās pie tuvākā nākotnē plānotiem darbiem, lai sasniegtu iepriekš minētos galvenos mērķus. Nepārprotami, galvenais darbs asociācijas mērķu sasniegšanai ir veicams Latvijā, taču ārpus Latvijas dzīvojošie varētu sekmīgi palīdzēt apzināt to Sēlijā dzimušo un tur kādreiz strādājušo cilvēku devumu Latvijai, kas sava mūža nogali pavadīja ārpus Latvijas. Kā piemēru minēja kādreizējo Latvijas Universitātes tēlotājas ģeometrijas profesoru “Selonijas” locekli Jēkabu Vītolu un jau 1928. gadā uz Austrāliju atbraukušo Latvijas Nacionālās operas solistu Kārli Nīci, kuri savu mūža nogali pavadīja Sidnejā. Šī raksta autoram bija izdevība par šiem diviem sēļiem jau pastāstīt 1997. gada aprīlī Sēlijai veltītajā sarīkojumā Jaunjelgavā, kur piedalījās daudzi zinātnieki, to vidū arī toreizējais Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents sēlis Tālis Millers un Latvijas Lauksaimniecības un mežu zinātņu akadēmijas prezidents un Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Voldemārs Strīķis, kā arī Sēlijas asociācijas prezidents Jānis Stradiņš.

Ja pirms šiem sarīkojumiem rīkotājiem bija šaubas, vai Austrālijā būs pietiekama interese par šī novada problēmām, tad tās izrādījās gluži nepamatotas. Sarīkojumi bija labi apmeklēti, klausītāju interese bija dzīva un neviltota. Pēc referāta Dr. S.Timšānam bija jāatbild uz daudziem jautājumiem. Starp klausītājiem bija arī vairāki Sēlijas novada cilvēki, kuri arī pastāstīja savas atmiņas par dažādiem notikumiem Sēlijā pirms Otrā pasaules kara. Sarīkojumu dalībnieki bija pārsteigti par valdības plānotajām teritoriālajām reformām, kas kardināli mainītu Latvijas etnogrāfisko apgabalu robežas. Viena no plānotajām reformām paredzēja Sēlijas novada sadalīšanu starp vairākiem apgabaliem, lielu daļu pat pievienojot Latgalei. Daudziem bija grūti ticēt, ka valdība būtu varējusi šādas reformas nopietni apsvērt.

Pēc referātiem pie vīna glāzes Dr. S.Timšānam bija izdevība aprunāties ar lielu skaitu apmeklētāju, kuriem bija daudz jautājumu par Sēlijas novada problēmām šeit, Latvijā.