Ar valstisku pateicību tautas tradīciju kopējiem

Kultūras ministre Karina Pētersone:

Uzruna Lielās folkloras balvas pasniegšanas svētkos Rīgas Latviešu biedrībā 2001.gada 31.oktobrī

Godātie Lielās folkloras balvas laureāti! Godātie žūrijas locekļi! Sveicināti visi, kam tuvas mūsu tautas tradīcijas un folklora!

Jau otro reizi tiek pasniegta Lielā folkloras balva.

Atļaujiet Kultūrkapitāla fonda padomes un personīgi manā vārdā apsveikt visus balvas laureātus šajā ražas laikā! Priecājos, ka balvai jau veidojas savas tradīcijas.

Lielā folkloras balva kā iecere un kultūrpolitikas uzstādījums ir radusies Kultūrkapitāla fondā, bet tās vērtēšanu un piešķiršanu brīnišķīgi izstrādājis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Balva — tā ir Latvijas valsts pateicība un paldies par mūža ieguldījumu un rūpēm par latviešu folkloru, tās pētniecību, uzturēšanu.

Tas ir apliecinājums, ka folklora nav kāda muzejiska, bet dzīva, skanoša vērtība, kas mums dod tautas piederības sajūtu un reizē ļauj pārsteigt un iepriecināt cilvēkus arī citur pasaulē. Krišjāņa Barona dzimšanas diena ir lielisks un atbilstošs brīdis, kad celt godā cilvēkus un kolektīvus, kuri ar prieku, entuziasmu un talantu kopj latviešu folkloras dzīvo un kupli zaļojošo dārzu.

Šo es gribētu nosaukt par visdemokrātiskāko, vistautiskāko no visām balvām, kuras ar valsts atbalstu ik gadu piešķiram.

Visdemokrātiskākā tādēļ, ka balvas pretendentu un laureātu vidū ir cilvēki un kolektīvi no visas Latvijas.

Tradicionālā kultūra vieno paaudzes un vieno tautu, turklāt cilvēki tajā iesaistās visdažādākajos vecumos, tādēļ arī laureātu gadagājums ir dažāds.

Šķiet, folklora reti ir īslaicīga aizraušanās, drīzāk tā paņem cilvēkus pilnībā un kļūst par viņu dzīves veidu.

Vērtīgākais tradicionālajā kultūrā, manuprāt, ir tas, ka strādā sakņu sistēma — visur Latvijā.

Rīgā mēs vairāk esam skatītāji no malas, bet novados, kur rosīgi darbojas īsteni sava novada patrioti, cilvēki tiek iesaistīti, kļūst par dalībniekiem.

Tieši šādā balvas pasniegšanas reizē mēs varam visā pilnībā ieraudzīt, cik bagāti esam ar lieliskiem cilvēkiem, kas spēj citus pulcināt ap sevi, aizraut, uzmundrināt.

Domāju, ka tā ir gadu simtos un tūkstošos akumulētā dzīvā tautas tradīcijas enerģija, kas darbina mūs vēl šodien — īsta, stipra, svētīga, dzīva.

Paldies visiem, kas mums to atgādina un liek justies bagātiem!