Latvijas vēstnieka Georga Andrejeva kundze Anita laika un telpas dimensijās

Anita Andrejeva savas grāmatas atvēršanas reizē P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā ar Daugavpils slimnīcas dzemdību nodaļas vadītāju Annu Krumpāni

Anita Andrejeva agrāk bija ārste, zinātniece, Latvijas Medicīnas akadēmijas Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docente. Tolaik viņas dzīvesbiedrs Georgs Andrejevs, medicīnas profesors, anesteziologs un šīs nozares celmlauzis Latvijā, bija Latvijas galvenais anesteziologs reanimatologs. Pašlaik viņu abu mītnes vieta jau piecus gadus ir ārpus mūsu valsts. Jo Georgs Andrejevs kļuvis par diplomātu, sākotnēji Latvijas vēstnieks Kanādā, bet tagad — ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Eiropas Padomē Strasbūrā.

Pavisam nesen Anita Andrejeva pabija Rīgā uz savas grāmatas "Saruna starp mums, pusmūža sievietēm" atvēršanas svētkiem. Trīs dienas līdz pat vēlai vakara stundai, tiekoties ar Rīgas un Talsu slimnīcas kolēģiem un sievietēm Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, stāstījusi un atbildējusi uz daudziem viņu jautājumiem. Tikusies ar cilvēkiem, kuriem ir interesanta Anitas Andrejevas ārstes pieredze.

Kļūt par vēstnieka dzīvesbiedri nozīmē apgūt pavisam jaunu profesiju. Ir jāiepazīstas ar protokola niansēm, ir jāreprezentē sava valsts. Jo arī no vēstnieka dzīvesbiedres lielā mērā atkarīga Latvijas tēla veidošana pasaulē. Un tā jau ir sava veida misija. Kad vaicāju, kāds viņai bijis šis laiks, A.Andrejeva atbild, ka nav bijis viegli no studentu auditorijas, dzemdību un operāciju zāles nokļūt pavisam citā vidē, sabiedrībā un valstī. Protams, viss iespējams, ja tas ir jādara. Arī vēstniekiem, kuri iepriekš savā dzīvē veikuši arhitekta, vēsturnieka vai jurista darbu, nākas piemēroties jaunajiem darba un dzīves apstākļiem. Atšķirība vienīgi tā, ka viņi jau pirms tam parasti strādājuši valdībā, Saeimā vai Ārlietu ministrijā un ieguvuši zināmu pieredzi. To gan nevarētu teikt par vēstnieku dzīvesbiedriem. Tādēļ pirms došanās uz ārzemēm vajadzētu, vismaz saziņas līmenī, iemācīties un prast attiecīgās valsts valodu, zināt tās vēsturi, dzīvesveidu un vienlaikus apzināties arī turpmākos pienākumus, kas nav mazsvarīgi.

"Pirms došanās uz Kanādu biju kārtīgi izstudējusi Sirkes Lasilas "Jauno zelta uzvedības grāmatu" un esmu ļoti pateicīga viņai par tajā ieguldīto darbu," atceras A.Andrejeva. "Grāmata man ļoti palīdzēja un vienmēr atradās pa rokai. Mazsvarīgs nav arī jautājums par vēstnieku dzīvesbiedru tiesisko stāvokli, sevišķi sievietēm profesionālēm un arī pensijā esošām. Labi, ka pirms diviem gadiem Londonā šo jautājumu apsprieda un izdarīja arī zināmus secinājumus. Tos es toreiz nosūtīju arī mūsu Ārlietu ministrijai. Gribas cerēt, ka lietas tiks sakārtotas un sievietes jutīsies labāk, zinot, ka nav atstātas bez ievērības. Ir ļoti svarīgi, lai vēstnieku pāris ārzemēs strādātu kopīgi ar vēstniecības personālu, kā to pierādīja darbs Kanādā."

Vēstnieku dzīvesbiedru pienākumu loks ir visai plašs. Taču jebkurā gadījumā tas esot atkarīgs arī no tā, cik daudzus pienākumus viņas pašas vēlas uzņemties. Valstīm, kas nav bagātas un nevar atļauties turēt palīgus vēstnieka ģimenei ārzemēs, jebkuras ikdienas rūpes ir uz vēstnieka dzīvesbiedres pleciem. Tās ir ikdienas rūpes par rezidenci, par tās uzpošanu un uzturēšanu kārtībā, par pusdienu gatavošanu. "Ja ir piemājas dārziņš, jāuzņemas rūpes arī par to. Zāles pļaušana un puķu kopšana ietilpst vēstnieka un viņa dzīvesbiedres pienākumos. Valsts karogs pie mājas liek vienmēr par to atcerēties, rūpēties un arī lepoties. Man un vīram tas lieku apgrūtinājumu nesagādāja, jo patika. Tādus darbus vienmēr bijām priecīgi veikt arī savās mājās Garciemā. Turklāt tā bija arī sava veida fiziska darbošanās, kas tik ļoti nepieciešama pēc garām sēdēšanām telpās."

Vēstnieku dzīvesbiedrēm jārūpējas arī par viesu uzņemšanu savās mājās, jāpiedalās savas valsts svētku programmas sagatavošanā, cienasta izvēlē un pagatavošanā, kā arī jāpiedalās dažādos pasākumos, kurus labdarības nolūkos rīko attiecīgas valsts prezidenta vai premjera kundzes un kuros katra valsts piedalās ar saviem tradicionālajiem ēdieniem. "Man bija ļoti patīkami, ka Otavā cienastu sagatavošanā vienmēr piedalījās arī turienes latviešu sabiedrības dāmas. Mēs izpelnījāmies piekrišanu no citu valstu pārstāvjiem par glītu galda klājumu un garšīgu cienastu. Mūsu kolēģiem citzemju diplomātiem un attiecīgo valstu sabiedrībai vienmēr ir garšojuši mūsu pīrāgi, smalkmaizītes, kliņģeris, gaļas tīteņi un pankūkas ar brūkleņu ievārījumu."

Vēstnieka kundzei esot jāpiedalās arī citu valstu vēstnieku rīkotajās pieņemšanās un svētkos, kas ir vidēji astoņas līdz desmit reizes mēnesī. Tur ir iespēja tuvāk iepazīties ar cilvēkiem, kā arī iepazīstināt ar sevi, savu valsti, tās problēmām un iespējām. "Tā kā Kanāda ir ļoti liela valsts, bija jāapmeklē arī no Otavas attālākas vietas, pat līdz polārajam lokam — Ikaluitai, Bafina Zemē, kur Arktiskās koledžas studenti bija izvēlējušies Latviju kā valsti pārstāvēšanai Pasaules studentu spēlēs ANO galvenajā mītnē Ņujorkā. Lai šīm sacensībām labāk sagatavotos, viņi uzaicināja vēstnieku un viņa dzīvesbiedri uz Arktisko koledžu. Turklāt tā paša gada vasarā studenti apmeklēja Latviju, tikās ar Valsts prezidentu un ārlietu ministru."

Iepazīstinot ar mūsu valsti, A.Andrejeva parasti esot izvēlējusies tēmu par veselības aprūpi Latvijā, par sievietes un bērna veselību un ar to saistītām problēmām. Vienlaikus bijusi iespēja apmeklēt vairākas slimnīcas, iepazīties ar darbu tajās un kolēģiem. Ar dažiem kolēģiem kontakti esot saglabājušies līdz pat šim laikam. "Uzaicinot diplomātu dzīvesbiedres savā rezidencē, esmu stāstījusi viņām par Latviju un tās vēsturi, esmu parādījusi filmas par mūsu valsti, par Dziesmu svētkiem. Vienā no apmeklējuma reizēm iepazīstinājām viesus ar koklēm un latviešu tautasdziesmām, ko ļoti valdzinoši palīdzēja izdarīt profesors Aivars Stasko no Otavas. Viesu ieinteresētība bija gluži neticama, par ko liecina arī ieraksti viesu grāmatā. Kopīgi ar Otavas latviešu sabiedrības dvēseli Mirdzu Pārupi, daiļamatniecības meistari Liliju Treimani no Toronto un vēstnieka sekretāri Rutu Siliņu piedalījāmies Otavā rezidējošo valstu tautastērpu izstādē, demonstrējām vairāku Latvijas novadu sieviešu, vīriešu un bērnu tautastērpus. Vairāku valstu pārstāves izteica apbrīnu, ka tik mazai valstij esot tādas kultūras bagātības. Mani iepriecina, ka tikai un vienīgi pēc šādiem notikumiem atpazīst valsti, atceras un runā par to. Vienlaikus mainās arī attieksme pret valsts pārstāvjiem ārzemēs."

Vēstnieka kundze stāsta, ka esot aktīvi darbojusies arī Otavas Zontu klubā, kurā iestājoties vajadzējis sagatavot un nolasīt pēc savas izvēles kādu referātu. Viņa stāstījusi par savu Latviju, tās vēsturi, likteņgaitām un kultūru. Parādījusi arī diapozitīvus. "Darbojos arī Otavas universitātes Dāmu komitejā, Starptautiskā Otavas sieviešu organizācijā un biju atbildīga par Otavā akreditēto Austrumeiropas un Viduseiropas valstu vēstnieku dzīvesbiedru kopējām sanāksmēm. Katrā no šīm organizācijām bija iepazīšanās vakari, kuros valstu pārstāves varēja stāstīt par savu valsti un uzzināt par citām. Tādās reizēs vienmēr jūties labi, jo saproti, ka jebkurai valstij ir gan savas gaišās, gan arī ēnas puses, un ir ļoti labi to visu zināt."

Protams, viena diena nedēļā tikusi pilnībā veltīta medicīnai. A.Andrejeva strādājusi kopā ar savas specialitātes kolēģiem, apmeklējusi viņu sanāksmes, piedalījusies pacientu stāvokļa izvērtēšanā, strādājusi bibliotēkā un vākusi literatūru savai grāmatai.

"Neatklāšu neko jaunu (jo tas jau dzirdēts vairākkārt un no daudziem kolēģiem), sacīdama, ka teorētiskā un arī praktiskā līmenī Latvijas ārsti neatpaliek no saviem rietumvalstu kolēģiem. Vienmēr taču esam centušies iespēju robežās sekot līdzi jaunumiem medicīnā, apgūt valodas un daudz lasīt. Vienīgi nepietiekama mūsdienīga aparatūra reizēm mums nav ļāvusi darīt vairāk. Priecājos, ka Latvijas slimnīcās pamazām šīs lietas tiek sakārtotas. Arī Strasbūrā, lai gan retāk, esmu tikusies ar saviem kolēģiem universitātes klīnikā un lūgusi iespēju piedalīties viņu sanāksmēs un konferencēs. Esmu informēta par viņu darbu un tā rezultātiem. Esmu iepazinusi darbu modernā bibliotēkā, kā iegūt sev nepieciešamo informāciju un materiālus. Šeit arī ieguvu daļu materiālu savai grāmatai."

Bet kā vēstnieks un viņa dzīvesbiedre atpūšas? Brīvdienās viņi vienmēr esot centušies būt fiziski aktīvi. Vasarā braukuši ar velosipēdiem vai staigājuši vairākus kilometrus kājām. Ziemā slēpojuši kalnos vai braukuši ar apvidus slēpēm un sniega kurpēm. "Otavā ir daudz jauku velosipēdistu celiņu, kā arī tuvu mūsu dzīvesvietai iespējas kalnu slēpošanai. Taču slēpot esam braukuši arī tālāk — skaistos kalnos netālu no Kalgari un kopīgi ar mūsu bērniem Kalifornijā, Mamosa kalnos. Arī Strasbūrā ir iespēja braukt ar velosipēdiem un slēpot, par ko esam ļoti priecīgi. Esam slēpojuši gan Francijas, gan Šveices Alpos, tā ir brīnišķīga atpūta."

Bet kas pamudinājis rakstīt grāmatu Latvijas sievietēm par menopauzi? Viens no iemesliem bijis ilgstošais ikdienas darbs ar dažāda vecuma pacientēm, kurām bijusi nepieciešama hormonālā terapija. "Un arī tikšanās ar kolēģiem ārzemēs, iespēja iepazīties ar literatūru par hormonālo terapiju jebkura vecuma sievietēm, uzzinot par iespējamiem sarežģījumiem hormonālo preparātu lietošanas laikā un arī pēc tam vairākās paaudzēs. Nenoliedzami, ir pacientes, kurām hormonālie preparāti, pareizi un noteiktu laiku lietojot, ir nepieciešami. Par to ir jāizšķiras pacientei pašai un viņas ārstam. Savā grāmatā esmu centusies parādīt arī citas ārstēšanas iespējas un to, ka sieviete pati var daudz sev palīdzēt, gūstot labus rezultātus. Manuprāt, mēs, ārsti, vēl maz par to domājam un vēl mazāk sniedzam informāciju un palīdzam savām pacientēm. Netiek pietiekami izmantota arī prese, radio un televīzija. Tie bija stimuli, kas pamudināja rakstīt grāmatu tieši sievietēm. Tagad priecājos, ka esmu to izdarījusi. Pašlaik domāju par savu nākamo grāmatu, kas būs veltīta dažādu specialitāšu ārstiem."

Kā vēstnieks ar dzīvesbiedri iejutušies Strasbūrā? Latviešu sabiedrība Strasbūrā esot neliela un šo cilvēku saites ar Latviju — ļoti trauslas. Ar Strasbūrā dzīvojošiem latviešiem vēstnieks un viņa kundze tiekoties galvenokārt Valsts nacionālajos svētkos. "Strasbūrā vēstnieka darbs galvenokārt ir pakļauts Eiropas Padomes darba režīmam," stāsta A.Andrejeva. "Un, tiekoties darba laikā ar citu Eiropas Padomes dalībvalstu vēstniekiem, arī kontakti Strasbūrā strādājošo vēstnieku starpā tādēļ varētu būt ciešāki, nekā tas bija Kanādā. Strasbūrā nav vēstniecības, bet ir Latvijas pārstāvniecība, kur strādā četri cilvēki. Arī Strasbūrā jārīko pieņemšanas un vakariņas mājās gan politiķiem, kas iebraukuši Strasbūrā no Latvijas, gan arī diplomātiem. Tāpat arī jāapmeklē citu valstu vēstnieku rīkotas pusdienas un pieņemšanas. Diplomātu dzīvesbiedres satiekas kafijas rītos reizi mēnesī, piedalās labdarības pasākumos, vācot ziedojumus daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem, Kosovas bēgļiem... Eiropas Padome rīko vēsturisko vietu un koncertu apmeklējumus. Ir iespēja piedalīties angļu un franču sarunvalodas kursos, tāpat apmeklēt rokdarbu, franču ēdienu gatavošanas un citus kursus. Esam uzrakstījušas grāmatiņu par ēšanas tradīcijām un tradicionālajiem ēdieniem katrā no Eiropas Padomes dalībvalstīm. Vēstnieku dzīvesbiedrēm ir pastāvīgas caurlaides Eiropas Padomē, kas dod iespēju kā viesiem piedalīties arī Parlamentārās asamblejas darbā. Samērā bieži likumdošanas pilnveidošanas nolūkos tur tiek risināti arī ļoti nozīmīgi medicīnas jautājumi."

Vēl, atceroties Kanādā pavadītos gadus, Anitas kundze stāsta: "Mēs bijām pirmie, kam izdevās lauzt ierastās pieņemšanu tradīcijas un savas valsts svētkos runāt vispirms par savu valsti, dot iespēju noklausīties koncertu vai apskatīt mākslas izstādi un tikai pēc tam aicināt uz kopējo vīna glāzi un vakara cienastu, piedāvājot savus latviskos ēdienus, kas ciemiņiem labi garšo. It sevišķi "Laimas" konfektes, rupjmaize, Jāņu siers un Latvijas kliņģeris. Līdzīgi rīkojamies arī Strasbūrā. Šejienes diplomātu augstu vērtējumu saņēma vijolniece Baiba Skride un pianiste Līga Skride, sniedzot koncertu 18. novembra svētkos. Ar lielu interesi un atsaucību Strasbūras sabiedrība, viesi un diplomāti uzņēma 18. novembra svētkiem veltīto Latvijas Okupācijas muzeja un latviešu mākslinieku izstādi aizvadītajā gadā."

No attāluma labāk redzams, kā šajos prombūtnes gados mainījusies Latvija, Rīga. Kāda tā A.Andrejevai šķiet tagad? "Pirmkārt, patīk labi izkārtotie mediķu kongresi un konferences. Otrkārt, es atrodu sakoptākus Latvijas laukus, lauku mājas, kurās atgriezušies saimnieki. Man ir prieks, redzot, kā rīta agrumā savus laukus apstaigā saimnieks. Sakoptākas kļuvušas Rīgas ielas, nami un parki. Rīta agrumā sētnieki rūpīgi tīra ielas, un, kur to dara, tās ir tīras. Tas piedod mūsu Rīgai senas eiropeiskas pilsētas apveidus. Mani visvairāk iepriecina un izbrīnī kultūras dzīves baudīšanas iespējas Latvijā, ko neesmu sajutusi ne Otavā, ne arī Strasbūrā. Tas ir fantastiski. (Var jau būt, ka es to visu arī nespēju vienmēr atrast un izbaudīt svešā vietā.) Cilvēki ielās ir labi ģērbušies, ko nemaz tik bieži nevarēja redzēt Otavā un neredz arī Strasbūrā. Tur cilvēki cenšas jebkurā gada laikā ģērbties sportiski. Tas pats sakāms arī par vienkāršāku ģērbšanās stilu koncertos, teātros un operā, jo cilvēki turp bieži dodas tieši no darba. Otavā nereti cilvēki pat virsdrēbes atstāj zālē. Sākumā mums tas šķita neierasti, bet pie visa jau pierod. Tik grezni tērpušos cilvēkus kā Rīgas Operā nav izdevies bieži redzēt. Man tad ir jādomā par to, kā jūtas tie cilvēki, kas uz izrādi devušies tieši no darba. Atceros, kā Latvijā mūsu ģimene gandrīz vienmēr uz teātra izrādi vai koncertu devās taisnā ceļā no darba un tur visi satikāmies. Un, es domāju, mēs nebijām vienīgie. Tagad, iebraucot Rīgā uz īsāku vai garāku laiku un apmeklējot Operu, teātri vai koncertu, nākas padomāt, kā uz šī fona izskatos es. Visu mūžu ir bijis daudz un grūti jāstrādā, un nav bijis laika īpaši domāt par greznām lietām, un nav nekad arī bijusi pieņemama sevišķa "izrādīšanās". Rīgā Anitas kundzi ļoti pārsteidzot, cik daudz cilvēku staigā pa ielām ar vaļējiem mobilajiem telefoniem rokās un bieži arī tos lieto telpās citu cilvēku klātbūtnē, skaļi sarunājoties. "Un to dara pat sabiedrībā labi pazīstami cilvēki! Man liekas arī savādi, ka pirms koncerta vai teātra izrādes ir jāaizrāda, ka nedrīkst šos telefonus lietot. Nekur citur pasaulē to neesmu redzējusi. Parasti tos glabā īpašā maciņā vai somā. Taču, man šķiet, tas ir pārejoši... Tāpat nav patīkami dzirdēt, ka sarunās tik bieži tiek lietots vārds "okei"."

Vaicāta, kā vērtē veselības aprūpi mūsu valstī, A.Andrejeva atbild, ka, viņasprāt, no katras valsts kaut kas tiekot pielāgots Latvijas medicīnai un līdz ar to pazūdot labais un vērtīgais, kas medicīnā bijis mums pašiem. Tādēļ arī visās skolās vēl nav ieviesta veselības mācība, kas būtu nepieciešama jau bērnudārza vecuma bērniem, nemaz nerunājot par bērniem un jauniešiem skolas gados. "Joprojām nav saprotams, kādēļ nav bijusi iespēja izstrādāt un pieņemt veselības likumu un reproduktīvās veselības likumu, bez kura nav iespējams iztikt modernas medicīnas laikmetā un, man šķiet, īpaši pašreiz Latvijā. Domāju, ka, veicot Latvijā medicīnas reformas, ir jāņem vērā mūsu valsts specifika, tās attīstība un medicīna. No citām valstīm vajadzētu pārņemt tikai Latvijai atbilstošo. Automātiski pārņemtas programmas nespēj un nespēs praktiski darboties, un apmierināti nebūs ne mediķi, ne arī pacienti. Par to ne reizi vien ir nācies pārliecināties. Centīsimies paturēt prātā, ka vispirms mums katram pašam ir jārūpējas par savu veselību, laikus apmeklējot ārstu, uzklausot viņa padomu un visu ārstēšanas laiku cieši sadarbojoties."

Vēstnieka darbs kādreiz beigsies, un viņš atgriezīsies Lavijā. Kādu tad vēstnieka kundze iedomājas savu dzīvi šeit? "Dzīvojot ārzemēs, es katru dienu domāju par savu zemi, savām mājām, saviem bērniem, mazbērniem, radiem un draugiem. Es gaidu to brīdi, kad varēšu atgriezties Latvijā. Katru reizi, būdama mājās, es tur kaut ko sakārtoju. Diplomāta atgriešanās mājās var notikt pēc paredzētajiem gadiem un var notikt arī pilnīgi negaidīti jebkurā laikā. Pieci gadi, kopš esam projām no savām mājām, ir pietiekami ilgs laiks, un tas ievieš arī izmaiņas mājās dzimtenē. Varu teikt, ka mēs esam sagatavojuši savas mājas, lai tajās atgrieztos. Un turpinām to darīt katru reizi, kad esam Latvijā, lai jebkurā brīdī varētu tur būt un justies labi. Un es gaidu to mirkli. Ļoti gaidu, neliekuļoju. Saku no visas sirds: gaidu, kad varēšu atgriezties savās mājās, pie saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, savām lietām, savām grāmatām, savā dārzā. Pie visa, kas man šeit tik dārgs. Un varbūt arī nedaudz pastrādāt savā specialitātē."

Latvijas vēstniecības Kanādā darbinieces: vēstnieka padomniece Ingrīda Lāce un vēstniecības 2. sekretāre Evija Dumpe labdarības pasākumā Otavā;

Anita Andrejeva (

Armīda Priedīte, "LV" korespondente