Dr.sc.ing. Jānis Klētnieks:

Pilskalniem sargātā Sēlijas zeme

Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Ilūkstē 2001. gada 18.oktobrī

Sēlijas jeb Augšzemes daba bagāta paugurainēm jeb kalvām, kas mijas ar ieplakām un ezeriem, kur ūdeņus rod nelielās upes. Sēlijas vidienē virzienā no Neretas uz Viesīti un tālāk līdz Pļaviņām stiepjas pauguraina augstiene. Tajā netālu no Saukas ezera virs Baltijas jūras līmeņa paceļas 165 metrus augstais Ormaņkalns. Arī Sēlijas dienvidaustrumu daļā, Ilūkstes apkārtnes pierobežā ar Lietuvu, plešas Augšzemes augstiene, ko Sventes ezera tuvumā grezno 220 metrus augstais Egļu kalns.

Senākā dzelzs laikmeta sākuma posmā, apmēram pirms divarpus tūkstoš gadiem, Sēliju apdzīvoja ļaudis, kas jau prata augstienes pauguros izbūvēt nocietinātas apmetnes, kuras aizsargāja viņus pret bieži sirojošiem iebrucējiem. Sēlijas vidusdaļas paugurainēs, Saukas ezera apkārtnē senākās pilsvietas konstatētas Stupeļu, Margas, Kņāvu un Kūliņu kalnos. Arī Lietuvas Augštaitijas daļā, Kupišķu—Utenas ceļa virzienā, bijušas vairākas nocietinātas senvietas. Sēlijas daļā garām šiem pilskalniem no Lietuvas puses ienāk sens ceļš, kas caur Viesīti un Vārnavu noved pie Daugavas. Tajā laikā arī otrpus Daugavas, labajā krastā, jau bija izveidojušās Aizkraukles, Mūkukalna, Kokneses un Asotes pilsvietas.

Arī Augšzemes augstienes paugurainēs nostiprināti samērā daudz pilskalnu. Arheologi apzinājuši lejpus Daugavpils, tagadējā Sventes pagasta teritorijā, Arāju, Kaķīšu, Āpšukalna, Sudmaļu un Timšānu pilskalnus. Ilūkstei blakus esošajā Pilskalnes pagastā arheoloģijas pieminekļu sarakstā iekļauti septiņi pilskalni — Palazdiņi, Zamečka, Dviete jeb Kalnišķi, Rūrānu Batarejas kalns, Sidrabiņu kalns, Lapsukalns un Melnaiskalns. Eglainē atrodas Lašu pilskalns. (Urtāns J. Augšzemes pilskalnu arheoloģiskās izpētes gaita. — LZA Vēstis, 2001, 55 (5./6.): 45.—51.lpp.) Visi šie pilskalni izkārtojas it kā divos aizsardzības lokos, pret Daugavu un arī pret dienvidu daļas apgabaliem. No ziemeļiem Dvietes — Bebrenes novadu ar dabīgu aizsegu sedza plašais un purvainais Dunavas mežu masīvs, un aiz tā Daugavas krastus aizsargāja Dignājas un Jersikas pilskalni.

Raksturīgi, ka šajā laikā nocietināto apmetņu tālākais valnis atradās Latgales augstienē uz ziemeļiem no Krāslavas, kur tas izvietojās ieloka veidā ar tā sauktā Šokolādes kalna, Bērzines, Žaunarēnu, Stanovišķu, Blaževiču un Krupenišķu pilsvietām. Atsevišķi no tiem uz rietumpusi atradās arī Pilišķu pilskalns. (Latvijas PSR arheoloģija. — R.: Zinātne, 1974. — 64., 65. lpp.) Visi šie pilskalni kopumā izveidoja varenu nocietinājumu sistēmu, aizsargājot apdzīvoto novadu no uzbrucējiem, kuri nāca no dienvidiem un dienvidaustrumiem vai arī no ziemeļaustrumiem. Pilskalni aizsargāja arī sirotāju pārvietošanās ceļus, kuri gāja kā pa sauszemi, tā arī pa Daugavu. Mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī daudzas no šīm pilsvietām apkārtējo tautu sirojumos tika izpostītas un pamestas, bet atkal no jauna nocietinātas ar spēcīgākām būvēm. Pirms vācu ienākšanas 12. gadsimta beigās abpus Daugavas jau dzīvoja atsevišķas latgaļu un sēliešu ciltis. Jersikas valsts maksāja meslus Polockas kņazam. Sēlieši dzīvo sadraudzīgi ar saviem kaimiņiem lietuvjiem.

Vecākie rakstiskie vēstures avoti min vairākus senākos Sēlijas karaceļus, kuriem bijusi svarīga loma vācu Zobenbrāļu ordeņa karagājienos uz lietuvju apdzīvotajiem novadiem. Livonijas Indriķa hronika ( Indriķa hronika. — R.: Zinātne, 1993.) mums vēsta, ka 1205. gada februārī lietuvieši ar bagātu laupījumu atgriezušies no igauņu zemēm caur Turaidu un Ropažiem un devušies uz Ikšķili (Ykescola). Krustneši kopā ar zemgaļiem viņus sagaidījuši netālu no Ikšķiles un atņēmuši salaupīto guvumu. Lietuvji tad bēguši pāri aizsalušajai Daugavai. (IX,3) Tajā gadā krustneši nodedzināja Lielvārdes (Leneworde) un Aizkraukles (Asscrade) pilis.

1206. gada vasarā lībieši pie Salas pils cīņā pret krustnešiem glābās pāri Daugavai — “citi, gribēdami pārpeldēt upi, noslīka”. (X,8) Pa Daugavu krustneši brauca kuģos vai ar plostiem. Pārkļūt pāri Daugavai vasarā bija sarežģīti.

1207. gada decembrī lietuvji savāca lielu karaspēku un, pārcēlušies nakts laikā pāri Daugavai, nokļuva Turaidā, kur tās apkārtni izlaupīja. Atpakaļceļā lietuvjus pie Lielvārdes sagaidīja krustneši, kad sirotāji “naktī ar visiem gūstekņiem un laupījumu pa ledu gāja pāri Daugavai”. (XI, 5) Krustneši neuzdrošinājās viņiem uzbrukt, bet devās uz Aizkraukli (apm.20 km), kur pārgāja pāri Daugavai un tad devās cīņā, atņemot laupījumu. Tas norāda, ka lietuvji, pārcēlušies pāri pie Lielvārdes, bija devušies gar Daugavas kreiso krastu uz augšu, kur pie Aizkraukles viņiem uzbruka vāci.

1208. gada sākumā krustneši devās iznīcināt augšup Kokneses atrodošos sēļu pili, kura lietuvjiem bieži deva patvērumu. Krustnešu karaspēks pie Aizkraukles pārgāja Daugavu un, virzīdamies uz augšu gar Daugavas kreiso krastu, aplenca sēļu pili (Sēlpili — Selburg). Sēļi lūdza mieru, pieņēma uzspiesto kristietību un solīja — “turpmāk lietuvjus, Kristus vārda ienaidniekus, turēt no savas pils tālāk”, kā arī deva vāciem ķīlniekus. (XI, 6)

Prof. Ē. Mugurēvičs Indriķa hronikas komentāros (371. lpp.) par šo uzbrukumu raksta: “Vācu ieņemtā bija sēļu galvenā pils, kas atradās stratēģiski izdevīgā vietā pie Daugavas pārejas.” Sēlpils atradās pretī Oliņkalnam, kur abi nocietinātie pilskalni aizsargāja senu pārcelšanas vietu pāri Daugavai. 1208. gadā arī Koknese nonāca pilnīgā vācu varā, un tur sāka būvēt mūra pili.

1219. gadā krustneši iepazīst ceļu uz Mežotni caur seno Upmales novadu. (XXIII,3) Dažus gadus vēlāk, 1221. gada rudenī, sākoties ziemai, lietuvji atkal devās pāri Daugavai, bet “pāreja pār Daugavu grūta, lietuvji vai nu noslīka Daugavā, vai gāja bojā mežos”. (XXV,4)

Vēsturnieks Vilis Biļķins savā grāmatā “Sēlija un Dienvidkursa” (Sēļzemnieka apgāds, 1992.) min trīs galvenos Sēlijas karaceļus. Viens no tiem sācies pie Daugavas kreisā krasta iepretim Aiviekstes grīvai un vedis caur sēliešu zemi uz Užpaļiem un tālāk uz Viļņu. Užpaļi atrodas lejpus Sartu ezera pie Šventojas upes senajā Nalšas zemē, kas minēta Atskaņu hronikā. (R.: Zinātne, 1998. — 317., 318. lpp.) Šo sauszemes ceļu min arī pamiera līgums, ko 1338. gadā Livonijas ordenis noslēdzis ar Lietuvas karali Ģediminu. Līgumā teikts, ka “karapulki nedrīkst iet pa šo ceļu un iebrukt no Lietuvas Livonijas zemēs un tāpat no Livonijas iebrukt Lietuvas teritorijās”. Dokumentos atrodams, ka ordeņa karaspēks 1433. gada 9. februārī izpostījis Užpaļu pili un pēc tam otrā dienā nācis uz Aivieksti (LUB VI 3081; VII 663). 17. gadsimtā zviedru vēsturnieks Tomass Jērne (1638—1678), kas bija studējis Gustava Ādolfa dibinātajā Tērbatas universitātē, šo ceļu tiešos vārdos sauc par “lietuvju ceļu”. Lietuvji 12. gs. otrajā pusē visvairāk gāja pa šo ceļu, iebrukdami latgaļu un igauņu novados. Nonākuši pie Daugavas, viņi varēja nogriezties uz turieni, uz kurieni bija nosprausts sirojuma mērķis.

Tagad šo ceļu var izsekot no Lietuvas pierobežas, sākot no Onušķiem vai arī no Eikinišķiem. Latvijas daļā ceļš virzās netālu no Stupeļu un Margas pilskalniem gar Viņaukas un Krigānu ezeriem uz Saukas pusi un šķērso Dienvidsusējas upi. Tālāk ceļš ved uz ziemeļiem gar Saukas ezera austrumkrastu, kur atrodas nelielais pilskalns Dievkalniņš, bet labajā pusē — augstais Ormaņkalns. Aiz Saukas ezera ceļš virzās uz Viesītes pusi, pirms Eķengrāves (Eckengrafen) atstājot labajā pusē netālo Kūliņu pilskalnu. No Viesītes ceļš ved gar Aumaņa ezeru, kur tas aiz Viesītes upes sadalās divos virzienos — uz Vārnavu (Wahrenbrock) un uz Sunāksti (Sonnaxt). Ejot caur Vārnavu, ceļš virzās gar Piksteres ezera rietumkrastu un aiz tā atkal sadalās. Pa labi nogriežas ceļš caur Arbidāniem uz Salu lejpus Jēkabpils, bet otrs pagriežas uz Vīganti. Vārnavas apkārtnē ceļu aizsargāja vairāki pilskalni — Sērpiņu, Maizīšu un Zilaiskalns. Pauguraines ainavā izceļas vairākas paaugstinātas vietas — Sperjāņu kalns (133 m), Arbidānu kalns (133 m), Orļu kalns (145 m), Daborkalns (158 m). No Arbidāniem var viegli nonākt Sēlpilī, kur lejpus Stukmaņiem Daugavā, pirms uzcēla Pļaviņu HES, bija daudz krāčainu vietu līdz pat Koknesei. Sausās vasarās dažās krāču vietās ūdens līmenis Daugavā nebija dziļš, un dažviet tur varēja pāriet ar kājām vai pat pārbraukt ar ratiem. Ūdensceļa pārejas vai pārceltuves vietas apsargāja Oliņkalna un Sēlpils pilskalni.

Otrs svarīgākais sauszemes ceļš, kas šķērsoja sēliešu zemi, sākās Daugavpils apkārtnē. No turienes ceļš veda uz Lietuvu pa garu ezeriņu rindu caur Dēmeni uz Drisvētu ezeru. Ziemā pa ezeriņiem varēja ērti un ātri pārvietoties ragavās. Šo ceļu sauca par tirgotāju ceļu — Kopwech, jo pa to tirgotāji veda preces uz Lietuvu. Sēlijas īpato ezeru rindu vēlāk izmantoja arī lietuviešu karotāji, lai uzbruktu 1275. gadā uzceltajai Naujenes ordeņpilij. Tajos laikos karapulki parasti gāja no janvāra sākuma līdz februāra beigām, kad visi ūdeņi bija aizsaluši. Pa šo aizsalušo ezeru ceļu vēl gājis arī Daugavpils komturs, kurš 1507. gadā ar karaspēku iebruka Drisvētu ezera apkārtnē. Šo ezeru ceļu min arī Flandrijas diplomāts Gilberts Lannuā, kurš 15. gadsimtā no Daugavpils pa aizsalušajiem ezeriem devies uz Vītauta muižu Lietuvā.

Vēl jāmin trešais senatnē labi pazītais ceļš, kas virzījās gar Sēlijas robežupi Daugavu. Jau vikingu laikos Daugava bija pazīstama kā svarīgs ūdensceļš. Vikingi no Skandināvijas zemēm kuģoja pa Daugavu, Dņepru un Melno jūru uz Bizantiju. Blakus Daugavai virzījās arī galvenais sauszemes ceļš, kas gāja augšup gar upes labo krastu. Sēlijas daļā vietām tas virzījās arī gar kreiso upes krastu. Šie ceļi bija vajadzīgi preču pārkraušanai krāču vietās. Pa tiem Livonijas ordeņmestru un virsbīskapu sūtņi bieži vien devās uz Viļņu. Pa šiem ceļiem Livonijā karot nāca arī Lietuvas karaļu karaspēks.

Svarīga nozīme bija arī iekšējam Sēlijas ceļam, kas sākās pie Dignājas. No turienes ceļš caur Slati veda uz Rubeni un gar Anceni uz Subati un tālāk uz lietuvju apdzīvotiem novadiem. Nocietinātās pilskalnu apmetnes aizsargāja novadu un Daugavas ūdensceļu pret nevēlamiem uzbrucējiem. Daugava bija dabisks ūdensšķērslis, kas uzbrucējiem traucēja pārcelties pāri upei kā vasarā, tā arī ziemā. Vasaras sezonā vajadzēja zināt upes seklākās pārejas un ziemā — lēnākās straumes vietas, kuras ātrāk aizsala un bija pārbraucamas pa ledu ar ragavām.

Hronikas un citi vēstures avoti sniedz tikai vispārējas ziņas par Daugavas pārejām. Iespējamās pārcelšanās vietas pāri upei tagad savās atmiņās varbūt saglabā tikai vecie Daugavas krastos dzīvojošie ļaudis. Varbūt par tām runā arī kādi senie nostāsti? Pilnīgākus priekšstatus varētu sniegt tikai pati Daugava, bet arī tās tecējumu tagad pārveidojušas hidroelektrostacijas. Šeit līdzēt var tikai agrākie Daugavas izpētes materiāli, kas iegūti līdz pirmā aizsprosta izbūvei pie Ķeguma.

Daugava savā laikā bija vispilnīgāk hidroģeoloģisko apstākļu ziņā izpētītā upe. 19. gadsimta 80. gados to pirmoreiz uzmērīja inženiera Šeļutas vadībā 590 km garumā no Vitebskas līdz Doles salai, sastādot plānus un garenprofilus. Pētījumu mērķis bija iegūt datus Daugavas kuģošanas projekta sastādīšanai. Otro reizi Daugavu sīki uzmērīja 1906.—1910. gadā no Līvāniem līdz Doles salai 180 km garumā. Vēlāk šos materiālus izmantoja Doles spēkstacijas projektēšanai, ko nerealizēja (Pļaviņu HES tehniskais arhīvs).

Šie Daugavas izpētes materiāli rāda, ka bijušas tikai nedaudzas vietas, kur varēja pāriet pāri upei. Tās pilnībā sakrīt ar Indriķa hronikā minētajām pārejām un pārcelšanās vietām. Aizkraukles pils rajonā Daugava bija dziļāka par 3 metriem. Pie Kokneses pils upes dziļums sasniedza gandrīz 4 metrus. Augšpus Pērses ietekas upe bija vēl dziļāka, un tur izveidojās lēns straumes plūdums, kas pieļāva pārcelšanos ar plostiem un ziemā pa ledu. Daugavas tecējums bija lēns arī pie Avotiņu pilskalna lejpus Stučkas grūbes krāces. Pie bijušās Seglenieku pārceltuves upe vietām bija 1,2 — 1,5 metrus dziļa. Stučkas grūbes krāces rajonā upes dziļums arī pārsniedza vienu metru. Augšpusē līdz Aiviekstes ietekai Daugava bija ļoti krāčaina ar strauju ūdens plūdumu. Pārcelties pāri Daugavai bija bīstami. Augšpus Aiviekstes ietekas Daugavas tecējums kļūst lēnāks līdz pat Sakas ietekai lejpus Jēkabpils. No Sakas līdz Susejas ietekai atkal ir straujš upes kritums, bet Krustpils —Jēkabpils krastos Daugava plūst lēnāk. Iespējama pāreja atradās Jersikas pilsvietas apkārtnē. Starp Ploņu salu un pilskalnu upē bija plaši sēkļi. Iepretim Jersikas pilskalnam Daugavas ūdeņi plūda pāri radzēm, tikai gar kreiso krastu straume iegrauzās dziļākā gultnē, kur sausā laikā bijuši redzami atsevišķi lieli akmeņi. Daugavpils apkaimē seklākā vieta bija pie Lauces ietekas.

Minētie pētījumu dati atspoguļo vasaras vidējo ūdens līmeni. Sausākā vasaras periodā ūdens līmenis varēja būt nedaudz zemāks, un tad seklākās vietas varēja izmantot karaspēka pārcelšanai. Tomēr jāsecina, ka Daugava bija bīstama robežšķirtne, kas 13. gadsimta pirmajā pusē aizkavēja Sēlijas iekarošanu. Daugava gan bija kuģojama ar nelielas iegrimes laivām, un pārcelties pāri varēja ar plostiem vai laivās. Jādomā, ka pie Livonijas bīskapa un ordeņa celtajām pilīm vienmēr atradās sagatavoti pārcelšanās līdzekļi, lai nokļūtu sēliešu vai zemgaļu teritorijās. Sirotājiem no Lietuvas vasarā nācās izmantot nedaudzās pazīstamās seklās vietas, bet ziemā agri aizsalušos Daugavas posmus, kas viņus noveda tuvāk pie zināmajām takām un ceļiem lībiešu un latgaļu apdzīvotajos novados.

Sēlijas pilskalni un ar tiem aizsargātās ceļu vietas ir seni vēstures liecinieki par kādreizējo novada apdzīvotību un aizsardzības spējām.

Sēlijas asociācijas viceprezidenti Jānis Dmitrijevs un Tālis Millers dalās domās par Sēlijas nākotni ar sēlieti akadēmiķi Baibu Rivžu

Skolēni Ilūkstē un Neretā par labākajiem stenda referātiem saņēma arī laikraksta “Latvijas Vēstnesis” dāvinājumu — grāmatas. Tās pasniedza laikraksta galvenais redaktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis Oskars Gerts

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Sēlijas pirmā ievērojamā pētnieka — Skruzīšu Mikus — dzimta atdusas Neretas Ķesteru kapos. Diemžēl piemiņas akmens prasa atjaunošanu, jo uzraksts “Domājām apsēt lielus laukus, bet ne stūrīša nepaspējām” ir nolauzts, sākotnēji tas atradās kapa plāksnes augšdaļā

Foto: Sigizmunds Timšāns