Valsts prezidente:

— Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonijā Augstākās padomes deputātiem

Runa Triju Zvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonijā Augstākās padomes deputātiem, atzīmējot Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 10.gadadienu 2000.gada 3.maijā Rīgas Latviešu biedrībā

Vēsture Latvijas valsts svētku kalendārā — dažādos tonējumos — iezīmējusi divus datumus.

Latvijas valsts dibināšanas svētki — 18.novembris — ir skaudras nopietnības apdvesti, jo lepnums un gandarījums par valsts dzimšanu tad mijas ar sērām par upuriem, kas tikuši nesti tās vārdā. Brāļu kapu garās rindas tad mums atgādina, cik dārgi maksāts par šo mūsu tautas liktenī nozīmīgāko dienu.

4.maijs — Latvijas dzimšanas svētki — simboliskā kārtā iekrīt laikā, kad pati daba neapturami iet pretī savai atdzimšanai, plaukumam un ziedēšanai.

4.maijs — Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas svētki, ir saules un gaiša prieka caurstrāvoti. Un tomēr — tas nav vienīgi dabas nopelns.

Pirms desmit gadiem Latvija ( tāpat kā Igaunija un Lietuva) demonstrēja pasaulei gandrīz neticamo, proti — to, ka vēstures gaitu, valstu un tautu likteņus iespējams manīt arī bez asinīm un vardarbības. Ka to iespējams manīt tiesiski un civilizēti, inteliģenti un apgaroti. Ar to Baltijas tautas ieguva starptautiskās sabiedrības simpātijas un atzinību. Ar to mēs apliecinājām savu morālo spēku, savu humāno un demokrātisko potenciālu ne vien citiem, bet arī paši sev.

Dziesmotā revolūcija — šis patiesi skaistais un laimīgais vārdu savienojums, kļuva par apzīmējumu procesam, kas miermīlīgā ceļā spēja izmainīt pasaules politisko ainu. Šai procesā visā savā spēkā manifestējās tautas radošā enerģija un vienotā griba, kuru demokrātiskā formā spēja godam pārstāvēt tautas vēlētie piekšstāvji.

Dāmas un kungi!

Šobrīd, mūsu valsts atdzimšanas desmitās gadadienas priekšvakarā, mēs esam pulcējušies, lai uzsvērtu un novērtētu pašu izšķirīgāko brīdi Latvijas neatkarības atjaunošanas gaitā.

Tas brīdis bija — tolaik vēl citādi dēvētās Latvijas — Augstākās padomes deputātu balsojums, pieņemot Deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu".

Latvijas Tautas fronte — visdemokrātiskākā un plašākā pilsoniskā kustība, kādai nav analoga mūsu vēsturē, bija veikusi milzīgu darbu, lai Augstākās padomes sastāvā izraudzītu un ievēlētu Latvijas brīvības idejai uzticamākos cilvēkus. Tos, kuru goda un sirdsapziņas uzdevums būtu realizēt savu vēlētāju gribu — nostādīt Latviju uz brīvas, demokrātiskas Latvijas Republikas de facto atjaunošanas ceļa.

Tas bija leģitīms, bet arī riskants ceļš. Par iznākumu galvot nevarēja neviens. Starp divsimt vienu deputātu bija jābūt vismaz simt trīsdesmit diviem, kuri šais liktenīgajos svaru kausos nostātos brīvības un demokrātijas pusē. Latvija bija saspringusi gaidās un cerībās. Ļaudis pulcējās ielās un laukumos, ļaudis bija pieplakuši pie radioaparātiem.

Balsu skaitīšana bija kā ieklausīšanās dārgos sirdspukstos. Tie nebūt nebija ritmiski. "Par" mijās ar "pret", un visus vienoja sajūta, ka tas patiesi ir dzīvības un nāves jautājums.

Augsti godātie deputāti!

Tas bija liels brīdis jūsu dzīvē. Tā bija liela jūsu katra atbildība. Tauta tieši jums bija uzticējusi lemt savu likteni. No ikviena jums bija atkarīga Latvijas nākotne. Katrai balsij bija vienāds un līdzvērtīgs svars.

Neatkarīgi no tā, kādi bijuši katra dzīves taisnie vai līkloču ceļi pirms šī balsojuma, neatkarīgi no tā, kā dzīve katru situējusi pēc šī balsojuma, — jūsu izšķiršanās bija vēsturiska un drosmīga. jūs piepildījāt uz sevi liktās cerības, jūs attaisnojāt sev dāvāto uzticību.

Jo tās bija arī jūsu pašu cerības. Jo tā bija arī jūsu pašu uzticība un griba. Jūs un tauta bijāt viens vesels, kad jūs — simt trīsdesmit astoņi tautas priekšstāvji — nobalsojāt par Latvijas neatkarību.

Latvijas valsts ir novērtējusi jūsu darbību ar savu augstāko apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni.

Šajā zvaigžņu mirdzumā — esmu pārliecināta — jūs domās un jūtās dalīsities ar tiem tūkstošiem un tūkstošiem, kas jūs kā cienīgus izraudzījās šai misijai. Domās un jūtās jūs dalīsities šai zvaigžņu mirdzumā ar visiem tiem — dzīvajiem un arī jau mirušajiem, kuri lielā paļāvībā savu sapni par brīvu Latviju bija likuši tieši jūsu rokās. Un dalīsimies arī pārliecībā par to, ka mēs visi kopā turpināsim Latvijas valsts tālāku izveidi un nostiprināšanu, smeļot spēku arī neaizmirstamajos notikumos pirms desmit gadiem.

Es apsveicu jūs visus Latvijas valsts atdzimšanas saulainajos svētkos! Nežēlosim spēkus, nežēlosim pūles, lai Latvija ik pavasari atplauktu aizvien pārliecinošāk. Lai Latvija aizvien spēcīgāk sakņotos savā brīvībā! Lai mēs vienmēr būtu šīs brīvības cienīgi! Lai arī tālākā mūsu valsts evolūcijas ceļā mēs vienmēr būtu droši un uzticami tās līdzgaitnieki un virzītāji!

Dievs, svētī Latviju!