“Mana vizīte simbolizē Lielbritānijas enerģisko atbalstu”

Velsas princis Čārlzs par Baltijas valstīm:

Teritorijā, kas pirms divpadsmit gadiem bija Padomju Savienība, divi miljoni cilvēku izveidoja dzīvu 400 jūdžu ķēdi no Tallinas ziemeļos līdz Viļņai dienvidos. Mierīgi, bez izaicinājuma uz konfrontāciju, trīs pilsētas, lepnu valstu galvaspilsētas, paziņoja, ka atkal būs brīvas. Šo valstu tautu drosme ļāva paātrināt Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā.

Tagad Igaunija, Latvija un Lietuva ir brīvas. Brīdī, kad Rietumu demokrātiskās civilizācijas vērtības ir apdraudētas, laiks atgādināt sev par upuriem, ko nesuši citi, lai gūtu brīvību, kuru mēs Lielbritānijā vienmēr uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Divdesmitais gadsimts bija īpaši nežēlīgs trīs Baltijas valstu tautām. Piemēram, Rīgā es tikšos ar dažiem no nedaudzajiem Latvijas ebrejiem, kas pārdzīvoja holokaustu, un latviešiem, kas pārdzīvoja padomju deportācijas uz darba nometnēm Sibīrijā 1941. un 1949. gadā. Baltijas valstu apmeklējuma laikā es varēšu iepazīt un svinēt baltiešu brīvības izaugsmi.

Es piedalīšos svinīgos sarīkojumos par godu desmit gadu jubilejai, kopš mēs atjaunojām diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm. Es saku “atjaunojām”, jo visas trīs valstis laikā starp abiem pasaules kariem bija pilnīgi neatkarīgas un Lielbritānijai ar tām bija diplomātiskas attiecības. Kad Padomju Savienība šīs valstis anektēja, mums bija jāslēdz diplomātiskās pārstāvniecības Baltijā. Tomēr priecājos teikt, ka mēs formāli neatzinām šo aneksiju. Patlaban mums ir plaukstošas vēstniecības visās trīs galvaspilsētās un intensīvi diplomātiskie centieni.

Es pats savām acīm redzēšu milzīgo progresu, ko šīs valstis sasniegušas kopš 1991. gada. Visās trīs valstīs zeļ parlamentāra demokrātija. Visas trīs valstis ir apņēmušās pievienoties galvenajām Rietumu institūcijām.

Mana vizīte palīdzēs simbolizēt Lielbritānijas enerģisko atbalstu šiem centieniem.

Jebkurš vēsturnieks teiks, ka Baltija vienmēr bijusi konkurējošu impēriju cīņas lauks. Pāri šīm zemēm soļojušas zviedru, poļu, vācu un krievu armijas. Taču visam cauri Baltijas tautas saglabāja savas valodas un paražas. Tās cieši turējās pie ideāla par nāciju un savām dzimtajām tradīcijām. Tagad Igaunija, Latvija un Lietuva var atjaunot savu identitāti — šoreiz drošībā, kādu sniedz stabila, paredzama un taisnīga sadarbība valsts drošības un ekonomiskajā jomā, palīdzot vairot valstu labklājību.

Nebūtu pareizi domāt par Baltijas valstīm kā viendabīgu grupu. Tās visas ir ļoti atšķirīgas, un katra ir devusi savu vēsturisko ieguldījumu.

Lietuva kādreiz bija plaša viduslaiku karaliste, slavena ar dzintaru, ādām un kokmateriāliem, kura savas varenības virsotnē pletās no Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai, kamēr angļi tikai veidoja savu identitāti Simtgadu kara laikā. Mūsu tirdzniecībai ar Latviju ir vairāku gadsimtu vēsture kopš laikiem, kad Rīga bija ievērojama Hanzas osta, un mazāk sena pagātne, kad Latvijas kokmateriāli un kuģniecības piederumi bija vajadzīgi Karaliskajai flotei karadarbībā pret Napoleonu. Igaunijā es apciemošu seno 1632. gadā Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa dibināto Tartu universitāti, kas ilgu laiku bija viens no zinību un neatkarīgas domas centriem Krievijas impērijā.

Man kā viesim būs iespējams pašam iepazīties ar Baltijas valstu kultūru un tradīcijām. Tomēr es vēlos ielūkoties arī nākotnē — tikties ar Igaunijas, Lietuvas un Latvijas jauno paaudzi, uzklausīt viņu vīziju par savu valsti, redzēt, ko viņi dara nākotnes celšanai. Es gribu iepazīties ar to, kā jaunā paaudze cīnās ar padomju perioda ekonomiskajām un sociālajām problēmām, piemēram, joprojām svarīgo krievvalodīgās minoritātes integrēšanas uzdevumu Igaunijā un Latvijā. Priecājos, ka Lielbritānijai bija iespējams palīdzēt šajā uzdevumā, atbalstot Apvienoto Nāciju Attīstības programmas valodas apmācības programmas. Jo sevišķi es gaidu tikšanos ar jaunajiem krievvalodīgajiem žurnālistiem Tartu un jaunajiem krieviski runājošās kopienas pārstāvjiem Daugavpilī Austrumlatvijā.

Lauksaimniecībai un zemkopībai Baltijas valstīs ir jāsaduras ar daudzām problēmām, no kurām cietusi Lielbritānija, un, tāpat kā šeit, tām nepieciešama jauna pieeja. Arī šeit piedalās Lielbritānija. Latvijā, piemēram, man būs iespēja apmeklēt kokzāģētavu, skotu ģimenes uzņēmumu, kas veikusi lielu investīciju un īsteno ilgtspējīgas mežsaimniecības politiku. Visās trīs valstīs es tikšos ar zemniekiem, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, un pārrunāšu ekoloģiski tīro produktu iespējas augošajā pasaules tirgū. Lauku vides atveseļošana ir vienlīdz nozīmīgs uzdevums gan Latvijā, gan Lielbritānijā, un labi, ka Starptautiskās attīstības departaments cieši sadarbojas ar vietējām kopienām, lai uz vietas atrastu risinājumus šīm grūtībām.

Lielbritānija visās trīs Baltijas valstīs palīdz modernizēt to bruņotos spēkus. Pagājušajā gadā man bija iespēja iepazīties ar jauniem Baltijas virsniekiem, atklājot Lielbritānijas vadītu mācību akadēmiju Viduseiropas un Austrumeiropas militārpersonām Čehijas Republikā. Šī ceļojuma laikā, apmeklējot Lielbritānijas atbalstītās armijas mācības Lietuvā, man būs iespējams pārliecināties par gūto progresu. Mēs, protams, to nedarām tīri altruistisku apsvērumu dēļ. Arī šo valstu bruņotie spēki mums palīdz, izvietojot nelielas vienības Kosovā un Bosnijā. Savukārt “Baltnet” gaisa telpas kontroles centrs, ko aplūkošu Rīgā, jau veic svarīgu funkciju reģiona gaisa telpas drošības saglabāšanā.

Baltijas valstis ir arī mākslu šūpulis. Lielbritānijā reti kurš zinās māksliniekus vai rakstniekus no šī reģiona, ja vien es nepieminēšu Jesaju Berlinu, kurš nāk no Rīgas, Polijas Nobela prēmijas laureātu Česlavu Milošu, kurš uzauga Lietuvā, vai dejotāju Mihailu Barišņikovu, kurš mācījās Latvijas baleta skolā. Visā reģionā redzama visu stilu, vecu un jaunu, iespaidīga arhitektūra. Ļoti gaidu tikšanos ar Viļņas, Rīgas un Tallinas vēsturiskajiem centriem, kas patlaban pievilina aizvien vairāk apmeklētāju no visas pasaules.

Baltijas valstis Lielbritānijai ir svarīgas. Laikā, kad mūsu bruņotie spēki iesaistās operācijās otrā pasaules malā, ir labi apzināties, ka Eiropā mums ir draugi, par kuriem mēs varbūt domājam, ka zinām maz. Tomēr šie draugi raugās uz Lielbritāniju kā uz stabilitātes un miera bāku. Katrā Baltijas valstī es šīs valsts vadītājam teikšu, ka Lielbritānija turpinās pierādīt draudzību gan praktiski, gan simboliski. Mēs varam daudz mācīties cits no cita izglītībā, kultūrā, zemkopībā, aizsardzībā un daudzās citās jomās. Tā ir sena mācība, taču es domāšu par to visu šo nedēļu — lai cik maza kāda valsts liktos uz kartes, no tās tautas un dzīvesveida var daudz mācīties.

Publikācija sagatavota sadarbībā ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstniecību Latvijā

Jānis Ūdris, “LV” ārpolitikas redaktors