Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

Nobeigums. Sākums —

“LV” 05.10.2001., Nr.142; “LV” 10.10.2001., Nr.144; “LV” 17.10.2001., Nr.148;

“LV” 19.10.2001., Nr.150; “LV” 26.10.2001., Nr.154; “LV” 31.10.2001., Nr.156

6. Stratēģijas pamatlīnijas

6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošana

Ņemot vērā minēto, nākotnē jāsaglabā šādi galvenie ekonomiskās un finansu politikas pamatprincipi attiecībā uz sektorpolitiku:

— saskaņota fiskālā un monetārā politika, vienlaikus to realizējot pietiekami elastīgi, lai minimizētu ekonomisko ciklu svārstību negatīvo iespaidu un veicinātu ekonomisko stabilitāti; arī turpmāk stingri jākontrolē inflācija, lai tā nepārsniegtu 2–3% robežu;

— stimulējošas finansu politikas izveide — finansu resursu (tai skaitā starta kapitāla) pieejamība, investīciju stimuli, mērķdotācijas uzņēmējdarbības attīstībai atsevišķos reģionos un tautsaimniecības sektoros, speciāls finansu instrumentu kopums iesācējiem uzņēmējdarbībā, atbalsta sistēma riska sadalīšanai uzņēmējdarbības projektu īstenošanā, biznesa inkubatoru un inovāciju centru attīstība infrastruktūras nodrošināšanai biznesa iesācējiem un inovatīvām firmām, speciāla stimulu pakete ārvalstu investīciju piesaistei uzņēmumiem un projektiem zināšanu ietilpīgās nozarēs; koncentrējot valsts atbalstu investīciju piesaistē perspektīvajās augsto tehnoloģiju jomās un nozarēs, kurās Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības, veicinot eksportu, sekmējot jaunu tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos jau esošajos, ieviešot kvalitātes nodrošināšanas sistēmu un Eiropas standartus, sekmējot E-komercijas attīstību;

— sabalansēts budžets; valsts investīciju programmas galvenajai prioritātei ir jābūt optimālas infrastruktūras izveidei; valsts investīciju īpatsvaram budžetā jāatbilst tautsaimniecības reindustrializācijas un jauno nozaru attīstības vajadzībām, palielinot ikgadējās investīcijas fiziskajā infrastruktūrā un uzņēmējdarbības infrastruktūrā līdz 4–5% no IKP, politikas korekcija, attiecībā uz starptautisko finansu institūciju (SVF, PB) un ES fondu piešķirtajiem līdzekļiem, to lielāko daļu novirzot plašākām strukturālām reformām un investīcijām, tādējādi stimulējot arī iekšējā tirgus pieprasījuma palielināšanos;

— kapitāla tirgus attīstība — Latvijas vērtspapīru tirgus integrēšanās Eiropas finansu tirgū, starptautisko investīciju kompāniju piesaiste, nebanku finansu institūciju (apdrošināšanas sabiedrību, pensiju fondu) darbība, uzņēmumu atvieglināta pieeja finansu resursiem;

— pastiprināts valsts atbalsts izglītībai prioritārajās nozarēs: augstākajai akadēmiskajai un profesionālajai izglītībai, darbaspēka pārkvalificēšanai un kvalifikācijas celšanai, augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanai; stabilas uzņēmēju apmācības un konsultāciju sistēmas izveide un uzturēšana; valsts budžeta zinātnes finansējuma prioritāte fundamentālajiem un īpaši lietišķajiem pētījumiem, tehnoloģiskajai attīstībai un inovatīvajai darbībai, privātā kapitāla piesaiste pētniecības darbam.

Zinātniskās pētniecības un inovāciju attīstība, zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, uz zināšanām bāzēta valsts un sabiedrība ir galvenais un reālais Latvijas tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu labklājības pieaugumu. Jānodrošina tādi zinātnes potenciāla pieauguma tempi, lai tuvāko 10 gadu laikā zinātnisko pētījumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā sasniegtu Eiropas Savienības valstu līmeni. Valstī jāuztur ilgtermiņa inovatīvai darbībai labvēlīga vide, ietverot vairākas nozīmīgas komponentes:

— ar Eiropas Savienības un OECD nostādnēm savietojamas likumdošanas vide, finansēšanas un nodokļu politika;

— zinātnisko pētījumu virzība uz lietišķajiem pētījumiem un inovatīvu darbību, nodrošinot nekavējošu jauno produktu un pakalpojumu ieiešanu tirgū;

— valsts atbalsts inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai — pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa inkubatoru, augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai;

— inovatīvās darbības finansiālā atbalsta sistēma, palielinot uz inovatīvo darbību orientēto valsts budžetu daļu, to sadalot lietišķajai pētniecībai, attīstībai un inovatīvajai darbībai, piesaistot privāto kapitālu un veicinot riska kapitāla pieejamību;

— speciāla investīcijas stimulējoša pakete inovatīvajam procesam.

Svarīgi ir valdībai palīdzēt nostiprināties pasaules tirgū nozarēm, kas pamatā izmanto cilvēku intelektuālās zināšanas un piedāvā produktu ar augstu pievienoto vērtību, kā arī palielinot pakalpojumu eksporta apjomus (tranzīts, starptautiskais transports, komunikāciju, finansu un tūrisma pakalpojumi).

Lielo starptautisko uzņēmumu (brand name) klātbūtne Latvijā jāuzskata par efektīvu, jo tiek koncentrēti lieli kapitālieguldījumi (tai skaitā ārvalstu investīcijas) un izvērsta lielas jaudas ražošana:

— nodrošinot modernu tehnoloģiju ienākšanu tautsaimniecībā, mūsdienīgu ražošanas menedžmentu un pieeju globālajiem tirgiem;

— stimulējot pētniecības darbu (laboratorijas, pētniecības centri) izvēršanu, tehniskā progresa paātrinājumu34;

— veicinot industriālo grupu (klasteru) veidošanos, mazo un vidējo uzņēmumu attīstību.

6.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana

Lai samazinātos reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un paaugstinātos reģionu attīstības potenciāls, jāpanāk reģiona resursu, pašvaldību un valsts investīciju, privātā kapitāla un fondu, kā arī strukturālo fondu sinerģija. Šajā nolūkā jāizmanto cilvēkresursi, infrastruktūra, administratīvā un investīciju piesaistes kapacitāte.

Reģionu attīstības politikai ir jānodrošina visu Latvijas reģionu (Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale, Rīga) konkurētspējas pieaugums Eiropas un globālā mērogā, kā arī līdzvērtīgu dzīves un darba iespēju radīšana visiem valsts iedzīvotājiem, nodrošinot ilgtspējīgu cilvēkresursu, infrastruktūras un uzņēmējdarbības attīstību. Jāīsteno un pastāvīgi jāpilnveido optimāls attīstības modelis ikvienam reģionam, veicinot sabalansētu:

— ekonomisko attīstību — piesaistot investīcijas, izveidojot modernu infrastruktūru, atbalstot uzņēmējdarbību, iekļaujoties jaunās ekonomikas modelī;

— sociālo attīstību — samazinot sociālo noslāņošanos, veicinot nodarbinātību un uzlabojot darba standartus, attīstot reģionālo izglītības un zināšanu pārvaldības infrastruktūru, realizējot atbalstu ģimenēm un veicinot dzimstību;

— pārvaldes attīstību — nostiprinot pašvaldības, sekmējot reģionu/novadu iekļaušanos starptautiskajā apritē (tai skaitā projektu izstrādi), starpreģionu informatīvās un saimnieciskās saites.

Vides aizsardzība un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir būtisks priekšnoteikums valsts līdzsvarotai attīstībai. Attīstot Latvijas tautsaimniecību, investējot valsts teritoriju kā resursu starptautiskās saimnieciskās darbības attīstībai, nepieciešams izvietot vides aizsardzības prasībām atbilstošas ražotnes, integrējot vides aizsardzības prasības sektoru stratēģijās. Ražošanas apjomu palielināšanai izmantot biomasu un citus atjaunojamos dabas resursus.

Visos reģionos jāattīsta augstskolas un jauno tehnoloģiju attīstībai nepieciešamās profesionālās mācību iestādes.

Tautsaimniecības sektorpolitikai ir izšķiroša ietekme kā uz reģiona ekonomiku, tā arī uz veiksmīgu un līdzsvarotu Latvijas attīstību kopumā. Tāpēc sektoru stratēģijas jārealizē, saskaņojot tās gan ar reģionu attīstības programmām, gan arī starpreģionu līmenī. Lielākajās pilsētās jāstimulē augsto tehnoloģiju uzņēmumu izvietošana. Taču visās apdzīvotajās vietās jāatbalsta arī uzņēmējdarbība (īpaši sākuma posmā) tradicionālajās nozarēs, īpaši tajās, kuras spēj pārveidoties un modernizēties.

Atsevišķu reģionu attīstības programmām jābalstās uz katra reģiona salīdzinošajām priekšrocībām.

Kurzemes ostu potenciāls nodrošina konkurētspējīgu tranzīta un loģistikas biznesu, tajā attīstās arī ar tranzītu saistītās nozares. Izveidojas specializēta un tehnoloģiski moderna agrārā industrija un zvejniecība. Reģions ir pievilcīgs dažādu tūrisma veidu attīstībai (kūrorta zona, iekšzemes tūrisma objekti, ekotūrisms, jahtu tūrisms mazajās ostās).

Latgalē attīstās augstās tehnoloģijas un tradicionālo virzienu ražotnes uz vietējo resursu bāzes, līdz ar to laukos prevalē izejvielu audzēšana (kartupeļi, lini, eļļas kultūras u.c.). Izmantojot galveno tranzīta virzienu (Sanktpēterburga–Centrāleiropa un Krievija–Rietumeiropa) krustpunktus, Rēzekne un Daugavpils attīstās par starptautiskas nozīmes tranzīta mezglu un loģistikas centru. Krievu valodas zināšanas veicina klientu apkalpošanas centru veidošanos. Dabas resursu potenciāls jāizmanto ekotūrisma attīstībai.

Vidzemes attīstība balstās uz augstas tehnoloģijas uzņēmumu un ar tiem saistītu izglītības iestāžu izvietojumu lielākajās pilsētās. Lauku teritorijas kalpo par ērtu un pievilcīgu vidi intelektuālu attālinātu darba vietu izvietošanai. Industriāla lopkopība kļūst par lauksaimniecības pamatnozari. Pierobežas teritorijas kļūst par sadarbības teritoriju starpvalstu attīstībai un izejai uz Igauniju un Krievijas Ziemeļrietumu reģioniem.

Zemgale, izmantojot lielā loka ap Rīgu (Aizkraukle–Tukums) attīstību, veidojas par aglomerācijas apkalpes zonu, ieskaitot pakalpojumus, izglītību un administratīvās funkcijas. Reģionā veiksmīgi turpina attīstīties zemkopība. Pierobežas teritorijas kopā ar Via Baltica ir starpvalstu sadarbības teritorija un izeja uz Lietuvu, Centrāleiropu un Rietumeiropu.

Rīga izmanto starptautiski izdevīgo novietojumu un cilvēkresursu pieejamību, lai attīstītos par Baltijas jūras nozīmīgāko aglomerāciju un kļūtu par Baltijas reģiona zināšanu pārvaldības, biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru. Rīgas pievārtē attīstās starptautiskas nozīmes augsto tehnoloģiju biznesa parki. Izmantojot attīstītos transporta pieslēgumus (lidosta, osta, Via Baltica), reģions ir viegli un ērti starptautiski pieejams, lai kļūtu par jaunās ekonomikas smadzeņu centru.

Lauku attīstība kā daudzfunkcionāls, daudzveidīgs, līdzsvarots un noturīgs process ietver nodarbinātības dažādošanu un tehnoloģisku modernizāciju, ievērojot tradīcijas, mentalitāti un reģionālās atšķirības. Ilgtspējīgas lauku attīstības stratēģiskie mērķi ir laukos nodarbināto ienākumu līmeņa pieaugums līdz tautsaimniecībā nodarbināto vidējiem ienākumiem, iedzīvotāju sociālā drošība, personas attīstības iespējas (izglītība, informācijas apgāde, kultūra), lauku sabiedrības orientācija un motivācija uz zināšanām, līdzsvars starp laukiem un pilsētu, lauku apdzīvotības un demogrāfiskā balansa saglabāšana.

Lauku attīstības stratēģijai kā īpaši sensitīvai tēmai jābūt saprotamai visai sabiedrībai. Tieši sabiedrība kā patērētājs nākotnē arvien vairāk noteiks lauku virzību, samazinoties zemnieku noteicošajai lomai. Lauku teritorijās ekonomika kļūs diversificēta, samazinoties lauksaimniecības sektoram un izplatoties citiem nodarbes veidiem.

Īpaši atbalstāmās teritorijas tiek definētas un atbalstītas papildus atbilstoši valsts noteiktajiem kritērijiem palīdzības saņemšanai. Šādas teritorijas var būt ilglaicīgi atpaliekošie reģioni, kā arī mazapdzīvotās lauku teritorijas. Atbalsta mērķis ir nodrošināt sākotnējo valsts palīdzību. Vēlāk atbalsta politika jānodod attiecīgā reģiona pārziņā. Līdz ar to atbalsts tiek realizēts vietējā līmenī papildus attiecīgā reģiona kopējās attīstības programmas realizācijai, bet ciešā saskaņā ar to. Sākotnējā valsts palīdzība īpaši atbalstāmajām teritorijām tiek koncentrēta vietējās uzņēmējdarbības atbalsta infrastruktūras izveidei un cilvēku izglītošanai.

Pierobežas teritoriju funkcionēšana un attīstība tiek veicināta mazinot nomales efektu un intensificējot infrastruktūras attīstību, novēršot/minimizējot vides piesārņojuma draudus no ārvalstīm, kā arī sekmējot veiksmīgu pārrobežu sadarbību.

Ekonomiskās politikas kontekstā pieaugs sociālpolitikas nozīme. Līdz ar to aktuāls kļūs jautājums par investīciju efektivitāti sociālajā kapitālā35. Investīcijas izglītībā un zinātnes attīstībā būs vienas no galvenajām, kas veidos sociālā kapitāla kvalitāti Latvijā. Tāpat svarīga būs veselības aprūpe, apkārtējās vides aizsardzība, komunālo pakalpojumu kvalitāte.

Ir nepieciešams radīt cilvēkos ticību tam, ka esošo dzīves līmeni var mainīt. 15–20% no augstskolu beidzēju kopskaita jābūt gataviem kļūt par darba devējiem, kas ir tikpat nozīmīgi kā zināšanu un profesionālo darba iemaņu apgūšana. Virknē specialitāšu ir vērojams hronisks augstu kvalificētu speciālistu trūkums. Jāveic apmācība un pārkvalifikācija specialitātēs, kurās prognozējams darbaspēka trūkums. Jāvienkāršo selektīvas imigrācijas procedūras un darba atļauju saņemšana augsti kvalificētiem speciālistiem un investoriem.

Teledarba principu plaša izplatība, visu veidu attālinātās darba vietas nodrošinās Latvijas apstākļiem būtisku nodarbinātības problēmu risināšanu, ņemot vērā tautas mentalitāti un tradīcijas:

— radot iespējas koordinēt darba vietu attīstību starp Rīgu, citām pilsētām un lauku rajoniem, jaunas darba vietas valsts reģionos, jaunas iespējas atpalikušajiem reģioniem, minimizējot kvalificēta darbaspēka aizplūšanu uz galvaspilsētu;

— stimulējot tādu jaunu uzņēmējdarbības veidu attīstību, kuru produkcijai ir liela pievienotā vērtība; kvalificētam darbaspēkam strādājot starptautiskās firmās un paliekot dzīvot Latvijā;

— saskaņojot darba likumdošanas aktus ar teledarba īpatnībām;

— nodrošinot teledarbā iesaistītajiem sociālās garantijas un aizsardzību, darba drošību un veselības aizsardzību (tai skaitā, strādājot ārvalstu uzņēmumos);

— radot invalīdiem ar kustību traucējumiem iespējas pilnvērtīgi strādāt un integrēties sabiedrībā.

Jāattīsta sociālās drošības un palīdzības sistēma sociāli nelabvēlīgajām iedzīvotāju grupām. Jāiedibina taisnīgums sabiedrības veselības jomā, jāizveido tāda veselības aprūpes sistēma, kas, no vienas puses, radītu vienādas iespējas ikvienam indivīdam saņemt kvalificētu veselības aprūpi, bet, no otras puses, uzsvērtu katra individuālo atbildību. Vienādas izglītības un veselības aizsardzības tiesības ir pamatvērtības, lai indivīda psiholoģija kļūtu labvēlīga Latvijas politiskajai sistēmai. Lai likvidētu ekonomiskās disproporcijas, izmantojami vairāki instrumenti:

— radīt iespēju zināšanu iegūšanai un izmantošanai darbā; aizkavēšanās šajā jomā draud ar neatgriezenisku indivīda atpalicību;

— valsts regulējošā loma demogrāfisko procesu un tirgus radīto svārstību un nevienlīdzību izlīdzināšanā;

— optimāla darba likumdošana, nodrošinot balansu starp uzņēmuma spēju piemēroties mainīgajām tirgus prasībām un darbinieku drošību;

— teleprocesi36 kā kohēzijas veicināšanas instruments, nolīdzinot attālumus un vienādojot indivīda iespējas atrast labi apmaksātu darbu, iegūt izglītību un saņemt medicīnisko aprūpi.

7. Nobeigums

Ceļot tautsaimniecības konkurētspēju un integrējoties Eiropas Savienībā, Latvijai ir potenciālas iespējas strauji attīstīt ekonomisku un jau pārskatāmā nākotnē sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju.

Izšķirošais Latvijas attīstību noteicošais faktors būs tas, cik lielā mērā ekonomiskā politika būs efektīva, lai nodrošinātu augstu tautsaimniecības iekšējo izaugsmes kapacitāti. Atkarībā no ārējās vides apstākļiem, pirmām kārtām situācijas Eiropas Savienībā un Krievijā, Latvijas konverģences temps var būt ātrāks vai lēnāks. Izaugsmes tempu būtiski ietekmēs Latvijas integrācijas process ES. Jo tas notiks ātrāk, jo var sagaidīt straujāku Latvijas izaugsmi tirdzniecības attīstības un investīciju akumulācijas efektu dēļ.

Ar aktīvu un koordinētu politiku, izmantojot esošās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības un veicinot jaunu priekšrocību radīšanu, ir jāmaina tautsaimniecības struktūra par labu augstākas pievienotās vērtības nozarēm un jāizveido uz zināšanām balstīta ekonomika, kas izmanto jaunās, uz zināšanām balstītās ekonomikas priekšrocības. Tikai šādi mainoties, tautsaimniecība kļūs konkurētspējīga, un tas būs pamats augstam iedzīvotāju dzīves līmenim.

Tomēr ar prioritāšu definēšanu ir par maz. Prioritātēm ir jākļūst par pamatelementiem uz izaugsmi vērstā ekonomiskajā politikā jebkura laika horizontam. Ir nepieciešama saskaņota un ieinteresēta valsts sektora, pašvaldību, uzņēmēju un iedzīvotāju darbība, visu sabiedrības slāņu kopīga rīcība, lai koncepcija realizētos dzīvē un iecerētie rezultāti tiktu sasniegti, lai veidotu saskaņotu sociāli ekonomisko politiku, lai sabiedrībā radītu pārliecību par nākotnes izaugsmes perspektīvām.

34 Lielākā daļa vietējo uzņēmēju var sekmīgi darboties līgumattiecībās ar transnacionālajām kompānijām, piegādājot tām izejvielas un materiālus, realizējot gatavo produkciju, atbrīvojot tās no nespecifiskām funkcijām.

35 Sociālais kapitāls — iedzīvotāju dzīves kvalitāte (izglītība, veselība, sadzīves apstākļu kvalitāte u.c.), kā arī attiecības, kas veidojas starp dažādām iedzīvotāju sociālajām grupām, tai skaitā starp sabiedrību un valsts institūcijām. Piemēram, iedzīvotāju uzticēšanās valdībai, politiskajām partijām, presei, policijai. Tas tiek uzskatīts par sociālo kapitālu, tādēļ ka līdztekus fiziskajam, humānajam (intelektuālajam) un citiem kapitāla veidiem, sociālais kapitāls ir nozīmīgs ekonomiskās attīstības faktors.

36 Teleprocesi — attālinātas darbības, procesi vai procedūras, kas notiek bez tieša procesa dalībnieku kontakta (teledarbs, teleizglītība, telemedicīna).