Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās:

— Latvijas Televīzijā vakar, 1.novembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 1. novembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar jūsmājās! Jums ir laimējies, jo jūsu mājās ir elektrība un jūs varat skatīties “4. studiju”. Bet tie, kuriem elektrības nav, neko neuzzinās. Šovakar mūsu studijā ir īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš. Vai es pareizi pateicu?

Jānis Krūmiņš: — Pilnīgi pareizi.

— Gatavojot šo raidījumu, es aizgāju pie sava pagastveča Ragaciemā un vaicāju, ko lai es jautāju īpašu uzdevumu ministram. Viņš teica: atnāc šovakar, mums būs liela sapulce, kurā tiks prezentēts pilnīgi jauns projekts. Otrdienas vakarā es aizgāju un nenožēloju, jo es redzēju, cik aizraujošs un interesants un pretrunīgs ir šis process. Jo tur ir nodibinājusies bezpeļņas organizācija, kas saucas “Kaņieris”. Tur ir cilvēki, kas nav deputāti, tur ir uzņēmēji, ļoti interesanti ļaudis un viņi liek priekšā to, ka Lapmežciemam nav jāpievienojas Jūrmalai, bet gan Ķemeriem. Es sajutu, ka Latvija pārveidojas. Ka visi šie cilvēki veido kaut kādu jaunu šūnu. Pretrunas bija lielas. Piemēram, jautāja, kāpēc daktere iestājusies, bet citi tur nav, un tā tālāk. Es jutu, ka šie cilvēki sāk domāt sava reģiona mērogā. Domāju, ka jums ir ļoti interesants darbs. Vai ir daudz tādu vietu, kur notiek šāda kustība?

J.Krūmiņš: — Paldies Dievam, arvien vairāk. Tas mani ļoti priecē, ka cilvēki kļūst aktīvāki un viņi sāk skatīties uz savu pagastu plašākā mērogā. Tas ir viens no reformas uzdevumiem un arī mūsu projektā šis variants par Ķemeru novadu ir kā alternatīvais variants. Šis projekts par 102 novadiem nenozīmē, ka būs tieši 102, ka tā karte būs tieši tāda, kādu mēs to esam uzzīmējuši.

— Cik daudz nosaka vietējie un cik daudz jūs, kas šo projektu esat gatavojuši?

J.Krūmiņš: — Par 90 procentiem nosaka vietējie. Protams, mums ir arī savi nacionālie kritēriji. Šis projekts ir tapis, pamatojoties uz visu reģionu izpēti. Pēc tam mēs esam atraduši šos nacionālos kritērijus. Šie kritēriji ir šādi: lai novadā nebūtu mazāk par 5 tūkstošiem iedzīvotāju, lai tajā būtu attīstīts centrs ar ne mazāk kā 2 tūkstošiem cilvēku, lai novadā būtu vidusskola, lai maksimālais attālums līdz centram nebūtu vairāk par 30 kilometriem, lai ceļi vestu radiālā virzienā uz šo centru. Papildnosacījums vēl ir individuālā analīze.

— Vai gadās arī konfliktsituācijas? Varbūt kaut kur vēlas vienu centru, bet jūs piedāvājat citu?

J.Krūmiņš: — Ja viss atbilst šiem minētajiem kritērijiem, konflikta nav. Pie manis jau bijuši ļaudis gan no Vecpiebalgas, gan no Jaunpiebalgas, un mēs vienojāmies, ka mēs varam citādi šo novadu veidot. Cilvēki, kas interesējas un brauc pie mums, aizvien tiek uzklausīti. Nav jau tā, ka Krūmiņš no Rīgas viņu teritorijas sagriezīs vai ar cirkuli nomērīs. Nē, tas projekts pamatojas uz esošajiem ceļiem, uz esošajām ūdensšķirtnēm. Tiek arī izpētīts, kur cilvēki strādā, kā viņi pārvietojas. Tas viss notiek Latvijas lauku labā. Es jums pateikšu tikai vienu skaitli: ja 1996. gadā laucinieku ienākumi bija 90 procenti no pilsētnieku ienākumiem, tad 2000. gadā laucinieku ienākumu indekss ir bijis tikai 70 procenti. Atšķirības tendence arvien pastiprinās. Tās lauku skolas paliek slēgtas ne jau tāpēc, ka notiek reforma, bet gan tāpēc, ka tā nenotiek. Iedzīvotāji bieži vien negrib, ka viņu bērni paliek dzimtajā novadā. Viņi grib, lai bērni brauc uz Rīgu. Uz vietas paliek tikai veci un nespējīgi cilvēki, pensionāri. Līdz ar to, protams, pagastam nav līdzekļu, nav nekādas ekonomiskās aktivitātes. Bet tas ir visā pasaulē vērojams process. Nupat pie manis bija Somijas iekšlietu ministra vietnieks. Arī viņi Somijā veic pašvaldību reformu.

— Esmu bijis tādos mazos pagastiņos, kur ir tikai pagastdāma, pasts un pat veikala nav. Bet tas skaitās pagasts. Tā sieviete gluži vai raudāja: ko mēs darīsim, es aiziešu bojā ar visu pastu.

J.Krūmiņš: — Ir mums tādi pagasti, kur ir tikai viens vai divi uzņēmējdarbības veidi. Piemēram, viens gateris. Ja veidojas tāda situācija, ka pagastmāja paliek par vienīgo darbavietu, ko tāds pagasts var iesākt, kā tas var piesaistīt līdzekļus? Kā var dabūt skolotājus uz vietējo skolu? Kāda tad bērniem būs izglītības kvalitāte? Diemžēl mazi pagasti nevar nodrošināt šo pakalpojumu kvalitāti, pirmām kārtām izglītību, medicīnas pakalpojumus, sociālo aprūpi. Turklāt tiem nav perspektīvas. Reformas mērķis ir panākt, lai pagasti paši būtu spējīgi attīstīties. Saliekot to naudiņu kopā, viņi jau var noalgot vairāk skolotāju. Šogad, piemēram, laukos trūkst 700 angļu valodas skolotāju. Ko mēs darīsim bez tās angļu valodas? Tāpat kā krievu laikā neko nevarēja darīt bez krievu valodas, tā tagad ir ar angļu valodu.

— Sakiet, vai Kandavas novada izveide šodien ir sevi attaisnojusi?

J.Krūmiņš: — Absolūti. Briseles augstais komisārs Ferhoigens nesen bija ļoti pārsteigts un teica, ka no tā var mācīties citur Eiropā. Kandavā ir gudrs vadītājs, jo viņš sāka nostiprināt novada nomales. Tagad gan man dažkārt pārmet: lūk tagad mēs būsim nomalē. Viss atkarīgs no vadītāja. Nav jau tā, ka tikai lielā pagastā ir ekselenta dzīve, arī mazos pagastos ir teicami vadītāji. Piemēram, Jūrkalnes pagastā Māris Zaķis. Šis pagasts ir otrs mazākais Latvijā, tikai nepilni 400 iedzīvotāju. Bet tur ir informācijas zīmes, notiek uzņēmējdarbība, ir viesu mājas, ceļi sakārtoti, viss sakopts.

— Laikam daudzi pagastu vadītāji intelekta ziņā stāv pāri daudziem Saeimas deputātiem. Ievērojot, kas tur vārās no tribīnes.

J.Krūmiņš: — Neapšaubāmi, mums ir ļoti daudzi spējīgi pagastu vadītāji, bet vai mazai Latvijai tas tomēr nav par daudz — 4335 lauku politiķi jeb deputāti. Bet, ja šie pagastu mērogi palielināsies apmēram piecas reizes, kā mēs esam iecerējuši, tad, protams, konkurence būs daudz lielāka. Un neapšaubāmi, katrs vadītājs būs vēl stiprāks.

— Sakiet, bet vai ir arī tādas vietas, kur vēl guļ?

J.Krūmiņš: — Jā, ir tādas.

— Nu, un ko ar tiem darīs? Viņiem vienkārši nolaidīs no augšas norādījumus, pabakstīs ar pirkstu kartē? Bet viņi pēc tam sāks brēkt.

J.Krūmiņš: — Administratīvi teritoriālās reformas likums paredz, ka līdz 2003. gada 31. decembrim paredzēta brīvprātīgā apvienošanās. Nākamajā reformu padomes sēdē mēs vēl izskatīsim kādus astoņus deviņus projektus. Tātad cilvēki sāk kustēties. Bet 2004. gads ir paredzēts piespiedu apvienošanai. Ja slimnieks taisās mirt, vai tad ārsta uzdevums tomēr nav viņam palīdzēt? Pie tam neprasot miljoniem latu.

— Kurā pusē tad ir visaizmigušākie ļaudis?

J.Krūmiņš: — Nevar teikt, ka tie būtu Latgalē vai kur citur pierobežā. Daudz kas ir atkarīgs tieši no vietējās vadības. Nesen viesojos Valkas rajonā. Savulaik Launkalnes kolhozs bija viens no visvairāk atpalikušajiem republikā. Tagad tas pagasts ir viens no dinamiskākajiem. Mēdz būt, ka tie pēdējie ir tie pirmie, un tie pirmie paliek tie pēdējie. Ir perfekti piemēri tā sauktajā perifērijā, bet ir arī gulēšana tepat valsts centrā. Minēšu kaut vai to pašu Cenu pagastu. Šodien man atkal jau kura sūdzība pienāca par Cenu pagastu. Tas ir tepat netālu.

— Ko tad viņi dara?

J.Krūmiņš: — Viņi neko nedara, viņi neapsaimnieko līdzekļus. Mums ir 552 pagasti. Tas ir drusku par daudz. Ja Somijā ar 5,2 miljoniem iedzīvotāju ir 440 pašvaldības, un viņi pāriet uz 100, tad mums 552 ir stipri par daudz.

— Vai ir tāda vieta Latvijā, kur Jānis Krūmiņš nav bijis šajos pēdējos gados?

J.Krūmiņš: — Vēl jau noteikti ir tādas vietas, lai gan savulaik, nezinot, protams, ka būšu šāds ministrs, kad abi ar sievu gaidījām mūsu Kārlīti, centāmies katru sestdienu un svētdienu apbraukāt dažādas vietas. Domāju, ka esmu bijis apmēram 80 procentos no pagastiem. Bet vēl kādi piecpadsmit, divdesmit procenti ir tādi, ko vēl neesmu apmeklējis.

— Šajā otrdienā, kad biju tajā sanāksmē Ragaciemā, tur uzstājās viens īsts zvejnieks ar blondiem matiem, ar mobilo telefonu rokā, džinsu jakā, un viņš teica: es uztaisīju Tautas fronti un tagad es uztaisīšu arī šito. Viņš uzskatīja, ka šī reforma ir tikpat nozīmīga kā Tautas frontes izveidošana.

J.Krūmiņš: — Būtībā jau tā arī ir. Šī reforma faktiski ir visu reformu alfa, jo veselības aprūpes reforma nav iespējama, pastāvot 552 pagastiem. Tāpat pašvaldību vienotā informatīvā sistēma tad nav iespējama. Arī ceļus mēs nevaram sakārtot pilnīgi visur, mums nav tik daudz naudas. Paldies Dievam, valdība ir atbalstījusi šīs atbalsta programmas un mums nākamajiem diviem gadiem ir iedots 1 miljons 920 tūkstoši latu, kas paredzēti pašvaldību informatīvajai sistēmai. Tas nozīmē tikai to, ka ja vienkāršs cilvēks atnāk ar savu sūdzību vai vēlmi pie pagasta sekretāra, viņš ieskenē šo vēstuli, tad pārsūta attiecīgiem dienestiem.

— Tas liekas tāds skaists sapnis, bet šķiet arī diezgan reāls. Bet man, no malas skatoties, liekas, ka tomēr tā reforma notiek par lēnu.

J.Krūmiņš: — Piedodiet, bet es par to nevaru pilnībā atbildēt. Jau 11 gadus notiek reforma. Un, protams, rezultāti būs jūtami tikai divus trīs gadus pēc pagastu apvienošanās. Ja mēs 2005. gadā vēlēšanas organizēsim jaunizveidotajos novados, faktiski rezultāti būs redzami tikai 2007., 2008. gadā, labākajā gadījumā. Bet, ja mēs tagad to nedarīsim, tad mēs vienkārši sevi iekonservējam par mūžīgu žēlošanās un nabadzības zemi.

— Ir viena tāda problēma. Divas brīvas valstis — Latvija un Igaunija nevar vienoties par Valku un Valgu. Kad braucu tur cauri tiem robežas kontrolpunktiem, man paliek skumji, par ko tad galu galā mēs cīnījāmies. Vai lai uztaisītu robežu un traucētu sev dzīvi?

J.Krūmiņš: — Jā, tur cilvēkiem jānodarbojas ar tā saukto cukura tūrismu — kas vienā pusē lētāks nekā otrā. Dažkārt 50 reizes šķērso robežu ar benzīna kannām vai ar ko citu.

— Ko iesaka īpašu uzdevumu ministrs, lai ļaudīm tur atvieglotu dzīvi?

J.Krūmiņš: — Pie manis bija atbraukuši cilvēki no Valkas, arī pilsētas jaunā vadība. Es pats izveidoju darba grupu, ko arī pats vadu. Es aizbraucu pie igauņu ministra, un mēs šo problēmu apspriedām. Igaunijas televīzijā tas jau ir izskanējis. Tātad novembrī mēs tiekamies, lai risinātu šo jautājumu. Es piedāvāju Valku un Valgu veidot kā eiropilsētu. Tas nozīmētu, ka Valka un Valga ir viena pilsēta ar īpašu statusu, kur varētu būt specifiski likumi, kur būtu harmonizēta likumdošana no abām pusēm. Neapšaubāmi, tur ir nepieciešama gan abu valstu prezidentu, gan abu valstu parlamentu ieinteresētība, arī ārlietu ministriju ieinteresētība. Igauņu kolēģis turklāt piedāvāja ne tikai veidot Valku un Valgu kā izņēmumu, kā unikālu iespēju parādīt šo integrāciju. Jo būtībā tā jau ir viena pilsēta.

— Vai citur Eiropā ir šādas pilsētas?

J.Krūmiņš: — Jā, Eiropā ir šādas pilsētas. Bet vēl vairāk, Eiropā ir tā sauktie eiroreģioni, piemēram, bagātā Somija pārrobežu sadarbības ietvaros ir izveidojusi šādu eiroreģionu kopā ar savu bijušo sastāvdaļu Karēliju. Viņi šim nolūkam saņēma simtiem miljonu dolāru no Eiropas Savienības. Tā kā šis arī būtu variants, kā mēs varētu šos Eiropas Savienības līdzekļus piesaistīt, bet galvenais, lai cilvēkiem būtu vienkāršāka dzīve. Citādi šīs neskaitāmās robežas šķērsošanas ir pilnīgs murgs. Vismaz esam iesākuši šo problēmu risināt, līdz šim bija tikai runāšanas. Tagad mums būs kopīga darba grupa un mēs izdarīsim spiedienu uz mūsu attiecīgajām ārlietu ministrijām un uz mūsu deputātiem. Paldies Dievam, Ražuka kungs kā Baltijas asamblejas priekšsēdētājs ir šādu problēmas risinājumu atbalstījis.

— Kad tas varētu notikt?

J.Krūmiņš: — Domāju, ka tas varētu notikt nākamā gada laikā.

— Dod Dievs, lai tā arī notiktu. Citādi sāp sirds par tiem cilvēkiem.

Es redzu, ka jūs esat paņēmis līdzi uz raidījumu to bērnu aizsardzības centra avīzi. Izrādās, ka jums arī ar tādām lietām jānodarbojas.

J.Krūmiņš: — Jā, tā vietā, lai risinātu šīs administratīvi teritoriālās reformas problēmas, man vakar nācās griezties Valsts kontrolē, jo bērnu tiesību aizsardzības naudiņa tiek diezgan dīvaini tērēta. Te, lūk, ir tā avīze “Nākotnes Vārdā”. Tikai vienā lappusē ir trīs rakstiņi par bērnu tiesību aizsardzību. Es palūdzu, lai Valsts kontrole izvērtē, kā tiek izlietoti bērnu tiesību aizsardzībai paredzētie līdzekļi.

— Bet viņi tur aizstāv savu partiju.

J.Krūmiņš: — Nu, protams. Patiešām, var jau paslavēt Gulbja kungu kā tēvu, kas nodrošina saviem ģimenes locekļiem darbu, bet tas notiek par visu mūsu naudu. Varbūt tiešām padomāsim par tiem bērniem.

— Šogad pirmo reizi visos pagastos pašvaldības tika ievēlētas pēc partiju principa.

J.Krūmiņš: — Nē, tikai tajos, kur iedzīvotāju skaits lielāks par pieciem tūkstošiem.

— Bet vai principā attaisnojas tādas partiju cīņas šādās vietās?

J.Krūmiņš: — Jāatzīst, ka neesmu liels partiju piekritējs. Lai gan esmu bijis vairāku partiju dibinātājs. Tieši tāpēc arī partiju dzīvi es varbūt zinu diezgan labi. Tomēr lielā mērā partiju līdzdalība pašvaldībās attaisnojas, jo tad deputāti vairāk uzmana viens otru.

— Kā man nācies vērot, šīs partiju cīņas tomēr laikam gan neietekmējas no partijas mugurkaula. Kaut kā viņi tomēr cenšas saprasties.

J.Krūmiņš: — Paldies Dievam, ka tā notiek. Atklāti sakot, tajās pilsētās un pagastos nebūtu ko plēsties. Tur pamatā runa ir par to, kur atrasties autobusu pieturām, kā kursēs transports, kāda būs medicīniskā aprūpe. Diemžēl Rīgas domē šis darbs tiek pārāk politizēts, bet pārējās pilsētās lielākoties tā nav. Rīga šajā ziņā ir diezgan unikāls piemērs, kaut gan tā nav vienīgā. Tas, manuprāt, ir tāds aizkavējies politiskais entuziasms.

— Bet varbūt tie cilvēki tiek īpaši kūdīti? Bet varbūt partiju aizmugures, jūtot šo naudu, viņus īpaši uzskrūvē?

J.Krūmiņš: — Es pieļauju arī to, bet par to man ir grūti spriest. Es nevienu domes vadību, nevienu domes priekšsēdētāju nevērtēju pēc tā, kādai partijai viņš ir piederīgs.

— Ministrs Krūmiņš jau pašā sākumā kļuva populārs ar to, ka nostājās pret aizliegumu naktī pārdot šņabi. Tas bija Valmierā. Tagad tā lieta jau ir aizgājusi tālāk. Visi domā jau par alkohola ierobežošanas politiku plašākā mērogā. Cik tālu mēs tagad esam šajā jautājumā?

J.Krūmiņš: — Es precizēšu, ka es nenostājos pret šo aizliegumu. Likums tobrīd bija tāds, ka pilsētas domei nebija uz to tiesības. Un tieši es iesniedzu grozījumus likumā, un pēc tam Valmiera, Ķekava un Jelgava un tā tālāk varēja šos aizliegumus pieņemt jau likumīgi. Bet ar to, protams, problēma nav atrisināta. Diemžēl nevienā citā pilsētā es neesmu redzējis tik daudz piedzērušos jauniešu kā Valmierā. Un ne tikai šī rokfestivāla laikā, kad es pats tur viesojos. Ar aizliegumiem vien mēs problēmu neatrisināsim. Tāpēc es ierosināju izveidot šo municipālo monopolu, lai nebūtu tādas Pērnavas traģēdijas iespējamības. Rīga pie tā strādā, Jelgava pie tā strādā, un es zinu, ka arī citās vietās pie tā strādā. Protams, šī problēma jārisina kompleksi. Ja blakuspagastā šņabis būs, tad cilvēki sadzērušies automašīnās brauks uz turieni. Kur vēl tālāk, ja trīspadsmitgadīgs puisis piedzēries ar automašīnu nosit savus piecpadsmitgadīgos draugus. Uzskatu, ka alkoholisms un narkomānija jāierobežo īpaši jauniešu vidū. Domāju, ka mūsu vecuma cilvēkus laikam gan vairs nav ko glābt, bet cīnīsimies vismaz par bērniem un jauniešiem.

— Bet, piemēram, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā visa šī alkohola tirdzniecība tiek ļoti stingri regulēta.

J.Krūmiņš: — Protams, arī mums ar katru brīdi jābūt stingrākiem. Bet ar pilnīgiem aizliegumiem mēs varbūt iekļūsim otrā grāvī. Iespējams, ka tad tās narkomānijas šūpoles uzlidos pavisam augstu debesīs.

— Kā es atceros, jūs esat dibinājis divas vai trīs partijas. Vai tā ir?

J.Krūmiņš: — Esmu piedalījies “Latvijas ceļa”, mazliet arī “Saimnieka”, mazliet arī Jaunās partijas dibināšanā.

— Vai Repšes partiju arī jūs veidojat? Vai arī viņš jūs nepieņem?

J.Krūmiņš: — Ja es veidotu Repšes partiju, ticiet man, tad tādas muļķības kā, piemēram, vakar vakarā varēja redzēt, tur nenotiktu.

Iedomājieties, jūs stāvat jūras krastā, un jūrā, piemēram, slīkst bērns. Repše saka, ka valda briesmīgs haoss un Latvija slīkst, lai gan viņš jau desmit gadus ir bijis Latvijas Bankas prezidents. Un katru nedēļu apspriežas ar finansu ministru un premjerministru un piedalās sēdēs, kur viņš runā pavisam kaut ko citu. Vai jūs to bērnu glābsit tikai tad, ja jums par to maksās? Es vakar paskatījos kalendārā un ievēroju, ka ir pilnmēness. Es tomēr negribētu uzticēt savu valsti cilvēkiem, kurus tā iespaido Mēness fāzes.

Mintauts Ducmanis, “LV” nozares redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā