Ministru prezidents:

— intervijā Latvijas Radio vakar, 1.novembrī

Intervija Latvijas Radio 1. novembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Vai jūs tur no Ministru kabineta neevakuē?

Andris Bērziņš: — Nē, nē, es pārvietojos pats savā gaitā.

— Tagad nevarēšot ar mašīnām arī izbraukt uz Mangaļsalu?

A.Bērziņš: — Ja ir taisnība, tas ko saka gan Latvijas meteorologi, gan zviedru meteorologi, kuri sniedz prognozi par to, kas notiek Baltijas jūrā, tad šim pūtienam pēc trim stundām aptuveni ir jāsāk kristies un visām lietām jāatgriežas savā vietā.

—Tā ka nebūtu ko uztraukties.

A.Bērziņš: — Nē, ko uztraukties ir, protams, ir jāskatās, kas notiek, un es zinu, ka Ugunsdzēsības un glābšanas dienests un visi pārējie ir pašlaik gatavi izbraukt uz visiem izsaukumiem un visām notikumu vietām.

— Premjera kungs, torti vajadzētu, mums ir jubileja šodien!

A.Bērziņš: — Jā, daudz laimes Latvijas Radio 76.dzimšanas dienā un jums arī tai skaitā!

— Paldies, Ingrīdai Ābolai bija “Aktuālajā intervijā” viens jautājums.

— Jā, “Aktuālajā intervijā” mēs sākām tā: Ministru prezidents Andris Bērziņš neatbalsta izmaiņas likumdošanā, lai Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera būtu vienīgā uzņēmējus pārstāvošā institūcija, par to savu viedokli izteica Viktors Kulbergs, viņš sacīja, ka premjeram pilnīga taisnība.

A.Bērziņš: — Jā, es gribu teikt, ka monopols nekad nav labs un nav pierādījis, ka tas ir labs kaut kur pasaulē, tai skaitā Latvijā, un Latvijā jau Tirdzniecības un rūpniecības kamera nav vienīgā organizācija, kas pauž noteiktu uzņēmēju viedokli par to vai citu lietu. Ir daudzas šādas organizācijas, un es, protams, esmu par to, lai katrai organizācijai būtu tāda vieta, kur viņi varētu paust savu viedokli, bet svarīgi, lai būtu šī viedokļu daudzveidība.

— Vakar šajā pašā studijā šajā pašā laikā sēdēja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs, mēs runājām par “Latvijas gāzes” lietām. Jautājums ir par “Latvijas gāzes” (LG) atlikušo akciju pārdošanu par sertifikātiem un naudu. Viņš teica — jūs esot mainījis savu viedokli, pavisam nesen jūs teicāt, ka LG akcijas jāpārdod par naudu, bet otrdienas valdības sēdē jūs esat mainījis viedokli un palicis pie tā, ka varētu šīs akcijas tirgot par sertifikātiem.

A.Bērziņš: — Jā, mēs esam ļoti daudz diskutējuši par sertifikātiem un par to, kā šī un nākamā gada laikā sertifikātus kā maksāšanas līdzekli izņemt no apgrozības, lai tie vairs nedeformē tirgu. Un tiešām, otrdienas sēdē mums bija trīs varianti, par kuriem mēs balsojām. Viens viedoklis bija pārdot šīs atlikušās LG akcijas par sertifikātiem, šis variants guva virsroku. Otrs variants bija pārdot par naudu, šis variants palika mazākumā, un es biju piedāvājis trešo variantu balsošanai — tas bija par sertifikātiem, bet ar ierobežotu akciju skaitu.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmētu, ka nevis lielo sertifikātu īpašnieki tiktu pie šīm LG akcijām, bet gan tie cilvēki, kuru rokās ir, nu, teiksim, 60 — 70, 100 — 200 sertifikāti. Diemžēl šis viedoklis palika mazākumā, un atbilstoši balsojumam tika pieņemts pirmais variants. Jāsaka gan, ka pirms kādām trīs nedēļām diezgan sasteigti, bet valdība vienbalsīgi, nevienam neiebilstot, nobalsoja par to, ka atlikusī daļa tiek pārdota par sertifikātiem, gan neprecizējot un nespecifizējot, kādā veidā — vai vienā paketē vai, teiksim, dalot to tā, lai iespējami daudz cilvēku varētu nopirkt šīs LG akcijas, kuras, es pieņemu, varētu būt dividendes un peļņu nesošas.

— Pirms pāris mēnešiem, tad, kad jūs šeit sēdējāt studijā, šajā pašā laikā mēs runājām par Juri Lorencu, jūsu partijas biedru, kuru jūs atbrīvojāt no amata, vismaz pieprasījāt ļoti kategoriski atbrīvot tāpēc, ka viņš iestājies par LG akciju tirgošanu par sertifikātiem. Šobrīd jūs esat pilnīgi mainījis savu viedokli.

A.Bērziņš: — Ir ļoti liela atšķirība starp to, kas notika pirms diviem mēnešiem, un to, kas ir noticis tagad. Ja jūs atceraties, toreiz es, piemēram, aizsūtīju “Tēvzemei un Brīvībai” vēstuli, kurā lūdzu atbrīvot no šī amata arī Judīti Oškalni, “Tēvzemes un Brīvības” pārstāvi Privatizācijas aģentūras padomē, kura bija balsojusi tieši par to, lai šīs akcijas pārdotu par sertifikātiem. Tieši tolaik notika cīņa par ietekmes sadalīšanu, un cīņai par ietekmi — tai nu gan bija jānotiek par naudu, un tā arī notika, jo šos trīs procentus par sertifikātiem nepārdeva. Tagad, kad faktiski šī ietekme LG it kā ir sadalīta, var lemt — pārdot vai nepārdot par sertifikātiem. Kā jau es teicu, viedokļi mums šeit dalījās, bija trīs dažādi varianti, par kuriem valdībā balsojām. Mēs diezgan reti balsojam par kādiem jautājumiem, bet šis bija tas, par kuru tiešām notika balsošana.

— Jums gan arī toreiz bija cits arguments. Jūs teicāt, ka situācijā, kad valsts budžetā katastrofāli trūkst naudas un kad par akcijām var dabūt pietiekami lielu naudas summu, nedrīkst tirgot par sertifikātiem. Arī šobrīd budžetā situācija nebūt nav labāka, šodien valdība skatīja nākamā gada budžeta projektu, un deficīts ir vēl lielāks.

A.Bērziņš: — Nākamā gada budžeta deficītu šāgada budžeta deficīts nu nekādi glābt nevar. Katrā gadījumā šobrīd Latvijas budžetā deficīts ir apmēram trīs reizes mazāks, nekā mēs gada sākumā bijām plānojuši. Vai tas paliks tieši tāds līdz gada beigām, tas ir cits jautājums, bet, kas attiecas uz tābrīža un šābrīža situāciju, tad ir šī būtiskā atšķirība. Tobrīd acīmredzot bija priekšlaicīgi runāt par to, kurš tad iegādāsies šīs akcijas, un nevarēja pateikt, ka tā ir faktiski cīņa par dominējošu stāvokli gāzes tirgū, pirms šī izsole nebija notikusi. Tagad mums ir skaidrs, kas ir īpašnieki, un var pilnīgi droši teikt, ka šobrīd šīs sacensības vairs nebūs un par šīm akcijām neviens vairs nemaksās tādu summu.

— Un tomēr jūs tajā pašā brīdī toreiz minējāt naudas lietu. Es saprotu, no “Ruhrgas”, no Vācijas puses, ir saņemts piedāvājums, ka viņi ir gatavi pirkt šīs akcijas, bet tikai par naudu, jo viņiem nav sertifikātu.

A.Bērziņš: —Viņu piedāvājums bija tāds: iedodiet tiesības mums nopirkt šīs akcijas par to cenu, kas bija kādreiz biržā. Tā mēs darīt nevaram, jo, ja šīs akcijas tiek pārdotas biržā, tad tās vai nu jāpārdod biržā brīvā izsolē, vai jāpārdod abiem diviem īpašniekiem vai visiem četriem īpašniekiem, pareizāk būtu laikam teikt — visiem četriem īpašniekiem vienādās proporcijās. Tātad tas ir pietiekami komplicēti, un šobrīd es gribētu teikt tā: LG ir pelnošs uzņēmums, un kāpēc lai mēs ierobežotu mūsu mazos sertifikātu turētājus un nedotu viņiem tā saucamo tautas kārtu?

— Jautājums tikai, vai tie būs mazie sertifikātu turētāji, kas pirks šīs akcijas?

A.Bērziņš: — Ja mēs būtu ierobežojuši akciju skaitu, sakot, ka viena fiziska persona nevar iegādāties, teiksim, vairāk par 200 akcijām tā kā es biju piedāvājis, tad, protams, tie būtu mazie. Pašlaik pēc šī balsojuma tā vairs neiznāk.

— Radioklausītāja Dzidras kundze jautā: ko jūs lobējat šobrīd? Vakar Makarova kungs, protams, neminēja konkrētus uzvārdus, bet viņš teica, ka te ir runa par lielajiem sertifikātu īpašniekiem. Nesaukšu uzvārdus šobrīd, kaut gan mēs, liekas, visi zinām, par ko runājam.

A.Bērziņš: — Jā, jā, jā, jā. Mana pozīcija bija tieši tāda, ka sertifikāti, protams, atbilstoši likumam ir koncentrējušies vairāku lielu uzņēmēju rokās, kuri atbilstoši likumam pilnīgi precīzi sapirkuši. Mana pozīcija bija tieši tāda, ka atlikušo daļu nevajadzētu atdot šiem lielajiem uzņēmējiem, bet ka to vajadzētu sadalīt tieši tiem cilvēkiem, kuru rokās vēl ir sertifikāti, lai viņi atprečo šos savus sertifikātus. Tātad lēmums formāli ir pieņemts, mēs esam nobalsojuši, “Tēvzemes un Brīvības” ministri lūdza šo jautājumu nepieņemt vai tā spēkā stāšanos atlikt par vienu nedēļu — tā mūsu koalīcijas līgums to paredz — mēs to tā esam nolēmuši, es vēl šo lēmumu neesmu parakstījis.

— Cik daudz naudas valsts iegūtu, ja tā pārdotu akcijas par naudu, ja “Ruhrgas” nopirktu par to cenu, kāda ir tagad, un cik daudz naudas valsts iegūs, ja šīs akcijas tiks pārdotas par sertifikātiem?

A.Bērziņš: — Es atturētos saukt summu, jo tad mums sertifikātu summa jāpārrēķina vai nu pēc to nominālvērtības, vai pēc to faktiskās vērtības...

— Faktiskās, protams!

A.Bērziņš: — ... un savukārt pēc faktiskās vērtības mēs šo skaitli nosaukt nevaram tādēļ, ka mēs nezinām, cik daudz cilvēku tādējādi būtu pieteikušies uz šo akciju pirkšanu, jo var rasties situācija, ka par vienu akciju tiek samaksāti, teiksim, desmit sertifikāti — arī tas ir iespējams tīri teorētiski.

— Teorētiski — jā. “Tēvzemei un Brīvībai” min tomēr miljonus, kas iet garām budžetam šādā situācijā.

A.Bērziņš: — Šajā konkrētajā situācijā es gribētu vienkārši “Tēvzemes un Brīvības” ministriem atgādināt pirms dažām nedēļām notikušo Ministru kabineta sēdi, kurā viņi neiebilda pret šādu lietu, un pašlaik, tieši pateicoties manam spiedienam, Kalvīša kungs ir nācis klajā ar vairākām versijām, kā to panākt.

— Tas nozīmē — kas attiecas uz vāciešiem, viņiem mēs sakām vienkārši “nē”?

A.Bērziņš: — Mēs viņiem nesakām “nē”. Vācieši, tieši tāpat kā visi pārējie, var nopirkt sertifikātus un piedalīties šo akciju pirkšanā.

— Jautājums par budžetu. Šodien Saeima pieņēma budžetu pirmajā lasījumā, cik saprotu, pietiekami vienprātīgi; protams, opozīcija bija pret, tomēr laikam bez pārsteigumiem.

A.Bērziņš: — Budžets tika pieņemts ļoti pārliecinoši — 63 vai 64 deputāti laikam nobalsoja par budžeta un arī budžetu pavadošo likumu pieņemšanu. Kā jau es, šodien uzstājoties Saeimā, teicu, šis likums ir valdības versija par to, kā sabalansēt iespējas ar vajadzībām. Un es arī skaidri pateicu, ka valdība pašlaik atrodas it kā trīsstūrī no vienas puses ir Kopenhāgenas kritēriji, kur savulaik tika definēts, kādam sociālās drošības garantiju un tā tālāk līmenim ir jāatbilst valstīm, lai tās varētu pretendēt uz iestāšanos Eiropas Savienībā — tās prasības mums ir jāizpilda līdz nākamā gada beigām. No otras puses, mums ir Māstrihtas kritēriji, tie kritēriji, kas nosaka, kādai jābūt šai makroekonomiskajai videi Eiropas Savienības valstīs un kādas ir pieļaujamās robežas, kur varētu būt svārstības. Un, no trešās puses, mums it kā ir saistības ar Starptautisko valūtas fondu un tās lietas, kuras esam uzņēmušies šajās saistībās. Faktiski es gribu teikt tā: pirmajos divos kritērijos mēs esam iekļāvušies, esam izpildījuši visu, kas ir saistīts ar Kopenhāgenas kritēriju iedzīvināšanu vai iespējamu iedzīvināšanu nākamajā gadā, piešķīruši nepieciešamos resursus šim jautājumam; no otras puses — mēs esam iekļāvušies Māstrihtas kritērijos, tātad mums budžeta deficīts ir mazāks par trim procentiem — 2,46 šobrīd ir; un pat Starptautiskais valūtas fonds, kurš ir diezgan strikts savās pozīcijās vienmēr, vakar, runājot ar mani, neizteica nekādas šaubas par to, ka, teiksim, šāds budžeta deficīts Latvijas valstij varētu draudēt ar kādu makroekonomisko nestabilitāti vai ko tamlīdzīgu. Mana pozīcija jau ir ļoti vienkārša — mēs mākslīgi neuzpūtām prognozes, kā mēs to būtu varējuši izdarīt, lai formāli pateiktu, ziniet, mums budžets ir sabalansēts — ieņēmumi ar izdevumiem. Mēs esam ielikuši ļoti reālas prognozes budžeta ieņēmumiem nākamajā gadā, un mēs tās centīsimies izpildīt. Protams, budžeta deficītu var samazināt, arī uzlabojot iekasēšanu. Pieņemsim, lai mēs nonāktu no 2,46 līdz 1,73 — līdz tam deficītam, kāds ir šogad — mums ir nodokļu administrēšana jāuzlabo tikai par četriem procentiem, un problēma pati par sevi ir noņemta. Tas vienkārši ir Finansu ministrijai, Valsts ieņēmumu dienestam jādara.

— Mēs kādreiz nākamajā gadā ar jums atkal atgriezīsimies pie šī jautājuma, runāsim par šo nodokļu iekasēšanu. Bet Jevgeņijs Melnalksnis mums ir atsūtījis pa internetu vienu jautājumu. Vakar televīzijā tika paziņots, ka Stradiņa slimnīcas kardioloģijas nodaļā ir sabojājies koronogrāfijas aparāts, kas līdz šim ir izglābis daudzu sirds slimnieku dzīvības. Remonts maksā 23 tūkstošus latu. Vai valdība tomēr nevar steidzamā kārtā piešķirt šo summu slimnīcai?

A.Bērziņš: — Ir jāgriežas Labklājības ministrijā. Labklājības ministrijas pārraudzībā ir centrālā slimokase. Šajā slimokasē savukārt ir rezerves fonda līdzekļi, kuri paredzēti šādiem ārkārtas gadījumiem, un es tiešām gribu pievienoties tam, ko teica Melnalkšņa kungs — angiogrāfs, kuru man liekas, mēs nopirkām tad, kad es biju labklājības ministrs, ja es pareizi atceros, funkcionē nu jau kādus piecus sešus gadus, un, ja šis angiogrāfs ir vienīgais Latvijā, tad, protams, tā noslodze ir ļoti liela.

— Tā ka jūs dodat savu svētību?

A.Bērziņš: — Protams, bet vienkārši ir jāiet pēc procedūras un pareizā virzienā, un šajā gadījumā pareizais virziens ir Slimokases rezerves fonds.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā