Ko izglītība var dot mājsaimniecībai

Dr.oec. Inta Ciemiņa Latvijas Universitātes asoc. prof., — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.147, 16.10.2001.

Izslēdzot citus faktorus

Šajā rakstā mūs galvenokārt interesē, kā mājsaimniecību labklājību (ienākumus) ietekmē galvenā pelnītāja izglītības līmenis. Taču, kā jau redzējām, labklājību ietekmē arī virkne citu faktoru. Starp tiem ir dzīvesvieta (pilsēta, lauki) un mājsaimniecības sastāvs (ģimene ar bērniem, vieninieks u.c.).

Šie faktori ir savstarpēji korelatīvi saistīti. Galvenie pelnītāji ar augstāko izglītību koncentrējas pilsētās, starp vieniniekiem ir daudz pensionāru ar zemu izglītību utt. Tādēļ sakarībām starp izglītības līmeni un ienākumiem, ko rāda vienkāršie analītiskie grupējumi, uzslāņojas divu minēto un arī vēl citu faktoru līdzietekme. Piemēram, augstākās izglītības nozīme var tikt pārvērtēta tādēļ, ka galvenie pelnītāji ar šādu izglītību koncentrējas pilsētās, kur ienākumi ir augstāki nekā laukos.

Lai izslēgtu traucējošo faktoru līdzietekmi, var izveidot kombinētu analītisko grupējumu, visas mājsaimniecības grupējot vienlaikus pēc vairākām pazīmēm. Mūsu gadījumā tās ir: mājsaimniecības demogrāfiskais tips, dzīvesvieta un galvenā pelnītāja izglītības līmenis. Kad ir izveidotas visu triju pazīmju nozīmēm atbilstošas mājsaimniecību elementārgrupas, katrai no tām var aprēķināt, salīdzināt un novērtēt vidējo rīcībā esošo ienākumu.

Izstrādājot šādu kombinētu grupējumu, ir jārēķinās, ka daudzās grupās nonāk tik maz novērojumu, ka pēc tiem aprēķinātie vidējie vairs nav reprezentatīvi.

Šī iemesla dēļ mūsu pētījumā nākas atteikties no tās pētījuma daļas, kas attiecas uz mājsaimniecībām, kuru galvenajam pelnītājam ir profesionālās skolas, arodskolas, pamatskolas vai zemāka izglītība. Tāpat jāatsakās no sīkām demogrāfiskām grupām, piemēram, dalot ģimenes pēc bērnu skaita. Salīdzināšanai, mūsuprāt, var paturēt 4.tabulā redzamās elementārgrupas.

Pilsētās galveno demogrāfisko grupu ietvaros augstākā izglītība dod iespēju paaugstināt mājsaimniecības ienākumus, salīdzinot ar vidējo, 1,6—1,9 reizes, kas visumā atbilst valsts vidējam (1,6 reizes). Turklāt jauno vieninieku demogrāfiskajā grupā šī attiecība ir vēl lielāka.

Par pēdējo gan neesam īsti droši, jo izlasē bija tikai 44 pilsētu mājsaimniecības, kur galvenais pelnītājs ir vieninieks ar augstāko izglītību.

Laukos augstākās izglītības “vērtība” ir ievērojami mazāka. Šeit galvenie pelnītāji ar augstāko izglītību izplatītākajās demogrāfiskajās grupās nodrošina savām mājsaimniecībām 1,1,7 reizes lielākus ienākumus nekā galvenie pelnītāji ar vidējo izglītību.

Vismazāk atkarībā no dzīvesvietas un izglītības diferencējas pensionāru mājsaimniecību ienākumi.

Izglītības ietekme uz mājsaimniecību labklājību ir statistiski nozīmīga un pierādīta gan pēc 2000.gada, gan iepriekšējo gadu datiem.

Paliek atklāts jautājums, vai tā ir pietiekama. Vai ir ekonomiski izdevīgi studēt četrus gadus bakalaura programmā vai sešus, ieskaitot maģistrantūru, atliekot praktiskā darba dzīvi uz vēlāku laiku, lai pēc tam saņemtu ap 1,6 reizes lielākus ienākumus.

No sociālās solidaritātes viedokļa ienākumu atšķirība — 1,6 reizes — šķiet diezgan liela. Taču, ja to salīdzina ar faktisko noslāņošanos, kāda tā ir Latvijā, šis skaitlis jāvērtē kā ļoti mazs. Rīcībā esošais ienākums 2000. gadā, rēķinot vidēji uz vienu patērētāja vienību mēnesī, zemākajā labklājības deciļgrupā bija tikai Ls 14,81, bet augstākajā — Ls 242,43 mēnesī jeb 16,4 reizes vairāk.

Vienkāršoti izsakoties, izglītība izskaidro tikai aptuveni desmito daļu no faktiskās iedzīvotāju noslāņošanās pēc materiālās labklājības līmeņa. Šādā skatījumā izglītības nozīme sabiedrībā ir izteikti nenovērtēta.

4.tabula

Mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi atkarībā no demogrāfiskās grupas, dzīvesvietas un izglītības, rēķinot vidēji uz vienu patērētāja vienību mēnesī, 2000. gadā, Ls