Vakar Saeimas sēdē pirmajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Par valsts budžetu 2002.gadam”

Vakar, 1.novembrī, Saeimas plenārsēžu zālē pirms debatēm par likumprojektu “Par valsts budžetu 2002.gadam”: Ministru prezidents Andris Bērziņš un finansu ministrs Gundars Bērziņš Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Runa Saeimas 2001. gada 1. novembra sēdē

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Šodien Saeima sāk izskatīt 2002. gada budžeta projektu, kura faktiski ir valdības izstrādātā versija par to, kā sabalansēt iedzīvotāju vajadzības un valsts iespējas. Kāds nezināms autors, vērojot iedzīvotāju attiecības ar varu, ir izteicis vienkāršu, taču, pēc manām domām, ļoti vērtīgu atziņu, kura turklāt atbilst patiesībai. Proti, labs pilsonis pieprasa, lai valstij būtu vairāk labu ceļu, labu skolu, vairāk labu slimnīcu un mazāk nodokļu. Labs pilsonis patiešām grib redzēt labas lietas, taču ne vienmēr zina, kā šīs labās lietas rodas. Viņš ne vienmēr izprot to, ka budžeta izdevumu daļa, kas nosaka finansējuma iespējas ceļiem, skolām, slimnīcām, ir atkarīga no budžeta ieņēmumiem, kurus pamatā veido nodokļi, un no valsts spējām šos nodokļus iekasēt.

Visbiežāk viņš pat saprot, ka ir ieņēmumi un izdevumi, taču neaplūko tos kopsakarībās. Viņiem šķiet, ka valdība vienkārši nesaprot, cik svarīgi ir piešķirt līdzekļus vienai, otrai vai trešajai sfērai. Viņš kategoriski pieprasa — dodiet naudu — un tajā pašā laikā uztraucas — kāpēc pastāv budžeta deficīts, kāpēc valdība šo budžeta deficītu ir pieļāvusi. Situācija, par kuru es runāju, nav unikāla. Es pat teiktu, ka tā ir normāla situācija, ar ko nākas rēķināties politiķiem ikvienā demokrātiskā valstī. Taču pašiem politiķiem ir jāprot saskatīt kopsakarības.

Būdams dažādos ministros, es valdībā esmu piedalījies pēdējo 10 gadu laikā septiņu budžeta projektu sastādīšanā. Taču tik sarežģītu sastādīšanas procesu, kāds ir bijis šogad, es neatceros. Mums nācās meklēt un atrast līdzekļus gan Saeimas pieņemto likumu, gan vēl aizvien augošo valsts vajadzību, gan starptautisko saistību izpildei. Taču savu zīmogu uzlika arī vēlēšanu tuvums, tāpēc ir gandarījums, ka valdība šīm grūtībām tika pāri un šobrīd budžets ir jūsu, deputātu, rokās.

Godājamie deputāti! Pie 2001. gada budžeta projekta valdība strādāja jau kopš 2002. gada sākuma. Pirmoreiz tas tika veidots kā nulles budžets. Es izveidoju darba grupu, kurā kopā ar mana biroja darbiniekiem strādāja Finansu ministrijas darbinieki, neatkarīgie eskperti no Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Bankas, Valsts kontroles. Viņi pārskatīja virkni budžeta programmu, lai ierobežotu neracionālus izdevumus. Tādējādi nodokļu maksātājiem pirmo reizi tika dota iespēja pašiem pārbaudīt viņu samaksātās naudas izlietojuma pamatotību. Eksperti, jo sevišķi Darba devēju konfederācija, norādīja arī jomas, kurās ir iespējama līdzekļu ekonomēšana, budžeta programmas optimizējot. Tomēr vairumā gadījumu nekādi neracionāli izdevumi netika konstatēti. Tieši pretēji — Darba devēju konfederācija konstatēja, ka noteikto funkciju veikšanai iestādēm tiek piešķirts pārāk maz līdzekļu. Rūpīgi tika izvērtētas un pārvērtētas ieņēmumu prognozes, izskatot ikvienu iespēju uzlabot nodokļu iekasēšanu. Uz šādu rūpīgu vairākkārtīgu izvērtēšanu mūs mudināja arī tas apstāklis, ka pat tādas konservatīvas organizācijas kā Starptautiskais valūtas fonds sagatavotajās prognozēs bija optimistiskāks nekā mūsu Finansu ministrija. Darba gaitā prognozes nu ir precizētas, taču mēs negājām to ceļu, kuru reizēm izvēlējās citi. Proti, mēs mākslīgi nepaaugstinājām prognozes, lai it kā formāli noziņotu, ka budžets ir sabalansēts, viss ir kārtībā un mēs varam ziņot visām starptautiskajām institūcijām. Mūsu prognozes, kuras šobrīd iekļautas budžetā, ir reāli izpildāmas, taču tās ir arī pietiekami saspringtas un liks Valsts ieņēmumu dienestam krietni uzlabot savu darbu. Par spīti nepieciešamībai atrast līdzekļus veselai virknei izdevumu pozīciju, valdība izdarīja to, kas sākumā šķita pat neiespējami. Vēlos atgādināt, ka 2002. gads būs jau otrais gads, kad valdība nav paaugstinājusi nodokļus, un vēl vairāk — tas būs arī otrais gads, kad nodokļi tiek samazināti. Saeimā ir iesniegts likums par uzņēmumu ienākuma nodokli, kas paredz pazemināt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi par 3%. Tādā pašā tempā nodokļu samazināšana turpināsies arī nākamajos gados. Kā Ministru prezidentam, protams, man ir nedaudz žēl aptuveni to 11 miljonu latu, kurus zaudēs budžeta ieņēmumu daļa. Taču man nekad nav bijušas šaubas par to, ka nodokļu samazināšana bija jāsāk, lai Latvijā varētu turpināt veidoties uzņēmējdarbībai labvēlīga vide un mūsu valsts iegūtu priekšrocības sacensībā par ārvalstu investīcijām.

Vakar, 1.novembra Saeimas sēdē: tribīnē — Ministru prezidents Andris Bērziņš, prezidijā — Saeimas sekretāre Silvija Dreimane Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Apspriežot 2001. gada budžetu, es runāju par to, ka valsts izkļūst no ekonomiskās krīzes, un prognozēju strauju attīstību. Toreiz man daudzi neticēja, taču iekšzemes kopprodukts pagājušajā gadā ir palielinājies par 6,6% un šā gada pirmajā pusē — par 8,2%. Tagad mēs visi zinām, ka ekonomiskās attīstības tempi Latvijā ir visaugstākie starp Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Tas mums ļauj palielināt arī izdevumus. Valdība ir konsekventi ievērojusi deklarētās prioritātes šā gada budžeta projekta sastādīšanā. Līdzekļi izglītībai palielināti par 10%, aizsardzība saņems likumā noteiktos 1,75% no iekšzemes kopprodukta, apmēram 6 miljonus saņems sfēras, kas ir saistītas ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Atgādināšu, ka nākamgad izšķiras Latvijas “būt vai “nebūt” NATO un Eiropas Savienībā, tādēļ līdzekļu piešķiršana šīm prioritātēm, pēc manām domām, ir pašsaprotama.

Tāpat iespēju robežās līdzekļi ir palielināti arī citām nozarēm, bet, piemēram, veselības aizsardzībā izdevumiem budžetā papildus ir piešķirti pāri par 20 miljoniem latu, un faktiski tas ir viens no ievērojamākajiem pieaugumiem budžetā. Tagad labklājības ministra pienākums ir sakārtot sistēmu, lai nauda tiktu izmantota iespējami efektīvi un lai dažādu ierēdņu neizdarības dēļ neciestu pacienti.

Tajā pašā laikā esmu pārliecināts, ka ikvienu sfēru var nodēvēt par prioritāru — ar nosacījumu, ja šai sfērai ir nepieciešami papildu līdzekļi. Taču nav iespējams koncentrēt budžeta iespējas tā, lai būtiski palielinātu finansējumu sešās, septiņās vai pat vairākās lietās. Ja mēs tā mēģināsim rīkoties, tad prioritātes formāli būs visas, bet faktiski — neviena.

Protams, šā gada budžeta visdiskutablākais jautājums ir budžeta deficīta lielums, kurš piestādītā budžeta projektā ir 2,46%. Nevēlos apgalvot, ka tas mani apmierina. Taču deficītu šobrīd var samazināt, vai nu vēl vairāk ierobežojot izdevumus, vai arī — tieši pretēji — palielinot ieņēmumus. Ja jūs, godājamie deputāti, redzat kādas iespējas, tad es būšu tikai pateicīgs par priekšlikumiem. Taču, ņemot vērā vajadzības, zinu, ka būs grūti atrast ko lieku vai nenovērtētu. Domāju, ka būs godīgāk apstiprināt šādu deficītu nekā mākslīgi uzpūst ieņēmumu prognozi.

Latvijā arī nākamajā gadā tiek plānots viens no zemākajiem deficītiem Austrumeiropas valstu vidū. Nepieciešams apzināties, ka, pirmkārt, mums ir jāizpilda Kopenhāgenas kritēriji, kuri paredz izveidot Eiropas standartiem atbilstošu drošības sistēmu. Otrkārt, budžetam ir jāatbilst Māstrihtas kritērijiem, kas reglamentē makroekonomikas vidi Eiropas Savienības valstīs. Un, treškārt, mums ir saistības ar Starptautisko valūtas fondu. Budžets ļaus izpildīt gan Māstrihtas kritērijus, gan iekļaujas Kopenhāgenas kritēriju realizēšanā. Sarežģītāk būs izpildīt mūsu saistības ar Starptautisko valūtas fondu, taču pat Valūtas fonds nav teicis, ka nākamā gada budžeta projekts apdraud Latvijas makroekonomisko un monetāro stabilitāti.

Es aicinu jūs, augsti godātie deputāti, būt konstruktīviem — analizēt budžeta projektu, sniegt priekšlikumus, precizēt detaļas, taču nemainīt prioritātes un nepalielināt izdevumus.

Es jūs aicinu būt tikpat konstruktīviem kā pagājušajā gadā, pieņemot pagājušā gada budžetu.

Finansu ministrs Gundars Bērziņš:

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj, godājamie pozīcijas deputāti, godājamā opozīcija! Iepriekšējām valdībām bieži ir pārmests, ka tās, sastādot budžetu, vienmēr ir deklarējušas dažādas prioritātes, bet reāli nekādas prioritātes nav bijušas dabā sajūtamas. Tā lielā mērā ir taisnība, un tam ir divi iemesli.

Pirmais. Līdz šim lielākoties mūsu rīcībā ir bijis tik maz naudas, ka gandrīz visi iepriekšējie budžeti ir bijuši vistīrākajā veidā izdzīvošanas budžeti. Bet reālās attīstības stratēģijas tajos bijis maz. Nebija naudas, un prioritātes lielā mērā bija tikai lozungi. Prioritātes bija tiesības uz izdzīvošanu, jo nekam citam vienkārši nepietika naudas.

Otrs iemesls. Biežās valdības maiņas, kas finansu politikai neļāva attīstīties. Gads ir pārāk mazs nogrieznis, lai kāda finansu politika sāktu nest tos augļus, kurus sabiedrība gaida. Var panākt pirmos uzlabojumus, bet iedzīvotāju kabatās tie, protams, neparādās. Šis budžets atšķiras no citiem. Un par to mums ir jāpateicas tam ekonomiskajam brīnumam, es nebaidos lietot šo vārdu, kurš šogad vērojams Latvijā. Nesen Latviju apmeklēja viens no ietekmīgākajiem Eiropas finansitiem — Vācijas finansu ministrs Hanss Eihels. Mūsu sarunā viņš prasīja: “Kas notiek Latvijā? Kas notiek Latvijā...?” Vācijā attīstība otrajā ceturksnī bija nulle, Amerikā prognozēts 1%, arī nākamgada prognoze nav diez ko iepriecinošāka. Eiropas Savienības kopprodukta pieauguma prognoze šobrīd ir 1,4% šogad, 1,5% nākamgad. Ir valstis, kur vērojams ekonomiskais kritums. Globālajā ekonomikā 2001. gads būs viens no sliktākajiem vai pats sliktākais pēdējo 19 gadu laikā kopš 1982. gada. Latvijā šis būs labākais attīstības gads mūsu īsajā 10 gadu vēsturē.

Kā mēs to panācām, un ko mēs šajā budžetā esam izdarījuši, lai to turpinātu? Mēs to panācām ar finansu politiku, kas balstās uz trim principiem: nodokļu samazināšana, uzņēmējdarbības vides uzlabošana, kontrabandas un nelegālā biznesa daļas apkarošana. Šo darbību rezultātā iegūtās naudas mērķtiecīga novirzīšana valsts stratēģisko mērķu sasniegšanai un galveno sociālo problēmu risināšanai — izglītībai, veselībai, drošībai. Pēdējā gadā lielākās izmaiņas ir skārušas tieši kontrabandas un nelegālā biznesa apkarošanu. Es gribu šajā sakarā uzsvērt vienu lietu — kontrabandas nav kļuvis vairāk! Tieši otrādi — tās ir kļuvis mazāk. Un tam ir redzams lielāks fiskālais efekts, jeb kardināli aktīvāka ir kļuvusi cīņa ar to.

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Vakar, 1.novembra Saeimas sēdē: tribīnē — finansu ministrs Gundars Bērziņš, prezidijā — Saeimas sekretāre Silvija Dreimane un sekretāres biedrs Aleksandrs Bartaševičs

Mēs esam sākuši ķert kontrabandistus, sākuši meklēt piesedzējus, sākuši runāt par to. Mums ir izdevies izkustināt šo skudru pūzni. Protams, aina, kas pavērusies mūsu acīm, ir skumja un iezīmē milzīgu darba lauku. Tā iezīmē arī problēmas. Mēs redzam, ka milzīgā nauda, kas tiek iegūta noziedzīgā ceļā, dara savu, un parādās visādi aizstāvji, izgaismojas piesedzēji, un cīņa nav viegla. Bet kopumā tās ir ļoti pozitīvas izmaiņas. Kopumā tās ir grūtības, kurām mums būs jāiziet cauri. Lai runā daži skaitļi. Šogad saistībā, piemēram, tikai ar vienu kontrabandas veidu — gaļas kontrabandu, ir veiktas 1275 fiziskās pārbaudes. Ir ierosinātas 5 krimināllietas, ir papildus iekasēti 377 120 lati 40 santīmi, iekasētas soda naudas 20 751 lats 71 santīms. Iekasēti papildu nodokļi 304 852 lati 24 santīmi, sastādīti 318 administratīvie protokoli. Lai salīdzinām ar pagājušo gadu. Pagājušajā gadā šinī periodā sastādīti 32 administratīvie protokoli. Es paredzu ne vienu vien pārsteigumu šajā cīņā un ne vienu vien mēģinājumu kompromitēt un iebaidīt tos, kas šo darbu dara. Bet jūtu šobrīd pietiekami daudz spēka sevī un arī mūsu ministrijā, lai droši turpinātu iesākto cīņu un panāktu rezultātu.

Tajā pašā laikā šis budžets, kas ir mūsu priekšā šodien, iezīmē, manuprāt, divas tendences, kas ir ārkārtīgi pozitīvas. Pirmais — šis budžets iezīmē kontinuitāti mūsu valsts finansu politikā. Ar šo budžetu tiek konsekventi turpināta tā finansu politika, kas ir vērsta uz nodokļu samazināšanu, uzņēmējdarbības vides veicināšanu, kas tika iesākta iepriekšējos gados. Šai politikai jau tagad, kā mēs redzam, ir rezultāti. Es esmu pārliecināts, ka tādi būs arī turpmāk. Otrais — šis budžets ir kļuvis par vienu no politikas svarīgiem instrumentiem, jo ar budžeta palīdzību mēs varam sākt jau reāli lemt par to, ko un cik attīstīt. Mēs varēsim noteikt reālas prioritātes, atgriežot šim vārdam jēgu. Šajā budžetā mēs esam atraduši reālu papildu finansējumu vissasāpējušākajām mūsu valsts problēmām — veselības aprūpes sistēmai, izglītībai un policijai. Tā jau ir reāla nauda, kas ļauj, kaut nedaudz, bet attīstīt, ne tikai izdzīvot. Tas ir būtiski. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāju dzīve, kaut nedaudz, bet uzlabosies, jo mērķi var sasniegt, nenonākot pretrunās ar valsts ilgtermiņa attīstības plāniem. Tas nozīmē, ka mēs esam strādājuši labi. Un es nevaru neatzīmēt, ka tas ir sasniegts, pateicoties sadarbībai šajā valdībā, kāda ir izveidojusies starp “Latvijas ceļu”, Tautas partiju un “Tēvzemei un Brīvībai”. Šī budžeta filozofija ir — rūpēties par uzņēmēju un rezultātā iegūto naudu novirzīt izglītībai, veselībai un drošībai. Taču es nevaru noklusēt varbūt pašu galveno šajā budžetā, proti, šis ir budžets, kurš balso par NATO, un šis ir budžets kas balso par Eiropas Savienību. Mums tas bija ārkārtīgi svarīgi, lai cik liels būtu kārdinājums apmierināt kādas steidzīgākas vajadzības, šie stratēģiskie un ilgtermiņa mērķi mums noteikti bija jāatspoguļo mūsu budžetā. Tas nav viegli, jo šie stratēģiskie mērķi, kas iezīmē vēsturiskas un neatgriezeniskas pārmaiņas un būs uzskatāmi par pašiem lielākajiem mūsu valsts attīstības panākumiem, kopš mūsu valsts pastāv, šie mērķi sava lieluma, nozīmīguma un vēsturiskā mēroga dēļ ir arī finansiāli ļoti ietilpīgi. Tie prasa laiku, darbu un daudz naudas, kā visas lielas lietas. Tas nav lēti, un mēs tērējam tam milzīgus līdzekļus, kuru tēriņus sabiedrība šodien nejūt, bet kurus mēs uzņemamies, jo to rezultātus jutīs daudzas paaudzes pēc tam, kad mums būs izdevies sasniegt šos Latvijai stratēģiskos mērķus — iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā.

Šim budžetam ir vēl viena būtiska iezīme. Šis budžets ir sastādīts trijos attīstības scenārijos — pesimistiskajā, bāzes un optimistiskajā. Piedāvātais variants ir bāzes scenārijs, un 2,4% deficīts ir šī budžeta varbūt lielākais trūkums. Protams, man nepatīk, ka iesniegtajā budžeta projektā mēs plānojam tik augstu budžeta deficītu. Tomēr galvenais, manuprāt, ir — lai budžets būtu reāli izpildāms. Un tāds tas ir. Bet budžeta deficītu var samazināt labvēlīga tautsaimniecības attīstība un mūsu pašu taupīgums un apdomība. Šis budžets nodrošina arī nākamgad Latvijai līdera lomu attīstības ziņā, Eiropas Savienības kandidātvalstu vidū. Ceru uz jūsu atbalstu šim budžetam.

Saeimas sēdē: zālē — opozīcijas deputāti Egils Baldzēns un Jānis Jurkāns; prezidijā — Saeimas sekretāre Silvija Dreimane, Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, Saeimas priekšsēdētāja biedri Rihards Pīks un Romualds Ražuks Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”