Par valsts alkohola politiku

Latvijas Republikas prezidentei,

Latvijas Republikas Saeimai,

Ministru kabinetam

Fakti un tendences ir ļoti satraucoši — saglabājas augstā mirstība no aknu cirozes, alkoholisma, kā arī ar alkohola lietošanu saistītās nedabīgās nāves. Pieaugusi reģistrētā saslimstība ar alkoholismu, augsts ir saslimstības līmenis ar alkohola psihozēm. Šī situācija rada nopietnas sociālas problēmas (noziegumi, vardarbība pret bērniem, izjukušas ģimenes) un kopumā atsaucas uz sabiedrības veselību. Ņemot vērā šos un citus ar alkohola pārmērīgu lietošanu saistītus negatīvus faktorus, semināra “Valsts alkohola politika” dalībnieki vienojās, ka ir nekavējoties veicami vairāki pasākumi, un aicina:

1. Atjaunot 1995. gadā izveidotās Nacionālā alkoholisma ierobežošanas komisijas darbību, kura izstrādātu valsts alkohola politiku. Ministru kabineta 1995. gada 21. februāra rīkojums Nr. 81 vēl ir spēkā, bet komisija jau vairākus gadus nedarbojas. 2000. gada 13. septembrī trīspušu padome, kurā ietilpst Ministru kabinets, Darba devēju konfederācija un Brīvo arodbiedrību savienība, nolēma izveidot darba grupu, kura līdz 2001. gada 1. jūlijam izstrādās valsts alkohola politiku. Tas nav izdarīts. Jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija (ņemot vērā Pasaules veselības organizācijas un Eiropas Padomes ieteikumus) alkohola pieprasījuma un piedāvājuma samazināšanai valstī, līdz ar to samazinot fizisko, garīgo un ģimenes veselības risku, kas saistīts ar alkohola pārmērīgu lietošanu.

2. Aktivizēt cīņu pret nelegālā alkohola ieplūšanu valstī un tā tirdzniecību. Pašlaik pēc oficiālām aplēsēm 30%, bet pēc neoficiāliem aprēķiniem pat līdz 50% no valstī apritē esošā alkohola ir nelegālais alkohols. Tas ir ne tikai bīstami cilvēku veselībai, bet arī nodara kaitējumu Latvijas ekonomikai un apliecina valsts tiesībsargājošo un uzraudzības iestāžu nespēju kontrolēt šo situāciju; tas rada problēmas arī Latvijas alkohola ražotājiem, deformējot visu alkohola tirgu. Steidzami jāpaaugstina sodi par nelegālā alkohola tirdzniecību, paredzot kriminālatbildību arī katrai fiziskajai personai par tā pārdošanu.

3. Panākt izmaiņas likumdošanā.

Patlaban alkohola aprites un uzraudzības kārtību Latvijas Republikā reglamentē Alkohola aprites likums (AAL). Šis likums būtu jāprecizē un jānovērš tajā esošās pretrunas.

3.1. Jāpaātrina Ministru kabineta noteikumu “Alus aprites un uzraudzības kārtība” pieņemšana. Pašlaik saskaņā ar AAL 1. panta 1. punkta 3. apakšpunktu par alkoholiskiem dzērieniem tiek atzīti visi no pārtikas izejvielām izgatavotie spirtu saturošie produkti ar absolūtā (100%) spirta daudzumu virs 1,2 tilpuma procentiem. Savukārt AAL 3. panta 4. punktā teikts, ka šis “likums nenosaka alus aprites un uzraudzības kārtību”, kaut gan alū absolūtā spirta daudzums ir 4–7%. Tādējādi viens likuma punkts ir pretrunā citam, un, ja neskaita likumu “Par akcīzes nodokli alum”, tad alus tirdzniecību un reklāmu Latvijā reglamentē tie paši normatīvie akti, kas pārtikas produktu tirdzniecību un reklāmu.

3.2. Jāierobežo alkohola tirdzniecības vietas un laiks. Nav pieļaujams, ka alkoholiskie dzērieni tiek pārdoti degvielas uzpildes stacijās, kultūras un sporta iestādēs. Slikti tiek veikta likumā iestrādāto ierobežojumu uzraudzība, piemēram, daudzviet alkoholiskie dzērieni nopērkami mācību iestāžu tuvumā un ārstniecības iestādēs. AAL sadaļā par tirdzniecības noteikumu kārtību jāparedz ierobežojumi alkohola tirdzniecības licenču izsniegšanai un jāsamazina tirdzniecībai atļautās diennakts stundas. Stingrāk jāsoda par alkoholisko dzērienu pārdošanu jauniešiem, kuri nav sasnieguši 18 gadu vecumu, likumā paredzot atkārtotu pārkāpumu gadījumā alkohola mazumtirdzniecības licences atņemšanu.

3.3. Jāierobežo alkohola reklāma, kas visefektīvāk iedarbojas uz jauniešiem. Sabiedriskās vietās to varētu izvietot tikai alkohola tirdzniecības un lietošanas vietās: veikalos, bāros, kafejnīcās, bet būtu jāaizliedz alkohola reklāma masu saziņas līdzekļos un uz ielām. Jāaizliedz alkoholisko dzērienu ražotājiem sponsorēt jebkādus jauniešu izklaides pasākumus. Jāizstrādā alkohola reklāmas kodekss, kas nepieļautu alkohola glorificēšanu un jauniešu piedalīšanos alkohola reklāmu veidošanā.

4. Tā kā valsts ir akceptējusi plašu (faktiski maz kontrolētu) alkohola tirdzniecību, tai būtu arī jāgarantē alkohola radīto veselības bojājumu ārstēšanas apjoms. Jāparedz likumdošanā, ka zināma summa no iekasētā alkohola akcīzes nodokļa tiktu novirzīta alkohola patēriņa ierobežošanas pasākumiem, tai skaitā veselības izglītībai, pētījumiem valsts alkohola politikas ietvaros, medicīnas pakalpojumu finansēšanai vietējā un valsts līmenī.

5. Aicinām masu medijus aktīvāk un drosmīgāk runāt par alkohola pārmērīgas lietošanas sekām sabiedrībā, par valsts un pašvaldības institūciju trūkumiem un likumpārkāpumiem, par dzīves bez alkohola pozitīvo pieredzi.

Aicinājums pieņemts 2001. gada 2. novembra diskusijseminārā “Valsts alkohola politika”, kurā ministriju pārstāvji, ar alkohola apriti un tās uzraudzību saistīto valsts institūciju amatpersonas, Narkoloģijas centra vadošie speciālisti, sabiedrisko organizāciju un pašvaldību pārstāvji apsprieda situāciju Latvijā saistībā ar alkohola pārmērīgu lietošanu un tās radītajām sekām.