Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš

Prof. Viktoram Kalnbērzam pasniegšanai sagatavotais diploms

Starptautiskajam semināram “Ārējās fiksācijas metodes traumatoloģijā un ortopēdijā”, kas sanāk Rīgā 2001. gada 2. novembrī, sagatavotā ievaduzruna

Augsti godātie un dārgie semināra dalībnieki, cienījamo akadēmiķi Viktor Kalnbērz, dāmas un kungi!

Man ir liels prieks un gods sveikt jūs visus šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas un savā vārdā šajā ceturtajā starptautiskajā seminārā, kas veltīts ārējās fiksācijas metodes lietošanai traumatoloģijā un ortopēdijā. Laikos, kad mūsu valstī zinātne zināmā mērā un zināmās jomās sarūk visai trūcīgā finansējuma un valsts atbalsta izpalikšanas dēļ, kad veselības aprūpei tiek atvēlētas gluži nepiedienīgas summas, sarīkot starptautiskas nozīmes zinātnieku saietu medicīnas zinātnē — tā ir liela uzdrīkstēšanās un apņēmība.

Akadēmiķa Viktora Kalnbērza izgudrotais ārējās fiksācijas aparāts ir patentēts daudzās valstīs, tā efektīvai izmantošanai Rīgā savulaik jau ir bijuši veltīti trīs starptautiski semināri (1981., 1985., 1989.gadā). Taču iepriekšējie notika laikā, kad pastāvēja Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, kurš bija vadošais šajā jomā visām trim Baltijas republikām un noteiktās problēmās pat visai bijušajai PSRS medicīnas zinātnes telpai. Toreiz par ārējās fiksācijas metodēm traumatoloģijā Rīgā tika veikti plaši pētījumi, tika izstrādātas un aizstāvētas 14 disertācijas, tajā skaitā arī Dr. K. Kalnbērza juniora disertācijas darbs.

Diemžēl turpmākā vēstures gaita nebija šai nozarei īsti labvēlīga. Nepārdomāti un pārsteidzīgi tika likvidēts kādreiz tik slavenais institūts. Latvijas neatkarības atgūšana Latvijai un latviešu tautai deva ilgi gaidīto neatkarību, veicināja progresu daudzās jomās. Taču guvumus vēsturē diemžēl bieži vien pavada arī zaudējumi. Lielā valstī zinātne attīstās pēc citiem likumiem nekā mazā valstī, un, vecai sistēmai brūkot, dažkārt tai līdzi brūk arī pozitīvi elementi, šajā gadījumā — akadēmiķa Viktora Kalnbērza zinātniskā skola. Diemžēl pēdējos deviņos gados traumatoloģijā un ortopēdijā Latvijā vairs nav aizstāvēta neviena disertācija, bet pats Viktors Kalnbērzs lielā mērā pievērsies gan politikai, gan arī specifiskām medicīnas jomām — faloprotezēšanai un līdzīgām. Taču Latvijā intensīvi izvēršas meklējumi jaunu biomateriālu kaulu un asinsvadu protēžu jomā, strādā I. Knēts, J. Vētra, V. Kasjanovs, I. Ozolanta, A. Skaģers, nupat prestižo Eiropas Savienības Kirī balvu saņēmis Rūdolfs Cimdiņš, tātad nozare kopumā attīstās, arī traumatoloģija un ortopēdija ilgi nepaliks pabērna lomā.

Taču medicīnas zinātnes krīzes apstākļos — atkārtoju — ir liels prieks un gandarījums, ka Rīgā tiek rīkots šāds pasākums, kas pieticīgi nosaukts par semināru, uz kuru ieradušies vairāki desmiti prominentu ārvalstu viesu gan no Austrumiem, gan no Rietumiem. Sirsnīgi sveicu visus Zinātņu akadēmijas vārdā un izsaku gandarījumu, ka tradicionālie zinātniskie sakari ar Krieviju, Ukrainu, Baltkrieviju, Kazahstānu nav gluži pārtrūkuši, tas mazina mūsu vienpusību. Tiesa, jauno Baltijas valstu, arī Igaunijas un Lietuvas, pārstāvju pētījumu šajā zinātnieku saietā ir samērā maz, tomēr ceru, ka šī semināra noskaņa nebūs nostalģija, bet fluīdi nākotnei — tā taču būs laba skola, laba iespēja mācīties, apmainīties pieredzē, stimuls ar jaunu sparu turpināt pētījumus šajā medicīnas nozarē, par spīti visām grūtībām. Šie darbi vajadzīgi medicīnai, pacientam, invalīdu atgriešanai pilnvērtīgā dzīvē.

Īpaši vēlos Zinātņu akadēmijas vārdā sveikt semināra galveno rīkotāju, kā saka — dvēseli, cienījamo akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu. Šis seminārs iecerēts kā veltījums Rīgas astoņsimtgadei, taču to varētu arī uzskatīt par veltījumu Viktora Kalnbērza ārsta darbības piecdesmitgadei, liekas, arī kolēģis Viktors Kalnbērzs sāk mērīt savu darbošanos jau ne gados, bet gadsimtos. Viņš ir absolvējis toreizējo Rīgas Medicīnas institūtu 1951. gadā, tātad tieši pirms pusgadsimta. Un pusgadsimts — tā jau ir vēsture, tādēļ šī semināra kontekstā man ir gods paziņot, ka akadēmiķis Viktors Kalnbērzs ir apbalvots ar Paula Stradiņa balvu — augstāko atzinību, ko medicīnas zinātnē un medicīnas vēsturē Latvijā piešķir Latvijas Zinātņu akadēmija un Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Balvas nolikums nosaka, ka šo balvu vienu gadu piešķir medicīnas zinātnē un veselības aizsardzībā, bet katru otru gadu — par ieguldījumu medicīnas vēsturē. 2001. gads iznāk tas gads, kad balvu piešķir medicīnas vēsturē, tādēļ Viktoram Kalnbērzam tā piešķirta par izcilu ieguldījumu vēstures jomā — viņam ir publicēti raksti (piemēram, par N. Burdenko darbību Rīgā), viņš pirmais Latvijā pievērsies medicīnas vēstures kinodokumentālistikai, viņš ir bijis pirmais joprojām populārā žurnāla “Veselība” redaktors (kopš 1958. gada), izveidojis savu Kalnbērza fondu. Taču ieguldījumu medicīnas vēsturē varam traktēt arī plašāk — ar savu ārsta, zinātnieka, izgudrotāja darbību akadēmiķis Viktors Kalnbērzs Latvijas medicīnas vēsturē ir ierakstījis savu vārdu. Un ne tikai Latvijā — profesora V.Kalnbērza vārds ir starptautiski pazīstams. Piebildīšu, ka Viktora Kalnbērza metodes un aparāti ir lietoti arī kara medicīnā, karalauka apstākļos, Afganistānā, kur savulaik profesors darbojies arī kā Afganistānas ģenerālis. Pašreiz tur risinās antiteroristiskā militārā kampaņa pret talibiem, un arī V.Kalnbērza pieredzei te var būt sava vērtība. Gribu tomēr izteikt cerību, ka Viktora Kalnbērza aparātus, pilnveidotus, lietos galvenokārt miera, nevis kara apstākļos, jo medicīna ir humāna zinātne, ka galu galā arī cilvēce atradīs metodes, mehānismus, simboliskus fiksācijas aparātus savstarpējai izpratnei, tolerancei mūsu globalizācijas un civilizāciju daudzveidības pasaulē, ka nepiepildīsies Hantingtona drūmi pareģotā clash of civilizations, jo perspektīvā tā būtu mūsu planētas bojāeja.

Lai jums labi veicas šajā seminārā, un lai man atļauts lūgt Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktoru un LZA medicīnas goda doktoru Kārli Aronu pasniegt profesoram V.Kalnbērzam šo balvu, kas nes mana tēva vārdu, izteicot personisku gandarījumu, ka profesora V.Kalnbērza skolotāju skaitā bez profesoriem A. Liepukalna un A. Mačabeli ir bijis arī profesors Pauls Stradiņš. Uz balvas — Asklēpija statuetes — iegravēts Horācija teiciens: “Exegi monumentum aere perennius“ (“Esmu uzcēlis pieminekli, kas mūžīgāks par bronzu”). Un patiesi, profesors Viktors Kalnbērzs, visi klātesošie, visi ārsti ceļ sev pieminekļus, atgriežot cilvēkiem veselību un ļaujot veidoties nākamajām paaudzēm. Vēlreiz apsveicu visus konferences dalībniekus un šodienas gaviļnieku.