Bērnu bērni laipotāji

Par Lielo folkloras dienu Krišjāņa Barona 166. dzimšanas dienā 31. oktobrī

Tautas mākslas kopējiem un pētniekiem šai dienā bija atvēlētas visas Rīgas Latviešu biedrības nama zāles. Darbīgi, svinīgi un saviesīgi folkloras pasākumi te risinājās no agras rīta stundas līdz pat vakaram.

Gadskārtējā konference

Balva par tradicionālās kultūras popularizēšanu Latvijā un ārzemēs — Otaņķu etnogrāfiskajam ansamblim

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkotās tradicionālās Krišjāņa Barona dienas konferences uzmanības lokā šoreiz bija folkloras vākšana un darbs ar teicēju. Ar referātu par folkloras ekspedīciju vēsturi Latvijā sarunu ievadīja Folkloras krātuves arhīva vadītāja Māra Vīksna. Stāstot par savu pieredzi darbā ar Ziemeļlatgales teicējiem, Mūzikas akadēmijas doktorante Anda Beitāne īpaši akcentēja viņu lomu latviešu tradicionālās kultūras mūsdienu procesos. Ja etnogrāfisko ansambļu dalībnieki nemeklētu, nekrātu un nedziedātu sava novada dziesmas, dažas daudzbalsības formas būtu pazudušas, tā arī neiepazītas. Katrs teicējs, katrs dziesmu un pasaku zinātājs ir personība, un liela vērtība ir ne vien tam, ko viņš folkloras vācējam pastāsta vai nodzied, bet arī tam, kā viņš to dara. Tā par Kurzemes puses pazīstamo teicēju nedzirdīgo Ķērstu Balceri tika teikts, ka viņa dziesmu savā ikdienas runā mēgusi iestarpināt tikpat dabiski kā sakāmvārdu vai parunu (“Kur kājiņu vien paspēru, tur dziesmiņu nodziedāju”). Par to, cik liela nozīme ir teicēja un vācēja savstarpējai uzticībai un dialogam, runāja vairāki referenti. Visā Latvijā populārā folkloras festivāla “Pulkā eimu, pulkā teku” dvēsele filozofe Māra Mellēna pievērsa uzmanību bērnu iesaistīšanai folkloras kustībā. Raksturojot folkloru kā cilvēciskās jēgas valodu, referente izteica pārliecību, ka tas nepieciešams katra cilvēka identitātes veidošanai un noturēšanai. Festivāls, kura gada tēma vienmēr tiek rūpīgi pētīta un sagatavota, kļuvis par izglītības sastāvdaļu. Tas ļauj iesaistīt folkloras kustībā arī tos bērnus, kuru ģimenēs netiek dziedāts un dejots. Skolēni mācās iztaujāt teicējus, prot tos atrast savā ielā un pagastā, arī paši savā ģimenē. Par studentu folkloras vākšanas prakses organizāciju un nākotnes iecerēm runāja Rēzeknes Augstskolas pedagoģe Angelika Juško-Štekele.

Konferences tematiskais loks bija plašs — no Senās vides darbnīcas pieredzes 9. — 10. gadsimta baltu priekšmetiskās kultūras izzināšanā un dokumentēšanā līdz jaunāko tehnoloģiju izmantošanas praksei un jautājumam par folkloras vākšanu virtuālā veidā. Pa vidam — atgādinājums arī par tādu kuriozu parādību kā padomju folklora. Filoloģijas doktors Boriss Infantjevs atgādināja, kā notika tās vākšana. Un skaidroja arī, kāpēc toreiz tik paklausīgi tika pildītas veco boļševiku diktētās prasības un 1950. gadā iznāca pat grāmatiņa (drīzāk gan burtnīciņa) “Latviešu padomju folklora”. Proti, Maskavas ideologiem šķita aizdomīgi, kāpēc Latvijai vajadzīgs Folkloras institūts, kāda nevienā citā tā sauktajā brālīgajā republikā nebija. Tad nu bija jāparāda, ka institūts dara derīgu darbu.

Simt gadu gaidītas grāmatas atvēršanas svētki

Atzinība par mūža ieguldījumu — Latgales teicējai Margaritai Šakinai

Balva par novada savdabības kopšanu — Svitenes un Bauskas folkloras kopu vadītājai Skaidrītei Kuķalkai (centrā) Foto: Jānis Polis

Tas ir Anša Lerha–Puškaiša sakārtoto “Latviešu tautas teiku un pasaku” VII daļas 2. sējums. No pirmā to šķir gandrīz simt gadi. Tāpat kā Krišjānis Barons, arī Anss Lerhis–Puškaitis pusi sava mūža veltīja latviešu tautas garīgajam mantojumam, viens iemantodams Dainu tēva, otrs — Pasaku tēva godu. Gadu pirms savas pāragrās aiziešanas mūžībā Anss Lerhis-Puškaitis 1902. gada 5. janvārī biezā manuskripta ievadā rakstīja: “Gan nebūs nekad izdibināms, kad latviešu tauta savām teikām, pasakām pirmo reizi šūpuli kāruse un sirdī uzņēmuse, bet sirms vecums viņām ir, tas nenoliedzams. Līdz mūsu dienām teikas, pasakas uzglabājušās no mutes uz muti. Paaudzes nāca, paaudzes gāja, bet šo mantu neviens kapā līdzi neņēma — bērni un bērnu bērni glabāja tāļāk, zinādami, ka šinīs stāstos tēvu tēvi iezīmējuši savus uzskatus par cilvēka dzīvi šaī saulē un par tāļāku dzīvi viņā saulē — t.i., ka cilvēka gars nemirstams.”

No gandrīz trīstūkstoš lappušu biezā VII daļas manuskripta īsi pirms autora aiziešanas mūžībā (viņš nomira ar plaušu tuberkulozi 43 gadu vecumā) iznāca 1. sējums — apjoma ziņā visu laiku biezākā latviešu folkloras grāmata ar 1400 lappusēm, kurā bija 101 pasaka, 1684 teikas, ap 740 ticējumu un 262 ieražu apraksti. Otrs sējums tā arī palika rokrakstā. Tas tika iesiets tumšbrūnā linaudeklā un papildināts ar divu lapu ielīmi, kurā izteikta Henrija Visendorfa apņemšanās to nodrukāt tūlīt pēc “Latvju dainu” pēdējā sējuma izdošanas. Bet sākās Pirmais pasaules karš, Visendorfs 1916. gadā nomira, un rokraksts palika revolucionārajā Petrogradā. Tās Zinātņu akadēmijas arhīvā saglabājies Latvijas valdības lūgums padomju Krievijas valdībai atdot latviešiem tik nozīmīgo teiku un pasaku manuskriptu. Senā fotogrāfijā redzams, ka ap 1922. gadu manuskripts atrodas Krišjāņa Barona grāmatu plauktā. Barona ģimene līdz ar slaveno dainu skapi un Rīgas Latviešu biedrības Zinātniskās komisijas folkloras arhīvu saglabāja arī šo rokrakstu, dodot iespēju to izmantot Pēterim Šmitam, kurš vēlāk gandrīz visu Lerha-Puškaiša krājumu iestrādā savā “Latviešu pasaku un teiku” 15 sējumu izdevumā.

1940. gadā manuskripts nonāca Latviešu folkloras krātuvē. Atkal karš un pēckara grūtības, līdz beidzot ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu un apgāda “Atēna” ieinteresētību radās apstākļi tā izdošanai. Trīs gadu laikā Latviešu folkloras krātuves darbinieki Māra Vīksna, Elga Melne un Vilis Bendorfs paveica lielo rokrakstu atšifrēšanas, pārrakstīšanas un leksikas skaidrojošās vārdnīcas sastādīšanas darbu. Izdevuma zinātniskā redaktore ir filoloģijas doktore Beatrise Reidzāne. Pēcvārdu uzrakstījis Anša Lerha-Puškaiša māsas Anlīzes mazmazdēls filoloģijas doktors Guntis Pakalns. Viņš sakārtojis arī pērn iznākušo grāmatu “Anss Lerhis-Puškaitis atmiņās un stāstos”. Guntis Pakalns, kā zināms, pats ir varens stāstnieks un kā lietpratējs sava tālā radinieka veikumu augstu vērtē arī tāpēc, ka viņa krājumos pasakas un teikas var lasīt tādas, kādas tās tautā tiešām dzīvo, daudz mazāk atsijātas un rediģētas kā parasti. Apcerējumā dots neliels ieskats “Latviešu tautas teiku un pasaku” tapšanā un uzbūvē, ļaujot iepazīt Ansi Lerhi–Puškaiti gan kā folkloras vācēju un publicētāju, gan kā zinātnieku un pētnieku.

Atceres stunda Lielajos kapos

Kad sāka krēslot, iedegās svecītes pie Dārtas un Krišjāņa Baronu kapu kopiņām. Te bija pulcējušies kuplās Baronu dzimtas piederīgie, Krišjāņa Barona muzeja saime, dažādu paaudžu rīdzinieki. Skanošo latviešu tautasdziesmu pūru atvēra Helmī Stalte ar saviem “Skandiniekiem”.

Uzrunu teica rakstniece un literatūrzinātniece Saulcerīte Viese:

— Nu jau sešpadsmito reizi mēs oktobra pēdējā dienā pulcējamies te, lai godinātu Dainu tēva mūža darbu. Un katru reizi šajā tikšanās brīdī ir bijušas savas izjūtas. Barontēva 150. dzimšanas dienā 1985. gadā — gandarījums, ka mēs atkal jūtam tautas spēku un kopību, uzticību tradīcijām un mūsu folkloras skanējumam. Atmodas laikā vairāk nekā citkārt — cik tuvu mums ir pienākušas zvaigznes, kas cildenas, tīras un brīvas staro pār mūsu gaitām. Un cik brīnumaini tās atgādina Barontēva dainu skapi, kas veidots pēc Tartu universitātes zvaigžņu kataloga parauga un tāpat glabā cildenas un tīras tautas gadsimtu gadsimtos izkoptās dzīves atziņas, mūsu Svētos rakstus. Nu dainu skapis ir kļuvis par atzītu, vienreizēju pasaules kultūras mantojuma daļu. Tautasdziesmu tapšanas, tematikas un simbolu nozīme guvusi daudz plašāku skaidrojumu un salīdzinājumu ar cittautu folkloras tradīcijām. Ieguvusi daudz dziļāku filozofisko vērtējumu, kur jaunos aspektos atsedzas tās nesaraujamās saites, kas mūs vieno ar Kosmosu, ar dzīvo un nedzīvo dabu, ar cilvēku kopību ģimenē, tautā un kultūrā. Mēs dzīvojam skarbā un sarežģītā laikmetā, kad bieži vien apzināti tiek duļķota sabiedrības ētisko un estētisko normu izpratne. Laiks rāda — dainu krājums, kurā Krišjānis Barons tik jutīgi sataustījis patības mūža rita lielos pavedienus, ir, bija un būs zinība par to, kā jākopj un jāattīsta labais, humānais, dzīvībai draudzīgais.

Folkloras gada ražas svētki

Tiem, kas dejo un dzied, auž un izšuj, pats darbs ir svētki. Taču nu jau otro gadu izcilākie tradicionālās mākslas kopēji un popularizētāji saņēma arī valstisku pateicību. Biedrības nama Lielajā zālē notika Lielās folkloras balvas pasniegšanas svētki, kuros piedalījās labākās folkoras kopas no visiem Latvijas novadiem. Laureātus un visus tautas mākslas dārza kopējus un līdzveidotājus sveica Latvijas kultūras ministre un Kultūrkapitāla fonda padomes priekšsēdētāja Karina Pētersone (ministres uzrunu publicējam atsevišķi).

Šogad Lielās folkloras balvas žūrija bija saņēmusi 38 pieteikumus. Kā sacīja tās priekšsēdis Andris Kapusts, tie visi bijuši priekšzīmīgi sagatavoti un visi pretendenti — balvas cienīgi. Balva piešķirta 21 laureātam (saraksts — “LV” 1. novembra numurā).

Saņemot balvu par novada savdabības aizsardzību un kopšanu, Franča Trasuna muzeja “Kolnasāta” vadītāja Valentīna Bruzgule teica paldies tiem daudzajiem cilvēkiem, kas palīdzējuši celt saulītē lielo Latgales dēlu. Muzejs audzis līdz ar Atmodu un vasarā svinēs savu desmito gadadienu. “Kolnasāta” kļuvusi par Latgales folkloristu Dainu kalnu. “Ceļinieki, kas dodas uz Aglonu vai Raiņa Jasmuižu, parasti iegriežas arī te. Francis Trasuns bija gudrs valstsvīrs un prata novērtēt arī tautā krātos gudrības graudus, jau 1885. gadā aicinādams vākt Latgales garamantas. Bet šajā namā viņš Baltijas latviešiem stāstīja par to, kādos apstākļos latvieši dzīvo Vitebskas guberņā. Viņa priekšlasījumu klausījās 800 cilvēku. Tas bija tieši pirms simt gadiem.”

Ar sava novada daudzinājumu nāca folkloras kopas no Svitenes, Druvienas un Baltinavas. Bet mālpiliešiem nama saimnieks Jānis Streičs teica paldies par ideju nākamajam pasaules latviešu saietam. Mālpilī viņš guvis pārliecību, ka par tā galveno saturu jābūt mājas svētības, pavarda svētuma tēmai.

Balvas tika pasniegtas septiņās nominācijās jeb, kā Arnolds Klotiņš sacīja, — izsludinājumos. Pasniedzot Latgales podnieku skolas dibinātājam keramiķim Ēvaldam Vasiļevskim un filmas “Grodi. Krustabas” veidotājiem balvu par tradicionālās kultūras mantojumā balstītu jaunradi, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors profesors Pēteris Laķis sacīja:

— Šādās dienās ir tik labi atrasties savas tautas vidū, izjust, cik tava tauta ir dzīva, redzēt, cik viņa skaista un arī gudra. Visur pasaulē ir grūti atrast līdzsvaru starp tradicionālo un to, ko ienes katra jauna paaudze. Lai neapsmietu tradīciju un nestātos ceļā jaunajam. Tāpēc balvu godam ir nopelnījuši tie, kas atraduši zelta vidusceļu vislabākajā nozīmē un prot tradicionālās vērtības savienot ar to jauno, ko nes šis laiks un nesam katrs no mums savās dvēselēs.

Ar savu dziesmu nāca autentiskā folkloras studija “Iļjinskaja pjatņica”, ar savu — Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis. Dejoja, dziedāja un spēlēja Līvānu ģimnāzijas “Ceiruleits”. Mirdzēja visi novadi, visas paaudzes. Tomēr pati spožākā balva allaž šķiet atzinība par mūža ieguldījumu. Un tā šoreiz tika izteikta zinātnes druvas kopējiem Elzai Kokarei, Borisam Infantjevam un Bostonas Dainu projekta vadītājai Kristīnei Konradei, Tautas lietišķās mākslas studijas “Atspole” vadītājai un joprojām čaklai rokdarbniecei Ilgai Madrei un Latgales teicējai Margaritai Šakinai. Kā sacīja pērnā gada laureāts, folkloristu saimē par tautas profesoru godātais Jānis Rozenbergs, Margarita Šakina nāk no dziedātāju dzimtas daudzās paaudzēs. Kad viņa jaunībā ar māsām savā Ilziņciemā gavilējusi, viņu skanīgās āra balsis bijušas pārnovados dzirdamas. Ar Rekavas etnogrāfisko ansambli viņa nesusi Latgales dziesmu tālu pasaulē, savulaik uzstājusies pat Parīzē. Visu laiku labākā dziesminiece! — savu slavinājuma uzrunu nobeidza Jānis Rozenbergs. Un tad lielās skatuves vidū izgāja pati dziedātāja. Kā no pasakas izkāpusi savā baltajā sagšā un sirds gaišumā: “Es gribu teikt paldies savai babiņai, kas mani mazu mīlēja, paldies mīļai māmiņai, kas dziesmiņas mācīja, paldies savai Latgalei, visiem labiem ļaudīm! Es jums nodziedāšu savas māmiņas dziesmu.” Un viņa dziedāja garu dziesmu par meitu, kas gauži raud un grūši pūš, savu mīļoto gaidīdama. Meita puisi sagaidīja, un skumjais refrēns “voi–voi–zam–zam” tik negaidīti šķelmīgi uzdzirkstīja. Tie bija mirkļi, kas auž nedziestošas zvaigznītes dzīves plūdumā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore